Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

Juris Mazutis

INFORMĀTIKAS REVOLŪCIJAS ATPLŪDOS

 

Tur, kur obligāti jāpielūdz saule, diezgan drošs, ka rakņāšanās termodinamikas likumos būs krimināllieta. (Džons Morlejs)

 

Kāpēc daudzsološā ‘informātikas revolūcija’ tik maz devusi? Vai Latvija, obligāti informatizējoties lai no jauna ‘ieietu Eiropā’, atkārtos rietumpasaules kļūdas? Kādi īsti būs informātikas un tālākas attīstības savienojumi darba vietā, sabiedriskā dzīvē?

Kuriozi: tik daudz ieguldītu biljonu, bezgala sasvīdušu, drudžainu stundu, viens brīnumains izgudrojums aiz otra, ‘progresa pērles’ žilbinošā virknējumā; enciklopēdija silikona skaidiņā iespīlēta, mirklī sviesta pāri kontinentam − un tomēr liela mēra datorizācija [1] nav spējusi iekustināt manāmus t.s. ‘produktivitātes’ uzlabojumus. Entuziasti ieklepojas, kad viņiem atgādina: kamēr rēķināšanas maksa strauji krītas, izdevumi par datoriem un to programmētājiem aug, bet biroju darbinieku efektīgums ietiepīgi paliek uz vietas (skat. grafiku). Kur palikuši zibenīgie ‘bezpapīra’ biroji? Kas noticis ar brīvi pieejamu informāciju? Ja kas, tad darba procesi kļūst arvien sarežģītāki, birokrātijas vairojas, ar nepārtrauktu jaudu izcērtam mežus, lai varētu visu tāpat pavairot neskaitāmās kopijās; datu sarodas tik daudz, ka nezinām, pie kuŗa gala ķerties un gatavai informācijai šā vai tā netiekam klāt. Un tomēr, tomēr... uz katra soļa informātika neatvairāmi mūs ieņem un ielenc visās dzīves jomās.

Kā iebraucām grāvī? Pieņemsim, ka mērījām ceļu uz ‘labāku nākotni’, ka apzināti bijām pieaicinājuši technoloģiju talkā kā labu, uzticamu palīgu. Vai tad izdevīgāko lidojumu, viesnīcas istabu, teātŗa biļeti bez datora pasūtīsim? Kas sīkumos sastāda tālsarunu rēķinu? Kas pārbauda ienākumu nodokļus, bērnus pieraksta skolā? Sazīmē noziedznieku profilus, tos sūta pāri robežām? Kas valda pasaules biržās, tās savieno? Kas mums izdod loterijas biļetes? Visu to un vēl vairāk cilvēks vairs neveic ar zoss spalvu, skaitāmiem kauliņiem, rakstāmmašīnu, pasta balodīšiem. Tagad zem pirkstiem, birokrātu ekrānos, aiz pieņēmēju, veikalu letēm slēpjas neredzamas sistēmas, stiepjas tālsatiksmes tīkli, kūsā it kā no mums neatkarīga (dažs labs teiktu: nikna, nepieklājīga, nesavaldāma) ‘inteliģence’, un metas aizdomas, ka tā par mums zina pārāk daudz. Ar to, liekas, prot sarunāties eksperti vien, un tiem ir pašiem savas intereses.

Bet pirmā informātikas viļņa atplūdos − te nu sēžam iespēju pludmalē, no mēģinājumiem izmirkuši, neapmierināti. Sāk veidoties kritiskākas atziņas. Divas galvenās: 1) vēl īsti nesaprotam informātikas technoloģijas iedarbību; 2) mākam technoloģiju lietot (vai esam spiesti to iemācīties), bet nemākam gudri nokārtot − darba vietās, sabiedrībā − informātikas uzņemšanu, resp., neprotam raženi vadīt pārmaiņas.

Vai tā nav veca dziesma? Ar pārmaiņām vienmēr iet grūti: pretojas tie, kas, šķietami, zaudēs, aizrauti cenšas tie, kas iegūs, bet vairākums − apmulsinātie, padotie − gaida un smaida.

