Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992
ESEJAS PAR RELIĢIJU, FOLKLORU UN IDEJĀM
Haralds Biezais. Smaidošie dievi un cilvēka asara. Senatne, 1991. Sonksen Druckerei, 2320 Plon, Germany. Grāmatu var pasūtīt no Roberta Krūklīša grāmatnīcas East Lansing, MI.
Haraldam Biezajam jauna eseju grāmata. Kopš Andrejs Johansons miris, nav citu rakstītāju, kas regulāri sniegtu eseju grāmatas. Katoļu eseju autors jezuītu tēvs P. Cirsis nepublicējas, vai nav, kas viņu publicē. Angļu literatūrā, ko uzskatu par literatūras mērkoku, eseju grāmatas padziļina tēmas, kas cilātas avīzēs, žurnālos, augstskolu humanitārās fakultātēs. Esejas notveŗ sajūtas, kas "karājas gaisā". Eseja ir sava veida laicīgs sprediķis. Tā var ielīksmot, sniegt atziņas, izklaidēt. Īpaši tagad latviešiem vajadzīgas esejas, lai izvēdinātu sastāvējušās trimdas un Padomju Latvijas mieles. Vientiesīga literātu jūsma par sevi to nevar. Vajadzīgs intelekts. H. Biezais 7 gadu laikā devis 3 eseju grāmatas: Šķautnes (Gauja, 1983), Saki tā, kā tas ir (Gauja, 1986) un Smaidošie dievi un cilvēka asara. Esmu tās nopircis. Ko tās devušas?
Salīdzinot ar A. Johansonu, H. Biezais ir temperamentīgs. A. Johansona esejas dažās grāmatās biedrojas ar Paijas tirzājumiem Laikā: interesanta lasāmviela, kas apmierina ziņkāri. H. Biezais uzvanda lasītāja prātu. Ja viņš nebūtu studējis teoloģiju un filozofiju, viņš būtu dzejnieks. Dzejniekus viņš izsmej, t.i. latviešu romantiķus, kas idejas un uzskatus sniedz metaforu mērcē. Pretstats dzejniekam būtu birokrāts. H. Biezais teoloģiju studējot vingrinājies būt Dieva ierēdnis. Viņa attieksme pret pagānu dievībām viņa grāmatās ilgu laiku bijusi birokrātiska. H. Biezais daudz strādā, tāpēc viņa psīches katliņā šis tas piedeg: par dzejniekiem; par dievtuŗiem; par vāciešiem. Rāmais, rūpīgais Arvīds Brastiņš kļuva nejauks, pieminot Haralda Biezā rakstus. Sātaniskais Biezais izraisīja jupi Brastiņā. Arvīds Brastiņš teica, ka ļaužu reliģiskās jūtas pret savām dievībām nav tik saspringtas, kā Biezais to skata. Var piemetināt, ka draudzes locekļos ir vairāk poēzijas nekā mitoloģijas. Nevajag ļaudīm atņemt viņu praktizēto reliģiju, lai cik tā būtu nepareiza.
H. Biezā attieksmi pret dievtuŗiem lielā mērā nosaka snobisms: akadēmiķis pret lajiem. Dievtuŗu kustības ierosinātāji Ernests un Arvīds Brastiņi taču bija tikai kalēja dēli. Bet kvēkeru kustības ierosinātājs Džordžs Fokss mācījās par kurpnieku un vilnas šķirotāju. Metodistu draudzes dibinātāji, brāļi Džons un Čarlzs Vesliji bija studējuši anglikāņu garīdznieki. Baptistu kustības sācējs Holandē, anglis Džons Smits (Smyth) sāka kā anglikāņu garīdznieks. Menno Somonss, kā vārdā nosaukti menonīti, bija katoļu garīdznieks. Kalvins sāka kā Romas katoļu garīdznieks. Presbiteriānisma teorētiķis Džons Nokss (Knox) sāka kā katoļu priesteris, bet noraidīja piedāvājumu darboties anglikāņu baznīcā. Daudzi katoļu garīdznieki nākuši no amatniekiem un zemniekiem. Morāviešu (hernhūtiešu) kustības sācēji bija katoļu garīdznieki, protestantiski zemes īpašnieki un intelektuāļi. Vēsturnieks Jānis Krēsliņš sen. norāda, ka dievtuŗu kustības sākumam nozīmīga ir hernhūtiešu kustība Vidzemē. Tiešām, Brastiņu māte Hermīne Zēbolte nāca no dzimtas, kas vairākās paaudzēs devusi hernhūtiešu draudzes amatpersonas. Viņas māte Dārta Haps jaunībā strādājusi austriešu teicējtētiņa saimniecībā (Arv. Brastiņš, "E. Brastiņa senči", Labietis 23, 74. lp).
