JG187 Gunta Plostniece. Saruna ar Raimondu Paulu

Foto Leons Balodis.

R.P. Jūs sakāt, man ir jānosaka. Es atkal vados pēc citas politikas. Es pats uz savas ādas esmu izbaudījis, ko nozīmēja toreiz Kultūras ministrija. Kultūras ministrija bija cenzors. Jums skaidrs, ko tas nozīmē. Tā ir kontrole. Kontrole par vārdu. Es esmu 100 procentus par to, ka viss tas ir jānoņem nost. Ministrija nevar un nedrīkst neko komandēt. Ministrija var tikai no valsts budžeta dabūt līdzekļus un palīdzēt. Mēs uzturam ar valsts līdzekļiem visus Latvijas teātŗus. Tas arī starp citu ir ļoti problemātisks jautājums nākotnē − vai visi teātŗi tiks uzturēti. Tanī skaitā opera, tanī skaitā visi mūsu dramatiskie teātŗi, valsts simfoniskais orķestris, valsts koris − vesela rinda kolektīvu, šī faktiski nabadzīgā Latvija ar savu nabadzīgo budžetu, tomēr uztur.

G.P. Tomēr jūs to varat?

R.P. Mēs to varam. Alga nav tāda, ka ar viņu varētu ... mēs visi to saprotam. Starp citu mana ministra alga − Jūs zināt cik ir?

G.P. Nē, es nezinu.

R.P. $50.

G.P. Pa mēnesi?

R.P. Jā... tāda ir situācija. Ko mēs te varam darīt? Ja sāksim tās spekulatīvās dolāru cenas pārrēķināt, tās nenormālās, kas ir šodien − nu Dievs ar viņām. Bet mums tik un tā jādzīvo tālāk. Tā kā runāt par kaut kādu milzu krīzi latviešu kultūrā es negribētu. Es negribētu tikai tāpēc, ka tik traģiska tā situācija mums nav. Mēs tomēr esam daudz ko saglabājuši. Mums ir lielas vērtības. Mēs tomēr savu tautas mākslu esam saglabājuši. Tagad ir jābaidās no jauna momenta − komercializācijas. Lietišķā māksla tagad tiek pārdota pa labi, pa kreisi. Tāpat tas notiek ar gleznām. Tad es vēl atgriežos pie tās pašas Kultūras ministrijas lomas. Redziet, tai nelaimīgajai ministrijai ir jāstrādā vēl ar tādām lietām, ko citas Kultūras ministrijas pasaulē nedara. Mēs taču principā atbildam par veselu rindu celtniecības jautājumu. Man, piemēram, ir jāatbild par teātŗa remontu.

G.P. Es gribēju jums prasīt par Nacionālās operas nama atjaunošanu − kā tur iet?

R.P. Tas ir viens no piemēriem. Valsts nacionālo operu gatavojas remontēt jau no 1959. gada. Visi labi zināja, ka opera sēžas ūdenī, ka apakša pūst sakarā ar Daugavas ūdeņu maiņām. Tas ir viens no pirmajiem darbiem, kur es nekavējos − liku pārtraukt operā radošo darbu. Tas izraisīja milzīgu reakciju. Man bija ļoti liela opozīcija. Sāka bļaut balets, koris, orķestris. Ko nu viņi darīs u.t.t.

Mēs atradām tomēr viņiem citas telpas. Nav mums kur izrādes, bet viņiem kur mēģināt ir. Tas viss ir noregulēts. Un tūlīt ķērāmies pie operas kapitāla remonta. Tas ir ļoti dārgs. Mēs paši ar visu netiekam galā. Bet mēs noslēdzām oficiālu līgumu ar Vācijas firmu, kas mums iekārtos skatuvi pēc vismodernākām prasībām. Tas starp citu maksā 15 miljonu marku. Priekš Latvijas tā ir liela nauda. Ļoti milzīga nauda. Bet neskatoties uz visu savu nabadzību, tomēr valdība atrada un jau šogad iemaksāja vienu daļu. Mums ir katru gadu zināma summa jāiemaksā un ceram, ka 1995. gadā opera būs gatava. Jo es uzskatu, ka operas skatuve − nedomāju, ka viņa būs izmantota tikai operas izrādēm. Mums šī zāle un viss komplekss ir vajadzīgs, lai tur varētu normāli koncerti notikt, lai zāle ir skaista, lai viņa ir tīra, nokopta. Tā tomēr ir republikas reprezentācijas vieta.

G.P. Mēs šeit esam nodibinājuši Operas ģildi, kuras mērķis ir jums palīdzēt. Vai Jums ir sakari ar šo organizāciju?

R.P. Jā, es zinu cilvēkus, kas tur piedalās un mēs visu to atbalstam. ... Es biju iegājis Toronto Roy Thompson zālē, kur pie krēsla ir piestiprināts tā ziedotāja vārds − uz metāla plāksnītes. Es domāju, ka mēs to arī varam darīt.

G.P. Es noteikti vienu krēslu nopirktu − vismaz.

R.P. Es tikai uzskatu, ka visa šī palīdzība − vajag zināt, par pareiziem ceļiem ... Es uzskatu, ka tām ir jāiet caur Kultūras ministriju un mēs varam garantēt, ka tā nauda aizies tur, kur viņai ir jāiet. No tā vajaga ļoti uzmanīties, jo arī pie mums ir visādi atgadījumi... Mēs tomēr esam valsts iestāde un mēs atbildam par savu darbību − mēs zināsim, kur precīzi nauda tiks atdota.

G.P. Ko tagad dara operas dziedātāji? Es zinu, ka daži ir aizbraukuši uz Vāciju, piemēram Inese Galante.

