Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992

Anatolijs Gorbunovs: „ ... lai mūs vieno cilvēcīga līdzjūtība un vainas apziņa visu nevainīgo nogalināto cilvēku priekšā.”

Mavriks Vulfsons

Anatolijs Gorbunovs

UZRUNA EBREJU GENOCĪDA UPURU PIEMIŅAS DIENĀ 1991. G. 24. NOVEMBRĪ RUMBULĀ

 

Godātie sēru mītiņa dalībnieki!

Šodien Latvijā ir mirušo piemiņas diena.

Mēs klusībā esam kopā ar saviem tuviniekiem, kas aizgājuši mūžībā. Mēs it kā pārstaigājam viņu dzīvi un gaitas, domās noliekot sevi viņiem blakus. Un tad mums nākas domāt par to, kā mūsu tautai liktenis šajā gadsimtā ir bijis dramatiski nežēlīgs. Nacisms un staļinisms ir centies sistemātiski iznīcināt cilvēku miljonus, pat veselas tautas.

Rodas jautājums − kāpēc šīs ideoloģijas ir spējušas valdīt par cilvēkiem? Kur ir radusies augsne to izplatībai?

Kā var izveidoties šie ienaida un vardarbības virpuļi, kuŗos tiek ierautas tautas, reizēm pat visa cilvēce?

Kāpēc atkal un atkal pienāk laiks, kad cilvēces vai tautas viena daļa nespēj sevi apliecināt citādi, kā vien ar totalitāras varas un vardarbības palīdzību?

Vai tāpēc, lai pēc tam sevi šaustītu, tad to aizmirstu un viss sāktos atkal no jauna?

Mūsu gadsimta traģiskās nežēlības rezultāti − miljoniem nogalināto − liek meklēt atbildi uz šiem mokošajiem jautājumiem tieši tagad un tieši mūsu paaudzei.

Vispirms jau mēs nedrīkstam aizmirst upuŗus.

Lai viņiem mūžīga piemiņa!

Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst arī bendes.

Lai viņi līdz pat savas dzīves beigām nes šo lāstu un lai tas aiziet mūžībā līdz ar viņiem, nevis paliek mantojumā nākošām paaudzēm.

Manuprāt, šķīstīšanās un sirdsapziņas attīrīšanās ir nepieciešama pastāvīgi, no skolas sola līdz sirmam vecumam. Ja tas tā nebūs, tad vardarbība sarkanā, brūna vai jebkādā citā fašisma krāsā parādīsies atkal un atkal. Un vairums cilvēku to pamanīs tad, kad būs jau par vēlu.

Katrai tautai ir svarīgi prast sevi vērtēt kritiski. Latviešu tauta šajā gadsimtā ir cietusi gan no staļinisma, gan fašisma un tagad ir uz iznīcības robežas. Bet tai pašā laikā mums ir jāapzinās, ka latvieši paši bija iesaistīti vardarbībā gan Krievijas 1917. gada revolūcijā, gan 1919. gada notikumos Latvijā, gan ebreju iznīcināšanā 1941. gadā. Ja runājam par pēdējo, tad jāsaka − jā, tā nebija latviešu tauta, pat ne tās daļa. Te ir jārunā par atsevišķiem noziedzniekiem. Bet viņu darbības sekas ir drausmīgas, un šodien mēs stāvam šeit pie masu upuŗu kapu vietām, un par to nevar nedomāt, nevar nerunāt.

Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, it īpaši 1918. gada revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā. Paldies Dievam, šīsdienas realitāte ir tāda, ka mūsu tautas nav sarīdītas viena pret otru, un latviešu tautas atmodā ebreju tauta kopā ar citu tautību cilvēkiem bija mums līdzās. Tas liecina par to, ka mēs esam gatavi jebkuras pretrunas pārvarēt kopā. Esmu pārliecināts, ka mēs spēsim cits citu uzklausīt un saprast. Galvenais ir nepieļaut apvainojumus, jo tie pāraug ienaidā.

Šodien, veidojot demokrātisku sabiedrību, atkal ir modusies cerība, ka tā dos iespēju katrai tautai un katram cilvēkam brīvi attīstīties, atkal atrast savu patību. Taču, dodot mums iespēju katram būt sev pašam, tā prasa arī rēķināties ar citiem.

Godātie klātesošie!

Šodien, atrodoties ebreju genocīda upuŗu kapos, lai mūs vieno cilvēcīga līdzjūtība un vainas apziņa visu nevainīgo nogalināto cilvēku priekšā.

 

 

 

Mavriks Vulfsons

UZRUNA EBREJU GENOCĪDA UPUŖU PIEMIŅAS DIENĀ 1991. G. 24. NOVEMBRĪ RUMBULĀ

 

Cienījamie sēru mītiņa dalībnieki!

Holokosts − ir vārds, kuŗu dzirdot, sastingst katrs cilvēks, kas dzīvo civilizētajā pasaulē. Holokosts ir vārds, kuŗu retu retais pazīst Latvijā, kaut gan tieši Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, iznīcināts vairāk ebreju tautības cilvēku nekā jebkuŗā citā zemē uz Zemes lodes.

Šī paradoksa sakarā es kā cilvēks, kuŗš pirms 50 gadiem šai Rumbulas mežā un Valmieras Kelderlejā esmu zaudējis 32 zvērīgi nogalinātus tuvus radiniekus, kā cilvēks, kuŗš stāvējis pie Latvijas Tautas frontes šūpuļa, kā Latvijas parlamenta deputāts un Starpparlamentārās Padomes cīņai pret antisemītismu loceklis-dibinātājs − gribu šodien izvirzīt vairākus skarbus jautājumus, kuŗi ļaus labāk izprast, vai šis paradokss ir nejaušība vai arī likumsakarība.

1. Ar ko tas izskaidrojams, ka tieši Latvijā vācu fašisti atrada tik daudz līdzskrējēju-kolaboracionistu, kuŗi bija gatavi vāciešu vietā un, galvenais − arī pēc savas iniciatīvas piedalīties savu ebreju līdzpilsoņu, kaimiņu un pat draugu noslepkavošanā, izvarošanā un pēc tam − mirušo mantas izlaupīšanā?

