Nikolajs Bulmanis

 

JURIS PODNIEKS STRĒLNIEKU ZVAIGZNĀJĀ

 

Stagnācijas laika šķietamā bezcerībā 32 gadus vecais Juris Podnieks 1982. gada izskaņā žurnālā Liesma izsaka vēlējumu, lai „jaunais strēlnieks ieietu 1983. gadā kā visa taisnīgā un labā aizstāvis, kā cīnītājs pret visu formālo, nejēdzīgo, nīstamo, rokās turot zobenu, kura rokturī ir paša sirds”.

*

1981. gada pavasarī ar savu draugu kinorežisoru Ansi Epneru bieži dienu iesākām neskrienot distanci. Daugavmala, kanāla apstādījumi un visdažādākās cilpas pa Rīgas ielām un parkiem veidoja mūsu spontāni izvēlētos maršrutus. Kādu rītu Ansis mani vedināja uz Dinamo (agrāk JKS vai Imkas) stadionu Ķieģeļu ielā. Tur jau priekšā satikām jaunu latvieti platiem pleciem un piemīlīgu smaidu, kuŗu Ansis iepazīstināja kā savu operatoru un kolēģi kinodokumentālistu Juri Podnieku. Pēc tam trijatā viens otram līdzās distanci noskrējām vēl vienu otru rītu. Juris toreiz bija „līdz ausīm strēlniekos”. Ar lielu entuziasmu stāstīja par savu darbu, kuŗa rezultātā nākamā gada pavasarī Latvijas kino ekrānos varēja skatīt viņa filmu Strēlnieku zvaigznājs. Kritika toreiz filmu uzņēma ar lielu sajūsmu kā būtisku pagriezienu Latvijas dokumentālā kino vēsturē, un ar šodienas gudrību varētu teikt − vēl viens aizmetnis latviešu tautas lielajai Atmodai. Vienrīt Juŗa komentāriem par strēlniekiem piemetināju, ka latviešu sarkanie strēlnieki 1918. gada beigās Jaunpilī noslepkavoja manu vectēvu Ansi. Kādu laiciņu skrējām klusēdami, un es domāju, cik gan neizdibināms ir Dieva prāts, un cik dažādi cilvēku likteņi. Toreiz, satiekoties ar jauniem Latvijas paziņām, par politiku īpaši nerunājām. Atmiņā, ka reiz, tiekoties Anša Epnera dzīvoklī, sarunas pavediens pieskārās 1940. gadam, un Juris Podnieks it kā atceroties noteica – „jā toreiz, kad Latvijā notika strādnieku šķiras revolūcija” − un pēc tam plati smaidīja. Citreiz atkal nolēmām skriet uz Lielajiem kapiem un sameklēt Krišjāņa Barona kapu. Izskrējām kapu plašo teritoriju krustu šķērsu, bet toreiz Barona kapu neatradām. Laikam domājot vairāk par mani, Ansis iejautājās, vai atpakaļ skriesim vai brauksim ar tramvaju, kas tolaik maksāja veselas 3 kapeikas. Sekoja asa un šķiet raksturīga Juŗa Podnieka atbilde − ja Tu, Epner, vari, tad es ar varu,” un tā rikšojām atpakaļ uz centru, kur es ieniru toreizējā ārzemnieku geto − viesnīcā Latvija.

Tās ciemošanās reizes vienā no pēdējiem vakariem Juris uzaicināja mūs ciemoties sava drauga Zvaigznāja scenārija līdzautora Arnolda Plauža ģimenē. Plaudis dzīvoja „Villā Herta” pie Lankstiņu ezera Berģos, gan ārpus toreiz ārzemniekiem atļautām Rīgas robežām. Mums ar Podnieku tovakara skrējienā pa skaisto priežu mežu izgāja plāni. Abiem atšķirīgu iemeslu dēļ aptrūka spēka, un tā Ansis Epners, aizstāvot „vīriešu godu”, laidās iedzīt Plauža kundzi, kuŗa ne tikai gleznoja skaistas puķes, bet varēja arī ļoti ātri un ilgi skriet. Neskatoties uz to, pavadījām ļoti jauku vakaru, kur Juris nodemonstrēja savu peldēšanas prasmi nevainojamā tauriņstilā, un mēs pārējie greznojāmies un izdarījāmies ar dažādu periodu teātŗa tērpiem no Plaužu kolekcijas. Vakarā sēdējām uz „Villā Herta” balkona, dzērām tēju un runājām, laikam jau tomēr par Latviju. Tāds jūnija vakars, kad saule virs Lankstiņu ezera nekādi negribēja noiet un gaisma izdzist, un beigās kā pasakā pie ezera laipas atpeldēja balti gulbji.