R.P. Pētersons arī, Siliņš arī − ļoti labs bass. Nu, loģiski. Vienu laiku man tur kliedza, ka nu visi aizbēgs prom. Ko tas nozīmē?

G.P. Vai no tā nav bailes?

R.P. Tas ir normāls process. Jebkurā operas teātrī neviens solists nesēž 10 vai 20 gadu. Agrāk tas tā bija. Tagad mums jāpāriet uz tā saukto kontraktu sistēmu, tāda, kā viņa ir visā pasaulē. Bet man ir jāzina precīzi, ka šajā gadā, teiksim, tādos un tādos mēnešos, teiksim tā pati Galante strādās Rīgā, pēc tam viņa strādās Berlīnē, pēc tam viņa brauc uz Ameriku. Tā ir viņas darīšana. Bet mēs uztraucamies, ka visi mums aizies. Viņi nekur nepazudīs tālu. Un ne jau visā pasaulē visur gaida ar atplestām rokā, ka nu visi ņems. Konkurence ir milzīga, un tāpēc es domāju, ka to vajadzētu pārdzīvot. Mums jāsaglabā labs orķestris, koris, balets − kā vienības, kā lielas vienības. Un uz to tad pārējo visu var veidot. Es te problēmas neredzu. Bez tam, kad nostabilizēsies Latvijas nauda, tad mēs arī varēsim aicināt, vai tas ir itālis vai spānis. Nu dabīgi, Pavaroti mēs nesamaksāsim bet kādu, teiksim otrā ranga dziedātāju, vai trešā, mēs to varēsim.

G.P. Kā iet ar jauno mūziķu sagatavošanu Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā? Vai Jūs saredzat kādus jaunus, spožus māksliniekus? Ko jūs sūtāt uz internacionāliem konkursiem?

R.P. Nupat ļoti priecīga vēsts pienāca no Barselonas, kuŗā mūsu pianists Ābols − konservatorijas students − spīdoši ieguva pirmo vietu 77 pianistu konkursā pie ļoti grūtas programmas. Viņš ir profesores Ilzes Graubiņas audzēknis. Pirms braukšanas prom es viņu pieņēmu un biju ļoti priecīgs viņu apsveikt, ka ir tiešām izturējis ļoti labu konkursu. Kas šodien Mūzikas akadēmijā? Nu visiem ir zināms, ka par konservatorijas rektoru kļuva komponists Juris Karlsons − Kokars aizgāja. Konservatorijā notiek vairākas reformas. Bet šīs reformas mums izvest ir ļoti grūti. Kāda ir mana politika attiecībā pret Mūzikas akadēmiju? Mēs atbalstām − tāpat kā Mākslas akadēmijai, Kultūras akadēmijai − pilnīgu patstāvību šīm iestādēm. Mēs esam tikai zināmā mērā finansētāji. Bet ar vienu aci mēs visu laiku skatāmies, kas tur notiek, gan vienā, gan otrā. Jo šīs trīs akadēmijas ir tās, kuŗām faktiski ir jāveido Latvijas kultūra, tās dižgarus, tās pamatu. Tiem ir jābūt ar augstu profesionālu izglītību. Taisni runājot par profesionālo izglītību, man par to dabīgi pārmet, jau momentāli, ka es saku, ka vislielāko uzmanību ir jāpievērš tieši profesionālai izglītībai. Ja mēs runājam par mūziķi, tad viņam par maz ir nobeigt tikai Rīgas mūzikas akadēmiju. Viņam ir jāmācās citur, viņam ir jāaiziet praksē. Dziedātājam tā noteikti var būt Itālija, komponistam tā var būt Francija, citam izdevīgi varbūt tomēr iepazīties un strādāt Amerikā, vienalga kur. Lai gan to fundamentālo mēs varam iedot ļoti labi. Un kas pie mums ir braukuši, kas iepazīstas, kā mums tiek pasniegti speciālie priekšmeti, saka, ka tas nav sliktā līmenī. Bet tagad mēs ievedām tādu formu. Nupat pie mums bija Štutgartes Bacha mūzikas akadēmijas pasniedzēji, kas pasniedza mūsu konservatorijā. (Es runāju pēc vecā − konservatorija. Nevaru pierast pie Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas”.)

G.P. Es arī nezinu, kādēļ viņi mainīja vārdu. Viņi laikam domāja, ka tas izklausās labāk. Bet tā nav taisnība. Daudzas mūsu slavenās mūzikas iestādes ir tikai „skolas” − Džuljarda ir tikai skola, Īstmana ir tikai skola.

R.P. Karlsons man centās iestāstīt, ka starptautiskā kaut kādā ... kad viņš ierodoties, tad viņi neņem par pilnu, ka viņš ir no konservatorijas. Nu, galu galā nosaukums nav svarīgs. Viņai jāturpina tās lieliskās tradīcijas, kuŗas nodibināja Jāzeps Vītols. Tā pareizi bija nostādīta, tā bija profesionāla. Bet te ir liela problēma. Savā laikā konservatorijā tika sadibinātas visādas fakultātes. Tur ir gan teātŗa fakultāte, tur ir pat choreogrāfija. Es saku, man vairāk interesē, kā viņš spēlē. Ko jūs man tur visādus [priekšmetus] māciet? Bet savā laikā viņus nebija kur likt, tad viņus iestarpināja iekšā konservatorijā.

G.P. Pianistam tak nevajadzētu ņemt visus tādus priekšmetus.