Nestrīdēsimies: informātikas ienākšana sabiedrībā tik lielos apmēros [2] ir tomēr − revolūcija. Tik pat pamatīgi saimniecisko-politisko iekārtu, cilvēku attiecību mainoša, kā Gutenberga spiestuve un Vata tvaika motors. Tagad varam mierīgi vērtēt šo izgudrojumu iedarbību, bet esam arvien pārāk tuvu datora dvašai, lai tam kritiski skatītos acīs. Tomēr neiesim, kā reiz ludīti, tūlīt izdemolēt mūslaiku tvaika dzītās tekstilfabrikas − datoru tīklus un pakalpojumus. Padomāsim.

Kā vienmēr, atbildības centrā ir cilvēks. (Kā technoloģijas izmantotājs cilvēks var būt ieguvējs vai zaudētājs, bet tas ir plašāks temats.) Viņš dabīgi tūlīt pieķeŗas jaunumam un to liek darbā. Ar sekām un blakus parādībām − tāpat, kā ar piesārņošanu − apņemas cīnīties tikai vēlāk, kad metas neērti, kad draud briesmas. Bet nav pavēlēts, ka šoreiz jārīkojas tik izšķērdīgi, akli. Jo nopietnākas paredzamās maiņas, jo atjautīgāk jāizplāno un jāvada to ievešana. Santajana: Tam, kas no kļūdām nemācās, lemts vēsturi atkārtot.

Sākam labāk saprast, ka informātikas technoloģiju esam izmantojuši, lai automatizētu atsevišķus darbus, bet ne veselus procesus. Rakstāmmašīnas vietā − dators. Skaitāmo kauliņu vietā − dators. Pasūtinājuma blociņa vietā − dators. Katra darba vietas nodaļa, vai grupa, izvēlējusies sev patīkamāko, ērtāko. Un pēkšņi − t.s. ‘automatizācijas saliņas’, datorizētas nodaļas, organizācijas, bet viena ar otru nespēj, vai negrib ‘sarunāties’; tādai, vai tādai sistēmai pieķēries, homo tech-novus skatās uz iekšu, bet no ārpuses liekas attāls, neaizsniedzams. Technoloģija, kā Ķīnas mūris, var cilvēkus stipri izolēt. [3] Pazīstama aksioma: tieši tavs atrisinājums ir mana problēma.

Jāpāriet no tuvskata (mikrojomas) kopskatā (makrojomā). Tā nav redzes leņķa pārmaiņa vien − kā saka, no tuneļa uz horizontu. Informātikas technoloģijai ir daudz dimensiju, vai spēju, un ir jāsaprot, kā katra iedarbojas (skat. tabulu), lai varētu to pareizi izmantot, vai arī no nevēlamas iedarbības izvairīties.
 

 

 

Esam jau pieskārušies automatizācijai un tās iedarbībai. Vēl jāpiemin, ka automatizāciju izmanto divos veidos: 1) ievērojot, ka cilvēks ātrāk, vieglāk veic uzdoto, tam dod vēl vairāk to pašu, ko darīt − piem., divreiz ātrāk pārbaudīt rēķinus vai izsūtāmas vēstules; 2) cilvēkam uzdod ‘radošākus’ uzdevumus. No vienas puses, cilvēku kā automātu piejūdz datoram un liek tam ražot kvantitatīvi vairāk, ātrāk. No otras saka − lūdzu, tagad jūs (beidzot!) varat rūpēties par darāmā kvalitāti.

Nav brīnums, ka pirmā pieeja izraisījusi lielu vilšanos: technoloģija, kas solīja atbrīvošanu no rutīnas, to padarījusi vēl intensīvāku, blīvāku. Tādam risinājumam cilvēks dabīgi pretojas, vēl jo vairāk, ja technoloģiju grūti iemācīties, apkalpot. Lieli kungi, uz ‘elektroniskām darbnīcām’ skatoties, arī sāk ‘šķiriski’ domāt: re, šie rīki der tikai ierēdņiem un sīkiem gariņiem (ne man). Rezultāts: lieli izdevumi, iestigusi produktivitāte. Neatraisās kulturālas (domāšanas) maiņas. Radošais organizācijai aiziet secen.