2. Ar ko tas izskaidrojams, ka latviešu vairākums pilnīgā vienaldzībā samierinājās ar to, ka Rīga − Latvijas galvas pilsēta un latviešu tautas lepnums − vācu okupācijas gados pārvērsta par simtu tūkstošu Holokosta upuŗu kapsētu?

Un 3. jautājums: ar ko tas izskaidrojams, ka brīvajā neatkarīgajā Latvijā ebreju masveida iznīcināšana laikā no 1941.-1943. gadam − tiek apieta ar spītīgu klusēšanu, aprobežojoties tikai ar deklaratīviem parlamenta paziņojumiem un izvairoties no vienīgā, kas varētu pierādīt, ka jauns Holokosts latvju zemē vairs nekad neatkārtosies − un proti − no paššķīstīšanas grēksūdzes?

Galu galā visai Rietumu pasaulei ir zināms, ka no Baltijas 1944.-1945. gadā aizbēguši 235 000 vācu fašistu kolaboracionisti. Daudzi no viņiem mitinās šodien Rietumu zemēs un pretendē uz Latvijas pilsonību, kaut vēl pirms vācu kaŗaspēka ienākšanas bija saistīti ar SD un citām vācu nacistiskām organizācijām, kuŗas Nirnbergas prāvā ir atzītas par kaŗa noziedzniekiem.

Šī paššķīstīšanās nav domāta kā parāda atlīdzinājums jūdu tautai. Tā ir vajadzīga latviešu tautai, ar kuŗu esmu saistīts uz mūžu, tā ir vajadzīga Dievam, kuŗš visu redzējis ar šausmām bet tā arī nav sagaidījis patiesas nožēlas vārdus ne Padomju, ne brīvajā Latvijā.

Šī paššķīstīšanās celtu cieņu pret latviešiem, kuŗiem tad vismaz nevajadzētu neizpratnē nodurt acis, kad ar tiem starptautiskajās sanāksmēs runā par Holokostu Latvijā.

Kamēr tas nenotiks, visādi radikāli viltus līderi varēs apelēt pie latviešu tautas primitīvākajām izjūtām, uzkurināt naidu pret svešajiem, lai novērstu uzmanību no augošām ikdienas grūtībām un pašu radikālo kliedzēju neizdarībām.

Tagad gribu izteikt savas domas, dodot atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem.

Vācu fašistu līdzskrējēji savu līdzdalību ebreju slepkavošanā centās attaisnot ar apgalvojumu, ka, lūk, ebreji esot bijuši galvenie padomju okupantu vardarbības līdzdarbnieki. Tie ir meli! 1941. g. 13. un 14. jūnijā deportācijai par upuri krituši proporcionāli 6 reizes vairāk ebreju nekā latviešu. Šī patiesība būtu beidzot jāpiemin, atzīmējot deportācijas gada dienu, nevis jānoklusē, kā tas līdz šim izdarīts.

Es pats esmu zaudējis 20 tuvus piederīgus kā Staļina upuŗus un nosodu staļinisko teroru tik pat nežēlīgi un asi kā fašisma trakošanu.

Tomēr latviešus ideoloģiski sagatavoja ne tikai taisnīgās atriebības jūtas pret padomju tirāniju. Augsne bija arī antidemokrātiskais, autoritārais un nacionālistiskais režīms, kurš ar 1934. gada 15. maiju apvērsumu tika iedibināts Latvijā. Neiecietība pret sveštautiešiem, klajais antisemītisms, kas sazēla pēc parlamenta republikas iznīcināšanas, dažu stundu laikā pārvērtās par asiņainiem ebreju grautiņiem, zīdaiņu nogalināšanu, triecot tos ar galvām pret sienu, tūkstošu sieviešu izvarošana, dzīvu cilvēku sadedzināšana sinagogā, masu slepkavībās.

Pirmajās 7 dienās, kad vācu vara vēl nebija stabila, tika jau nogalināti vairāk nekā 500 Latvijas ebreji.

Demokrātijas likvidācija, parlamentārās iekārtas iznīcināšana un tās aizstāšana ar nacionālistisko vadonības principu ne tikai veicināja Latvijas bezierunas kapitulāciju 1940. gada vasarā, bet arī iedragāja tās humānistiskās tradīcijas latviešu un cittautiešu attiecībās, ar kuŗām pamatoti lepojās Latvijas brīvvalsts savas parlamentārās eksistences apm. 15 gados.

Tikai ar to es izskaidroju, ka latviešu vidū varēja rasties tūkstoši fašistisko benžu pakalpiņu un simtiem tūkstošiem vienaldzīgo bailīgo, kuŗi zinot par masu slepkavībām, klusēja: klusēja mājās, klusēja uz ielas, klusēja baznīcās.

Šādos apstākļos latviešu tautas godu sargāja tikai saujiņa izcilu latvju tautas dēlu un meitu, kas, riskējot ar savu un savu bērnu dzīvību, negaidot ne atlīdzību, ne mantu, pašaizliedzīgi glāba nelaimīgos, kas bija lemti iznīcībai. Un ja mēs reiz atjaunosim Lāčplēša ordeņa institūtu, tad viņiem − kā cildeniem varoņiem − tā balva pienāktos: viņi bija Tālavas taurētāji klusuma tuksnesī!

Un pēdējais: Latvija pašreiz pārdzīvo grūtus laikus, priekšā stāv smagi pārbaudījumi.... Arvien biežāk no televīzijas uzrunām atskan brīdinājumi, ka ir spēki, kas vēlas izveidot šeit „stipras rokas valdību” − t.i. atjaunot autoritāru režīmu. Taču galvenās briesmas draud no Austrumiem.

Šajos apstākļos − šī skarbā piemiņas stunda pārvēršas arī par cīņas dienu, kad domājam par demokrātijas saglabāšanu un nostiprināšanu, par visu Latvijas neatkarības piekritēju saliedēšanos.

Taču kā to nodrošināt, ja Latvijā turpinās autoritārā režīma slavināšana visās formās, arī vēstures mācību grāmatās, kuŗas noniecina parlamentāro iekārtu un pieprasa „Latviju latviešiem!”?

Jautājumu daudz − bet šai vietā man gribas beigt ar senu atgādinājumu: Tie, kas noklusē vēsturi, gatavo tās atkārtošanos.

