Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992

 

 

RAKSTU ZĪMES UN SLIEKŠŅI

Latviešu literātūras darbinieki Rietumu pasaulē: Jaunākais posms. Itakā: Mežābele, 1991.

 

Pērnā gada nogalē Rīgu sasniedza nozīmīgs darbs latviešu kultūras un it īpaši rakstniecības vēsturē - trimdas literātu autobiogrāfisku rakstu krājums Valijas Ruņģes virsredakcijā. Lieki piebilst, ka Latvijā šāds izdevums tika gaidīts. Doma par grāmatas nepieciešamību LaRAs darbiniekiem radusies jau 1970.-1980. gadu mijā. Tomēr dažādu iemeslu dēļ - materiālu, profesionālu, taču galvenokārt tāpēc, ka trūka uzņēmīgu un spējīgu darītāju (tādi pieteicās tikai 1986. gadā), tās īstenošana ieilgusi vairāk nekā desmit gadu gaŗumā. Latviešu literātūras darbinieki Rietumu pasaulē: Jaunākais posms (turpmāk - LldRp) iecerēts kā turpinājums 1947. gadā P. Ērmaņa un A. Plauža redakcijā iznākušajam darbam Trimdas rakstnieki I- III un 1965. gadā T. Zeltiņa sakārtotajiem Pašportretiem. Šajā krājumā ietverta jaunākā posmā (pēc 1965. gada) uzrakstītā un pieredzētā dokumentācija. Biogrāfijas un bibliogrāfijas, kas iepazīstina ar 56 autoriem, te ietilpinātas 387 lappusēs. Grāmatas pamatdaļai pievienoti papildinājumi - pēc II pasaules kaŗa trimdā rakstījušo un rakstītāju saraksts, kuŗā minēti tie literāti, kas periodikā un grāmatās atstājuši savu vārdu (līdztekus norādīts literatūras žanrs, kādā attiecīgais autors strādājis) un atsevišķā rādītājā - rakstnieku pseidonīmi, blakus norādot uzvārdu. Sakārtot šo krājumu redaktoriem V. Ruņģei, A. Zariņam (Austrālijā rakstītās literatūras redaktors) un B. Abulai (techniskā redaktore) palīdzējusi speciālistu komisija - J. Zommers, M. Biezaite, R. Gāle, V. Dreimane, I. Gubiņa, M. Lasmanis, V. Nollendorfs, J. Silenieks.

Ieceres īstenotāji bija uzņēmušies krietnu atbildības un arī pienākumu nastu, jo iespaidīgais sarakstā minēto literātu skaits - 780, ņemot vērā apstākļus, kādos krājums tapis, licis izvēlēties ne tikai trimdas literārajam procesam nozīmīgākos autorus, bet arī atteikties atkārtot ziņas par 178 jau divos iepriekšējos šāda tipa izdevumos minētajiem rakstniekiem. Tomēr, spriežot pēc V. Ruņģes grāmatas ievadā teiktā, galvenā vaina, kāpēc krājumā pārstāvēti tikai 56 autori - līdz ar to kādam, iespējams, nebūs skaidrs, kāpēc tieši šis - gulstas uz pašu rakstnieku sirdsapziņas. Ārpus LldRp palikusi daļa ievērojamu un piedalīties lūgtu literātu. "Vai tā poza? Slinkums? Neizpratne?" - iemeslus neatsaucībai varam minēt kopīgi.

Kā zināmu nepiedalīšanās cēloni redaktore nosauc trimdas autoru vidū jau bieži dzirdēto viedokli, ka šādi darbi būtu jāveic Latvijā. Līdzīgu domu pauž arī Juris Sils, recenzējot šo krājumu laikrakstā Brīvā Latvija (Nr. 41 (246)), - "... šodien ... gandrīz katrs trimdas autors meklē un kārto darbu izdošanu Latvijā. Par LldRp var teikt, ka varēja būt labāk, bet labi, ka paspēja arī tā iznākt." Bažas rada vārds "paspēja". Vai tās būtu trimdas grāmatniecības beigas? Vērojot norises Latvijas grāmatniecībā, rodas iespaids, ka literārajam procesam pašreiz atbilstošāks apzīmējums ir - procesija. (1991. gadā prozā tikai 2 jaunas grāmatas. Skat. G. Bereļa "Kāpēc latviešu proza nesmird?" Diena 1992.11.01.) Un nav īsti skaidrs, vai literatūrā šobrīd notiek "iešana uz priekšu", vai tikai "svinīgs gājiens" pa apli. Turklāt rakstnieku drūmās sejas vēsta par iespējamu kārtējo oriģinālliteratūras trimdu, šoreiz gan ekonomisku apstākļu dēļ. Trimdas literatūras apzināšana, protams, turpinās. Arī šāda autobiogrāfisku rakstu krājuma izdošana Latvijā nav neiespējama, un tomēr - šobrīd nav redzama pamata ignorēt V. Ruņģes skumjo paradoksu: " ... dažu var aizmirst, pirms tas vispār pamanīts. Cietēja no tā būs tikai latviešu kultūra." Iespējams arī vēl kāds cits viedoklis - vai šāds rakstu krājums vispār vajadzīgs? Vai ar biogrāfisku faktu starpniecību var atklāt ko jaunu rakstnieka darbā? Auglīga parasti ir daudzpusība, un bieži vien teksta uztveres dziļums atkarīgs no informācijas par tā kontekstu. Turklāt biogrāfiskas ziņas var izmantot arī citu nozaŗu pētnieki - psichologi, sociologi. Tas, kas ar mums ir noticis, mums ne tikai pieder, bet arī nosaka mūsu nākotni, un zinātnisks pētījums par latviešu trimdas fenomenu vēl nav tapis.

