ATGRIEŠANĀS SADERĪBAS

Lolita Roze Gulbe. Gredzena acs. Dzejoļi. Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1991. 112 lp.

 

Kā dzejniece pati izskaidro virsraksta simboliku, "gredzena acs ir mājas, mūsu tiešās, īstās mājas, / lai kur tas būtu." Laiku laikos gredzens ir bijis metaforiski bagāts simbols: reizēm perfekta forma, patstāvības un ieslēgtas vienotības un saderības simbols; reizēm absurditātes, cikliskas atkārtošanās apstiprinājums un augšupejošas attīstības noliedzējs. Gulbes dzejā palaikam ieskanas kā viens tā otrs motīvs, taču visā visumā tā nemaldās pa filozofiskām gaisotnēm, teleoloģiskiem argumentu labirintiem un paliek, kā Pasternaks reiz esot teicis par latviešu dzeju, pie zemes, pie konkrētā un redzamā, pie lietām, kuŗām ir forma un krāsa un arī temporālas dimensijas, kas ietveŗ pagātni un cilvēku dzīvi. Un tā, šķiet, dzejas krājuma tematika met koncentriskus lokus kā telpā tā laikā. Krājums iesākas ar dzejoli "Pirmā nakts Rīgā", kas rakstīts atkalsatikšanās iespaidos dzimtenē pēc vairāk kā četrdesmit gadiem kā kāds saderības rituāls. Krājums noslēdzas ar zināmu ticības apliecinājumu, "ka drīz būs atmodas laiks" dzimtenē. Starp pirmo un pēdējo dzejoli ir, protams, citu ainavu un laiku ierosinātas rindas, taču dzejnieces acs vienmēr atgriežas Latvijā. Tur ir skices par pavasari Anglijā, Šveici ziemā, Franciju tvertu no lidmašīnas pārlidojuma un, protams, mītnes zemes Kanādas skati un izjūtas. Šis Kanādas ziemeļu dabas ainavas reizēm saplūst ar Latvijas impresijām, kurpretim Rīgas ainām nav nekā kopēja ar rietumu lielpilsētas skicējumiem "stikla un cementa mežos". Dzejnieces acs neredz moderno, neglīto Rīgu, banālās staļiniskās architektūras piemēsloto pilsētu. Viņu pievelk vecās pilsētas senās burvības. "Tu laikam esi ragana: apbūrusi mani," un atceroties, ka tālajā pagātnē iemūrēja jaunavu baznīcas sienā, "lai akmeņi stāv," šodien dzejniece pati piesakās iet padevīgi atpakaļ. Bet vecā lauku sēta, kur tagad valda "tukšums un posts," izsauc bezcerību. Mūsdienu polītiskie notikumi ir biedinoši. Lāčplēsim būtu jāizkāpj no sava akmens pieminekļa, jo "melni omonu apavi / brien pār pavasari." Disidenta Gunāra Astras bērēs pavīd cerība, ka viņa ēnu neapraka. Bet tik bieži atkalredzēšanās prieku izdzēš posta un neglītuma skats, kas liek pieņemt kādu zināmu neizbēgamu vēsturisku liktenību. Un tādos mirkļos gredzens kļūst par dzīves nemainības simbolu. "Ceļam nav gala / un tas iet aplī." "Neviens jau nezina, / kā izkāpt no sava noliktā loka." Taču šos brīžus dzejniece pārēno ar savu apliecinošo ticību Dievam, tēvzemei, nākotnei. "Ticībai jābūt." Un ar tādu ieskaņu dzejas krājums noslēdzas.

Dzejniecei ir sava īpatnēja balss un intonācija, bet visā visumā viņa pievienojas citiem laikabiedriem ar aprauto, koncentrēto izteiksmi, kur daiļvārdībai un patosam nav vietas. Šī dzeja ir jālasa uzmanīgi, jo te katram vārdam ir savs īpatnējais svars un retorisko rotājumu un atkārtošanās maz. Šis krājums ierindosies trimdas literatūras tajā posmā, kuŗu droši vien sauks par pēdējo. Tagad, kad ceļš uz dzimteni ir pavēries, atkaltikšanās ar pagātnes atmiņām, rēgiem un sapņiem nozīmē jaunas saderības ar zemi, kas sola un biedina.

 

Juris Silenieks