 

 

 

 

XXVI

 

Nepiedienīgu uzmanību emigrācijas presē piepeši ieguva Donata Skuteļa raksts „Apvainot tautu asinsgrēkā... Atbilde M. Vulfsona kunga runai Rumbulā”, kas oriģināli bija iespiests avīzē Jūrmala (91.12.28.). Fenomenālā ātrumā šo rakstu pārspieda Bruklinas Laiks un Minsteres Brīvā Latvija; bez tam tas ieguva lielu cirkulāciju, kopijas veidā ceļojot no pastkastītes pastkastītē. Nekas tamlīdzīgs emigrācijas presē vēl nebija noticis. Skuteļa rakstam bija divas virspusējas plāksnes: reportāža par Mavrika Vulfsona, Latvijas otrās republikas celmlauža, runu Holokosta piemiņas brīdī 1991. g. 24. novembrī Rumbulā; un „latviešu viedokļa” izklāsts, polemika ar Vulfsonu, par žīdu šaušanu Latvijā. Abos virspuses slāņos raksts bija respektējams. It sevišķi par raksta polemisko pusi varam teikt, ka tas noklāja „latviešu viedokli” labāk nekā jebkad to biju redzējis visos emigrācijas 45 gados. Arī šinī jomā pierādījās, ka Latvijas latviešu intelektuālais spēks stāv pa vienu pakāpienu augstāk nekā trimdinieku avīžu piepildītājiem. Rakstīšanas nolūks ir viena lieta, bet otra: lasīšana. Zemākos slāņos slēpās šifri, kuŗus pats autors varbūt pilnīgi neapzinājās, bet kas it sevišķi iedarbojās uz emigrantu avīžniekiem un politiķiem. Emigrantiem rakstā pielipa komunistu atmaskošanas plāksne, vēlme Latvijas valdību attīrīt no „komunistiem”. Bet vēl vairāk pielipa maskas noraušana „mūžīgam žīdam”: „Vienreiz žīds mūžīgi žīds” slēpjas raksta zemtekstā, kas emigrantu avīžnieku galvās pārtulkojās himleriskā definīcijā „Vienreiz žīds, mūžīgi komunists”. Emigrantu avīžniekus it sevišķi pievilka Skuteļa teikumi: „Man, manai tautai sāp, ka tie kangari, kas sākot ar 1940. gadu izdarīja noziegumus pret latviešu tautu, tagad uzmetas par soģiem, mācīdami mums dzīvot un strādāt − galvenais − veidot savu nākotni. Tieši viņi un viņu mantinieki nosaka politisko gaisotni un sakās esot tautas glābēji. Taču nebūs visa patiesība atklāta, ja nepateiksim, ka genosīda īstenošanā pret latviešu tautu 1940.-1941. gadā savu roku bija pielikuši arī kaudzi ebreji, darbodamies galvenokārt padomju iekārtas represīvajās struktūrās.”

Pēc Skuteļa raksta izlasīšanas centos noskaidrot faktus par Rumbulas sēru aktu un Vulfsona runu. Izrādījās, ka Latvijas presē par to ziņas ir bijušas niecīgas. Uzzināju, ka aktā arī runājis Prezidents Anatolijs Gorbunovs, un ka Rīgas radio arī pārraidījis Vulfsona runu, un ka tā ir bijusi daļēji pārspiesta Pilsoņa pielikumā. Uzzināju arī, ka Vulfsons ir demisēts kā AP Ārlietu komisijas galva.

Faktu noskaidrošanai rakstīju Vulfsonam un lūdzu runas tekstu, jo gluži nedomāju, ka Vulfsons būtu tik traki runājis kā Skutelis to atreferēja. Vulfsons atbildēja un atsūtīja rokrakstā rekonstruētu runas tekstu, kas visos kardinālos jautājumos sakrita ar radio pārraides norakstu, kuŗu starplaikā saņēmu. Jautājuma izpēte vēl turpinājās, bet JG ir sagatavojusi pagaidu ziņojumu un pārspiež galvenos dokumentus, kas ļaus lasītājam dziļāk iepazīties ar Rumbulas sēru akta ne gluži piedienīgām konsekvencēm. Šinī dokumentu sakopojumā iekļaujam Vulfsona un Gorbunova runu tekstus, Vulfsona vēstuli A. Ezergailim, A. Ezergaiļa vēstules Vulfsonam un Gorbunovam.

No sakopoto dokumentu tekstiem izriet, ka Skuteļa atreferējums ir bijis visumā akurāts, bet ka Vulfsona runai ir bijusi sava aizmugure, kuŗu ne Skutelis ne arī pārējie klausītāji būtu varējuši zināt un izprast. Savus spriedumus par runām esmu izteicis vēstulēs Vulfsonam un Gorbunovam; vienīgi atkārtošos citējot no vēstules Vulfsonam: „Kā ironisku novērojumu gribu minēt, ka lai gan tagad Latvija jau ir brīva un neatkarīga, cīņa notiek ap ‘patiesībām’ kuŗas mūsu galvās ir iedēstījuši divi lielākie pasaules propagandas aparāti. Abos gadījumos šeit ir runa par tautas asinsgrēkiem un kolektīvas vainas pierakstīšanu. Kā no šiem domu stereotipiem atbrīvoties ir mūsu kopējās nākotnes problēma. Tas ir neatliekams izglītības un publicistikas jautājums.”

Šeit uzsvēršu, ka, no latviešu viedokļa, jaunajā atklātības laikā vairs nav gudri spēlēties ar Himlera propagandas paradigmām. Ja latviešiem ir tiesības prasīt Vulfsonam, lai nosauc 100 latviešu kolaborantu, kas viņam nevajadzētu būt grūti, ņemot vērā, ka kādi 100 000 izbrauca emigrācijā, tāpat kā tiem latviešiem, kas domā, ka čeka 1940. gadā bija pilna ar žīdiem, nevajadzētu būt grūti nosaukt vismaz 10 žīdu čekistus. Arī vissliktākajā gadījumā latviešu un žīdu kolektīvie „grēki” nav simetriski: žīdiem nekas līdzīgs Arāja komandai nav bijis. Ar tikko iznākušās Haralda Biezā grāmatas Latvija kāškrusta varā − Sveši kungi, pašu ļaudis palīdzību atrast 100 latviešu kolaborantus nebūs grūti, kurpretī žīdu-čekistu meklēšana līdz šim ir bijusi nesekmīga. Vācu laikā bija vismaz divi lieli mēģinājumi žīdu darbību Latvijas čekā izpētīt. Pie šī jautājuma strādāja Antisemītiskais institūts − SD paspārnē un Jūlija Brača Latvijas sargi. Nevienā ne otrā gadījumā par Šustinu nekur daudz tālāk netika.