Nākamo reizi ar Juri Podnieku tikāmies 1983. gada pavasarī. Ansis kinoamatieŗu klubā bija noorganizējis Strēlnieku zvaigznāja izrādi. Filma starplaikā bija izpelnījusies Rīgas kinostudijas Lielo Kristapu un komjaunatnes prēmiju. Epners toreiz lūdza, lai uz izrādi aicinot arī cilvēkus no mūsu tūristu grupas un draugus. Atceros, ka atnācis bija no establišmenta ne visai ieredzētais mākslinieks Ivars Poikāns (kuŗš pēc tam teica, ka klubs viņa draugos visumā zināms kā čekistu vieta) un dakteris Romāns Auškaps ar kundzi no Bostonas. Pirms izrādes Juris teica interesantus ievadvārdus un pēc tam pakavējāmies pie kafijas tases, kur viesu pulciņu fotografēja toreizējās kultūras sakaru komitejas filmu nodaļas referents Ēriks Grundšteins, kuŗš tagad pēc Bruklinas Laika ziņām ir Latvijas ārlietu ministra Jurkāna kunga padomnieks. Pēc tam apraksts par šo notikumu parādījās Dzimtenes Balss pielikumā „Atbalss”, vai kā mēs teicām „ķengu lapā”, greznots ar Grundšteina kunga foto, kur redzams jauneklīgais režisors Juris Podnieks ar emigrācijas mākslas kritiķi Bulmani visai glūnīgā pozā.

1987. gada pavasarī Toronto kino festivāla ietvaros līdz pēdējai vietai izpārdotā kinoteātrī skatījos pasaules uzmanību guvušo Juŗa Podnieka filmu Nav viegli būt jaunam. Skatītāju laba daļa bija latvieši. Pēc filmas domāju, ka bez laikmeta nerva aizķeršanas (viena no nozīmīgākām pirmajām atklātības spraugām padomju impērijas iekšējā intīmajā dzīvē) filma izgaismo dziļu patiesību, ka jaunība ir gan brīnumaini skaista, bet reizē arī īpaši grūts laiks cilvēka dzīvē. Paša dzīvei nozīmīgu izšķiršanās vajadzība gāžas pār jauno, ar pieredzi un dzīves gudrību maz apbruņoto cilvēku varenā lavīnā kā nekad vēlākā dzīvē. Jā, būt jaunam nav viegli un kur vēl mūsu laikā! Ja ar Strēlnieku zvaigznāju kinorežisors Juris Podnieks ieguva nozīmīgu vietu Latvijas kino vēsturē, tad ar Nav viegli būt jaunam visas pasaules uzmanību.

Pēc tam esam skatījušies Krusta ceļu ķinītī un Baltijas rekviēmu tālraidē. Asiņaino Viļņas notikumu kadri 1991. gada janvārī ir nāvi nicinošas drošsirdības apliecinājumi, ir kā skatītāju pieķeršanās neizolētiem elektrības vadiem.

Sietlas dziesmu svētku rakstnieku cēlienā Raimonds Staprāns izteica domu, ka latviešiem trūkst lielu dimensiju romantisku varoņu, bet skaties vien, cik spoži mirdz Juŗa Podnieka īsā mūža zvaigzne strēlnieku zvaigznājā!

 

 

JUŖA PODNIEKA VĒSTULE N. BULMANIM PĒC STRĒLNIEKU ZVAIGZNĀJA NOBEIGŠANAS

 

Rīgā, 1982. g. 15. maijā

Sveiks, Nik!

Ceru, ka šī familiārā uzruna Tevi nešokēs, jo tā nāk no „līdzskrējēja”. Esmu pat priecīgs, ka beidzot varu pateikties par vēstuli un Jaungada vēlējumiem, un man ir iespēja Tev atbildēt.