R.P. Pareizi, mēs jau no tā esam atteikušies. Lēnā garā tas viss tiek likvidēts. Man neinteresē, kad pianists spēlē, kādu viņš ir beidzis skolu. Man interesē, kā viņš spēlē. Vai viņš ir marksismu mācījies, vai ļeņinismu, man tas absolūti neinteresē.

G.P. Kaut gan dažreiz nav labi, ja izglītība par šauru. Mums konservatorijā jāmācās daudz mūzikas vēstures, daudz teorijas, daudz kontrapunkta, komponēšanas.

R.P. Pareizi. Jāveido profesionāli mūziķi. Pilnīgi pareizi. Par muzikālo nav runas. Ir jānoņem nost viss liekais.

G.P. Es pieņemu, ka jūs esat salīdzinājuši priekšmetus, ko ņem šeit konservatorijā un ko jūs pasniedzat.

R.P. Atklāti sakot, mums savā laikā bija daudz ko mācīties no tā mūsu milzīgā kaimiņa. Krievu pianisma skola − viņa ir pirmklasīga. Viņai tagad daudz kas aizgājis, bet tādi pianisti kā viņiem ...

G.P. Arī vijolnieki.

R.P. Arī vijolnieki. Tur nāca ārā tādas zvaigznes, kas tagad spīd pa visu pasauli. To nevajadzētu nolikt ... Mēs savā laikā visi Pēterburgā mācījāmies.

G.P. Jūsu intensīvā muzikālā izglītība sākas jau no agras bērnības tiem, kuŗus jūs izraugāt, teiksim, Dārziņa mūzikas skolai.

R.P. Man ir bijuši konflikti ar Emīla Dārziņa mūzikas skolu. Starp citu, es pats viņā savā laikā esmu mācījies. Mana politika ir, ka Emīla Dārziņa mūzikas skolai īstais ceļš un mērķis ir gatavot profesionālus mūziķus, jeb pareizāk sakot, gatavot viņus konservatorijai. Mēs tagad izstrādājam, ārpus status, ka tā ir tāda, nu sauksim viņu par elitāru skolu. Bet lai viņa tāda ir. Vienai tādai jābūt. Priekš ļoti muzikāli apdāvinātiem bērniem, kam tiek dots viss − vispārējā izglītība plus profesionālā muzikālā izglītība. Viņa arī faktiski mums visvairāk dod konservatorijas studentus. Viņi ir vislabāk sagatavoti. Lai gan Latvijas mūzikas izglītības sistēmā sastādās, varbūt ne precīzi, apmēram 150 mūzikas skolas.

G.P. Tas ir ļoti daudz.

R.P. Tas ir ļoti daudz. Lielākos rajonu centros mums visur ir mūzikas vidusskolas. Tādas kā, teiksim, Cēsis, kā Liepāja, kā Ventspils, kā Daugavpils, Rēzekne. Es negribētu runāt, ka viņas visas ir labā līmeni. Tur par daudz ko var strīdēties. Jo, diemžēl, mums ir tā situācija, ka nobeidz konservatoriju, bet strādāt par pedagogu, braukt kaut kur uz laukiem, to neviens negrib. Tāpēc es saku, ka drīz būs bezdarbs un vajadzēs braukt, vai grib vai negrib. No vienas puses tā būs labi. Lai brauc.

G.P. Mums Amerikā ir arī vairākas tāda līmeņa mūzikas skolas, kas jau agri sagatavo studentus mūziķa karjerai. Galvenokārt tās ir lielās pilsētās.

R.P. Un mums arī tā sauktās lietišķās mākslas skolas, tās ir pietiekošas. Viņas vajadzētu vienkārši varbūt daudzas pārorganizēt, bet te nu sūdzēties nevar. Vajag tikai, lai tās skolas būtu normālā līmenī.

G.P. Vai Jūs varētu raksturot koncerta dzīvi pašreiz Latvijā? Vai cilvēki nāk uz klasiskās mūzikas koncertiem − solistu, instrumentālistu, simfonisko, koŗu koncertiem? Vai notiek jaundarbu koncerti? Vai ir interese par ārpus Latvijas dzīvojošiem mākslinieku koncertiem?

R.P. Te es gribētu savu atbildi it kā divās daļās sadalīt. No vienas puses, brīnumainā kārtā, mūsu simfoniskie koncerti, ja viņi ir ar labiem izpildītājiem, ir jau caurmērā labi apmeklēti. Es negribētu teikt, ka viņi ir izpārdoti, bet ir kaut kāds pagrieziens. Te ne mazums nopelnu ir mūsu Nacionālam simfoniskam orķestrim un ne mazums nopelnu ir arī igauņu diriģentam, kas strādā pie mums, kas panāca tomēr, ka publika sāka nākt. Mums bija katastrofa. Un te ir manas tādas teorijas apstiprinājums: ja koncertā piedalās izcils solists, tas ir vienalga, vai tas ir pianists, vai čellists, vai... − ja tiek spēlēta interesanta mūzika un labā līmenī, publika iet.

G.P. Vai tad tas bija kvalitātes jautājums?

R.P. Noteikti. Tagad drusciņ situācija mainās ar koŗiem, varbūt ar citiem ansambļiem. Kas attiecas uz tā saukto vieglo un pop mūziku, tur ir galīga katastrofa. Nenāk vispār − neiet, vienalga cik jocīgi tas būtu.

G.P. Citur pasaulē tā nav.

R.P. Es te runāt varētu par profesionalitāti − līmeni. Ko mums pašreizējā momentā darīt? Nav jau ideālas Latvijā koncertzāles. Ir vecā Filharmonijas koncertzāle, kas faktiski pēc savām skatītāju vietām, kādas 700 vai 800 būtu pilnīgi pietiekoši. Mēs viņu tagad pārbūvējam un, starp citu, es nesen spēlēju ar simfonisko orķestri. Es spēlēju vieglo mūziku.