Kā grāmatas ievadā teikts, šis rakstu krājums nedz ievada, nedz noslēdz kādu trimdas literatūras posmu. Iepazīstoties ar krājuma saturu, nākas secināt, ka īsteni tas būtu uzlūkojams par kāda apjomīga darba daļu, kuŗā atspoguļotā trimdas literatūras jaunākā posma aina nav pietiekami koša, lai būtu pilnīga. Diemžēl LldRp redaktoriem nav izdevies īstenot savu sākotnējo ieceri - iekļaut krājumā" ... piederīgo vai draugu rakstītas atmiņas par autoriem, kas trimdā izauguši un jau mūžībā aizgājuši, neatstādami par sevi nekādus pierakstus" (izņēmums ir krājumā ievietotās G. Saliņa atmiņas par L. Taunu), un ziņas par tiem, kas " ... minēti Pašportretos un kas turpinājuši darboties līdz pat pēdējam laikam, kāpēc viņiem varētu būt papildinājumi par pēdējo 25 gadu pieredzi, vismaz ar bibliografiskām ziņām." LldRp izdots ar vairāku fondu un apgāda Mežābele atbalstu, bet šim labi iesāktajam darbam nepieciešams turpinājums citādi tā nozīme stipri mazinās. Skumji, taču veltīgi šķiet pašlaik runāt par to, ka attīstītās valstīs šādus projektus finansē valdība. Būtu absurds, ja ziņas par LldRp neminētajiem rakstniekiem paliktu tikai laikabiedru atmiņās vai manuskriptā, jo sevišķi tāpēc, ka daļu darba krājuma veidotāji ir jau paveikuši.

Salīdzinot ar Trimdas rakstniekiem un Pašportretiem, jaunajam autobiogrāfisko rakstu krājumam ir savas priekšrocības. LldRp ievietotas labi pārskatāmas, no autobiogrāfijas nodalītas, lakoniskas biogrāfijas, kur norādīta autora tuvākā genealoģija, izglītība, nodarbošanās, godalgas. Tāpat atsevišķi skatāma bibliogrāfija. Šādas ziņas var atrast arī Latvju enciklopēdijā 1962 - 1982 , taču LldRp ievietotā informācija ir krietni pilnīgāka. Trejdalījums - biogrāfija, autobiogrāfiska eseja, bibliogrāfija - dara krājumu ērti izmantojamu gan literatūras pētniekam, gan neprofesionālam lasītājam. Diemžēl ģenealoģija un bibliogrāfija (te jāuzsveŗ, ka nozīmīgākās publikācijas un visas grāmatas ir uzrādītas) nav vienādi izsmeļoša visiem autoriem. Atšķirīgs ir arī autobiogrāfisko eseju apjoms. Lai gan krājuma veidotāji bija norādījuši vēlamo zīmju skaitu un sniedzamo ziņu saturu, autori, kas, kā zināms, unifikācijai pakļaujas nelabprāt, arī šeit to reti kad ievērojuši. Protams, redaktora tiesības un pienākums ir īstenot iecerēto grāmatas struktūru, bet šai gadījumā iegūts būtu mazāk nekā zaudēts, jo praktiski tekstus un faktus bijis iespējams gan īsināt, bet ne papildināt. Lai papildinātu nepieciešami līdzstrādnieki, kādi varētu rasties turpmākā sadarbībā ar speciālistiem Latvijā. Šoreiz lieki par krājumā sastopamajām nekonsekvencēm pārmest bez atalgojuma strādājušiem redaktoriem.

Interesanta un aktuāla lasāmviela ir rakstnieku autobiogrāfiskās esejas, kas savā dažādībā rada pietiekami spilgtu ainu, lai izveidotos vismaz daļējs priekšstats par tiem, kas šobrīd raksta ārpus Latvijas.

