Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

FIGARO KĀZAS RĪGĀ

Latvijas Nacionālās operas galīgi nolietotā galvenā nama atjaunošanas un pārbūves laikā ansambļa darbība ir ierobežota, bet tomēr turpinās citās telpās. Par interesantu notikumu izvērties Mocarta Figaro kāzu iestudējums, kam pajumti devis Valsts Operetes teātris. Pirmizrāde bija šī gada martā. Uzveduma muzikālais vadītājs ir Viesturs Gailis, režisors Arnolds Liniņš, scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Anta Rozefelde. Kā otrs diriģents darbojas Dzintars Josts. Gandrīz visām lomām ir vairāki izpildītāji.

Mocarta skatuves darbu inscenējumi latviešu operas vēsturē ir retumi. Astoņdesmit gadu laikā ja chroniku sāk ar Pāvula Jurjāna īso un spožo vadības posmu − Dons Žuans, Cosi fan tutte un Figaro kāzas piedzīvojuši katrs divas pirmizrādes, Burvju flauta un Bēgšana no Seraja tikai vienu. Par tradīcijas veidošanu un kopšanu te tātad grūti runāt, kaut gan opera bez Mocarta ir apmēram tas, kas teātris bez Šekspīra. Tiesa, dažam labam vecākam cilvēkam joprojām ir skaista atmiņā 1940. gada Burvju flauta, kas bija Leo Blecha meistarīgajās rokās, bet par kaut ko līdzīgu pēc tam nav ziņu. Rīgas apciemotājs tāpēc devās uz Figaro kāzām vēsā un lietainā 1992. gada maija vakarā ar viegli atturīgām priekšnojautām. Un raugi, izrāde kopumā sagādāja patīkamu pārsteigumu un prieku.

Tas bija pirmām kārtām diriģenta Dzintara Josta un vairāku dziedātāju nopelns. Jostam pārmet gausus tempus šinī uzvedumā, un savs pamats tādai kritikai ir, tāpat arī aizrādījumiem par nedrošību un precizitātes trūkumiem (ja arī nebija diriģenta vaina, ka Grāfam nojuka trešā cēlienā duets ar Suzannu). Bet šobrīd svarīgāka tomēr liekas jaunā diriģenta muzikālās izteiksmes, frazējuma un formas izjūta, kuŗā pienācīga vieta ir arī dabīgi stabilam ritma pulsam. Ceļš uz Mocarta pasauli Dzintaram Jostam ir pavēries, lielāka gatavība varētu vēl nākt.

Ceļa kalngalā ir liriskais soprāns Larisa Zaharenko ar savu Suzannu. Tā ir apjomīga, grūta loma, bet šinī sniegumā grūtību nejūt ne vokāli, ne skatuviski. Dažas lēti operetiskas izdarības jāliek režisora kontā, un ne jau Suzannai vien.

Kārļa Miesnieka Antonio ir, īsi sakot, perfekts, un ļoti simpātisks un veiksmīgs ir Andris Blaumanis kā Bartolo. Viņa „La vendetta, oh, la vendetta” (operu Rīgā dzied latviski) būtu pelnījusi spontānus, spēcīgus aplausus. Pārspīlēti kariķējumi abās šinīs lomās ir diezgan parasti arī citādi augstās operu aprindās, bet kā Miesnieks, tā Blaumanis godam atturas no visa tamlīdzīga.

Izcilu nākotni gribas pareģot un novēlēt Antrai Bigačai. Viņas vijīgais Kerubīno ir pavisam nesamākslots, un dziedājuma slaidais, daiļskanīgais legato tīrs brīnums tik jaunos gados. Klausoties nāca prātā mūsdienu zviedru slavenības mecosoprāna un alta jomā Anne Sofie von Otter un Birgitta Svenden. Kāpēc gan nelūkoties zvaigznēs.