Negribu uzstāties kā vārtu skaitītājs futbola spēlē, jo it sevišķi Gorbunova nolūki 24. novembrī nav pietiekoši skaidri: kāpēc, uz kādu cilvēku padomu pamata, Prezidents iemeta īlenu visos citos veidos mērenības robežās ieturētā runā? Manas aizdomas vienmēr metas uz emigrantu padomnieku pusi. Politiskās konsekvences protams vissmagāk nolaidās pār Vulfsona galvu. Lai gan Vulfsona runa bija ekstrēmāka, ņemot vērā abu runu kontekstu, „sods” bija nepiedienīgi smags.

Joprojām man nav pietiekoši skaidrs, kādēļ cilvēks, kas vēl nesen mācēja satricināt Padomijas imperiālistiskos pamatus, nezināja izvairīties no odam līdzīga dzēliena. Domāju, ka tā bija ignorance par dažiem vācu okupācijas pamatfaktiem. Īstermiņa ļaunākās Rumbulas akta konsekvences, liekas, būs, it sevišķi starp emigrantiem, pacelt antisemītisma temperatūru − vispārīgi pasliktināt žīdu-latviešu attiecības − tās novest kaut kur formalitātes līmenī.

Bet Rumbulas traģēdija var arī kalpot labākiem, tiešākiem, īstākiem sakariem. Tas sliktākais, ko viena tauta par otru var pateikt, un kas varbūt visu laiku bija slepeni domāts, tika pateikts. Attiecības var tikai uzlaboties zem atklātības karoga, un tādēļ liekas, ka Latvijas centristu prese kļūdījās, atstājot šī notikuma iztirzi Pilsonim. Noskaidrošanās varēs notikt tikai tad, kad abas puses apzināsies, ka bijušas lielvaru propagandas upuŗi. Kolektīvas vainas un asinsgrēka pierakstīšana tautām ir absurda, un rietumos tas sports ir noslīdējis „rensteles” preses līmenī. Es ticu kolektīvai atbildībai, bet tai ir jānāk augstākas apziņas (zemapziņas) līmenī, bez forsēšanas un politiskām pozām.

A. Ezergailis

 

 

 

(Mavrika Vulfsona vēstule A. Ezergailim)

Ļoti cienījamo profesor!

Esmu ar milzīgu interesi Jūsu lielisko rakstu − pētījumu un pārdomu sintēzi [1] − lasījis. Ja manos spēkos būtu to publicēt latviešu valodā − es to darītu, cerībā (ne pārāk drošā!), ka tas ienestu to harmoniju latviešu-ebreju attiecībās, kam varētu būt lielāka nozīme nekā dažkārt iedomājamies. Tā būtu ne tikai pagātnes pārvarēšana, bet arī atgriešanās pie labākām sociāldemokrātu tradīcijām, kuŗas Jūs šodien Latvijā neatradīsit, jo visas organizācijas ir tik asas savas nacionālās identitātes un uzticības apliecināšanā, ka cilvēcīgais un cilvēciskais neatrod sev vietu ne viņu leksikā ne arī „second thoughts” programmā. Un vēl − es daudz dotu, ja atrastu laiku soli pa solim, vārdu pa vārdam analizēt Jūsu rakstu, lielākoties piebalsojot un atbalstot, bet atsevišķās vietās nepiekrītot, balstoties uz savu un savu draugu pieredzi (personīgiem pārdzīvojumiem) dzīvojot divu latviski orientētu ģimeņu lokā, cieši saistīts ar LVU, armiju, skolām (IV un II ģimnāziju). Lietas būtība ir vēl daudzšķautņaināka nekā Jūsu lieliskajā pētījumā, tādēļ priecājos, ka pastāv izredzes tikties Rīgā un izrunāties no sirds, ne tikai par attiecībām, bet par demokrātiju, toleranci, morāli un citām dzīves, eksistences un sadzīves kategorijām krīzes apstākļos.

Tagad par manu runu. Negribu ne taisnoties, ne tēlot paštaisno, bet efekts bija līdzīgs tam, kā runai radošo savienību sanāksmē 1989. g. 2. jūnijā, vai Maskavā 1990. g. 22. decembrī, kad mani centās padzīt no runātāja pults AP (PSRS) par to, ka kategoriski pieprasīju Molotova-Ribentropa pakta pasludināšanu par null and void (protokolus protams). Tikai daži teikumi ievadam. Rakstīju naktī pirms 50. gada dienas, kopš Rumbulā 30 stundu laikā (divos piegājienos) noslepkavoja 27 000 Latvijas (Rīgas) ebreju (to vidū ap 8 tūkstoš bērnu), bet nākošajā dienā runāju pēc AP Prezidija priekšsēža, kuŗš starp citu (godīgi) tomēr pārmeta upuŗu pēcteču nožēlojamai grupiņai, ka ebrejiem arī vajadzētu šeit apzināties savu vainu 1917. gada un 1940. gada notikumos. Piezīme lika man grozīt skarbuma virzienā dažus runas uzmetuma akcentus. Ebreji reaģēja uz runu ļoti pozitīvi, Rietumu vēstnieki − arī latvieši − kā kuŗais − radikāļi to nokritizēja par „VDK pasaules mēroga iecerētas un pret latviešu tautu vērstas sazvērestības komponentu − ilgi un rūpīgi plānotu”. Man guļot reanimācijā, pieprasīja pēc „ebreju lietas” izskaidrošanas, manu demisiju no Ārlietu komisijas priekšsēža amata. Vēlāk atsauca un panācām vienošanos, kas de facto apmierināja abas puses − es pārgāju Ārlietu ministrijā par „Ambassador at large” un protams paliku komisijā. Bet no morālā viedokļa tas viss bija smags delikts.

Mavriks Vulfsons

 

 

(A. Ezergaiļa vēstule Mavrikam Vulfsonam)

Cienījamo Mavrik Vulfson, deputāt un ambasador bez rakstāmmašīnas!