Otra pieeja (vēl arvien mazākumā) rūpējas, lai veiktais iznāktu precīzāks, saprotamāks, vieglāk un ātrāk izdalāms, arī elegantāks un skaistāks. Tā dod ‘informācijas darbiniekam’ jaunu rīku bez norādījumiem un sagaida, ka lietotājs pats mācīsies un pratīs to maksimāli izmantot. Tādā izkārtojumā pārmaiņas dabīgi nāk ‘no apakšas’ − un, protams, sagādā neērtības, draudus darba vadītājiem, kas pieraduši autoritāri rīkoties (par technoloģijas-cilvēku attiecībām neko daudz neuztraucoties). Šoreiz maiņām pretojas menedžeru slānis, kas nevēlas zaudēt savu infosadales un noteikšanas monopolu. Bet organizācija, kas izvēlējusies kvalitatīvo pieeju, atraisa darbinieku spējas un neatvairāmi maina savu raksturu atklātības virzienā.

Automatizācija ir asmenis, kas var tik pat viegli griezt uz vienu, kā uz otru pusi. Bet tā iedarbojas tikai atsevišķos darba posteņos, vienā pēc otra, un nerēķinājās ar darba plūsmi. Nākošais postenis gaida informāciju no iepriekšējā, jo „tā vienmēr bijis”. Tomēr, tā nav obligāti! Ja darba plūsmā, vai procesā, to pašu pamatinformāciju izmanto vairāki posteņi − kāpēc to visiem nepiespēlēt vienā reizē, lai darbi risinātos paralēli (un ātrāk)? Informātikas technoloģija tādu piegādi veic ar lielāko prieku. Tā dod iespēju izmainīt darba seku: datoriem nav jāatdarina „tā to vienmēr esam darījuši”. Piemērs − kreditkaršu lietošana veikalā. Vairs neejam uz banku, lai izņemtu naudu, un tad ar naudu rokā uz pirkuma vietu. Veikala postenis pieņem kreditkartes informāciju, banka paziņo, ka pirkums segts, un cauri. Rēķins pienāk vēlāk, mājās.

Lai tādā veidā panāktu ‘īssavienojumu’, izmantota (un nepieciešama) cita informātikas technoloģijas spēja: standartdarījums. Piem., lai bankas datori ‘saprastu’ visu pieslēgto veikalu kreditpieteikumus, tiem jāizmanto kopēja sistēma, kas informāciju pieņem un apstiprina zināmu formulu ietvaros − vienalga, vai pirkta Vermīra glezna, vai vīna glāze. Jo lielāka tāda darījumu informācijas apgrozība, jo svarīgāka standartsistēma, kas var to ‘sagremot’. Un tad metamorfoze: tīri techniskais pāriet infrastruktūrā. (Tāpat par šosejām daudz vairs nedomājam − tās vienkārši ir, un braucam.)

Dabīgi arī, ka tādām sistēmām jādzēš milzu attālumus: bankas centrāldators atrodas vienā pilsētā, miljoniem pieslēgtu veikalu daudzās citās, pat citās valstīs un kontinentos. To mēs saprotam. Bet jauna parādība ir ‘telestrādnieki’. [4] Lēš, ka apm. 15% informācijas darbinieku vairs birojā neierodas; tie savus uzdevumus veic attālās vietās, pie pagaidu projektiem, viesnīcās, mājās, un izdarīto piegādā darba devējiem ‘pa drāti’ [5]. Līdz ar to, firmām nav vajadzīgi tik plaši biroji, ietaupīts ceļā nodedzinātais benzīns, paretināta satiksme. Paātrināts darba temps. Atklātām organizācijām tāda pārkārtošanās ir dabīga, autoritārām − ne. Labi zināms, piem., ka pagājušā gada puča laikā Jeltsina deklarācijas izplatīja privāti datoru tikli, nevis oficiālie. Gandrīz visi nākamās ASV vēlēšanu kampaņas kandidāti sistemātiski ievāc ziņas un izplata pasludinājumus ar datortīklu palīdzību. ‘Kur tu esi’ vairs nav tik svarīgs apsvērums kā ‘kam esi pieslēgts’, ‘ko vari sasniegt’.