Kopā ar visiem labumiem negaidītu pretēja rakstura pārsteigumu sagādāja daudzie patvarīgie svītrojumi mūzikā, kuŗus šinī iestudējumā atļāvies izdarīt, jādomā, neviens cits kā mākslinieciskais un muzikālais vadītājs, galvenais diriģents Viesturs Gailis. Te nav runas par gandrīz vienmēr un visur praktizētiem īsinājumiem, t.s. secco rečitatīvos, kuŗus pavada standarta tipa čembalo akordi. Tāpat nebūtu daudz ko iebilst pret līdzīgi parasto Marčelīnas un Bazilio āriju izlaidumu ceturtajā cēlienā. Abas šīs ārijas ir sekundāri pielikumi, kas neko jaunu nepasaka. Nē, iejaukšanās šoreiz ir daudz smagāka. Ne pilnīgi svītrojot atsevišķas muzikālas vienības, ko vēl kaut kā varētu mēģināt attaisnot, bet neveikli īsinot. Tādā kārtā ir cietuši lieli orķestra rečitatīvi − Grāfa „Hai gia vinta la causa” un Suzannas „Giunse alfin il momento”. Līdzīgā veidā cietusi ir Grāfienes brīnumainā ārija „Dove sono”. Pamatīgi apcirpts ir trešā cēliena fināls. Un kā kronis visam zilais zīmulis ir palaists vaļā arī ceturtā cēliena finālā („Ah tutti contenti”), pret kuŗu ka apoteozi un izlīdzinājumu tiecas visa opera.

Iespējams, ka bija vēl citi nodarījumi, bet, zāles tumsā bez notīm sēžot, šeit minētie visvairāk palika atmiņā.

Acīmredzot mākslinieciskai vadībai ir licies, ka Mocarta meistardarbs, viens no operas literatūras augstākajiem sasniegumiem, ir jāsaīsina, lai klausītājiem nekļūtu gaŗlaicīgi. Divkārša nelaime ir radusies tāpēc, ka svītrojumi salauž formāli noslēgtus, līdz pilnībai izstrādātus mūzikas veidojumus, rečitatīvus, ārijas, ansambļus. Grūti to visu citādi izskaidrot kā ar jau pieminēto tradīcijas trūkumu. Laimīgā kārtā pirmais, lielais solis te būtu pavisam vienkāršs − atgriezties pie Mocarta kārtības.

Nāk prātā vēl kāda doma. Patreizējos apstākļos Nacionālajai operai ir parocīgi izvēlēties darbus, kam nevajag ne liela orķestŗa, ne plašas skatuves, ne daudz dziedātāju. Visām šīm prasībām atbilst vēl viena Mocarta opera − Cosi fan tutte. Interesanti, ka Andris Blaumanis un Kārlis Miesnieks piedalījās šī darba uzvedumā Rīgā 1970. gadā. Viņiem tagad varētu pievienot lielisku Ferrando − Ingu Pētersonu, kas liriska tenora partijās plūc laurus Eiropā, tāpat kā liriski dramatiskās soprāna lomās viņa Rīgas partnere Inese Galante. Fiordilidži vajadzētu būt tieši viņas ampluā. Nav šaubu, ka Larisa Zaharenko paceltos augstu Despīnas lomā. Un ļoti iespējams, ka Dorabella varētu būt viens no Antras Bigačas nākamiem lieliem uzdevumiem. Ļaudis, kas par ansambli!

Vēlmju domas? Tad ir jāpazīst tuvāk praktiskās iespējas un visi daudzie šķēršļi, kas, varbūt, tomēr nav nepārvarami.

Mārtiņš Lasmanis

 

 

*

 

IGAUŅU MŪZIKAI VEŖAS VĀRTI

Ja vēl šī gadu simteņa pirmajā pusē Rietumu kultūras pasaule nepazina praktiski neviena baltiešu komponista, tad ir gandarījums konstatēt, ka situācija šodien ir nenoliedzami uzlabojusies. Tad nu atliek tikai izvēlēties, vai veŗamies uz mūsu ziemeļu kaimiņu pusi ar apbrīnu vai ar skaudību, jo tie baltiešu skaņražu vārdi, kas pēdējos gados parādījušies rietumzemju koncertu afišās un radio un televīzijas programmu pārskatos, norāda uz ļoti pārliecinošu igauņu dominanci. Koŗu literatūrā ienācis Veljo Tormis; mūzikas recenzentu domas dalās par to, kādā kategorijā būtu ierindojams Arvo Pärt, bet visi ir vienprātīgi savās ļoti pozitīvajās atsauksmēs par viņa askētiski skaisto, misticisma iekrāsoto mūziku. − No Zviedrijas apvāršņiem raugoties, īpašu uzmanību piesaista Eduards Tubins (Tubin), dzimis zemnieku ģimenē Peipusa ezera krastā Igaunijā 1905. g., miris Stokholmā 1982. g. Šķiet arī, ka tieši viņš šodien izpelnījies starptautiski visplašāko ievērību.