2.20.92

Jūs esat izdarījis politisku pašnāvību un tas man un daudziem citiem Jūsu atbalstītājiem emigrācijā ir ļoti sāpīgi. Tāda veida runāšanu Jums vajadzēja atstāt cilvēkiem kā man, kam nav ne politisku posteņu ne ambīciju. Demokrātijā galvas ripo ne lēnāk kā diktatūrās, vienīgi tas tiek izdarīts humānākā veidā. Jūsu ambasadora postenis bez rakstāmmašīnas bija vēl lēna nolaišanās. Jūsu kļūda nebija ne runas skarbums, ne latviešu nosodīšana par līdzdalību žīdu šaušanā. Es nezinu, vai Jūs pilnīgi apzināties savas runas lielo kļūmi. Nelaime bija, ka savu runu visos kardinālos jautājumos Jūs ielikāt Maskavijas ideoloģijas rāmjos. Labākais Jūsu runā bija uzsvars, ka latviešu dvēselēm nāktu par labu Holokosta lietu apzināt un iztirzāt un dažādos veidos deklarēties. Tie momenti bija eiropiski un pareizi un par to neviens Jums nevarēja kārt. Bet tad gandrīz vai viss pārējais bija daļa no sovjetu lavīnas, kas ir gāzusies pāri par latviešiem kopš 1945. g. Jūsu kļūme bija stāvēt Rumbulas priedēs laikā, kad

Maskavija, ja ne jau pilnīgi kritusi, tad vismaz reducējusies, un aizstāvēt Aģitpropa „patiesības”. Neviens no Jūsu pieminētiem faktiem nav ne akadēmiski ne žurnālistiski pierādīti, bet tie ir propagandiski deklarējumi, kuŗus neviens nekad ar faktu palīdzību nav pierādījis un to nepierādījāt arī Jūs. Jūs nokārāties atpakaļ skatošas pagātnes laika cilpā.

Paņemšu tikai vienu piemēru no Jūsu runas. Jūsu deklarējums, ka 1944.-45. g. uz Vāciju aizbēga 235 000 fašistu koloboranti, ir absurds. Tas ir tas, ko sovjeti visus pēckaŗa gadus mēģināja pierādīt, bet ne ar pilnīgām sekmēm. 235 000 skaitlis ir lielāks nekā vispārīgi Vācijā nonākošo latviešu skaits. Kā latvieši nonāca Vācija nav pilnīgi izpētīts jautājums, bet pēc manas sajūtas vismaz puse tur nonāca tāpēc, ka viņiem bija pavēlēts izbraukt.

1.  Visiem policistiem laukos un pilsētās bija pavēlēts izbraukt. Tas aptveŗ kādus 10 000 cilvēkus un tā kā viņiem līdzi brauca ģimenes, arī vectēvi, tas vien jau ietvertu kādas 50 000 galvas. Šinī ļaužu grupā noteikti bija liels skaits koloborantu, bet nav iemesla ne bērnus ne vectēvus ne vecmāmiņas par tādiem saukt. Bērni pat neapzinājās, kas ar viņiem notiek.

2.  Pavēles izbraukt arī saņēma Arāja komandas piederīgie un 1944. gadā tas aptvēra kādus 847 cilvēkus. Arī viņu ģimenes izbrauca.

3.  Tad zem pavēles izbrauca visi leģionāri, virsnieki un arī visi tie, kas tika iesaukti.

4.  Tad policijas bataljonu piederīgie un dažādas citas militāras vienības.

5.  Ar varu izvesti, gandrīz vai nolaupīti, bija gaisa spēka izpalīgi (15-17. g.v.), kuŗu skaits bija ap 5 000.

6.  Kādus 10 000 latviešus vācieši izveda kā cietumniekus uz dažādām koncentrācijas nometnēm.

7.  Vairākus tūkstošus latviešus Jeckelns salasīja 5. oktobrī no ielas Rīgā un aizveda uz Vāciju.

8.  Tad vēl bija tūkstošiem latgaliešu, kuŗus kā Ostarbeiterus aizveda uz Vāciju. Šinī katagorijā var arī ieskaitīt darba dienesta piederīgos.

9.  Viena mana paziņas ģimene izbrauca, jo frontes tuvuma dēļ Kurzemē mājās ievācās armija un pavēlēja viņiem braukt projām. Vācu uniformās 1944. g., gaisa spēka izpalīgus neieskaitot, bija ietērpti ap 130 000 latvieši un atskaitot 19. divīziju, kas cīnījās Kurzemē (ap 15 000 vīru) visi pārējie tika aizkomandēti uz Vāciju. Cik no viņiem būtu brīvprātīgi braukuši, to mēs nezinām. Par tik par cik lielākā daļa no iesauktajiem bija darba šķiras ļaudis, domāju, ka daudzi no tiem nebūtu bēguši.

Kas bēga? Daudzi latvieši bēga. Latviešu inteliģence bēga uz Zviedriju. Vai arī Skalbe, Zīverts, Kalniņi, Cielēni, Eliasi un Čakstes bija kolaboranti? Vai visi tie sociāldemokrāti un parlamentārieši un pretestības kustības ļaudis, kas bēga, tādi bija? Arī mans tēvs bēga un ņēma mums visu līdz. Viņš pagastā bija paglābis kādu pusduci komunistu no nošaušanas 1941. g., un bēgšanas reizē viņi nāca pie mana tēva un teica, lai nebēgot, jo par viņu aizrunāšot. Viņš tomēr bēga. Daudzi latvieši bēga no maskaviešiem, tāpat kā kurdi bēga no Sadama Huseina armijas 1991. g.

Pieņemu, ka no šāda tipa analīzes visus pēckaŗa gadus sovjetu iekārtā Jūs bijāt pasargāts.

Protams, ka daudzi koloboranti bēga. Bēga Dankers, Lobe, Silgailis. Bēga Ģenerāldirekcijas ļaudis un bēga visi Jūsu kolēgas Tēvijas redakcijā. Koloborantu ietekme uz emigrantu politiku un avīžniecību ir bijusi bezgala liela un vēl turpinājās. Turpinājās arī Himlera iedēstītais antisemītisms un viss domu gājiens par žīdiem-čekistiem un žīdiem-komunistiem. Viss tas ir taisnība, bet Jūs to problēmu mēģinājāt atrisināt ar kolektīviem vispārinājumiem, un tas, lūk, Eiropā vairs neiet. Arī vāciešiem vairs neviens noziegumus kolektīvi nepieraksta.