G.P. Kādēļ ne?

R.P. Pirmajā daļā orķestris spēlēja Geršvinu un Bernsteinu, un otrā daļā es spēlēju visādas dziesmas.

G.P. Tas līdzīgi mūsu „pops” koncertiem, piemēram, Bostonā un Filadelfijā.

R.P. Jā, es spēlēju slavenas − gan Geršvinu, gan Porteru − ļoti lipīgas un sentimentālas melodijas. Un stīgu orķestris lielais. Man liekas, iznāca diezgan labi... Bet ir vēl viena lieta. Mēs nemākam, pareizāk sakot, mēs neorganizējam koncertus. Mēs bijām pieraduši agrāk izkarināt lapu. Būs tas un tas. Cik tur atnāks? Nevienam tas neinteresē. Tā nekur pasaulē nedara.

G.P. Šeit jau ļoti liela publicitāte notiek pirms koncertiem.

R.P. Pareizi, un mēs nonāksim pie tā paša. Man bija brīnums. Simfoniskais koncerts divu dienu laikā izpārdevās, kad es tur piedalījos. Tur bija viss kārtībā. Es jau nedarbojos aktīvi ar tādām lietām. Es tikai viņiem saku − sāciet strādāt savādāk. Ja jau mums būs pēc pusgada, pieņemsim, kāds vijolnieks ... Vai viņš ir no Maskavas, vai viņš ir no Tokio, nav svarīgi. Bet viņu jāpasniedz publikai − kas viņš ir, ko viņš spēlē. Un tur ir televīzija, radio, tur... Tas viss jādara. Tas pats attiecas uz teātri, latviešu teātri, kas ir ļoti aktuāla problēma. It kā latviešu tauta dievina ... Viņiem „Skroderdienas Silmačos” un tad nu visi ir beigti un mēs tālāk par to nekur neesam. Tās Skroderdienas visu laiku spēlējam. Un visu laiku lauku cilvēki ar autobusiem − izrāde ir piepildīta, it kā labi. Bet tagad sāk strauji mainīties situācija. Lauku cilvēks − pirmkārt, viņam ir grūti ar benzīna dabūšanu. Otrkārt, viņš laukos nevarēs strādāt agrāk tā, kā viņš varēja kolchozu sistēmā, kad viņam četros, piecos darbs beidzās un viņš ir brīvs. Ja viņš pāries uz privāto, viņš pie tās govs būs ilgāk. Un te nu sāksies visādas lietas. Šeit ir tas pats moments, ka teātŗa vadība neorganizē. Arī ir jāizjūt situācija − ko publika pašreizējā momentā prasa. Tas laiks ir aizgājis, kad mēs varējām uztaisīt vienu ludziņu, kuŗā mēs klusībā paņirgājāmies par padomju varu, tur kaut ko tādu. Tad visi − vai Dieviņ, vai Dieviņ, ko viņi tur runā, jāiet klausīties. Cauri − tā vairs nav. Viņš tagad nāk un skatās, ko tu man te − viņš grib kvalitāti.

G.P. Runājot par rokmūziku, vai tās efekts nav daļēji zudis, jo nav vairāk pret ko protestēt?

R.P. Arī te nav meistarības − nav līmeņa. Mums te daži pamēģināja. Pirmkārt, nelien tur, kur tu nekā neizdarīsi. Teiksim, iespiesties un kļūt par kaut kādu amerikāņu rokmūzikas zvaigzni. Nelien − tas tev nav domāts. Tev tur nav ko darīt.

G.P. Par to es gribēju tieši Jums prasīt. Man iznāk diezgan daudz ceļot. Pirms diviem gadiem es biju Pēterburgā, tad es pagājušajā gadā biju Maskavā un Kijevā. Iznāk runāt ar cilvēkiem, iznāk runāt arī par mūziku, par populāro mūziku. Un vienmēr, kad es pieminu Raimondu Paulu, visi ieplēš acis. Un es saku, ka vienreiz es arī piedalījos koncertā kopā ar Paulu. Tad viņi pilnīgi mani dievina, un es ļoti šo momentu izbaudu. Bet es gribēju Jums prasīt, vai Jums nav tieksme un griba arī iespiesties Amerikas mūzikas dzīvē vai Eiropas mūzikas dzīvē, ņemot vērā Jūsu lielo slavu un popularitāti bijušās Padomju savienības valstīs?

R.P. Es uzskatu, ka iespiesties šeit var tikai tad, kad tomēr esi arī šeit pats dzīvojis un labi izjutis šo dzīves impulsu, kāds tas ir šeit. Es Jums kā piemēru varu pastāstīt, kāpēc man Krievijā pēkšņi sākās kaut kāds milzu ... Tas bija pirms 6, 7 gadiem. Vienkārša lieta. Viņi paņēma vienu manu latviešu dziesmiņu. Paņēma to slavens krievu dzejnieks. Nosvītroja latviešu tekstu, uzrakstīja krievu tekstu. Nodziedāja slavena krievu dziedātāja. Un tā dziesma palika − nu Krievijā tā ir super populāra. Es to vārdā nesaukšu, jo tas nav svarīgi, bija vairākas. Nesen pie manis kā Kultūras ministra bija japāņi, un ilgi un dikti ar mani runāja, kā jau parasti. Un kaut kādā veidā pēkšņi viņi sāka runāt, ka es jau esot komponists, pianists u.t.t. Es sacīju, jā, jā. Un iznāca runa par to manu dziesmu. Viņi pielēca kājās un sāka klanīties manā priekšā. Pirms kādiem diviem gadiem tur ir bijusi superhits, no Krievijas nācis. Viņi nezina ne kas es esmu, neko. Bet tad, kad viņi uzzināja, ka es esmu tās autors, tad viņi mani ielūdza oficiāli apmeklēt Japānu, un tur man būs kaut kādi ... Redziet, kas te izrādījās? Izrādījās, ka viena vienkārša melodija, kas sastāv varbūt no diviem, trijiem akordiem, kur absolūti nav nekādu harmonisku problēmu, nekā, ieguva milzīgu popularitāti. Tā starp citu sākās Somijā − viena dāma tur iedziedāja, un tad lēnā garā kaut kur aizgāja.

