Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992
Šajā Jaunās Gaitas izdevumā skatiens šoreiz iemests citos dzejas dārzos. Ar dzeju reprezentēti pa vienam amerikāņu, poļu, jugoslāvu, franču-kanādiešu un pieci zviedru dzejnieki. Atdzejotājos: Gunars Saliņš, Guna K. Čebereka, Aina Kraujiete, Fricis Dziesma (alias Alant Vils). Red. |
ČĀRLZS SIMIKS ELLES ĶĒĶI
Šie Čārlza Simika dzejoļi ir no viņa jaunākā krājuma Dievi un velni (Gods and Devils, 1990). Tas man aizvadītajā gadā bija palikts zem Ziemsvētku eglītes ar grāmatzīmi pie dzejoļa par Elles ķēķi. Man Simiks no sākta gala paticies, un šo opusu tūdaļ niezēja atšifrēt latviski. Pāris lappuses tālāk arī dzejolis Bibliotēka manā galvā turpat pie eglītes sasaistījās pēkšņi ar Elles ķēķi. Iztulkoju arī to.
Simiks (Charles Simic) dzimis 1938. g. Jugoslāvijā, bet iedzīvojies Amerikā un raksta angliski. Ar savu dzeju izpelnījies vairākus izcilus apbalvojumus. Ir angļu valodas profesors Ņūhemšīras universitātē.
Gunars Saliņš |
Čarlzs Simiks
(Charles Simic)
|
|
PARADĪZE |
Rajonā, kas reiz saucās Elles ķēķis, Kur kāds ubags apgalvoja, ka spēlē Nērona vijoli, Kamēr pilsēta dega vasaras versmē; Kur friziere, kas dēvējās par Kleopatru, Vēža likteņa dzirkles man pār galvu, Draudot man nošņāpt ausis un degunu; Kur vīrietis kāds un sieviete rītausmā Kaili pastaigājās pa vienu no tumšajām sāņieliņām.
Es pats sev teicu, ka sapņoju. Bija tā it kā satiekot sfinksu pāri. Es sagaidīju, ka viņiem būs spārni, lauvu ķermeņi: Viņam ar viņa mežonīgi tetovētajām krūtīm, Viņai ar viņas milzīgajām, šūpīgajām.
Tas norisinājās tik strauji un jau tik sen!
Jūs zināt to stundu tieši pirms ausmas, Kad ilgojamies dusēt vēsos palagos Istabā ar aizkariem ciet? Stunda, kad brīnišķie pašnāvnieki, Kas atdusas viens otram līdzās morgā, Ceļas un pirmajā gaismiņā iziet laukā.
Lētu viesnīciņu aizkari lidinās ārā pa logiem Kā kaijas, bet citādi viss vēl kluss... Tvaiks mutuļo no pazemja režģiem... Augumi laistās sviedros... Ārprāts un varētu pat sacīt: paradīze!
Atdzejojis Gunars Saliņš
|
BIBLIOTĒKĀ
Oktāvijam |
Ir tāda grāmata, kas saucas Eņģeļu vārdnīca. Piecdesmit gadus neviens to nav vēris vaļā, Es zinu, jo tad, kad mēģināju, Vāki nočīkstēja, un lapas Sabirza. Tur atklājās
Ka eņģeļu kādreiz bijis tik daudz Kā sava veida mušu. Debess mijkrēslī Mudžējusi aiz viņiem. Bijis jāvicinās abām rokām, Lai no tiem atgaiņātos.
Tagad caur augstajiem logiem Spīd saule. Bibliotēka ir mierīga vieta. Eņģeļi un dievi saspiedušies kopā Tumšās neatvērtās grāmatās. Lielais noslēpums dus Vienā no plauktiem, kam Džounsa jaunkundze Savā apgaitā ik dienas nosoļo gaŗām.
Viņa ir ļoti slaida, tādēļ tā iet Piešķiebtu galvu, itin kā klausītos. Grāmatas čukst. Es neko nesadzirdu, bet viņa gan.
Gunāra Saliņa tulkojums veltīts Elles ķēķa bibliotekāram Jānim Krēsliņam
|
(Ed Chaberek)
|
|
CEREMONIJAS BEIGAS |
Atstājam te miroņus, Projām nestiepjam: paliek Tie salonā zem drūmiem, Kailiem zariem mēs Tik soļojam prom.