Septiņdesmito gadu vidū sovjetu aģitpropa orgāni ar šādiem kolektīvismiem satracināja gan Eiropas, gan Amerikas prokuratūras un tā starp latviešiem uzsākās kaŗa noziedznieku medības. Bet sūdzības šinī vispārinājumu atmosfērā pret latviešiem neizvērtās neko sekmīgas. Viļa Hāznera lietā Amerikas tieslietu departments izdeva vismaz miljonu dolāru un viņu attaisnoja. Kā beigsies Maikovska lieta Vācijā, to mēs arī vēl nezinām. Šī kolektīvā domāšana nav precīza un tā, vismaz Amerikai, ir dārgi maksājusi. Latviešu kaŗa noziedznieku meklēšana vēl turpinājās, ko es arī visādos veidos esmu atbalstījis, bet ja Jums būtu izdevība šo izmeklēšanu šīs dienas procesos ieskatīties, Jūs redzētu, ka tā tagad notiek bez šiem sovjetu vispārinājumiem.

Sakot visu, ko esmu teicis, domāju arī, ka no politiskās un demokrātiskās cīņas aspekta Jūsu runas saturs Rumbulā ir attaisnojams. Jūs apkarojāt uguni ar uguni un ja kāds spļauj sejā, tad nav iemesla nespļaut pretīm. Ja kāds latviešu deputāts augstajā padomē pacēla domu vai nu tieši vai arī šifros par žīdu čekistiem 1940. g., tad Jūsu atbilde vismaz man ir saprotama. Šinī žīdu-čekistu jautājumā esmu vairākkārt ieskatījies un kā Jūs to norādījāt savā runā, nekādu faktuālu substanci arī es neesmu atradis. Šustins protams bija Krievijas žīds, bet vai vēl kāds cits žīds Latvijas čekā strādāja līdz šim nav bijis faktuāli apstiprināts. Argumenta dēļ varētu arī pielaist, ka kāds pusducis žīdu kaut kur par Latvijas pilsētas čekām strādāja, bet kur un kas tie bija pat vācu laikā netika izziņots. Tā bija nacistu propagandas iestādīta doma un dažādos veidos tā vēl joprojām ir uzturēta. Un traģiskā veidā ne tikai uzturēta, bet pasniegta kā attaisnojums žīdu noslepkavošanai Rumbulā un visur citur. Cik ir tādu latviešu, kas tā domā, lai gan viņus šad tad vēl emigrācijā satieku, nevaru pateikt. Lai kur viņi arī nebūtu, viņu indīgā naida doma ir konfrontējama un pie kauna staba pienaglojama. Un to Jūs savā veidā ļoti efektīgi izdarījāt Rumbulā.

Kā ironisku novērojumu gribu minēt, ka, lai gan tagad Latvija jau ir brīva un neatkarīga, cīņa notiek ap „patiesībām”, kuŗas mūsu galvās ir iedēstījuši divi lielākie pasaules propagandas aparāti. Abos gadījumos šeit ir runa par tautas asinsgrēkiem un kolektīvas vainas pierakstīšanu. Kā no šiem domu stereotipiem atbrīvoties ir mūsu kopējās nākotnes problēma. Tas ir neatliekams izglītības un publicistikas jautājums. Emigrācijas avīzes šāda jautājuma iztirzei ir slēgtas; man joprojām ir cerības uz Latvijas presi. Varbūt iniciatīva varētu nākt no Ebreju kultūras biedrības, kas varētu noorganizēt, pieaicinot ekspertus no Eiropas, lekciju sēriju krievu un latviešu valodā, Latvijas televīzijā. Tanī sērijā būtu jāapskata antisemītisms no Cionas protokoliem, cauri visām Hitlera un Himlera versijām, ieskaitot tās, kas tagad Krievijā cirkulē. Šī jautājuma iztirzē ir protams jāieinteresē arī Latvijas Kultūras ministrija.

Jums rakstāmmašīnas nav, bet Jūs laimīgā kārtā vēl esat deputāts un kamēr tāds Jūs esat, Jums vēl ir Latvijas un Latvijas valdības auss. Un ja Jūs savas privilēģijas pareizi izmantosiet, Jūs latviešu-žīdu attiecību izlīdzināšanā, klišejisko vispārinājumu izklīdināšanā, varētu daudz ko darīt. Šinī maijā būšu Rīgā un ja Jums būtu vēlēšanās ar mani par šo tematiku parunāt, labprāt ar Jums tiktos. Esmu arī iecerējis Rīgā nolasīt referātus „Desmit kļūdas par Holokostu Latvijā” un „Etniskā naida propaganda Latvijā 1941. g.”

Cieņā Jūsu, Andrievs Ezergailis, Prof.

P.S. Ja Jums sanāk, būtu bezgala ieinteresēts redzēt, kādus skaitus un aretmētiku Jūs lietojāt nonākot pie slēdziena, ka „uz vienu iedzīvotāja [Latvijā] iznīcināts vairāk ebreju tautības cilvēku nekā jebkurā citā zemē uz zemes lodes.”

 

*

 

(A. Ezergaiļa vēstule A. Gorbunovam)

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam A. Gorbunovam.

Cienījamais Prezident Gorbunov!

2.23.92.

Lai gan pēdējos mēnešos Latvijas avīzes man gandrīz nav pienākušas, tomēr kaut cik esmu spējis sekot Latvijas valdības nostājai gan Holokosta gan kaŗa noziedznieku jautājumos. Valdības un it sevišķi Jūsu nostāja šinīs lietās ir bijusi nevainojama, lai gan šo jautājumu iztirzāšanai varēja būt ātrāki tempi. Pa daļai daži tie jautājumi, kas tagad kārtojās, varēja tikt nokārtoti jau pusotru gadu atpakaļ, jo visi tie uzbrukumi un kritika Latvijas valdībai varēja būt, un no maniem draugiem jau tika, pareģoti sen. Šo jautājumu iztirzes lietā pieņemu, ka pa daļai būtu vainojami latviešu emigrācijas pārstāvji, kuŗi šo jautājumu esenciālo problēmu, lai neteiktu vairāk, nekad nav izpratuši un liekas neizprot pat šodien.