Tāpat, tīklošana un elektroniskā ‘satiksme’ neatvairāmi apiet vidutājus, tieši savieno darba vai darījuma partnerus. Kāpēc ne? Informācijai nav jāiet no rokas rokā, kā to reiz noteica organizācijas uzbūve. Informācija kā dzīvsudrabs vienmēr plūst pa tiešāko, ātrāko gultni. Tā ir vispusīga un, kā saka tautas dziesma, „nāk pēc savas vajadzības”. Tā nepazīst robežsargus, muitniekus. Mekluana ‘globālā ciematā’ [6] varam sarunāties, kā un ar ko gribam.

Informācijas sistēmas, turklāt, ar savu ‘tālsniedzi’, veikli iekārtojamiem savienojumiem, posteņu un partneru izsaukšanu, standartformām un blīvo informācijas satiksmi dod iespēju pārbaudīt veselu darba vai ražošanas procesu no sākuma līdz galam − momentā un pēc izvēles. [7] Atklātās organizācijas strīpo t.s. ‘informācijas masēšanu’, kas ieviešas tad, kad datiem jāiet no rokas rokā pirms tie sasniedz gaidītāju. (Atkal svarīga organizācijas kultūra: saka − vari elektroniski ‘braukt’ pats, vari ļaut, lai tevi ved.) Gudra vadība panāk precīzus pārskatus, ieved neapejamu kontroli un visi lēmuma dalībnieki atrodas ‘vienā lapā’. Izpaliek debates par „kuŗa informācija pareizā”. Tādejādi, protams, apdraudēti informācijas ‘frizētāji’ − tie ir lieki. [8] Arvien vairāk pārbaudītājs (objektīvs, arī nežēlīgs, pat kļūdains, ja nepareizi programmēts) būs dators.

Pie vienas reizes tas arī nozīmē, ka informācijas sistēmas mums ienes daudz sīku datu, bieži vien vairāk, kā vajadzīgs. Jāsijā, jāizvēlas. Bet − uz katra soļa varam rīkoties gudrāk, informētāk. Ir mazāk noslēpumu, pārsteigumu. Nevar teikt: es nezināju. Tieši otrādi: informācijas precizitāte, svaigums veidojas kā stratēģisks konkurences ierocis. T.s. cīņa tirgus laukumā bieži vien ir (vispirms) cīņa par informāciju, kas tirgus laukuma vietu un apmērus iezīmē pietiekami droši, lai attaisnotu šķietami riskantus ieguldījumus. [9]

Informācijas blīvums, savukārt, izraisījis nepieciešamību datus rūpīgāk pārbaudīt, no tiem izlobīt svarīgāko. Talkā nāk spēcīgas, elegantas programmas, kas piespēlēto pagroza, aprēķina, no tā izveido viegli saprotamas grafikas un pieņemot, ka šīs tendences turpināsies, pareģo nākotnes rezultātus. Darba vadītāji var izmantot t.s. ‘un ja?’ spēles, kas parāda iespējamus darba rezultātus no dažādām darba izpildīšanas variācijām, piem. mainot darbinieku skaitu, darba procesu, vai ieguldītos līdzekļus. Tā veidojas scenāriji: ja mēs tā, tad droši vien tā” risinājumi. (Militārās aprindās ‘datormanevri’ atvieto tradicionālās kaŗa spēles.) Nevar vairs paļauties uz „mēs jau zinām labāk” − kā to beidzot sāk saprast ASV auto ražotāji. [10]

No procesa pārbaudes un informācijas analīzes veidojas vērtējumi par visu procesu kā tādu, un vērtējumus izziņo attiecīgiem posteņiem ar uzslavu vai mudinājumiem laboties. Procesu uzskata kā ‘dzīvu’ lietu, ar saviem untumiem un niķiem, kā arī gludām, patīkamām vietām. Blakus uzdotā darba darīšanai (kur informātika ir palīgs), kā svarīgs mērķis klāt nāk paša procesa uzlabošana. Kur un kā informātika var vēl labāk ‘apaugļot’ [11] darāmo? Kur un kā var izmainīt soļus, strādāt paralēli? Tā veidojas ‘kvalitātes pacelšanas’ cikli, bez apstājas. Reizēm process iznāk tik spēcīgs, ka konkurenti tajā labprāt iekļaujas − piem., American Airlines biļešu rezervācijas sistēma (‘Sabre’) apkalpo pusduci citu aviofirmu un īpašniekiem nes pie $500 miljonu ienākumu gadā. Efektīgais tiecas monopola virzienā!

