KĀRĻA ULMAŅA TRIMDAS MANUSKRIPTS

 

Maskavas čekas archīvā, starp simtiem Latvijas Prezidenta Kārļa Ulmaņa pratināšanas dokumentu un citām archivālijām, atradies arī Ulmaņa paša sarakstīts manuskripts − memuārs par Latvijas brīvvalsti, tagad iesaukts Ulmaņa trimdas manuskripts. Tas varbūt ir vissensacionālākais atklājums čekas archīvā. Manuskripts sarakstīts krievu valodā uz čekas pavēli 1940. gadā, kad Ulmanis dzīvoja mājas arestā Vorošilovskā.

Šo manuskriptu visā pilnībā šo rudeni sāks pārspiest Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993. gadā manuskriptu iespiedīs grāmatā. Ar Latvijas Vēstures Institūta gādību un tā direktora Induļa Roņa atļauju Jaunā Gaita publicē manuskripta sākuma nodaļu. Prezidenta Ulmaņa rakstītais manuskripts ir ne tikai svarīga liecība par pirmo Latvijas republiku, tās sekmēm un bojāeju, bet tas arī izsaka daudz par Ulmani pašu, viņa inteliģenci, raksturu, analītiskām spējām un valstsvīra dotībām. Šis ir pirmais Ulmaņa trimdas manuskripta iespiedums.

Ar šī manuskripta publicēšanu mēs arī izsludinām direktora Induļa Roņa un LVI Žurnāla galvenā redaktora J. Graudoņa lūgumu ziedot Latvijas Vēstures institūtam un tā žurnālam. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls ir okupāciju varu pārtrauktā žurnāla, toreiz prof. Arveda Švābes redakcijā, turpinājums. Pagātnes atgūšana ir Latvijas revolūcijas jaunākais posms: bez Ulmaņa pratināšanas dokumentiem un trimdas manuskripta Institūta rīcībā ir arī daudz citu Latvijas valstsvīru čekā atrastas lietas, starp tām ģen. Baloža, ārlietu ministra Muntera, ģen. Berķa u.c. dokumenti. Barikāžu laiks ir beidzies, dzejnieki ir paguruši − tikai pagātne mirgo, tur tumsa ar sauli vēl cīnās par latviešu dvēselēm.

Lai visus čekā atrastos materiālus pārtulkotu un sakārtotu izdošanai, ir vajadzīgi līdzekļi, kā Institūtam trūkst. Līdzekļi ir vajadzīgi papīram, datoriem un darbiniekiem, kas sagatavotu manuskriptus iespiešanai un tos indeksētu.

Visi ziedotāji, sākot ar $25 ziedojumu, saņems Kārļa Ulmaņa Trimdas manuskripta kopiju, kas iznāks 1993. gadā, gadskārtēju ziņojumu par Institūta darbību un nodomiem un pateicības vēstuli no Institūta. Ziedotāji sākot ar $100 arī saņems Ulmaņa Čekas pratināšanas dokumentu kopojumu un viena gada Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla abonementu. $500 devēji klāt vēl saņems ģenerāļa Baloža un Ārlietu ministra Muntera Čekas pratināšanas dokumentus un triju gadu Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla abonementu. Par $1000 ziedojumu ziedotājs iegūst 8 gadu Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla abonementu, kā arī tam veltīs vienu Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla numuru, kuŗā iespiedīs ziedotāja vārdu ar pateicību.

Par $3000 vienreizēju ziedojumu vai piecos gados samaksātu $5000 velti mecenāts iegūs Latvijas Vēstures Institūta goda biedra titulu un speciāli izgatavotu diplomu.

Ziedojums Latvijas Vēstures Institūtam ir ieguldījums Latvijas kultūras nākotnē.

Čeki rakstāmi Dr. Nikolajam Balabkinam, 916 W Market Str., Bethlehem, PA 18018 USA.

Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu var pasūtināt pie Maijas Hinkel, 117 Northview Rd., Ithaca, NY 14850 USA. Abonementa maksa $60 (ASV) gadā.