Esmu arī iepazinies ar Vulfsona, (vakar saņēmu arī Jūsējo) runu Rumbulā 24. novembrī. Vulfsona runu daļēji esmu analizējis vēstulē viņam, kuŗu atradīsiet šeit pievienotu. Jūsu runa bija izcila. Un tādēļ es nesaprotu, kādēļ savā runā Jūs iespraudāt teikumu: „Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz atsevišķu iepriekšējo paaudžu personību vēsturē, it īpaši 1917. g. revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā.” Pieņemu, ka tas teikums izcēlās kaut kādu politisku apsvērumu vai cīņas dēļ, un ka to Jūs mērķējāt tieši uz Vulfsonu pašu un viņa darbību padomju aparātā 1940. g. Bet tam teikumam arī tomēr piemīt vispārinājuma raksturs un tas šifrējās kā asinsgrēka pierakstījums žīdu tautai par darbošanos Latvijas čekā. Es pilnīgi saprotu, ka Jūs to tā nedomājāt, bet tas tā ir iztulkojams.

Pie Jūsu teikuma man interesē, kur un kā pie tāda pagātnes faktu formulējuma Jūs esat nonācis. Neviena vēstures mācību grāmata ne Latvijā, ne Eiropā, ne Amerikā, to tā nav izteikusi. Emigrācijas mācību grāmatas ne par 1917. g. ne 1940.-41. gadu nelabprāt ir rakstījušas. No mācību grāmatu viedokļa tie joprojām ir mūsu „balto plankumu” gadi. Neatkarīgi no tā, ko Jūs ar savu teikumu gribējāt izteikt, verbālas fineses šī jautājuma iztirzē neko nepalīdz. Kā piemēru antisemītisma iztirzei Amerikā nosūtu Jums Viljama Baklija (William Buckley) rakstu „ln Search of Anti-Semitism”. Tas ir gaŗš un sarežģīts raksts, bet domāju, kāds izpalīgs par to Jums varēs nodot ziņojumu.

Man arī intriģē Jūsu 1917. g. savīšana ar 1940. g. Tie žīdi, kas darbojās Ļeņina valdībā, visi mums ir zināmi vārdi, un tāpat kā latviešu lielinieciskās virsotnes, tika Staļina noslepkavoti. 1940. g. Partija bija jau gandrīz vai tikai krieviska. Vienīgais Staļina galma „mājas” žīds bija Kagonovičs. Vai tas dod loģisku tiesību vispārināt par žīdisko boļševismu 1940. g.? Cik žīdu bija Latvijas komunistu valdībā? Cik žīdu bija Latvijas čekā? Pa daļai šos jautājumus esmu iztirzājis rakstā „Anti-Semitism and the Killing of the Jews of Latvia”, kuŗu pielieku.

„Pamācības”, kuŗas minēju vēstulē Vulfsonam, arī ieteiktu Jums iegaumēt. Domāju, ka tagad Jūs šinī jautājumā esat pietiekoši apbružāts, lai zinātu, ka tas ir sarežģītāks, nekā tas vadošiem latviešiem sākumā likās. Jau kādā savā agrā memorandā Tautas Frontei ieteicu „... noorganizēt komisiju, kas izpētītu kaŗa noziegumus un noziegumus pret cilvēci vācu okupācijas laikā Latvijā. Kādēļ gan lai inteliģenti un morāli atbildīgi cilvēki vēl gribētu ļaut turpināt latviešu jaunām audzēm dzīvot zem fašisma un kaŗa noziegumu zīmes. Kamēr vēl daži liecinieki ir dzīvi, fakti būtu jānoskaidro un pasaules priekšā jānoklāj.” Tas joprojām būtu dvēselei un jaunajai Latvijas valstij veselīgs pasākums. Arī no publicitātes viedokļa, tas pievilktu pasaules preses uzmanību Latvijai.

Novēlu Jums veiksmīgu valsts vadīšanu un ceru, ka manas izteiktās domas Jūs atradīsit par lietderīgām. Iesakiet saviem kolēģiem un deputātiem izbeigt tirgošanos ar izbijušu impēriju importprecēm (skat. pielikto karikatūru).

Jūsu Andrievs Ezergailis

 

*

 

Aizdomas rada fakts, kādēļ tieši Skuteļa raksts tika tik ātri vairākkārt pārspiests. Plašāka spektra rakstus par latviešu-žīdu attiecībām, kas nav bijuši pārspiesti, var atrast daudzos Latvijas izdevumos. Skat. Rutas Marjašas rakstus Dienā, it sevišķi „Vai no visas sirds” (Diena, 12.11.91) un Rudītes Kalpiņas interviju ar Pēteri Krupņikovu, Roro, Nr. 0, 1991. „Ko tautas mīlulis domā par tautu?”, Pilsoņa pielikums, 1992. g. februāris. Kontroversija ir arī jau sasniegusi internacionālo publiku, skat. „Offene Wunden im lettisch-judischen Verhaltnis”, Neue Züricher Zeitung, 14.2.1992. Kontroversiju Latvijā galvenokārt ir turpinājis kurināt Pilsonis. Skat. Visvaldis Brinkmanis, „Kas un kādēļ pieprasa grēksūdzi?” Pilsonis nr. 9, 9.3.92. Un nacistu koncentrācijas nometnes veterānis Prof. Leo Maija vēstulē Pilsonim 24.2.92. starp citu raksta: „Galvenā dzirkstele, kuŗa iededzināja to mežonīgo ugunskuru, kuŗā gāja bojā Latvijas ebreji, kuŗa iededzināja ebreju genocīdu vācu okupācijas laikā, bija padomju vara, tās organizētās masu deportācijas 1941. gadā un vēlāk, civil- un militārpersonu nošaušana Baltezerā, Litenē un citur. Protams, šāda masu ‘atriebība’ attiecībā uz ebrejiem ir riebīga un nosodāma, resp. sodāma; bet ne M. Vulfsons, ne nelaiķis akad. Hillers, ne Šustins u.c. padomju varas balsti te nevar būt tiesneši!” Slikto pasta sakaru dēļ, Vulfsona vēstuli mēs publicējam bez autora atļaujas. Mūsu labie nodomi cerams attaisnos nepatikšanas, ja tādas ar šīs vēstules publicēšanu autoram varētu rasties.