G.P. Bet vai šai pašai dziesmai nevarētu pielikt angļu vārdus?

R.P. Redziet, amerikāņu mentalitāte ... katra valsts ir tomēr savādāka. Un es ļoti labi jūtu, es zinu, ka gan amerikāņu klausītājs, gan arī kanādiešu, ir tomēr pamatā sentimentāls. Es nerunāju par tiem jauniešiem, kas aizraujas tikai ar roku vai „hard-roku”, teiksim, tas visvienalga ar ko. Es tur nelienu nemaz tuvumā. Man tuvāk būtu, teiksim, tas stils, kuŗā savā laikā strādāja, teiksim, nu itāļiem bija liels komponists Nino Rota. Ar to melodisko, minorīgo, kas visai pasaulei rāva dvēseli ārā. Bet te arī, redziet, kas ir par lietu. Kamēr man nebūs, tā sauktā „producer” vai „manager”, kas ar tām lietām noņemas, nekā tur nebūs. Un arī izpildītājs. Ja viens labs, normāls dziedātājs to iztaisa sev par kaut kādu hitu − viss ir kārtībā.

G.P. Šeit pašreiz ir populārs dziedātājs Harijs Koniks jr. (Harry Connick, jr.). Viņu dēvē par jauno Franku Sinatru. Viņš arī ir pianists, komponists, un viņš dzied pie klavierēm. Un viņa stils arī atgādina Jūsu dziesmas − drusciņ no blues, drusciņ no big band skaņas, vietām tīra sentimentalitāte. Es domāju, ja viņš paņemtu kādu Paula dziesmu, tā uzreiz kļūtu populāra.

R.P. Redziet, te jau tas ir. Te vajag cilvēka, kas to lietu māk. Te ir savs bizness, tā ir sava pasaule. Mums visu laiku bija robežas ciet, un dabīgi, ka mums vienīgais ceļš bija caur Maskavu. Dabīgi tanī momentā arī mums svarīgākā bija krievu valoda. Ar latviešu valodu − to mēs varam šovakar. Ja mums tautā būtu viens ļoti populārs dziedātājs, kaut vai tāds, kāds savā laikā amerikāņiem bija Franks Sinatra. Viņš arī līdz ar to varētu mūsu mūziku padziedāt, vai kaut kādā veidā ... Tas arī attiecas uz simfonisko mūziku, uz operas mūziku u.t.t. Parasti jau dziedātājs to izdara. Ne tik daudz komponists kā dziedātājs.

1971. gads. Gunāra Janaiša uzņēmums.

G.P. Vēl runājot par Jūsu mūziku. Pārlasot Jūsu galveno darbu sarakstu 1989. gadā izdotajā grāmatā Latviešu komponisti un muzikologi, es redzu, ka sākot ar 1980. gadu, Jums droši vien bijusi cieša sadarbība ar kādu zēnu kori, jo zēnu koŗa sastāvam Jūs esat rakstījis vairākus dziesmu ciklus, tautas dziesmu apdares un arī Ziemassvētku dziesmas. Mani interesē tieši šīs Ziemassvētku dziesmas. Vai teksti ņemti no mūsu tautas dziesmām, vai tie ir garīgi teksti?

R.P. Te bija kārtējā reize, ka mana jušana bija ātrāka par citiem. 18. novembŗa sarīkojumā, ja es nemaldos, pirms 3 vai 4 gadiem, kad pirmo reizi Nacionālajā teātrī mēs rīkojām 18. novembri, es izgāju ar zēnu kori, un mēs dziedājām „Klusa nakts, svēta nakts”. Vispār līdz tam mēs to dziedājām mājās, teiksim, ģimenēs, bet oficiāli nekur. Un dziedājām to kāda tā ir oriģinālā, baznīcas tekstā, jeb kāda tā ir tautā. Starp citu, Ņujorkā Ģirts Zeidenbergs gatavojas šo kori uzaicināt. Bez tam, es šo kori savā laikā paņēmu līdz uz Maskavu savās koncertu sērijās, ko es tur devu kopā ar krievu labākiem izpildītājiem. Un es ar viņiem esmu daudz ko izdarījis. Bet tad pret mani sākās opozīcija. Un es to ļoti labi manīju. Un kāpēc sākās? Ka es it kā to zēnu kori izmantoju tieši savām vajadzībām, ka zēnu koris tagad tikai dzied tādas vieglas dziesmiņas. Un es vienkārši pateicu − labi, es no tās lietas aizeju, un es nodarbošos ar kaut ko citu. Un nepagāja ne īss laiks, kad es ar bērnu ansamblīti „Dzeguzīte” iztaisīju super furor visā Maskavā, un tepat arī pie mums, ka visi kliedza un bļāva, kad tie mazie − 6 gabali − dziedāja un visādi parodēja lielos. Nu tā atkal man izdevās ātri pārslēgties. Man vienmēr pārmet, ka es it kā kaut ko izdaru un pēc tam pametu.