„Ja man jautā, kas ir laiks, es nezinu, ja nejautā, es nojaušu” − tā par laiku rakstīja Svētais Augustīns. Man te viņam pilnībā jāpievienojas, jo arī es tikai tagad sāku aptvert, ka kopš mūsu tikšanās ir pagājis gandrīz vai vesels gads. Kā jau Tu to zini, es to pavadīju kopā ar vecajiem streļķiem. Nobraukāju un nolidoju gandrīz vai pusi no zemeslodes apkārtmēra. 8000 km pa Krieviju, izbraucot visu viņu ceļu līdz Melnajai jūrai ar mašīnu. 5000 km te Latvijā, no mājas uz māju, no likteņa līdz dzīves stāstam, pat grēksūdzei. Vēl ar lidmašīnu līdz Ļeņingradai, Čukolkai, Maskavai. Filma ir gatava. Bet ja es kā Tots jautātu „vai esi veicis” −vēl arvien sev jāatbild „nē, vēl neesi veicis”. Kas ir filma − 50 minūtes, 1500 m sakārtotas dzīves ilūzijas. Ja, parasti, pabeidzot darbu, es no tā tieku it kā brīvs, ir katarse, apmierinājums, tad šoreiz skaidri apzinos, ka filma vēl arvien ir manī. Grūti to visu pat īsti izskaidrot te, uz papīra, kāpēc tas tā. Ne jau tik tas vien, ka aiz kadra palikušas 9/10 daļas no uzfilmētā, vai arī ierakstu lentēs simtiem stundu sarunu. Ne tāpēc, ka divus mēnešus mani visādi mēģināja lauzt, pieķemmēt un labot. Nē! Es redzēju un izjutu kaut ko vairāk. Es pieskāros savas tautas liktenim, sapratnei, brīžiem pat dvēselei tik tuvu, ka tagad vairs neesmu brīvs. Es zinu, un man vajag pateikt. Šai filmā no tā ir tikai pirmās nojausmas, labāk vai sliktāk slēpti impulsi un zemteksti. Vai tad runa ir tikai par strēlniekiem. Nebūt nē! Tautas mentalitāte, traģēdija, liktenis. Jā, bet vienalga, tie ir tikai jēdzieniski vārdi, kurus katrs saprot savādāk. Es redzēju, es dzirdēju, es izjutu Latviju, Laiku, Cilvēku, bet pateikt vai nu vēl nemāku, vai arī pats neesmu tam īsti gatavs. Nesen lasīju Čingiza Aitmatova romānu „Un garāka par mūžu diena ilgst”. Viņš tur it kā izfantazējis, kaut tas nu nav īstais vārds, tādu jaunu cilvēkveidīgu modeli − Mankurtus. Cilvēkus bez atmiņas. It kā tāds nieks − atmiņa, bet tās ir būtnes, kas var mierīgi nogalināt māti, jebkuru citu, jo saistītas ar pārējiem tikai tagadnē. Pagātnes nav, sakņu nav, nav arī cilvēka. Ja šī grāmata iznāks latviski, es Tev to mēģināšu aizsūtīt.

Jā, būšu Tev apnicis ar savu „es” filozofēšanu un mēģināšu īsi aprakstīt realitāti, kurā tik tikko sāku ieiet. Rīga ir jau zaļa, bet laiks pieturas vēss. Uz mākslinieku dienām atklāja divas izstādes − Lielajā Muzejā − Fridrihsona ar vairāk kā astoņdesmit darbiem, kas autoram kaitēja tieši kvantitatīvi. Samazinot to uz pusi, kopiespaids būtu vienreizīgāks. Citādi iznāk tāda variantu demonstrēšana, neatlasot labāko. „Latvijas” zālē kopīgā republikas izstāde bija itin raiba. Man brīžiem liekas, ka daudzi mākslinieki, baidoties no apvainojuma plaģiātā, meklē sevis izteikšanu mums neraksturīgā kolorītā. Meklē arī milicija. Trīs dienas Rīgas ceļi tika bloķēti, pārbaudīts viss sabiedriskais transports. Bija uzradies kāds izvarotājs − sadists ar septiņiem upuriem aiz muguras. To noķēra pie kādas sievietes ar četriem bērniem. Visi gatavojas vasarai. Kas darbā, kas lauku klusumā. Es līdz gada beigām strādāšu maz, vēl jāapceļo kādi sešdesmit strēlnieki, kā biju sev nosolījies − tikties ar visiem vēl dzīvajiem.

Daudz laika aizņem gatavošanās pirmizrādēm ar „Strēlniekiem”. Vajag reklāmu. Mans draugs mākslinieks Jānis Vilks tikko pabeidza plakāta oriģinālus. Tie steidzīgi jādrukā. Vēl smaga barjera man priekšā tepat Rīgā, Strēlnieku muzejā, kur jārāda filma Rīgas strēlnieku grupai. Šo „lielrunātāju” filmā gandrīz vai nav, un var sākties liels ļembasts, kāpēc safilmēti kaut kādi lauku „mazie strēlnieki”. Pie tam jārēķinās ar to, ka muzeja vīri iet caur sienām ordeņiem zvanot, un ar šo traci var mani galīgi nogremdēt. Bet, nu jāsaka, man arī ir savs plāns pēc Karnegi sistēmas. Vajadzētu vēl sagatavot vienu fotoizstādi − 300 latviešu strēlnieku, vajadzētu nosēsties un uzmest plānu grāmatai „Strēlnieku ceļos”, kuru es esmu nolēmis uzrakstīt. Vajadzētu iesēsties lidmašīnā un aizbraukt līdz Tevīm. Parādīt filmu, aprunāties un noskriet distanci. Vajadzētu sākt domāt, ko darīšu turpmāk. Ko tik nevajadzētu. Cik manas vēlēšanās saskanēs ar manām varēšanām, es nezinu. Un ne tikai manām. Ja tik visu varētu, ko vajadzētu!

Ja arī nekādi netikšu uz Kanādu, tad zini, „Dinamo” stadionā skrejceļš pavasarī tika izremontēts, Kr. Baronam būs 100 gadu jubileja, un uz to laiku viņa kapu sakops, mēs to atradīsim. Brauc! Te ir tāds vējš, kāds ir tikai Latvijā pie jūras.

Mani sirsnīgākie sveicieni Ingrīdai un Tavam dēlam. „Zaļus Vasarsvētkus un priecīgus Jāņus”.

 

Juris Podnieks