Pusi savas dzīves Tubins pavadīja pasīvizējošos emigrācijas apstākļos Stokholmā, kur zviedri viņam, tāpat kā mūsu Teodoram Reiteram un Jānim Mediņam, oficiāli deva iespēju „darboties savā profesijā”, kas gan nesniedzās tālāk par orķestŗa nošu izrakstīšanu operas un filharmonijas vajadzībām, pie kam alga bija ļoti pieticīga. Atturoties no kvalitatīviem salīdzinājumiem, var konstatēt, ka Tubins savos Stokholmas gados, neskatoties uz nelabvēlīgajiem priekšnoteikumiem, radījis ievērojami vairāk nekā gados vecākais un depresijas periodu smagāk skartais Jānis Mediņš. − Pašā savas dzīves novakarē Mediņš uzņēma kontaktu ar padomju režīmam pakļautām kultūras institūcijām savā okupētajā dzimtenē; to pašu jau 60. gados darīja arī Tubins, acīm redzot vērtējot iespēju vest savu mākslu tautā, no kuŗas viņš pats nācis, augstāk par politiski „tīras” līnijas ieturēšanu.

Centrālo vietu Eduarda Tubina darbu iespaidīgajā sarakstā ieņem viņa simfonijas, skaitā pavisam desmit, no kuŗām pirmās četras radušās jau neatkarības gados; vairākas no tām, ja arī ne visas, iespēlētas skaņu platēs gan Igaunijā, gan arī rietumos, pie kam nr. 4, „Simfonia lirica”, sākotnēji komponētu 1943. g. un pirmatskaņotu Tallinas Drāmas teātrī 1944. g. aprīlī, nācies „rekonstruēt” 1978. gadā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka oriģinālpartitūra krievu uzlidojuma laikā 1944. gadā bija apdegusi un tāpēc kļuvusi nesalasāma.

Tubins ir pirmais lielais igauņu un arī vispār baltiešu simfoniķis. Sakņodamās klasiskās tradīcijās, viņa simfoniskā mūzika fascinē klausītāju ar melodiskām līnijām, kas reti ir gaŗlaicīgas, ar svaigi grebtiem un krāsainas instrumentācijas vitālizētiem harmoniju ornamentiem. Kā parasts ne vienam vien baltiešu komponistam, arī viņa mūzikā ievērojama loma piešķirta folkloristiskiem motīviem.

Tubins nav pieskaitāms šī gadsimteņa modernistiem. − „Dodekafonija [divpadsmittoņu mūzika − red.] manā uztverē ir neizprotama, tā man izklausās konstruēta, ledus auksta”, viņš izsakās kādā intervijā 1979. gadā. „Pēc manām domām totāls atonālisms vispār ir neiespējamība. Viss mums apkārt ir tonāls, pati daba ir tonāla, putni vienmēr dzied tonāli! Bet es, protams, laiku pa laikam esmu mainījis savu stilu un rakstījis brīvāk”.

Simfoniķis Eduards Tubins ir komponējis arī divas operas: Barbara fon Tisenhusen (1968) un Reigi priesteris (1971). Abas šīs operas savā viesizrādē Stokholmā 1992. g. janvārī uzveda Tallinas Estonia teātris pilnā sastāvā ar pašu orķestri, kori un solistiem. Operas radušās uz speciālu Estonias pasūtinājumu un pirmizrādi pieredzējušas Igaunijā.

Īpaši Barbara fon Tisenhusen izpelnījusies milzīgu publikas piekrišanu un izrādīta veselas 59 reizes! − Ar ovācijām izrādi uzņēma arī Stokholmas operas publika, un tās nenāca tikai no labi pārstāvētās emigrācijas igauņu kolonijas vien.