Sen tā darīts. Daži jau aiziet. Miroņi nedzenas pakaļ. Nevarot. Lūk, raugies uz mugurpusi Nekust nekas tikai kāda Rokas sviediens, un smiltis.
Ejam mēs projām. Cielavas Dziesma aizņem pēdējo Drūmumu viegla Lieta nedaudzi viskiji Un mīļa melodija padarīts
Vienas dienas laikā. Dūjas Šajā jaukajā parkā ceļas, Griežas lieliska vieta. Vēlreiz Atskaties mēs esam vieni Jo te ir miroņiem jāstāv.
|
KOPĀ |
Kaut tu būtu diena mirstoša, dzeltējoša, Un es, kropļots, savrups koks, Kaut mēs būtu līdzenumā, dziļa svelmes Bezgalība, zeltota zāle, maz
Kas cits kaut būtu bezformas debess un apvārsnis, Manas drūmās svārstības vienīgā Robežzīme, vienīgais punkts starp zemi Un klusumu, kārtiņa vārnām,
Gals maitātām klijām būtu diena Gandrīz pagalam, zemes gabaliņš Izsūkāts kaut abi būtu mirkli no Iznīcības vēl, vēl mūsu diena.
|
PIEZĪME |
Nelgu vari redzēt gandrīz visur Apsveic viņu draudzīgi, tā ir Tava seja un mana, šī seja Ko nēsājam virs
Mūsu īstenās Sejas
Eda Čebereka dzejoļus no angļu valodas atdzejojusi Guna Čebereka
|
(Czeslaw Milosz)
|
|
SASTAPŠANĀS |
Ausmā mēs braucām pa ledus klātiem laukiem. Sarkanīgs spārns pacēlās tumsā.
Un pēkšņi ceļu pārcilpoja zaķis. Viens no mums rādot pacēla roku.
Tas notika sen. Neviena dzīva vairs ne zaķa, nedz vīra, kas to rādīja.
Ai mīļā, kur viņi nu, kurp pazūd žiglas rokas žests, zibenīga kustība, oļu troksnis.
Nevaicāju aiz sērām, bet izbrīnā.
1936
|
VIEGLPRĀTĪGA SARUNA |
Mana pagātne muļķa taureņa ceļš pār jūŗu. Mana nākotne sēta, kur pavārs gailim griež rīkli. Par pretestību, par visu izciesto, kas man ticis?
Tver mirkli, vienu vienīgu, un kad varš gliemežvāks, divi sakļautas plaukstas, lēnām atveŗas, ko redzi?
Pērli, sekundi.
Sekundes vidū, pērlē, šai no laika paglābtā zvaigznē, ko saredzi, kad vēju mainīgums mitas?
Zemi, debesi, jūŗu, kuģus pilnus ar kravu, rasotu pavasaŗa rītu un tālas karaļzemes. Šos cēlā mierā pastāvošos brīnumus skatos apmierināts un nevēlos nekā cita.
1944
|
VIENTULĪBAS STUDIJA |
Sargs telefonu līnijām tuksnesī? Viena vīra postenis cietoksnim smiltīs? Lai kas viņš. Ausmā tas vēroja rievainos kalnus pelnu krāsā virs kūstošas tumsas, sarecējušam mēļumam vēršoties sarkanā straumē, līdz tie paceļas oranžā gaismā. Dienu pēc dienas, un pašam nemanot, gadu pēc gada. Kam gan, viņš domāja, viss šis spožums? Man vienam? Tas būs te, ilgi kad būšu jau zudis. Kas gan rādās lizardam acī? Vai ko gājputns saredz? Ja esmu visa cilvēce, vai tie ir paši par sevi bez manis? Un viņš zināja, kliegt nav nozīmes, tāpat tie viņu nepaglābs.
|
KRITIENS |
Cilvēka nāve ir kā varenas tautas kritiens, kuŗai reiz bijusi varonīga armija, vadoņi, profēti un bagātas ostas, un kuģi visās jūŗās. Bet nu tā neatbrīvos nevienu ielenktu pilsētu,
neslēgs nekādus jo tās pilsētas tagad tukšas, iedzīvotāji izklīduši, kādreiz ražu devēja zeme aizaugusi dadžiem, un aizmirsta tās sūtība, zudusi valoda. Ciema izloksne vēl nepieejamos augstos kalnos.
