PAR MĀKSLINIEKU SAVIENĪBAS KONGRESU Rīgā

 

Kur palika Ozoliņš? Mani vienaudži atcerēsies, ka atbilde uz šo jautājumu bija − aizgājis pēc mazās Rīgas. Tad, bildi sagriežot dažādos leņķos, bija jāsameklē, kā Ozoliņš to šoreiz izdarījis. Kopumā tā bija pirmās šķiras papirosa Rīgas reklāma Jaunākās ziņas, kas saistījās ar meklēšanu un beidzās ar atrašanu.

Šogad 12. un 13. martā Rīgā notika Latvijas mākslinieku savienības kongress. Notikums ar vienreizēju kultūrvēsturisku nozīmību. Pirmā Latvijas mākslinieku pulcēšanās jaunajā neatkarīgajā Latvijā raksturīgi centralizētās tīrasiņu padomju laika organizācijas ietvaros. Bet šoreiz Ozoliņš pazudis, kā zēnībā teicām, „bez vestes”. Rīgas periodikā iespēju robežās žurnālistisku reportāžu par šo kultūras dzīves notikumu tā ir neatradām.

Ilzes Strekāviņas traktāta virsraksts 13. marta Literatūrā un Mākslā vedina domāt par kongresu, bet faktiski ir atskaite par aplasīto un saruna ar gaŗiem viņai vien zināmos domu un frāžu cilpojumos, vai, kā pati raksta, „intelektuāla pašbakstīšanās”.

Nākamajā šī laikraksta numurā (20. martā) bez Gunāra Janaiša piecām bildēm anonīmā paragrāfā kongress nosaukts par „pārveidošanas kongresu” un rezumēts, ka „kas no visa tā iznāks, to bez šaubām rādīs laiks”. Nāk prātā Literatūrā un Mākslā (gan cita redaktora laikā) lasītā prātula − „ņemot vērā ņemamo, kas ir, tas ir, un kas nav, tas nav!”. Esot bijis Džemmas Skulmes pārskata referāts par laiku, kas latviešu mākslas dzīvē, patīk vai nepatīk, ir vienreizējs. Esot bijušas debates arī par Literatūras un Mākslas lomu latviešu mākslas dzīves notikumu reportāžā un analīzē. Jāpieņem, ka zināmas ieceres, bažas un cerības ir jaunajai Mākslinieku savienības vadībai un tās vadītājam Jurim Petraškēvicam. Bet ko tu darīsi, grozi bildes kā gribi − Ozoliņš ir atstājis tukšu krēslu; un pazudis!

 

*

 

PIE DAINAS DAGNIJAS UN PAR SIGURDA VIDZIRKSTES MANTOJUMA LIKTENI

 Atceļā no Ņujorkas kādus 40 kilometrus no Lielās pilsētas nogriezāmies no dižā Srūveja, lai apciemotu latviešu mākslinieci Dainu Dagniju. Dainas mājīgais dzīvoklis un darbnīca ir Naiakā. Maza, it kā gleznotāja darbam radīta vietiņa Hudsonas krastā, kur lielā upe vareni izpletusies pēdējam skrējienam uz okeānu. Dainas dzīvoklim blakus pielipušajā ēciņā haitiešu lūgšanas nams. Dievu šie dienvidu salas cilvēki lūdz un slavē skaļām skaņām dažādos dienas laikos un tamdēļ arī īres maksa par jauko vietiņu ir Dainai pa spēkam. Skatāmies patiesi iespaidīgo „Sieviete un govs” gleznu grupu. Pavisam 13 liela formāta gleznas (divas bijušas reproducētas JG). Varētu būt Dainas Dagnijas, varētu būt latviešu tautas likteņstāsts. Pateikts ir gleznieciski pārliecinoši ar dziļu un patiesu cilvēcību. Dainai nav nemaz jāizskaidro, ka še ir kāda patiesība, kas ir bijusi lielāka par viņu pašu un ko viņa kā gleznotāja nemaz nav varējusi nepateikt. Nav jāizskaidro, jo tas jau skatītājam ir jūtams, skatoties šos lielos audeklus.