Literārās dzīves norišu apveidus ieskicē arī krājumā pārstāvētie literatūras kritiķi, valodnieki, bibliogrāfi. Tāpēc grāmatas nosaukumā lasāms: "literātūras darbinieki". Nerodas šaubas par tādu personību kā Jāņa Rudzīša, Jāņa Andrupa, Vairas Vīķes-Freibergas, Benjamiņa Jēgera u.c. lomu trimdas literārā procesa veicināšanā, kaut arī to devums ar māksliniecisko jaunradi tieši nav saistāms. Krājumā minēti tikai nedaudzi, kam ir nopelni šajā laukā, taču tas ir labs piemērs, kā veicināt kultūras vienības un kontinuitātes apziņas saglabāšanu, ja kaut kādā ziņā mūsu racionālajā un bezpersoniskajā laikmetā tradicijas un personības nozīme vēl tiktu respektēta.

Iespaidu atstāj arī visai plašais literātu dzīves redzējuma un izteiksmes veidu spektrs, kur skaudrs pesimisms (kas krājumā dominē) mijas ar cerīgu optimismu, enciklopēdiska atturība - ar spēcīgu ekspresiju. Ne mazāk atšķirīga ir informācija, ko devuši autori, uzskatīdami to par sev vai citiem svarīgu. Dažiem rakstiem pat publicistiska ievirze, kas it kā neiederētos šādā izdevumā. Un tomēr, grūti pateikt, kas vairāk pastāsta par autoru - problēmas, kas rūpējušas un šobrīd satrauc rakstnieku, vai bērnībā apēstais kliņģeris. Uztveres atšķirības varbūt visspilgtāk atklāj - " ... psicholoģisks temats, kas kopējs visiem latviešiem, tā ir latviešu dvēseles iedragāšana: dzimtenes atstāšana un sekas, kādas šis lūzums ir radījis. ... Katram individam, katrai paaudzei šī iedragāšana ir bijusi atšķirīga" (Lūcija Bērziņa-Felsberga). Izjūtu intensitāte arī šā krājuma autoriem ir katram sava, tāpat rakstnieku doto tekstu intelektuālā un emocionālā slodze. Spilgts piemērs ir Margitas Gūtmanes eksistenciāli filozofiskās Vēstules Mātei (fragmenti). Un te vairs nevar būt runa par abstraktu trimdas traģiku. Šajās "vēstulēs" tā ir izjūtama fiziski.

Ainas Kraujietes: "Citām mēlēm .. kaut kā pietrūkst - garša? nianses?", Ivara Lindberga: " ... savus visprivātākos, personīgos pārdzīvojumus un izjūtas vispatiesāk varu izteikt tikai latviski" un visbeidzot Margitas Gūtmanes: " ... valoda ... ir būt mājās" - šis vienatnē uzsāktās sarunas, kur valoda nes krietni smagāku nastu par "runāt latviešu valodā", jo rakstniekam tajā ir "jādzīvo", krājumā sakopotas, pārtop polemikā par šobrīd trimdai tik aktuālo literatūras aprites problēmu. Lasītāju loks ārpus Latvijas arvien sašaurinās. Un te maz ko var līdzēt jau mēmi kļuvušie simboli - " ... vārsmās iepīt prievītes, dzeltenus dzintariņus, baltas bērzu birzes" (Zinta Aistara). Ja Māra Kalmane tikai raksturo situāciju: .... mums svešumā trūkst pamata ... savu cilvēku apkārt, kas baŗo radošos spēkus. Tāpēc gandrīz visi rakstu cilvēki ... meklē senās atbalsis, balstās vēl arvien uz tām", tad Laimas Kalniņas rakstā jau izskan jautājums: "Cik ilgi var nēsāt sev līdz to sāpi, ar kuŗu atstājām mājas? ... Varbūt mēs, rakstītāji, drīz rakstīsim tukšumā. Varbūt tikai tur, Latvijā, var rasties literātūra, kur lasītāji un rakstītāji ir viens kodols, kur teicēji atrod neskaitāmus simbolus, lai pateiktu to, ko jūt tie, kas viņos klausās?"

Lai cik dažāda nebūtu autoru attieksme pret rakstīto vārdu, nākotnes minējumi, rūpēs par trimdas literatūras turpmāko likteni jaušama vienotība. Kā veidosies mūsu attiecības, ņemot vērā tik dažādo pieredzi? Cik pazīstami Latvijā būs trimdā rakstītie darbi atkarīgs arī no tā, cik dziļi cits citu izpratīsim. Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē šo iepazīšanās procesu noteikti veicinās.

 

Ainārs Ščipčinskis

 

Ainārs Ščipčinskis dzimis 1965. gadā Rīgā, studējis LU latviešu valodu un literatūru. Kopš 1990. gada zinātniskais līdzstrādnieks Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Šiš ir A. Sčipčinska pirmais raksts Jaunajai Gaitai. Red.