Česlova Miloša dzejoļus atdzejojusi Aina Kraujiete
|
(SaintDenysGarneau 19121941)
|
|
PUTNA BŪRIS |
Putna būris esmu kaulu sprosts kādam putnam
šis kaulu sprosta putns ir nāve, kas vij sev ligzdu
kad nekas nenotiek var sadzirdēt spārnu švīkoņu
un kad lielākā smiešanās pēkšņi pārstāj iekšienē saklausāma It kā zvana dūkšana
šis gūsteknis putns ir nāve manu kaulu sprostā
ja tas gribētu aizlidot vai jūs to aizturētu vai es kas tas ir
viņš nespēs aizlidot iekams nebūs apēdis visu manu sirdi
asinsavotu ar dzīvību iekšā
mana dvēsele būs viņam knābī.
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
(Ebba Lindquist)
|
|
EURIDIKE ORFEJAM (EURYDIKE TILL ORFEUS)
|
Kuŗš būtu teicis, ka es gribējusi tev sekot, Orfej? Kādēļ varēji būt tik drošs, mani še uzmeklēdams, ka tu piespiedi mani doties soli pa solim atpakaļ? Mūsu mīla reiz bija skaista un noliegta netiks nemūžam. Taču nekāda dzīve vairs neiespēj vilināt mani. Arī tur augšā, saules zemē, lien saltā ēna pāri kalnājiem. Zinu to. Atceros. Un neviens cits nesajūt saltumu tavā sirdī tā, kā sajūtu es. Saulei rodas tumši plankumi. Erotam melni spārni. Un nakšu tumsā sadzirdēju jau no zemes Hadesa suņu rējienus. Nedomā, ka es skumstu, lai gan tu nespēji, lai gan tu griezies atpakaļ. Ak, neviens cits nezināja par tavu vājību tā kā es. Gurdens līdz nāvei tu nāci, atgriezies vienmēr pie manis pēc dzīrēm un uzvaras gājieniem, nometi liru, meklēji patvērumu manās skaujās, lai aizmirstu bakhantes un dziesmas un vīnu. Biju vienīgā tevis mīlētā. Taču nekādas dziesmas man. Nekāds gājiens sauļup. Nekad putnu spārnu šalkoņa. Orfejs pārradās izsīcinājies. Nedomājiet, ka skumstu. Dzīvi Hadesā izvēlējos pati. Čūska netika izvēlējusies mani. Es Izvēlējos čūsku. Es ieraudzīju to pļavā starp ziediem. Es pati vēlējos indi. Vienīgi šeit, ēnāju zemē, es jaudāju dzīvot. Dzīve nostāda pret sienu. Dzīve pieprasa atbildi. Dzīvei ir asi vārdi kā šķēpi, kas caururbj mums sirdi. Asinis noplūst lēni, lēni, un neviens neredz, kā tās lāso. Un tomēr, Orfej, atkal un atkal es teikšu vienmēr to pašu: Mūsu mīla reiz bija skaista un noliegta netiks nemūžam. Taču es nepakļāvos tai. Trīsēdama, bāla un gurdena streipuļojot vilkos lirai un dziesmai pa pēdām. Dziesmai par sauli un vējiem. Dziesmai par jūŗu un vējiem. Dziesmai par zemes piemīlību, kad magones uzzied pavasarī. Dziesmai par visu, ko zeme dāvā, bet vēl vairāk par to, ko tā noklusē. Par to, kas mīt aiz cilvēka sirds un aiz mīlestības. Dziesmai par to, kas ir vēl skaistāks nekā dzīve. Dziesmai, kas ir vairāk vēl nekā mīlestība un nāve. Dziesmai pārākai par dziesmu. Ak, uz zemes viss drīzi gaisīs, es aizmirsīšu visu ko, tikai nekad šo dziesmu. Vienu vienīgu reizi tu dziedāji man vienīgai. Vienu vienīgu reizi tajā vēso ēnāju zemē. Reiz dzīvoju savu dzīvi uz zemes. Es novēlu labprāt to tādiem, kam pietiek spēka izturēt. Bet kuŗš gan būtu teicis, ka es gribējusi tev sekot, Orfej? Mani vairs nevilina itin nekāda dzīve, un es nemūžam vairs neilgošos atpakaļ.