 

 

 

 

Kārlis Ulmanis

MANAS PIEZĪMES

 

1940. gada augusts

Būtiskāks darbs un ārpolitika Latvijas jaunajā valstī sākās 1919. gadā pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. Tajā laikā man kā ministru prezidentam iznāca nodarboties gan ar kaŗa lietām, gan ar ārpolitikas jautājumiem. Divreiz vācu ģenerāļi un viņu palīgi, apsolīdami man atstāt mierā Baltijas jūras piekrasti, ar savas armijas atliekām to darīt negribēja. Izrādījās, ka viņiem ir pašiem savi galvu reibinoši plāni, no kuŗiem pieticīgākais bija Baltijas kolonizācija. Šo plānu bija paredzēts nekavējoši izpildīt, bet tam sekoja otrs, daudz plašāks plāns − kaŗagājiens uz Ļeņingradu un cara varas atjaunošana ar visu muižnieku, kuŗi vien to būtu bijuši gatavi darīt, līdzdalību. Skaidrs, ka arī Latvijai tas nozīmēja nebūt, un mēs tūliņ pat atteicāmies no jebkāda veida līdzdalības. Sākās Bermonta uzbrukums Rīgai. Bermonts tika sakauts un atsviests atpakaļ. Šajā sadursmē ar Bermontu pie Rīgas lielu palīdzību sniedza tie trīs vai četri Anglijas un Francijas kaŗakuģi, kuŗi tad atradās Baltijas jūrā.

Pēc kāda laika Padomju kaŗaspēks sakāva arī ģenerāļa Judeņiča armiju, kuŗai atsteigties palīgā (saskaņā ar plānu) Bermontam neizdevās.

Tad (tekstā − tagad) sākās interesantas lietas sakarā ar sagrautās Judeņiča armijas atlieku atkāpšanos. Rīgā norisinājās sarunas, kuŗās es pats personīgi piedalījos. Ar mums par Judeņiča lietu runāja vienīgi Anglijas un Francijas pārstāvji.

Un tā no Somijas atbraukušais franču ģenerālis Etjens izvirzīja priekšlikumu vai, precīzāk izsakoties, prasību, lai es piekristu dot Judeņičam iespēju izvietoties Alūksnē un tās apkārtnē Latvijas teritorijā, tādējādi atvieglinot vācu plānu īstenošanu.

Vispār tas mani ļoti pārsteidza tādēļ, ka franču pastāvīgais pārstāvis Rīgā pulkvedis Diparkē visu laiku atklāti uzstājās pret Bermontu un tātad arī pret Judeņiču.

Ģenerāļa Etjena prasības mums bija pilnīgi nepieņemamas, un mēs tās noraidījām, jo mums pat galvā neienāca doma par kaŗošanu pret Padomju Savienību aiz mūsu robežām, neraugoties uz to, ka padomju kaŗaspēks tajā laikā vēl atradās Latgalē. (Judeņiču pēc tam uzņēma Igaunija.)

Mūs interesēja vienīgi valsts robežu noteikšana un pāreja uz netraucētu mierīgas dzīves celtniecību savās mājās, tādēļ mēs ar visiem spēkiem cīnījāmies pret Bermonta un Judeņiča iecerētajām dēkām, vēl jo vairāk tāpēc, ka aiz viņiem stāvēja vācieši. Šeit man jāpiezīmē, ka latviešu naids pret vāciešiem ir tik liels, ka latvieši jebkuŗā laikā bija gatavi cīņai pret tiem (tas izskaidrojams ar vēsturisko pagātni).

No otras puses tāds naids pret krievu tautu un plašākā izpratnē pret PSRS tautām nekad nav pastāvējis, tāpat kā tā nav arī pašlaik. Pie tam vēl boļševiku partija jau agrāk bija paziņojusi, ka tā ir par mazo tautu pašnoteikšanās tiesībām gan teorijā, gan praksē. Tas bija vēl pirms prezidenta Vilsona tēžu publicēšanas. Iznāk, ka, izpildot Francijas prasības, mēs būtu ielaiduši Latvijā ne vien Judeņiču, bet viņam pa pēdām arī Bermontu ar visām no tā izrietošām sekām. Bermonta lieta tad (tekstā − tagad) uzpeldēja virspusē. Ar priekšlikumu uzņemt atpakaļ Latvijā jau uz Prūsijas robežas atrodošos Bermontu ar tā pulkiem uz Rīgu speciāli atbrauca franču ģenerālis Nisels. Bet arī uz to mēs neizgājām.

