Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992

 

 

SĀKUMS UN BEIGAS

Margita Gūtmane. Dzejas. Apgāds "Teātra anekdotes", Rīgā: 1991. 95 lp.

 

Domājams, ka šī mazā grāmata ir pats pirmais ārlatviešu dzejas oriģinālizdevums Latvijā. Ja tā, tad apgāda izvēle jo īpaši apsveicama. Nekādi oportūna rakstura apsvērumi to nebūs vadījuši. Pieredze ar Margitas Gūtmanes iepriekšējiem, Zviedrijā un Dānijā izdotiem krājumiem lielu pieprasījumu nesolīja, un laikmetīgas tematikas atbalsts jaunizdotajā klāt nenāk. Var pieņemt, ka savu impulsu lietai devusi Pēteŗa Zirnīša priekšvārdā minētā Minkāna popularitāte. Bet par to neviena slikta vārda. Gluži otrādi.

Titullapa pārsteidz ar dzejisku efektu, kas gan liekas nejauši sasniegts. Franču modernās dzejas iztekā var atrast kādu daudz citētu līdzību par skaistumu, ko radījusi šujmašīnas un lietussarga neparedzētā sastapšanās uz operācijas galda. Līdzīgu negaidītu pretstatu poēzijas aizmetni piesaka "Teātra anekdošu" asociācijas saskare ar to, kas grāmatā tālāk seko. Titullapu pārškiŗot vēl var piebilst, ka dzejniece šim izdevumam patiesībā bija izraudzījusi citu nosaukumu - "Tava ķermeņa ainavas". Viņa šoreiz raksta par mīlestību.

Minkāns ar savu šarmu un gaišumu pelēkām dienām ir stāsts par sevi. Kas iepazinies ar Margitas Gūtmanes pārējām agrāk izdotajām grāmatām - trīs dzejā, viena prozā - tas zina, ka autore no lasītāja prasījusi daudz un no sevis vēl vairāk. Tādu ļoti neparastu nostāju cienot tomēr jāatzīst, ka prasības reizēm likās ejam par tālu, no izaicinājuma un stimula pārvēršoties sasprindzinājumā un kavēklī.

Pamatā bija dedzīga vēlēšanās izvairīties no visa neīstā, neļaut sev ieslīdēt apšaubāmu vārdu un jūtu straumē. Lai atrastu atbalsta vietu, Margita Gūtmane mēģināja sākt no sākuma, no četrām kailām sienām, un sākumā viņai nav pat vārdu, ir tikai burti. Par to var lasīt grāmatā Klusuma robežās:

mana caurstaigājamā istaba,

mana nagla sienā dzīta,

mans krēsls un mans galds,

mani burti uz mana papīra,

mani burti.

Urdīja arī šaubas par piederību kā valodā, tā vidē, īsti nedodot miera vēl tagad. Viens no jaunā krājuma dzejoļiem ir rakstīts vāciski un ievietots it kā atgādinot, ka tas, kas šeit ir tuvāk nepaskaidrots izņēmums, var citā sakarībā būt dabīgi pašsaprotamais. Es saku "mēs": - es neesmu "mēs" - stāv rakstīts Klusuma robežās.

Var jau būt, ka citiem četrdesmitajos vai piecdesmitajos gados dzimušajiem un ārpus Latvijas augušajiem dubulta identitāte un spēja rakstīt un dzejot vairākās valodās liekas tīrā priekšrocība. Margitai Gūtmanei tāds stāvoklis ir samezglojums, gandrīz vai morālas dabas komplikācija. Jo ja nu viens no abiem veidiem tomēr būtu patiesāks nekā otrs? Selbstverwirklichung vai sevis atrašana?

Ar tādiem jautājumiem cīnoties un tos literāros darbos izsakot, domas neizbēgami riņķo ap domātāju. Ne spoguļattēlu apbrīnojot, bet skaidrību un atbildi meklējot. Un to izrādās, ka, dziļumā ejot, robežas tuvāk kopā nesavelkas. Tieši pretēji, tās izvēršas. Nedrošība svārstībās starp vidēm un valodām savienojas ar atsvešināšanās draudiem vēl plašākā nozīmē. Maldīgi būtu iedomāties, ka viss atrisinātos, ja reiz varētu izšķirties par vienu vienīgu mājvietu.

Zem tādas zvaigznes rakstot, sava "es" nepastāvību un neskaidrību neatlaidīgi pētot, mīlestības dzeja un "Tu" nāk kā atbrīvojums, kā jauna iespēja, un tā liekas ja ne gluži aizgūtnēm, tad tomēr ar sparu, jā, reizēm pat ar prieku tverta. Margitas Gūtmanes Dzejās mīt inspirācija, kas izstaro dažādos virzienos. Te ir aforistiskā kodolīgumā formulēts psicholoģisks asums, liriska intimitāte, vēsa distance, erotiska rotaļība un spēles beigu apziņa. Pareizāk sakot, ar pēdējo lappusi spēle arī ir beigusies - šoreiz. Šī grāmata ir stāsts par kādu mīlestību, ietverts īsrindu atklāsmēs, atmiņas momentuzņēmumos, kuŗu virkne sākas ar aicinājumu un gaidām un noslēdzas brīdī, kad bezvārdu prieks ir izpriecāts, vārdu strīdi izstrīdēti, bet rezignācijas pelēkā sega vēl nav pārklājusies. Tās vietā pagaidām iestājies sals, kuŗa leduspuķes varētu arī atkust, būdamas tikai "ledains ziemas māns".

Vārdos neizteikts, bet starp vārdiem un rindām vidū apslēpts gruzd jautājums, vai viss notika tā, kā tam mūždien bijis jānotiek. Vai varēja arī citādi, būtībā citādi? Noteikumi ir stingri, bet taisnīgi, tie neiestājas ne par vienu, ne otru iespēju:

Nekādi atstatumi

nemaina tuvību -

nekāda tuvība

nemaina atstatumu.

Tāda atziņa, jau grāmatas sākumā dota, neliekas galu galā nemaz tik bezcerīga. Vai mīlestības stāsts Margitas Gūtmanes Dzejās tātad varēja noslēgties savādāk, ar laimīgākām beigām?

Īstā atbilde nav ne beigās meklējama, ne sākumā nojaušama. Tā slēpjas kaut kur vidū, tāpat kā mēmais jautājums, un paliek šoreiz neatminēta, jo liktenīgie pusceļa notikumi ir par tuvu un tāpēc nav izsakāmi:

Es rakstu- sākumu,

es rakstu - beigas.

Vidu

nespēju.

Ilze Šķipsna, kas bija dzimusi 1928. gadā, savā laikā nopietni apsvēra iespēju kļūt par amerikāņu rakstnieci. Amerikāņu profesors, viņas literatūras studiju vadītājs, nešaubījās, ka iespēja ir reāla un prognoze labvēlīga. Piecpadsmit gadus vēlāk dzimušās Margitas Gūtmanes krustceļu šaubām ir cits raksturs - paaudžu atšķirība te, protams, ir lielāka nekā gadu atstatums. Gribētos gan ticēt, ka līdz ar apaļu pusduci grāmatu latviešu valodā šaubu vispār vairs nebūs. Ne tikai Minkānam, arī Dzejām atsaucības Latvijā netrūkst. Laima Līvena savā recenzijā raksta, ka Margita Gūtmane latviešu lasītājam ir nepieciešama. Tādā ziņā viņu varētu pielīdzināt Ilzei Šķipsnai, par kuŗu Jānis Andrups reiz teica apmēram tos pašus vārdus.

 

Mārtiņš Lasmanis