G.P. Bet tas ir labi, ka var pārslēgties.

R.P. Pareizi. Man nav intereses vairāk.

G.P. Bet Jūs tomēr neatbildējāt uz manu jautājumu − vai tie bija garīgie Ziemassvētku teksti vai no tautas dziesmām.

R.P. Teksti ir ņemti no mūsu klasiķiem − Poruka, Jaunsudrabiņa, Aspazijas − kas pēc stila it kā atbilst Ziemassvētku noskaņojumam. Tie nav garīgi, nē. Teiksim, slavenais Poruka dzejolis – „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Notiek interesanta lieta pie mums attiecībā uz garīgo mūziku vispār. Notika tāda eksplozija. Visu laiku it kā garīgā mūzika tika kaut kur turēta. Mēs nedziedējām − latviešu garīgā mūzika vispār tika izsvītrota ārā. Nu Bachu, to vēl kaut kur dziedāja. Nu, un tagad sprādziens. Uzreiz var darīt, ko grib. Ziniet, no viena grāvja mēs smuki iebraucam atkal otrā, tā kā mēs mākam − nu visos koncertos, nu visi ir ticīgie. Nu viss ir tikai „Aleluja”, „Ave Maria”. Nesen viņi dziedāja slavu partijai, tagad viņi dzied „Ave Maria”. Nu viss tas ir debešķīgi, bet tā nav gaumes sajūta. Vai laicīgā koncertā tas ir jādzied?

G.P. Es biju uz Ineses Galantes koncertu Dziesmu svētku laikā, un viņa dziedāja veselu rindu garīgo dziesmu savā koncertā Vāgnera zālē. Viņa kaut kā varbūt juta − nu, tagad mēs drīkstam.

R.P. Nu redziet, tas aizliegtais auglis. Viņš šinī momentā nospēlēja.

G.P. Un arī varbūt tā mūzika viņai bija svešāka, viņai tā bija jauna. Kaut gan man tās bija pavisam pazīstamas garīgas dziesmas.

R.P. Pareizi. Jāsaprot arī tā situācija, kādā mēs tur ... Tā arī bija nesen Jānim Dūmiņam. Jūs varbūt viņu zināt?

G.P. Es viņu personīgi nepazīstu, bet zinu, kas viņš ir.

R.P. Virsdiriģents, populārs. Viņam 70 gadu jubileja bija. Nāca 30 koŗi, un visi dziedāja „Aleluja”.

G.P. „Aleluja” piestāv jubilejā.

R.P. Bet es prasīju viņam diezgan indīgu jautājumu (es viņu labi pazīstu): „Vai tev ir jubileja vai izvadīšana?”

G.P. Nē, izvadīšanā nedziedātu „Aleluja”. Tur dziedātu kaut ko sērīgāku.

R.P. Un visi tagad citās valodās. Visi tagad angliski murmulē, kā nu kuŗš māk. Es ar tādu smīnu skatos. Es domāju − ko es ar savu degunu ... Man ir tāpat pietiekoši ienaidnieku.

G.P. Nē, cik es dzirdu, Jūs esat ļoti populārs tautā.

R.P. Pēc aptaujas trešā vietā es esmu.

G.P. Nu, tas ir diezgan labi. Varbūt vēl par Jūsu paša mūziku. Es zinu, ka Jūs tagad varbūt tik daudz nekomponējat un nekoncertējat, tāpēc ka esat ministrs. Bet vai Jūsu mūzika ir kaut kā mainījusies šajos pēdējos desmit gados? Vai no jauniem avotiem esat smēlis savu muzikālo materiālu?

R.P. Atklāti runājot, nē. Es esmu parakstījis kaut ko priekš kino un centies arī varbūt kaut ko darīt savādāk. Bet tomēr mana spēcīgākā puse, un es nedomāju, ka man no viņas vajadzētu atteikties, ir melodiskā dziesma.

G.P. Noteikti.

R.P. Var jau būt, ka viņa ir pārāk vienkārša. Bet redziet, tad, kad es redzēju − kādreiz Dziesmu svētkos − nu tas jau bija pirms daudz gadiem, ka viņi dziedāja manu dziesmu „Manai dzimtenei”, es tomēr sapratu, ka tur ir tieši tas, kas ir vajadzīgs. Lai gan tur, teiksim, nav ko dziedāt. Bet tie cilvēki, tas emocionālais. Ir pavisam cits, ka dzied to, kas patīk. Atklāti runājot, te varētu teikt, ka koŗa dziesmā mums ir krīze milzīga. Mēs nezinām, ko tagad darīt. Es nerunāju par sevi, jo es korim vispār nerakstu, bet es jūtu, ka mūsu komponisti ... Un mēs vienmēr esam spiesti atgriezties pie saviem klasiķiem. Tagad mēs sastādījām Dziesmu svētku programmu. Un atkal es jūtu, ka „Gaismas pils”, „Jāņu vakars” un viss tas skaistais, kas mums ir, mēs no tā it kā nevaram nekur tālāk aiziet. Jo Dziesmu svētkos kaut ko sarežģītāku taisīt tam lielam milzīgam korim − tur nekas nesanāk.

G.P. Jā, tā ir bijusi problēma vienmēr. Mums vēl vairāk nekā jums, jo mūsu koŗi ir daudz zemākā muzikālā līmenī nekā Latvijas koŗi. Jūs varat daudz vairāk izdziedāt. Komponistam tā ir ļoti liela problēma, jo viņš grib darīt kaut ko muzikāli interesantāku vai savādāku, bet koris to nevar izdziedāt un publika to nevar novērtēt.