Atdzejojis Fricis Dziesma
|
(Tom Hedlund)
|
|
MEKLĒ
ĶIEĢEĻA IDEJU (SOK TEGLETS IDE) |
Meklē ķieģeļa ideju ne māla savienībā ar uguni bet smilšainajā, sausajā virsmā! Zvirgzdu žņirkstēšanu starp žokļiem zobu pelēkas novembŗa debesis mīlēt nevar, bet pielietot mīlestības uzcelšanai.
Jā tuvāk piedomājot: iespējai mīlēt.
Atdzejojis Fricis Dziesma
|
(Maria Wine)
|
|
SEJS AKMENĪ
(ANSIKTET I STENEN)
|
Pa trim dienām izdevās govij Audhumlai no sarmas pārklāta akmens bluķa izlaizīt dzīvu cilvēku.
Pirmajā dienā iznira mati. Otrajā dienā parādījās cilvēka galva. Trešajā dienā iztapa pilnīgs cilvēks no akmens.
Vai tad man (cilvēkam) trijās dienās ar manu roku siltumu neizdotos izglāstīt dzīvu seju, kas aizslēpusies aiz akmens maskas?
|
MĪĻAIS...
(ALSKADE...) |
Mīļais nesaki man neko pieceldamies no mūsu mīlestības gultas ļauj man palikt mūsu mīlestības tumsā ļauj man aizmigt tavu glāstu atcerē mīļais staigā uzmanīgi veselas nakts tumsa uzradīsies starp mums kas zin vai mēs atradīsim viens otru rīta miglainībā mīļais atstāj mani klusēdams
Marias Vīnes dzejoļus atdzejojis Fricis Dziesma
|
(Erik Axel Karlfeldt)
|
|
ČUSAK ZIŅĢ
(ORMVISAN)
|
Man mūžam butel kabte, kad vojg no mājam cipt jo tur i iekše stipramzāls pret visād čusak jipt. Bet ja nu piemin čusak, tad nedrīkst āzmierst kād, kas viltīgaks un glumaks vel un briesmīgaks pa tād. Tiek sacits, ka tāds čusaksn jem zāle zāle dus un roges stindzig nobordams uz putniņ zare klus. Bet meitans uzmet mīlig skat un gatavs apmāt sierd ik mundieram, kas aces krīt, ik zābakam, ko dzierd. Tāds čusaks līž uz vēdar un ēd uz zems un brīv, bet meitanam vojg cukarkūk un vel uz sudrab šķīv. Var iemāct čusak luņķtes, teikt, dumiķem pa bliņķ, bet skuķans ju māts mieses būs jēms izlalds kād maģ riņķ. Tāds čusaks reiz pa gadiņ mēdz nomest vece ād, bet astiņkārt pa nedaļ tais to meitan kā nikād... Ja papeide cierts čusaks, sūrst bišķ pa miesig stāv, bet meitan vilteb sadzeļ aš puiš dvēsel kā meli nav.
Bet nu es beigs sov peršoi pa šitik ļonig būt un likses pro cor mēž le spiest sov mīļmeitan pie krūt!
No svenskar meils atperšes pats Alant Vils
|
(Helmer Grundström)
|
|
KUR IEVĀCES MEŽSĀRGS
(DAR SKOGSVAKTARN DROG IN)
|
Sālāms knieb siv. Būd bī bez drīv. Izvalkāt briežād Nobērzt un stīv.
Ūdiš ne pil. Malk ne šķil. Note jasmanes Loke uz sil.
Kukaineb kod Pelik un grod. Naktstumsams vilkes Pa nebeidzam sod.
Atdzejojis Alant Vils
|
(Nils Ferlin)
|
|
APBIZŠEN (MISSFIRMELSE) |
Es satik uz ceļ vece lensman, viš pablenz uz man tā bišķ smag un noprase, kur es tāds rades un uz kur pusit dome jemt vag.
Es atteic: Kungs lensman, šis jotjams l grūts, bet es negrib kād lūrt: Pa Pienceļ es i šeitan atnācs un pa Pienceļ man akal būs stūrt.
Man sajēm uz viets tākā misen un norūme ķurķe pa vies, jēm iedev tad iespunšens lapiņ, tad palaid a pavēst uz ties.
Nu dabe tu pa sov Pienceļ, es nodome, graban tik muķ! Man uzgriez četerdesamt dālders pa to, ka es apbižes kruķ.
Atdzejojis Alant Vils |