Dievtuŗu mācība ir eklektiska, salikta no dažādu reliģisku kustību elementiem. Dēla kāzās Kortlandes (Ņujorkas pavalstī, ASV) presbiterāņu baznīcā redzēju, ka presbiterāņu krusts ir līdzīgs dievtuŗu krustam. Kas tur slikts, ka dievtuŗu kults ir eklektisks (jo trūkst noteiktu ziņu par senlatviešu kultu)? Sliktāks ir dievtuŗu supernacionālisms un saites ar ekstrēmo pērkonkrustiešu garu. Bet no tā nav tālu arī H. Biezais, kā rāda viņa apgāda Senatne 1954. g. izdotā Alfreda Indriksona grāmatiņa Mūsu baznīcas reformu nepieciešamība un iespējamība.
Pretrunīgais H. Biezais Smaidošajos dievos un cilvēka asarā sekmīgi nostājas blakus Zentai Mauriņai savās literārās esejās par Raini, zviedriski provinciālā esejā par Kazandzaki, par Virzu. Bet viņš sniedz interesantu eseju par raganām, kuŗu nosaukums atvasināts no redzēt: redzētājas, reģes.
Par H. Biezā eseju grāmatā atrodamo recepti, ka galvenais ir mīlestība: tā ir nodeva populārdemokrātiskumam. Džeimss Džoiss sava atklāsmju romāna Uliss 9. nodaļā bija nosvītrojis teikumu, ka mīlestība ir dzīves galvenais spēks. Katolis Džoiss zināja, ka mīlestības procesam ir sastāvdaļas, ko cilvēka prāts nespēj aptvert. Tāpēc viņš šo paragrāfu nosvītroja, atstājot mīlas tēmu mistikai. Trīs vāciešu redaktori šo nosvītroto paragrāfu izkasīja no veļas groza un ielika Ulisa teksta 1988. g. revidētajā izdevumā. Jāšaubās, vai tas ko labu dod Džoisa grāmatai un mīlestībai.
Haralda Biezā paaudze patlaban aiziet mūžībā. Tā latviešiem devusi dedzīgus komunistus, dedzīgus pērkonkrustiešus, korporeļus. 1965. g. ASV latviešu bībeles izdevums sniedz piņķerīgu, ūdeņainu tās paaudzes valodu. (Smaidošo dievu un cilvēka asaras 50. lp citētie Jesaja 11:6-7 un 11:9 teksti citādā tulkojumā nekā 1945. g. Stokholmas un 1965. g. Amerikas latviešu bībelēs. Biezā tulkojums ir tiešāks un racionālāks.) Šo paaudzi var dēvēt par attīstībā traucētiem bērniem ("disturbed kids") jo viņu bērnība un jaunība notikusi I pasaules kaŗa lopībās un pēckaŗa trūkumā. Daudzi saimniekdēli no tās paaudzes studēja tautsaimniecību un teoloģiju. Tās paaudzes ticība daudzos gadījumos kļuva tautsaimniecības un teoloģijas pielūgšana. Kā neparasts intelektuāls spēks no tās paaudzes pēkšņi izcēlās divi jauni teologi Haralds Biezais un Leons Čuibe. Pēc II pasaules kaŗa viņi abi darbu turpināja Zviedrijā. H. Biezais pārcēlās uz Somiju. L. Čuibe praktiskā mācītāja darbā tuvina savus draudzes locekļus Eiropai. H. Biezais to dara ar savām esejām. Kad viņš sāka darboties Stokholmas universītātē, tur valdīja zviedru vecās paaudzes metodika, kas mācīja spriedelēt: izmēģināt dažādus pieņēmumus. Var redzēt, ka H. Biezā stilu atbrīvojusi iespēja lasīt Padomju Latvijas folkloristu, īpaši nelaiķa Artura Ozola (1912 - 1964) darbus.
Dzintars Sodums