R.P. Pilnīgi pareizi.

G.P. Tā ir vienmēr bijusi problēma, to pareizo vidus ceļu staigāt.

R.P. Un es domāju, vai mums vajadzētu tur sevišķi meklēt kaut ko jaunu. Ja viņa nav, tad ar varu viņu mākslīgi likt iekšā nevajag.

G.P. Es uzskatu lielo kopkoŗa koncertu vairāk kā tādu tautas koncertu.

R.P. Jā, tautas dziedāšana.

G.P. Un es uzskatu kamermūzikas koncertu, simfonisko koncertu − tur notiek tas muzikāli interesantākais − jaundarbu koncertā.

R.P. Redziet, kāda mums bija problēma − par cik nākošgad ir Dziesmu svētki. Mēs arī rīkosim to grandiozo simfoniskās mūzikas koncertu.

G.P. Tas ir ļoti labi.

R.P. Mēs no visām pusēm izskatījām, lai gan man jau pārmeta iepriekšējo gadu kāpēc tur bija vajadzīgs Sibelius, kāpēc bija vajadzīgs tas u.t.t. Bet es viņiem uzdevu vienu pretjautājumu. Ko jūs liktu vietā? Mēs izskatījām visu latviešu mūziku krustām šķērsām − meklējām nelielas formas simfonisku darbu, tādu, kas būtu vajadzīgs tādā reizē. Mēs tālāk par Emīla Dārziņa Melancholisko valsi netikām.

G.P. Varēja ielikt Ķeniņu.

R.P. Varēja. Un zināt, ko mēs izvēlējāmies, ko mēs atskaņosim? Gustava Malera 8. simfoniju. Varat iedomāties?

G.P. Dziesmu svētkos?

R.P. Jā.

G.P. Jūs dzirdēsit piezīmes no latviešu komponistiem.

R.P. Es zinu, ko es dzirdēšu. Bet es zinu, ka mēs sanācām visi kopā. Starp citu, tā nebija mana ideja. Visi koŗu diriģenti, u.c, pateica skaidri un gaiši − kamēr nav uzrakstīts darbs latviešiem tāds, mēs labāk taisīsim to.

G.P. Ļoti interesanti.

R.P. Interesanti. Jo tas ir ļoti sarežģīts darbs, kā Jūs zināt, un tas nav nekad Rīgā skanējis. Mēs apvienosim visus simfoniskos sastāvus ar vairākiem koŗiem. Tam arī teatralizētam jābūt. Izšķīrāmies par šo skaņdarbu. Lai gan es labprāt būtu ieslēdzis tanī vienu pirmatskaņojumu, teiksim, kantāti, oratoriju vai vienalga − lielu darbu tādu. Bet mums nav. Un dabīgi, ka man metīsies atkal virsū. Bet es par to sevišķi neuztraucos, jo es domāju, ka slikta mūzika tā nav.

G.P. Nē, slikta mūzika tā nav, bet tā nav latviešu mūzika. Problēma mūsu ārpus Latvijas dzīvojošiem komponistiem ir, ka tā ir viena no ļoti, ļoti retām reizēm, kad viņi var dzirdēt savus simfoniskos darbus.

R.P. Bet viņiem dos dienas pietiekoši, kad viņi varēs spēlēt. Mums pat būs tā sauktā ārzemēs dzīvojošo latviešu diena. Lai visi parāda, ko vien var. Mums arī godīgi jāprasa, vai darbs ir vērts, lai to atskaņo, vai tas nav to vērts. Mums šeit spekulēt ar to, ka viņam ir uzvārds Liepiņš vai Bērziņš, vai... es ne sevišķi to atbalstu, ka tikai tāpēc, ka viņš ir uzrakstījis. Kultūras ministrijā − es Jums varu parādīt − tonnām mēs pērkam. Kad man ir jāliek kopā koncerta programma, man nav ko darīt. Mēs pērkam milzumu skaitu katru gadu. Lai viņi uzraksta lūdzu tādus.

G.P. Vai Jūs joprojām pasūtināt darbus?

R.P. Nu vēl jau pasūtinām, bet kas būs vēlāk, mēs nezinām. Mēs jau pasūtinājām tās kantātes, un mums nekas neiznāca no tā. Paskatieties atklāti − kuŗš no latviešu komponistiem − arī mūsu klasiķiem, kuŗus es visus ļoti cienu − ir iegājis tādā Eiropas skanējumā? Bet Sibeliusu spēlē, Grīgu spēlē no mazām tautām. Zviedriem arī nekā nav. Nu par vāciešiem nerunāsim, tiem ģēniju vairāk nekā vajadzīgs.

G.P. Un Sibelius un Grīgs arī nekā jauna nedarīja tanī laikā, kad viņi rakstīja, kamēr visapkārt jau notika jauni meklējumi mūzikā. Viņi savās tradicionālās formās rakstīja, bet tomēr viņi tika lielā forumā.

R.P. Tā mūzika ir tik demokrātiska. Tas ir kaut kas līdzīgs kā krieviem Čaikovskis, teiksim. Arī visi viņu tur ēd nost, bet viņš ir faktiski viens no vispopulārākajiem komponistiem pasaulē. Te dažādas pieejas var būt. Nu, es esmu par to, ka vajadzētu latviešu mūziku. Mēs arī koŗu kaŗos ļausim izvēlēties brīvo repertuāru, bet tikai latviešu mūziku. Viņiem dos laiku − teiksim apmēram 10 minūtes − nevis, lai dziedātu obligāto dziesmu svētku repertuāru, bet dziediet, ko gribat. Nāciet ārā, kā jums patīk.