Bet absolūta kļūda (un bīstams slazds) ir ‘vadīt skaitļus’ un sapīties ilūzijās, ka ar to arī vadīts pats darbsi (Technoloģijas un tās pasniegtā kārdinājums ir un vienmēr būs − aizmirst īsti darāmo.) Pārāk bieži sastopam menedžerus, kuŗi par tiešo ‘biznesu’ nekā nezina (un negrib zināt), jo tiem šašliku stends un naftas rafinērija ir viens un tas pats − jāvada ar tām pašam metodēm. [12] Tāda iedomība ir dārgs prieks: katru dienu šķietami veselīgas organizācijas pēkšņi bankrotē. Vainīgi nav darba darītāji, bet darba vadītāji.

Beidzot, informātikas procesu radniecība visādi virzas uz integrāciju. Bankā ATM [13] televīzijas ekrāns atzīmē un pārbauda klienta pieprasījumus, izsniedz naudu. Tie paši vadi, kas piespēlē telefona sarunas arī palīdz datoriem sarunāties; ziņo, ja kāds ielauzies mājās; nolasa elektrības, ūdens patēriņu; un, reiz visur ievilks šķiedru optiku, piedāvās plašu, kvalitatīvi augstu video un skaņu programmu izvēli. Televīzijas vai radio raidītājs var reizē izdalīt elektroniskus ziņojumus. [14] Datorizētām avīzēm daudzu gadu saturs pārvērsts pārmeklējamā datu bazē, t.s. ‘elektroniskā archīvā’. Vienu un to pašu avīzi saliek centrāli, bet saturu izsūta drukāšanai uz attālām spiestuvēm, lai nav jāpārved milzu papīra gubas un lai prece ātrāk nonāktu tirgū (piemēram, International Herald Tribune, Wall Street Journal, USA Today). Multimedia diski (līdzīgi CD skaņu platēm) saturā apvieno grafiku, skaitļus, vārdus, tekstu, skaņas, fotogrāfijas un, arvien vairāk, video izvilkumus. Lietotājam paveŗas daudz un dažādu ‘logu’ uz ‘infosfērām’ [15], informācijas salikumiem un kombinācijām, piem. skaņu ielikšana dokumentos, kuŗu viena laba daļa pirms pāris gadiem vienkārši neeksistēja, vai nebija ērti pieejama.

Pa vecam, pa jaunam, uzkrītoši un nemanīti, mēs tiekam ‘informatizēti’ no galvas līdz kājām, i nakti i dienu! Bet − kur tada informatizācijas gājienā atrodas Latvija un ‘diasporas’ latvieši?

Kuriozs ir fakts, ka ‘globālam ciematam’ tuvojamies no diametriski pretējiem virzieniem. Kamēr Latvijas PSR datori bija valsts īpašums, gandrīz simtprocentīgi koncentrēti mācības un rūpniecības iestādēs, turklāt vēl techniski stipri atpakaļpalikuši un padoti ideoloģiskiem mērķiem [16], rietumos ‘pie ratiem’ pirmie ķērās atsevišķi entuziasti un lietpratēji, bet mūsu organizācijas (varbūt paaudžu nemaiņas dēļ) labu laiku iespējas klaji ignorēja, ja ne tām aktīvi pretojās. Abās pusēs iegansts bija tas pats: noteikšana izriet no ciešas informācijas pārvaldes, pat slēpšanas. Pasaulei, re, jāveidojas saprotami un pēc plāna.