Pret franču priekšlikumiem bija (kaut arī neuzstājās) angļu pārstāvis − ģenerālis Bērts (Burt); viņš man stipri palīdzēja pret frančiem.

Abos gadījumos mums tika izteikti vilinoši solījumi par palikušo kaŗa materiālu izdevīgu sadalīšanu.

Zīmīga bija Francijas pozīcija, kuŗa vēlējās atbalstīt Judeņiču un Bermontu, t.i. Vāciju pret Padomju Savienību, un no otras puses Anglijas pozīcija, kuŗa centās sekmēt visu, kas bija pretrunā ar Vācijas plāniem.

Acīmredzot, jau tad Anglija ļoti nevēlējās sekmēt Vācijas nostiprināšanos Baltijas jūras piekrastē. Bet es tomēr šaubos, vai Anglija arī tad pēc būtības pirmā vietā lika, teiksim, Latvijas intereses. Attiecībā uz Franciju tas bija pilnīgi skaidrs.

Cariskā Krievija no jauna un vienalga kā un kas to panāks.

Bet mēs − mēs neļāvām sevi iejūgt svešos ratos. Papildus vēl daži momenti no tiem laikiem, kad 1919. gada rudenī notika cīņas ar Bermontu, īpaši attiecībā uz Igaunijas nostāju. Tā apgalvoja, ka gan vācu dzelzsdivīzija, gan Bermonts esot arī Igaunijai vienādi bīstami. Taču jau vasarā pēc uzvaras pār dzelzsdivīziju pie Cēsīm igauņi palika neapmierināti un (tagad − tekstā) tad, kad radās jautājums par palīdzību Latvijai pret Bermontu, Igaunija izvirzīja pilnīgi nepieņemamus nosacījumus. Tautas Padomē pret tiem protestēja visas tur pārstāvētās grupas, izņemot sociāldemokrātus, kuŗi ar Anša Buševica paziņojuma starpniecību darīja zināmu, ka te runa ejot par demokrātijas uzvaru vai sakāvi un tāpēc ne teritoriālie, ne nacionālie jautājumi šajā gadījumā nedrīkstot spēlēt nekādu lomu. Mēs tomēr negājām pa šo ceļu un iztikām bez igauņu palīdzības. Viņu 16 punktos izklāstītie noteikumi, kuŗi vēlāk ar troksni uzpeldēja virspusē runās un avīžu rakstos, palika ne jau labā atmiņā. Igaunijas politiskās aprindas šajā reizē bija piekāpīgākas, bet sevišķi neatlaidīgas bija militārās aprindas. Pēc kāda laika, kad tika nosprausta robeža starp Latviju un Igauniju, pēdējā saņēma vienīgi Valkas pilsētu (ar latviešu iedzīvotājiem) bez tās apkārtnes latviešu pusē, pretēji Igaunijas plāniem.

Tagad dažos vārdos par ārzemju kapitāliem Latvijā un kas ar to saistīts:

Pēc pasaules kaŗa jaunajās valstīs (tekstā − normālā veidā) trūka kapitāla, bet saimniecība taču bija jāatjauno. Nācās ielaist ārvalstu kapitālu. Piedāvājumu bija daudz, un zināms kapitāls patiešām tika ieguldīts uzņēmumos un bankās, bet visi, kuŗi deva šo kapitālu, vēlējās ātri un daudz nopelnīt. Bieži šie cilvēki neievēroja jaunās zemes − Latvijas − patiesās vajadzības un iespējas. Daži kapitāli sevi parādīja par nevēlamiem. Īpaši neatlaidīgi un smagi nācās cīnīties pret tā saucamo ceļojošo vai pat klīstošo kapitālu, kuŗš pie tam atradās bieži vien ļoti bezceremoniālu cilvēku rokās. Tāda kapitāla metodes bija tīri kolonizātoriskas. Šī cīņa noritēja ne jau bez panākumiem. Bija vēl viens iemesls, kādēļ es, būdams ministru prezidents, greizi raudzījos uz ārvalstu kapitālu; bieži svešā kapitāla uzņēmumi izrādījās ārzemju informācijas centri, kuŗi vāca informāciju ne tikai par mūsu lietām, bet arī par kaimiņu lietām, neizslēdzot arī Padomju Savienību.