G.P. Vai Jūs jūtat kādu dvēseles saiti ar latviešiem ārpus Latvijas, jeb vai esam šeit par daudz amerikanizējušies?

R.P. Visa tā mūsu nelaime, ko mēs izdzīvojām tos 50 gadus, dabīgi iedzen ķīli starp tā sauktiem aborigēniem, kas mēs esam, un to latviešu daļu, kas dzīvo ārzemēs. Dabīgi, ka tos latviešus arī var sadalīt ļoti daudzās grupās. Man ir bijušas ļoti rūgtas un nepatīkamas tikšanās. Savā laikā visos mūs redzēja tikai čekistus. Tie, kas atbrauca, redzēja tikai kaut kādus sarkani nokrāsotus cilvēkus. Viss jau tas bija, bet es viņiem piedodu. Es domāju, ka tas laiks pāries. Ja jūs būtu redzējuši folkloras festivālā, ko ar cilvēkiem var izdarīt režīms. Teiksim tā − atbrauc nu tie sauktie latvieši no Amerikas, Kanādas, Austrālijas, vienalga − tas ir it kā viens grupējums. Tad vietējie latvieši, tas ir otrs. Un pats traģiskākais ir, kad atbrauc Krievijas latvieši. Tās tantiņas. Tad es domāju, te ir viss redzams, ko var izdarīt ar cilvēku. Kāda atšķirība starp faktiski trijām − viena tauta, un trīs pilnīgi pretēji ... Nu mēs jau gan domājam, ka mēs tuvojamies, lai gan mūsu dzīves līmenis ir vēl arvien zems. Bet tie cilvēki ir sakropļoti. Viņi nav vainīgi. Un kad viņi tanī lauztā krievu, kad viņi tanī manierē cenšas dziedāt latviešu dziesmas, tad cilvēkam asaras bira − ko var izdarīt ar vienu tautu. Bet es domāju, ka tie ir procesi, kas ar laiku regulēsies. Nu dabīgi, ka amerikāņu dzīves veids uzspiež savu. Jūs paši nemanāt, bet var ļoti viegli pateikt, ka tas ir no Amerikas.

G.P. Mēs zinām to.

R.P. Var pateikt, ka tas ir no Austrālijas, ka tas ir no Kanādas. Tur ir konservatīvāki cilvēki. Nu jau to redz. Kādreiz varēja redzēt, teiksim, pie Rīgas viesnīcas, ka stāv kāda sirma latviešu tantiņa, nu gados jau. Var saprast, ka tā ir māte. Vienā pusē stāv eleganta meita no Amerikas un otrā pusē meita no Latvijas laukiem. Un visa tā ir viena ģimene. Bet dzīves līmenis ir vienu nospiedis un otram ļāvis celties.

G.P. Kāda ir nākotne dziesmu svētkiem šeit Amerikā un Kanādā?

R.P. Jā, tas ir diskutējams jautājums. Es gribēju paskaidrot, kāpēc mēs rīkojam jau nākošgad dziesmu svētkus, lai tas būtu skaidrs. 1993. gadā mēs gribam atgriezties vecā režīmā. Jo mums sakarā ar dažādām oktobra revolūcijas un visādām gada dienām tika izjaukts režīms, tas, kas sākās ar 1873. gadu. Mums ir 5 gadu intervāls starp dziesmu svētkiem un tāpēc mēs ieiesim līdz ar to vecajā. Es tomēr esmu par to, ka lielajiem dziesmu svētkiem jābūt tikai Latvijā. Lielajiem. Kā jūs te rīkosities, man ir grūti pateikt. Jums nebūs viegli. Jums būs jāmeklē drusciņ savādākas, kādas citas tikšanās formas. Jo jūs nespēsit savākt dziedātāju skaitu. Man ir tāda sajūta, ka tas kritīsies. Un tas ir loģiski. Jo mums tas kritīsies. Bet dziesmu svētki skanēs tikai tur, tā kā tiem ir jāskan.

G.P. Vai Jūs gribētu teikt kādus atvadu vārdus?

R.P. Nu, ko es varu teikt? Es domāju, ka pašreizējā momentā mums Latvijā ir tiešām sarežģīta situācija, un skaidrs, ka pamatā mums ir jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem. Mums jau gan saka, ka mums grib visi palīdzēt un tā skaisti runā. Ko nu tā galu galā var palīdzēt, nu ko?

G.P. Nu, finansiāli mēs varam palīdzēt.

R.P. Nu redziet tā, ja mēs uztaisīsim 10, 20 krēslus ar uzrakstiem operā, tas būs labi. Varbūt kāds nopirks ložu operā.

G.P. Es piesolos.

R.P. Nu, paldies par to pašu. Bet pamatā jau mums ir pašiem jādara. Citu ceļu es neredzu. Un jācenšas, lai Latvijā atgrieztos darba mīlestība.

G.P. To mēs esam arī ievērojuši, ka tiešām darba tikums ir zudis.

R.P. Nu dabīgi, viņš ir zudis. Mēs ejam pa virsu. Iepriekšējā sistēma bija ideāla tādā ziņā. Kad gribi − ej uz darbu, kad negribi − neej. Tā tas ir. Un kad jūs atnākat pie latvieša mājā, tad viņš jums piekrauj galdu. Tad viņš raksta vēstulēs, ka mirst badā. Mājās viņam ir viskautkas. Nu ne jau visiem, bet tā ir. Tā ka te arī vajag visu tā uzmanīgi paskatīties. Vēl jau bads nav. Tagad tirgus ir pilns, tikai maksā. No sirds jāmaksā.

G.P. Liels paldies. Lai labi veicas šovakar!