Revolūcijas, protams, tādas pretenzijas sagrābj aiz sprandas un met augšpēdus. T.s. ‘sociālisma’ bankrotu apgaismoja arvien efektīgāka informātika, līdz beidzot pat ‘lielā eksperimenta’ vadoņi (un upuņ!) prasīja pārbūvi. Šajā pusē pārmaiņas darba metodēs (arī organizāciju vadībā) izraisīja dabīgu spiedienu nepamest latvisko aizvēsturē. Vienā pusē informātiku sāka saprast kā vispārēju glābiņu, nepieciešamu infrastruktūras sastāvdaļu, kas palīdzēs atkal ‘pieslēgties’ pasaulei, strādāt normāli. Otrā to vienkārši pārnesa no specifiskas personīgās pieredzes kā jaunu palīgu sabiedriskā darbā. Tomēr dekolonizācijas posmā vēl turas ‘centrālā’ domāšana [17] − informātikas attīstību arvien ‘plāno’ valsts [18], saimnieciskie apstākļi stipri ierobežo privātas iniciatīvas. Latvijas neatkarības pieteikšana trimdā, savukārt, vājinājusi tieksmi ciešāk tīkloties, sazināties. Paradokss: ja reiz trimdā darbojās visādi informātikā bāzēti projekti ‘par labu Latvijai’ [19], tagad to skaits ir apsīcis, esam savstarpēji ‘atkabinājušies’.

Griežoties atkal pie pirmās tabulas, ir skaidrs, ka nekur daudz tālāk par darbu automatizācijas pirmo soli neesam tikuši, un ar to pašu vēl cīnāmies. Valsts, organizāciju un personīgos pasākumos − vecu rīku vietā liekam jaunus, bet par procesiem un procesu savienošanu daudz nedomājam. „Katram savs stūrītis”.

Kāpēc mums neveidojas latviska ‘infosfēra’, viens notiekošā pulss, par Laiku un rajonu presi ātrāks, svaigāks, precīzāks? Vēl trimdā vismaz vienu paaudzi turēsimies. Ja gribam darboties sakarīgi, tas nozīmē: katru dienu pārlecot attālumus, pulcējoties pie kopēji veicamā, tieši savienojot darītājus, ievācot un izdalot informāciju, pārbaudot un izplatot rezultātus, saceļot trauksmes, uzlabojot procesus, visādi savelkot kopā un ‘iemūžinot’ trimdā panākto − gudri jāizmanto visas informātikas spējas.

Kā minimums nepieciešams vispasaules ‘Lat-Tīkls’ (paraugs var būt Balt-L elektroniskais ziņojumu dēlis), kuŗam vispirms pieslēgtos visas jumta organizācijas (PBLA, ALA, LNAK, LAK EC, DV, ALJA, ELJA, LNJAK, Austrālijas ‘vecie’ un ‘jaunie’, baznīcu pārvaldes, dievtuŗi, skauti, gaidas, LaRA, PEN klubs, koŗu un deju grupu apvienības), tad īpašas organizācijas (piem., LATS, ‘Saule’, Tautas frontes atbalsta grupas, ALPF, pensionāru grupas, 3x3 un svētku rīkotāji), rajona organizācijas (biedrības, draudzes, sporta klubi), redakcijas lielas un mazas (Laiks, Brīvā Latvija, Austrālijas Latvietis, Jaunā Gaita, MLB Ziņotājs, Treji Vārti, Ziemeļkalifornijas Apskats, utt.), sabiedriski īpašumi, skolas (Minstere, LSC, Kursa, Beverīna, Gaŗezers) un, dabīgi, visas Latvijas pārstāvniecības ārzemēs − katrs ar savu ziņojumu, aicinājumu, informāciju, kontaktu kartotēku, mudinājumu, problēmām, ieteikumiem, atrisinājumiem. Nost ar valdes sēdēm, sarunāsim laicīgi (t.i., elektroniski) nākošo demonstrāciju, turneju, ziedojumu akciju, dalībnieku pieteikumu, kandidātus, vēlēšanas, koordinēsim un izsludināsim sarīkojumus. ‘Pa drāti’ izdalīsim nākošo svētku, kopkoŗa dziesmu krājumu, rīkosim konkursus, apgrozīsim manuskriptus. Ātrāk nogādāsim redakcijās bijušo un nākamo. Latviskiem pasākumiem, firmām tādam tīklam pievienojoties, veikli sazīmēsim interesantus projektu, preču un pakalpojumu pieteikumus − šeit, Latvijā, kopēji. Katra rajona entuziasti, akadēmiķi tīklam pienesīs domu graudus, precizējumus. Nepūlēsimies vienā pagastā ar to, kas jau otrā atrisināts. Ja ne kas cits, tad esam tomēr kopēju interešu grupa − un tādai jāvar savstarpēji sarunāties. Darbu ir tik daudz, ka laiku un pūles ziedot sazināšanās grūtībām (tām pašām katru reizi) vairs nevaram atļauties. [20]

