INTERVIJA AR ĀRIJU ELKSNI

 

Ārija Elksne (1928-1984) bija iemīļota dzejniece latviešu lasītājiem dzimtenē un ārpus tās. Viņas liriku raksturo atturīgs siltums un vienkārša, uzticama dzīves nopietnība. Tā labi izpaužas arī kādā pasenā (1974. g.) TV intervijā, kuŗas līdz šim rakstos nepublicētais teksts glabājas Raiņa muzejā Rīgā. Muzejs to laipnā kārtā nodevis Jaunajai Gaitai.

 

Vai jūs atceraties savu pašu pirmo dzejoli?

 

Ārija Elksne. Rakstīt sāku pēc Medicīnas institūta beigšanas, 27, 28 gadu vecumā. Vidusskolā pat domrakstus sacerēt nebija viegli, gribējās pateikt tajos savas domas, nevis atkārtot no skolotājiem dzirdēto. Toreiz mocījos, nezināju, ka tas vienmēr un visiem ir grūti. Sākot rakstīt dzejoļus, ļoti izjutu formas spaidus. Forma uzspieda saturu, aizvilināja prom no sākotnējās ieceres. Kādas no pašām pirmajām rindām, ko vēl atceros, ir šādas:

Nes uz upmalu migla savus palagus skalot,
Lai uz lauka tos klātu mēness mirdzumā balot.
Tālumā lēnām izdziest kāda dzirdēta dziesma,
Tumsa debesīs iededz zvaigžņu zaļganās liesmas.

Ļoti ātri sāku drukāties. Vienlaikus mēģināju atdzejot un tulkot prozu. Meklēju savu žanru. Izmēģinājos dramaturģijā, rakstīju pasakas.

 

Būtu interesanti uzzināt, kā jums rodas dzejoļi, kas nosaka tematiku, formu?

 

Ā.E. Dzejoļi rodas no dzīves, gan no personīgās pieredzes, gan no notikumiem un problēmām, kas manuprāt svarīgi visai mūsu sabiedrībai. Dzīve, tās plašākie un šaurākie loki nosaka arī tematiku. Man vienmēr ir tāda sajūta, ka es atrodos dzīves vidū. Arī tad, kad saku − no dzīves mutuļainās kņadas esmu nu pagājusi mazliet nomaļus − nejūtos kā malā stāvētāja. Vienkārši − gribas izteikt tās sajūtas, kas varētu būt sievietei, kuŗas dzīves galvenais saturs ir rūpes par ģimeni. Ne vienmēr svarīgu dzīves materiālu izdodas pārkausēt dzejā. Taču ierosme var nākt arī no literatūras vai no citām mākslām. Piemēram, man sevišķi tuva liekas Imanta Ziedoņa un Alberta Bela tematika. Reizēm gribas pie kādas viņu izteiktas domas apstāties, risināt to tālāk, dot tai savu interpretāciju. Forma pie manis ierodas pati. Neesmu starp tiem dzejniekiem, kas varētu lepoties ar izsmalcinātu, izslīpētu formu. Man nav laika un pacietības, nav tāda talanta, galveno vērību piegriežu domas un emocijas spraigumam.

 

Vai ir kādi apstākļi, kas jums palīdz rakstīt, un vai ir tādi, kas traucē?

 

Ā.E. Rakstīt man palīdz pašas griba, piespiešanās, vēlēšanās pašai sevi pierādīt. Ja varētu sevi apliecināt citā jomā, es varbūt nerakstītu. Galvenais − just, ka kaut ko vari izdarīt. Šinī ziņā esmu mūsdienu domāšanas veida upuris. Ar ģimeni vien mūsdienu sievietei liekas par maz. Sievietes ģimenes gādnieces prestižs ir sagrauts, manuprāt, tas atkal jāceļ. Es no vienas puses apzinos, ka sievietes mājas solis ir sabiedriski ļoti nozīmīgs, un bez tā sabiedrība nevar pastāvēt, bet tanī pašā laikā tas mani traucē. Tā nesu sevī pastāvīgu duālismu.

 

Ko jūs vislabprātāk atdzejojat?

 

Ā.E. Atdzejošanu uzskatu par labu meistarības skolu. Atdzejošanai izvēlos tādus dzejniekus, kuŗus lasot spēju vispilnīgāk uztvert, kuŗos spēju ieiet. Katrā dzejniekā saista kaut kas cits. Piemēram, Larisā Romaņenko − sulīgā tēlainība, Heinrihā Heinē − sentimentāli ironiskā poza, Annā Ahmatovā − emociju precizitāte.

 

Ko jūs gūstat no tikšanās ar lasītāju, no lasītāju vēstulēm?

 

Ā.E. Man patīk tikšanās, ja autors un klausītāji uz to atnāk sagatavoti. Tādas tikšanās rīko mūsu literatūras propagandas birojs. Par šo vakaru autors zina jau vairākus mēnešus iepriekš. Tad var sagatavoties, uzrakstīt jaunus dzejoļus, atlasīt no uzrakstītā nozīmīgāko, sakārtot dzejoļus tā, lai klausītāji tos pilnīgāk uztvertu. Arī klausītāji uz šiem vakariem ierodas sagatavojušies klausīties tādu vai tādu dzejnieku. Tas, manuprāt, ļoti svarīgi. Nepatīk nesagatavota uzstāšanās un nesagatavota auditorija. Tā ir savstarpēja apzagšanās. Piemēram, tikšanās pie kafijas galda. Man liekas, šādas tikšanās liecina, ka cilvēki par dzeju neinteresējas, viņi atvilināti, piesolot kafiju, kūku un omulīgu pasēdēšanu. Bet dzeja mūsu republikā ir pietiekami populāra, un šāda popularizācija tai nav vairs vajadzīga, tomēr pēc tās reakcijas var nojaust, vai tavam vārdam pietiekams spēks, lai tiktu saklausīts, vai aplaudē tikai pieklājības pēc. Vēstules, protams, iepriecina. Tās liecina par patiesu ieinteresētību. Grāmata ne tikai nopirkta, bet arī izlasīta, izjusta, saprasta, pārdomāta.