A.E.

 

Norādes:

[1.] Vulfsons atsaucās uz A. Ezergaiļa rakstu „Anti-Semitism and the Killing of Latvia’s Jews”, Sander L. Gilman et al (ed.), Anti-Semitism in Crisis, New York University Press, 1991. Pēc šīs vēstules uzrakstīšanas Kārlis Kangeris, emigrācijas lielākā autoritāte par latviešu plūsmu uz rietumiem, mani informēja, ka vēstulē Vulfsonam esmu kļūdījies. Pēc Kangera datiem Rietumos pēc Otrā pasaules kaŗa nonāca 130 000 latvieši. Starp tiem bija 24 000 Ostarbeiteri (20 000 piespiedu kārtā aizvesti) un 15 000 - 20 000 koncentrācijas nometnēs ievietoti. 1944. g. 5. oktobrī Jeckelna akcijā Rīgā saķēra un aizveda 3 000. Pēc vāciešu definīcijas 19 000 latvieši strādāja vācu iestādēs, un tādēļ kā koloboranti tie bija izvedami. Bez tam izvedami arī tika uzskatīti 20 000 dažādu arodu speciālisti. Pēc Kangera aprēķina vācu uniformās bija ietērpti ne 120 000, kā minēts manā vēstulē, bet tikai 50 000 latvieši. Informāciju par latviešiem vācu militāros spēkos es ņēmu no Latviešu Kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā 4. sējuma 289.-291. lp datiem, kuŗus Kangeris apšauba. Skat. Kangeris, Kārlis, „Die Baltische Völker und die Deutschen Pläne für die Räumung des Baltikums 1944”, Baltisches Jahrbuch, 1988.

 

 

 

FRAGMENTS NO A. GORBUNOVA VĒSTULES DĀŅU ŽURNĀLA REDAKTORAM

Latvijas Republikas Augstākā Padome
Rīgā, 1991. g. 2. decembrī

Godātais redaktora kungs!

Pēdējā laikā Rietumu presē un sabiedrībā izteiktas bažas, ka Latvijas demokratizācijas procesā ir parādījušies nopietni robi. ...

Viens no pārmetumiem izteikts arī Dānijas galvenā rabīna Benta Melhiora rakstā laikrakstā Politiken. Tas saistīts ar faktu, ka to vidū, kuŗi aktīvi palīdzējuši realizēt vācu fašistisko okupantu ierosināto teroru pret ebrejiem ir bijuši arī Latvijas pilsoņi. Bet runa šai rakstā nav tikai par pastrādātajiem noziegumiem, kuŗi viennozīmīgi atzīti un nosodīti Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 19. septembŗa Deklarācijā „Par genocīdu un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā”.

Raksta autoru satrauc arī tas, ka Latvijas valdība nepildot doto solījumu rūpēties par to, lai Holokosta tēma un latviešu līdzdalība ebreju iznīcināšanā būtu iekļauta mācību procesā skolās. Šie labie nodomi esot palikuši nepildīti.

Man godīgi jāatzīst, ka pret šo pārmetumu mums jāizturas nopietni. 1989.-1991. gada periodā izdotās vēstures mācību grāmatas no vēsturiskās objektivitātes viedokļa korekti atspoguļo latviešu bruņoto un militāro formējumu lomu vācu okupācijas laika posmā Latvijā. Taču pašreizējā straujo politisko pārmaiņu periodā nav vēstures mācību grāmatas, kam būtu oficiāls mācību līdzekļa statuss un kas vienlīdz objektīvi atspoguļotu gan Holokosta tēmu gan 1940. gada notikumus, gan vācu okupācijas posmu Latvijā. Šobrīd šo tēmu patiess un godīgs izvērtējums palicis katra skolotāja sirdsapziņas, individuālo zināšanu un politiskās pārliecības ziņā.

Reizē ar to, varu droši apgalvot, ka latviešu sabiedrības simpātijas pret daudzcietušo ebreju tautu un Izraēlas valsti ir izpaudušās daudzos aktos − tieši Latvijā vērusi durvis pirmā ebreju vidusskola, un Latvijas Republika kā pirmā ir atzinusi Izraēlas valsti un gatavojas vistuvākajā laikā nodibināt ar to diplomātiskās attiecības.

Man nav pieņemams raksta autora apgalvojums, ka ebreju genocīda aktos piedalījušās Baltijas tautas. Aktīvi un nežēlīgi rīkojušies noziedzīgie elementi, kādu diemžēl − to latvieši zina pēc savas rūgtās pieredzes, bija un ir dažādu tautu vidū.

Es apzinos, ka tas nav attaisnojums tam, kas noticis Latvijā un ka paššķīstīšanas ceļā mums vēl daudz kas jāveic. Jārunā arī par vienaldzību, ar kādu daudzi Latvijas iedzīvotāji izturējās pret traģēdiju, kāda piemeklēja viņu draugus un kaimiņus, kuŗu vienīgais noziegums bija to piederība ebreju tautai.

Demokratizācijas process Latvijā tikai sācies, un es ticu, ka[s] tas veiksmīgi turpināsies.

Ar cieņu,

Anatolijs Gorbunovs,

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs.

 

 

ATRASTS KĀRĻA ULMAŅA TRIMDAS MANUSKRIPTS Foto: Andrievs Ezergailis Balkons Rīgā, Padomju sūtniecībā no kuŗa 1940. g. 5. jūlijā „demonstrantiem” Staļina atsūtītais emisārs Andrejs Višinskis teica: „Mēs nospraužam ceļu arī citām tautām, pirmām kārtām draudzīgām, kuŗu vidū vienu no pirmajām vietām ieņems Latvijas republika.” 1940. g. 22. jūlija pēcpusdienā šo māju atstāja Padomju sūtniecības automobīlis, lai aizvestu Kārli Ulmani un viņa personīgo sekretāru Jāni Rudumu uz Rīgas dzelzceļa staciju, kur abus iesēdināja Maskavas vilcienā. Nākošajā JG numurā publicēsim pirmo nodaļu no pēdējā Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa manuskripta „Manas piezīmes”, kas tapis Stavropoles trimdas laikā un nesen atrasts Maskavas čekas archīvos. Manuskripts tagad atrodas Latvijas Vēstures Institūtā un tiek sagatavots publicēšanai. Red.