Tas, protams, nozīmētu ‘kultūras’ maiņu mūsu organizācijās, apvērsumu prioritātēs: mazāk piemiņai un pieminekļiem, vairāk dzīvai informācijas plūsmai; mazāk ‘nekustāmam’, vairāk satiksmei; mazāk formai, vairāk saturam. Pastāvēs tas, kas mainīsies laikiem līdzi, un pratīs iespējas izmantot. Ja tikai neatmetām ar roku, ka ‘esam savu uzdevumu veikuši’...

Un Latvijā?

Labi zināms, vispirms, ir katastrofālais saziņu infrastruktūras stāvoklis. Ne vien publiskie saziņtīkli ir sliktas kvalitātes, nepilnīgi, nedroši − tie visi orientēti Maskavas virzienā (kā jau kolonijā). Absolūti nepieciešama ir moderna Latvijas telefoncentrāle ar ‘logu’ uz rietumiem. Cik zināms, par tādu parakstīts līgums ar Zviedrijas Televerket [21] firmu, bet par projekta attīstību − klusums. Nav arī skaidrs, cik Latvijas valdībai iespējams pārņemt un izmantot labas kvalitātes krievu militāros (piem., ‘Iskra’) un rūpniecības-akadēmiskos (piem., ‘Relcom’) tīklus, veicināt pieslēgšanos kaimiņiem (FIDO, NordUNet), vai piedalīties apvienota Baltijas tīkla veidošanā. Toties, no otras puses, pastāv iespēja šoreiz izplānot un ievest kaut ko jaunu, spēcīgu, modernu. [22]

Daudz lielāks šķērslis Latvijas informatizēšanai ir jau minētā ‘centrālā’ domāšana. Kur steidzīgāk vajag datorizētu palīdzību − Līgatnes papīra fabrikā, vai kāda ministra kabinetā vēstuļu rakstīšanai? Vides aizsardzībā, mafijas apkarošanā, vai Dienā? Tirgus aprēķinos, ražošanas veicināšanā, vai institūtos? Re, „informātika pieder tautai” jēdziena pilnā nozīmē, to nedrīkst sapīt birokrātijas žņaugos vai akadēmiķu privilēģijās. To nedrīkst piesavināties pāris firmas kā monopolu. Tai ir jāiziet darbā kā praktiskam palīgam un kultūras maiņas aģentam, jo ir skaidrs, ka ar rūpniecību un lētu darba spēku Latvija pasaules tirgos nespēs sacensties, bet ar smadzenēm − varbūt. Un tāpēc prioritāti jādod skolēnu izglītošanai ar stipru neatkarīgas informātikas piegaršu, no bērnu dārza līdz universitātei. [23] Jā, tas ir līdzekļu jautājums. Vēl jo vairāk tas ir demokratizēšanas un nākotnes pastāvēšanas jautājums. Redzes un gribas jautājums.

No ‘mikro’ uz ‘makro’ − Latvijas atgriešanās Eiropā var būt tikai informēta, informatizēta atgriešanās. Latvija varēs pieteikt savu atšķirīgo, savdabīgo, unikālo tikai ar informācijas starpniecību? [24] To viņa veiks tikai saprotot un izmantojot visas informātikas spējas, veidojot savu ‘infosfēru’ (kuŗai ar prieku pieslēgsies trimda) kā daļu no integrēta ‘globālā ciemata’. Tīru gaisu, dzeŗamu ūdeni, lauku maizi − skaidrs. Bet tautas dziesmas saka:

Loc’, Dieviņ, man mēlīti
Uz visām valodām,
Kā locīja lakstīgala
Uz visām dziesmiņām.

Visi meži guni dega,
Visi ceļi atslēgām.
Ja man Dievs palīdzēs,
Es visiem cauri tikšu.

1992. g. jūlijā