Visvairāk pie mums bija angļu un vācu kapitāls; tas zināmā mērā izskaidrojams ar to, ka tika atjaunoti to valstu kapitāla uzņēmumi, kuŗi darbojās vēl pirms kaŗa. Un arī tagad attiecība ir tā pati. Vēl varētu atzīmēt Holandi un Zviedriju. Francija − 1,5 milj., ASV − nepilns milj. latu uz 1937. g.

Tieši beidzamos gados cīņa par nacionālā, t.i. vietējā kapitāla palielināšanu pastiprinājās un bija sekmīga attiecībā uz daudzām plašām un svarīgām tirdzniecības un rūpniecības nozarēm. Te neiztika bez valdības iejaukšanās, un pēdējā laikā valdība izrādījās daudzu un lielu iekšējās un ārējās tirdzniecības, rūpniecības, banku apdrošināšanas nozaŗu uzņēmumu pilnīga vai gandrīz pilnīga, tieša vai netieša īpašniece.

Ārvalstu kapitāls darbojās galvenokārt tirdzniecībā un rūpniecībā, un tā sadalījums pa atsevišķām nozarēm ir nevienmērīgs. 1933. g. akciju sabiedrību pamatkapitāli uzrādīja 51% ārvalstu kapitāla, bet uz 1937. g. jau vairs tikai 38%. Vēlākajos gados, pateicoties dažu ārzemju uzņēmumu likvidācijai un veselas nacionālo uzņēmumu virknes izveidošanai, stāvoklis izmainījās vēl vairāk mūsu labā. Jau 1937. g. bankās bija tikai 10%, bet metālapstrādes uzņēmumos vienīgi 5% sveša kapitāla. Skaidrs, ka ir nozares ar daudz augstāku sveša kapitāla procentu, tomēr tas nav tik briesmīgi, kā liekas, tāpēc ka:

1. Nacionālais kapitāls nemitīgi izspiež ārvalstu kapitālu.

2. Rūpniecība taču tomēr ir tikai daļa no tautas saimniecības, īpaši tādās lauksaimniecības zemēs kā Latvija. Ja akciju sabiedrību kapitāli sastāda apmēram 250 milj. latu, tad galvenajā saimniecības nozarē − zemkopībā − skaitās ieguldīti vai lauksaimniecība aptveŗ vērtības par 2500 milj. latu, bet, ja tam pieskaitītu vēl mežus, tad mēs iegūtu 3500 milj. latu, un te visi 100% vietējās rokās.

3. Tie 400 milj. latu, par kuŗiem tiek novērtēts Latvijas dzelzceļš, jau gandrīz divreiz pārsniedz visu ieguldījumu rūpniecībā, nemaz nerunājot par ārvalstu procentu, neaizmirstot, ka dzelzceļa nozares kapitāla ietekme izpaužas ne tajā pat virzienā kā kapitāla ietekme rūpniecībā.

4. Tautas vai nacionālā manta Latvijā vērtējama uz 6500 milj. latu. Skaidrs, ka biedējošais tēls par tiem 150 vai mazāk miljoniem rūpniecībā ar visu parādu tomēr ir pārspīlēts. Bija priekšlikumi nodot ārzemniekiem telefonu, dzelzceļus un, saprotams, Ķeguma hidroelektrostaciju. Mēs tos visus noraidījām, bet Ķegumu izbūvējām paši, lai gan tas mums izmaksāja 635% valsts gada budžeta. Nelielu kredītu piešķīra zviedru firma.

Mūsu pretestība iespējamajiem tīkojumiem padarīja mūs daudz lielākā mērā neatkarīgus no dažāda veida saimnieciskiem jeb tikai pēc skata saimnieciskiem norādījumiem vai pat priekšrakstiem no ārienes. Protams, pat pēc visa tā vēl saglabājās, kaut arī ne vienmēr, zināma skaidri uztveŗama atkarība, kāda vienmēr pastāv starp nabadzīgāku un bagātāku, vājāku un varenāku.