 

Kādas problēmas jūs šobrīd nodarbina visvairāk?

 

Ā.E. Kā sievietei mūsu laikā un mūsu sabiedrībā pareizi dzīvot, kā pareizi audzināt bērnus, kā cīnīties pret utilitāro dzīves izjūtu, pret labklājības kultu, kas, diemžēl, sastopams arī mūsu sabiedrībā.

Bez tam mani nomāc vienveidības problēma − vienādas mājas, vienādi dzīvokļi, vienādas mēbeles, vienādi apģērbi, viena un tā pati operācija darbā, šaurā specializācija. Sapņoju par laiku, kad ražošana būs tik augsti attīstīta, ka atkal varēs celt godā roku darbu. Kā lai jaunietim iemāca cienīt sabiedrisko īpašumu, ja viņš pats ar savām rokām neko, neko no sākuma līdz galam neprot pagatavot, ja viņš pats nav pārdzīvojis, cik grūti top lieta, cik lēni aug koks, cik skaisti plaukst paša stādīts zieds.

Tad vēl − informācijas problēma, cik tās vajadzīgs, cik ir lieki, kā izbēgt no atkārtotas informācijas, kas nevajadzīgi apēd laiku. Diemžēl tādas mūsu dzīvē vēl ļoti daudz. Šī problēma kaut kur saskaŗas ar birokrātismu.

 

Ko jūs uzskatāt par nepiedodamu?

 

Ā.E. Nemākulīgi un nevērīgi padarītu darbu. Manuprāt liekuļi, gļēvuļi, pielīdēji nāk visvairāk no neapdāvinātu, nemākulīgu, paviršu cilvēku vidus. Viņi nav par sevi droši, visu laiku par sevi baidās, mēģina sabiedrībai pielabināties, pielīst.

 

Vai jūs apskaužat kādu citu profesiju?

 

Ā.E. Nē, es nevienu citu profesiju neapskaužu. Man ļoti patīk ziedi. Kad man dārzā sāk plaukt pirmās pavasara puķes, es nevaru istabā nosēdēt. Ik stundu jāskrien skatīties. Tā man ir tāda dabīga, neapslāpējama interese. Ja esmu bijusi pāris dienas prom no mājām, liekas dārzā notikušas milzīgas pārmaiņas. Un tā līdz vēlam rudenim, īpaši interesanti, ja man ir kāda puķe, par kuŗu nezinu, kā tā ziedēs. Bet tas jau laikam ir tikai tāds vaļas prieks. Par dārznieci strādāt man diez vai patiktu − nomāktu ražošanas vienveidība. Tad jau labāk par dzejnieci.

 

Vai ir kaut kas tāds, kā vārdā varētu piedot arī nepareizu rīcību?

 

Ā.E. Mātes jūtu vārdā es varētu piedot nepareizu rīcību, es varbūt neattaisnotu, bet varētu saprast un piedot.

 

Kādas īpašības jūs gribētu redzēt savā dēlā, no kā viņu pasargāt?

 

Ā.E. Man ir arī meita, jau studente. Gribētos, lai mani bērni būtu ar mugurkaulu, bet ne cietpauraini. Gribētos, lai viņi būtu spējīgi, lai atrastu savu vietu. Pasargāt − galvenais no kaŗa, no cita lai viņus sargā audzināšanas un pašu raksturs.

 

Kuŗš notikums no aizvadītā gada republikas mākslas dzīvē jums šķiet visievērojamākais?

 

Ā.E. Tāpat kā daudziem citiem − Dziesmu svētki, arī Dziesmu svētku atskaņu koncerts Lielvārdē, lielajā rudens lietū.

 

Kuŗa no mākslām visvairāk dod tieši jūsu daiļradei?

 

Ā.E. Tēlotāja māksla − gleznas un akvareļi. Mani saista krāsas, krāsu valoda, krāsu dziesma. It īpaši mīlu latviešu gleznotājus un akvarelistus no visdažādākajām paaudzēm. Manā izpratnē mums ir daudz lielu mākslinieku − gleznotāju, akvarelistu, vairāk kā lielu dzejnieku.

 

Vai šodien jaunie dzejnieki atšķiŗas no jūsu paaudzes, kad tā ienāca literatūrā?

 

Ā.E. Manuprāt talantīgākie jaunie dzejnieki daudz vērības veltī formas meklējumiem, formai. Šodienas jaunajiem dzejniekiem ir atraisītāka fantāzija, viņi tai vairāk uzticas. Bet mazāk viņi rēķinās ar lasītāju.

 

Kādi ir jūsu uzskati par laimi, kad pati jūtaties laimīga?

 

Ā.E. Laime ir augstsprieguma stāvoklis. To ilgi nevar izturēt. Dvēsele pati no šā stāvokļa bēg, pie laimes pierazdama. Katram cilvēkam ir sava laimes izpratne, sava laime. Es, piemēram, biju laimīga, kad piedzima dēls. Bez tam ir tādas mazas laimītes, ikdienības prieki − kā teicis Imants Ziedonis − Ja otrs saprot, ko tu gribi teikt, ja pažēlo tai bridi, kad tu raudi.