Patreiz Daina strādā pie tādiem kā noslēpumainiem, kā citpasaules mistiku glabājošiem, atkal, saprotams, liela formāta darbiem. Senču ezera ciklā maskas, viepļi, sēras sejas veido varenus apļus, viss dzīvas krāsas un šīs fascinējošās noslēpumainības apdzīvots. Tad vēl mazāku gleznu sērijā − atmiņas par senču ezeru − dziļā nopietnība un noslēpumainība iekūst romantiski priecīgā noskaņā. Pa Hudsonu pūš auksts pēdējo martu dienu vējš, kad Daina Dagnija pastāsta, ka Sigurda Vidzirkstes mākslinieciskais mantojums no Ņujorkas aizceļojis uz Rīgu Kultūras fonda glabāšanai, kopšanai un, galvenais, izstādīšanai. 17. jūlijā būs pagājuši 18 gadi, kopš gleznotāja Sigurda Vidzirkstes nāves Ņujorkā. Tā paša gada rudenī tika nodibināts Vidzirkstes fonds viņa mākslas apzināšanai un glabāšanai. Ārpus nelielas emigrācijas latviešu mākslinieka atzinēju grupiņas viņa māksla visumā palika nepazīstama un, viņa studiju 10. avēnijā likvidējot, kolekcija visumā tika sadalīta pa šīs grupiņas locekļu mājām. Pilnīgi neatbildēts līdz šai dienai paliek jautājums, kāda īsti ir Vidzirkstes mākslas nozīmība latviešu mākslas kopainā? Manuprāt Vidzirkste latviešiem ir nozīmīgs un vajadzīgs un, ja nu tā būtu, tad būtu jāatskaitās, cik no šī tautai nozīmīgā mantojuma aizceļojis uz Latviju, cik palicis Ņujorkā un tieši kur? Bet pats galvenais, ko Kultūras fonds līdz šim ir darījis, un ko plāno darīt nākotnē? Līdz šim klusē gan Bruklinas Laiks, gan Rīgas gaiļi. Jācer, ka Ozoliņš šoreiz tikai uz brīdi aizskrējis pēc mazās Rīgas!

 

*

PAR BALTIJAS MĀKSLU BREŽŅEVA LAIKĀ UN PAZUDUŠO BLUMBERGA IZSTĀDES RECENZIJU

No 11. līdz 14. jūnijam Toronto universitātē AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) konference. Konferences īpašais fokuss būs augstākā izglītība neatkarīgajās Baltijas valstīs. Bet solās būt arī interesanta mākslas izstāde. Izstādes atklāšanā 11. jūnijā igauņu darbības mākslinieks Siim Tanel Annus darbosies ar dzīvu uguni un citām svētām lietām. Skates klāsts komplektēts no amerikāņu kolekcionāra Nortona Dodža (Dodge) plašās kolekcijas un sauksies „Baltijas māksla Brežņeva laikā”, īpaši plašs Dodža kolekcijā ir igauņu komponents, bet arī latviešu daļā paredzēti interesanti autori − Ojārs Ābols, Maija Tabaka, Auseklis Baušķenieks, Ivars Heinrihsons, Dace Lielā, Ilmārs Blumbergs un iespējams vēl kādi. Uz skates kataloga vāka redzēsim Ilmāra Blumberga „Dzelzs laikmetu” no viņa Hēsioda „Teogonijas” vizuālām interpretācijām. Šī grieķu dzejnieka (8. gadsimtā pirms Kristus) pasaules radīšanas leģendu apkopojums bija pati galvenā Blumberga mākslas tēma astoņdesmito gadu beigās, un daļa no šīm gleznām bija iekļauta nesenajā Blumberga mākslas izstādē Valsts mākslas muzejā Rīgā (no 6. marta līdz 5. aprīlim). Grupiņu šo mazformāta gleznojumu Ilmārs nodeva manā glabāšanā 1989. gada vasarā, kad abi ar Pēteri Martinsonu dzīvoja un strādāja Leikfīldas studijā Mičiganā. Nesen bija iespēja šos darbus parādīt AABS izstādes kuratorei, igauņu mākslas vēsturniecei Edai Seppai, pēc tam, kad viņa izstādāmos darbus no Dodža kolekcijas jau bija izvēlējusies. Seppai Blumberga darbi iedarbojās kā dzīvinošs tonuss un vedināja domāt par izmaiņām izstādāmo darbu klāstā. „Mākslinieciski vērtīgākais, ko līdz šim esmu latviešu mākslā redzējusi” − bija Seppas komentārs. Kāds iznīcinošs kontrasts ar Toronto latviešu mākslinieka un mākslas lietu administratora neieinteresēto vienaldzību. Pēc šī mākslas sapratnes līmeņa nav jābrīnās, ka nedaudzajās emigrācijas kopizstādēs izžūrē darbus, kas nopietni būtu jāapsver Kultūras fonda godalgošanai, noraida anonīmi sūtītos iepriekšējo gadu laureātu darbus (pēc Kultūras fonda noteikumiem jāizstāda nepakļaujot žūrijai) un tamlīdzīgi. Cerēsim, ka paviršā ieraša skatīties mākslu ar ausīm nav izplatījusies arī Latvijā!

Atgriežoties pie Blumberga personālizstādes Rīgas muzejā, nekādi nevaru sagaidīt recenzijas vai cita veida aprakstus par to Rīgas periodikā. Literatūra un Māksla formātā pārspēj Ņujorkas Times, bet saturā aizrāvusies ar dažāda veida apjomīgiem pārspiedumiem, tulkojumiem, reportāžām par „biznisu”, erotiku un Anglijas parlamenta vēlēšanām, šķiet uz Latvijas kultūras dzīves aprakstīšanas un analīzes rēķina. Šai kontekstā jācer, ka Ozoliņš tikai nedaudz nomaldījies un drīz vien atgriezīsies ar īpašu analītisku Blumberga izstādes izklāstu!