Cik liela īsti ir libreta nozīme? Vai publika, kas savā izteiktajā vairākumā ir mūzikas mīļotāji un apmeklē operu mūzikas dēļ, bez lielākām pretenzijām pieņem visbanālākās un bieži pilnīgi nereālas „storijas”, ja vien mūzika ir labas kvalitātes un spējīga, tā sakot, stāvēt pati uz savām kājām. Grūti šai ziņā nākt pie kādiem universāliem slēdzieniem, bet šķiet, ka jaunākos laikos pieaugusi tendence vērtēt jaunrakstītas operas kā integrētu teātŗa un mūzikas izrādi, līdz ar ko pieaugušas prasības attiecībā uz libreta kvalitāti. − Ja Alfrēda Kalniņa Salenieki savā laikā ātri vien pazuda no skatuves sava samocīti iluzoriskā sižeta dēļ, tad gaŗāks mūžs neapšaubāmi pareģojams Barbarai, kur izmantota Aino Kallas novele, kas savukārt balstīta uz patiesiem notikumiem Tallinas augstmaņu aprindās 16. g.s. otrā pusē. Staltā Barbara, dižciltīgās Tisenhusenu dzimtas vienīgā meita, iemīlas zemākas kārtas skrīverī, kas dabūjis vietu viņu pilī. Abu jauno attiecības nāk zināmas ģimenei, pēc kam stingrās dižciltīgo tradīcijās audzinātie brāļi dziļā sašutumā aizliedz Barbarai vairs jebkad satikt savu mīļāko. Kad aizliegums netiek ievērots, visa Tisenhusenu dzimta sanāk uz ģimenes tiesu, kur Barbarai piespriež vienīgo šādam noziegumam paredzēto sodu − nāvi. Mācītājs lūdz žēlastību, bet aizvainotā dižciltīgā ģimene nespēj iedomāties, ka tāds grēks, kas aptraipījis visas dzimtas godu, varētu palikt nesodīts. Paši brāļi uzņemas soda izpildīšanu un noslīcina savu māsu āliņģī.

It kā neredzamu, neatvairāmu spēku noteikta, darbība virzās taisnā līnijā pretim nenovēršamajam galam. Nenovēršamības sajūta caurauž mūziku, kuŗai dota īpaša struktūra: jau sākumā tiek introducēta pamattēma, kas pēc tam vijas cauri visai operai. Tēma nav pārāk komplicēta, tā sastāv tikai no deviņiem toņiem, bet parādās lielā variāciju bagātībā, iezīmējot katrai atsevišķai situācijai savu īpatnējo muzikālo raksturu. − Libreta un mūzikas saliedējums vienā kopumā ir meistarīgs un piešķiŗ izrādei lielu dramatisku spēku.

Eduards Tubins ir simfoniķis, un tāds viņš paliek arī operas mūziku rakstot. Tāpēc arī centrālā loma pieder orķestrim, kamēr dziedātāju uzdevums pirmām kārtām ir dot izrādei dramatisko nervu; vokālajām partijām tikai retumis ir melodiju nesoša funkcija, tās drīzāk domātas kā balsis starp orķestŗa balsīm.

Kaut arī Estonias solistu iespējas līdz ar to bija jūtami ierobežotas, varēja nojaust, ka balsu kvalitāte gluži nesasniedz Rīgas līmeni − vismaz ne to līmeni, ko Nacionālā opera varēja uzrādīt pirms pašreizējā krīzes perioda, kas izraisījis vairāku izcilu spēku pagaidu pārcelšanos uz ārzemju skatuvēm.

Bez Barbaras Igaunijas ciemiņi uzveda, kā minēts, arī otru Tubina operu, Reigi priesteris, kuŗas pirmuzdevums Igaunijā nav varējis notikt ātrāk kā tikai astoņus gadus pēc darba noslēgšanas, jo padomju režīmam bijuši iebildumi pret saturu, kur priesteris, kas uztverdams kā varas simbols, nodod tiesai pats savu sievu un līdz ar to tiek nostādīts ļoti negatīvā gaismā. Pirmizrāde notikusi Vainemuines teātrī Tartū 1979. gadā, bet Estonia teātris iestudējis operu ne agrāk kā 1988. gadā. Trešā līdzatvestā izrāde bija somu komponista Aulis Sallinena opera Jātnieks. Katrai izrādei bija savs diriģents. Blakus mūzikai igauņu diriģenti izvērsušies par „eksporta preci”, kas, protams, ir laba liecība viņu augstajai klasei. Redzamākie vārdi te ir Neeme Järvi, kas tagad apmeties uz dzīvi un darbojas ASV, bet daudz diriģējis un piedalījies plašu ieskaņojumos arī Eiropā, un Klas Eri, kas pirms neilga laika noslēdza trīs gadu angažementu kā Stokholmas operas galvenais diriģents.

Tubina mūzika izskanēja lepni un mazliet rūgtumu par to zviedru „reālpolītiku”, kuŗas rezultātā izcilajam komponistam ilgus gadus bija slēgti vārti uz Stokholmas operas skatuvi. Zināma simbolika bija faktā, ka šie vārti tagad pavērās ar neatkarīgās Igaunijas mākslinieku palīdzību. Bet pats galvenais jau ir, ka vārti paveŗas aizvien plašāk igauņu mūzikai vispār, un jāatzīst, ka tas nenotiek nepelnīti.

Gunārs Zvejnieks