*

 

PAR JAUNO LATVIJAS MUZEJISKĀS DARBĪBAS MODELI

Mākslas darbu izstāde ir brīnumaina vēl nekad nebijušā, kaut kā pilnīgi pirmreizēja ienākšana pasaulē. Tā ir jaunatklāsme, tā ir piedzimšana un ietveŗ sevī dzīvības rašanās neatminamo mīklu. Nozīmīgu muzejisku izstāžu rašanās ir tautas mākslinieciskās jaunrades pulss. Gudra, mērķtiecīga radošo personību kuratoriālā darbība ir šo sirdspukstu dzinējspēks. Rīgas muzeju darbībā šķiet vēl joprojām dominē administrējošā funkcija. Muzejnieku rīkotajās izstāžu programmās jaušams kuratoriālās domas vārgums. Visumā tā ir mazinteresanta tecēšana pa seniemīto taciņu, bez novatoriskas uzšvirkstēšanas vai mērķtiecīgas jaunu ceļu meklēšanas. Nāk prātā, ka Herberts Dubins, aizgājušā gadā recenzējot Jāņa Pauļuka piemiņas izstādi, izteica vajadzību pēc muzejiskām „problēmu izstādēm”, kur Jāņa Pauļuka vai arī cita latviešu meistara daiļrade tiktu parādīta pasaules mākslas vai arī kādā citā līdz tam neredzētā kontekstā.

Kāda tad šodien neatkarīgajā Latvijā ir lielā Valdemāra ielas muzeja funkcija, kāda ir tā attieksme pret citiem Rīgas un patiesi arī Latvijas provinces muzejiem? Kāda šobrīd ir Rīgas muzeja attieksme iepretim mākslas izpausmēm, kuŗas šobrīd dēvējam par avangardiskām, gan no kolekcijas veidošanas, gan izstāžu rīkošanas viedokļa? Tā vien šķiet, ka jaunajai Latvijai vajadzīgs jauns muzejiskās domāšanas modelis. Ļoti nopietni jāapsveŗ, vai patreizējai kultūras ministrijas birokrātijai un muzeju direkcijai ir vajadzīgās spējas, talanti un griba šādu jaunu modeli uzstādīt un ievest dzīvē. Braukt uz Ameriku ar vācu kuratoru izveidoto un pie tam visai problemātiski izveidoto divdesmito un trīsdesmito gadu modernisma strāvojumu glezniecību (Unerwartete Begegnung) manuprāt nepavisam nav adekvāts šāda modeļa izveides aizsākums. Un kāda būtu vaina Ilmāra Blumberga izstādei viesoties Viļņā, Tallinā, ja uz Stokholmu, Helsinkiem vai Brēmeni šobrīd vēl nevelk? Tā tak varētu tikt pie interesantām igauņu un lietuviešu izstādēm Latvijā − ne tā Ozoliņ?

Nikolajs Bulmanis

 

 

PAR VIJU CELMIŅU

Dzimusi 1939. gadā Rīgā. 1958.-1962. g. studē mākslu Džona Herrona mākslas akadēmijā (John Herron Art Institute) Indianapolē un iegūst BFA grādu. 1961. gadā mācās Jēla (Yale) universitātes vasaras skolā. Draudzējas ar jauniem māksliniekiem − Mardenu (Marden), Tvorkovu (Tworkov) un Čaku Klosu (Chuck Close) un izšķiras kļūt par gleznotāju. 1965. gadā MFA Kalifornijas universitātē Losandželosā. 1966. gadā pirmā personālizstāde Dāvida Stjuarta (David Stuart) galerijā Losandželosā. 1979. gadā Ņuporta (Newport Harbor) mākslas muzejs Kalifornijā sarīko Celmiņas retrospektīvi, kas 1980. gadā pēc tam redzama Čikāgā, Jonkeros un Korkorana galerijā (Corcoran Gallery of Art) Vašingtonā. 1981. gadā pārceļas uz Ņujorku un 1983. gadā pirmā solo izstāde Mekkī (McKee) galerijā Ņujorkā. 1993. gadā plānota Celmiņas retrospektīve Vitneja muzejā Ņujorkā un pēc tam muzejos Mineapolē, Losandželosā un Teksasā. 1985. gadā Vitneja muzejs (The Library Fellows of the Whitney Museum of American Art) publicē Česlava Miloša un Vijas Celmiņas kopdarbu „Skats”. Grāmatu izdod 120 no. abiem autoriem parakstītos eksemplāros, un tā ietveŗ četras Celmiņas mecotintas, kas kā atsevišķas grafikas lapas tika izstādītas 1990. gadā dziesmu svētku izstādē Rīgā. Celmiņas darbi ir sekojošo Amerikas muzeju kolekcijās: Baltimoras mākslas muzeja, Fort Vortas (Fort Worth) mākslas muzeja, Losandželosas (Los Angeles County) mākslas muzeja, Holioka (Mount Holyoke) koledžas mākslas muzeja, Modernās mākslas muzeja Ņujorkā, Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā, Ņuporta mākslas muzeja, Filadelfijas mākslas muzeja, San Francisko modernās mākslas muzeja un Vitneja muzeja Ņujorkā.

N.B.