Vēl jāatzīmē tāds varbūt pilnīgi loģisks apstāklis, ka visi svešo uzņēmumu, aģentūru un personu centieni un mēģinājumi iekļūt un nostiprināties pie mums atrada savus atbalstītājus un aizstāvjus attiecīgajās diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās un pat to valdībās un ārzemju presē. (Ārzemju žurnālisti, kuŗi parādījās Rīgā, ne vienmēr bija tās labākās klases. Tas attiecas arī uz politiku, tāpēc nācās lietot ierobežojumus, cenzūru, izraidīšanu.) Grūti precīzi pasacīt, kuŗš vairāk par visiem centās šajā virzienā, bet es domāju, ka paši nevaldāmākie bija vācieši, kuŗus varbūt uzkūdīja vietējie vācieši. Jau izsenis Rīgā bija daudz vācu (ārzemju) tirdzniecības un rūpniecības firmu, bet tām pievienojās vēl simtiem visādu tirdzniecības aģentu. Vācu sūtniecība pastāvīgi uzstājās ar prasībām un arī ar protestiem pret valdības pasākumiem, pat pret likumiem. Pēdējā gadījumā gan nesekmīgi, jo likumi pret dažāda veida tīkojumiem netika atcelti, lai arī Vācija aizgāja pat tik tālu, ka piedraudēja pārtraukt produktu pirkšanu no mums un uz kādu laiku pat to arī izdarīja.

Tajā visā bija saskatāmi atklāti politiski plāni − pakļaut mūs savā atkarībā. Vienā šādā gadījumā es publiski paziņoju, ka eksportsviesta muciņas nav paši augstākie un vērtīgākie labumi tautas un valsts dzīvē.

Visus vācu centienus Saeimā un presē atkārtoja nacionālais centrs un rīdzinieku-komersantu partija advokāta A. Berga vadībā. Viņš tika uzskatīts par Somijas draugu un bija arī avīzes Latvis redaktors. Tieši šī avīze vienmēr centās bojāt mūsu labās attiecības ar Padomju Krieviju (tekstā − Savienību) un vēlāk ar PSRS. Pēc 1934. g. 15. maija šī avīze tika slēgta; viens no slēgšanas iemesliem bija tās pozīcija pret PSRS. Arveds Bergs līdz pat šim laikam uzskata mani par savu politisko pretinieku. No otras puses par kļūdu bija uzskatāma avīzes Pēdējā Brīdī, kuŗas virziens bija pilnīgi pretējs, slēgšana. Tās izdevējs bija P. Brunners.

Atgriežamies pie ārzemju pārstāvniecībām. Runājot par Vāciju, es atceros, ka par visiem citiem aktīvāks un bezceremoniālāks bija fon Šaka kungs, pēdējā priekšstāvja fon Koces kunga priekštecis. Fon Koce arī uzcītīgi aizstāvēja vācu prasības, bet darīja to ar daudz smalkākiem paņēmieniem.

Kas attiecas uz Franciju, tad, ja tagad padomā, tā uz Rīgu sūtīja pārstāvjus, kuŗi visi gandrīz bez izņēmumiem bija vai nu savu iepriekšējo dienestu veikuši cariskajā Krievijā vai arī kādā citā veidā saistīti ar Krieviju, ieņemdami tur amatus sūtniecībā, konsulātos, balto armijā vai uzņēmumos. Bieži viņi pārvaldīja krievu valodu. (Zināmā mērā tas pats attiecas arī uz Beļģiju.) Pašā sākumā Francijas civīlais pārstāvis bija kungs, kuŗš agrāk, ja nemaldos, bija konsuls Odesā. Ļoti kustīgs un žiperīgs kungs, kuŗš nodarbojās gan ar komerciju, gan diplomātiju, gan informācijas vākšanu. Pēc kāda laika, cik es atceros, gandrīz tieši no Tālajiem Austrumiem tika atsūtīts grāfs Martelis. Galvenais viņa darbs bija atbalstīt franču uzņēmējus vai kapitālistus, bet tā rezultāti bija nenozīmīgi. Otrs viņa rūpju objekts bija Krievijas-Azijas banka Rīgā, kuŗa jau tad bija beigusi savu darbību. No mums (gan veltīgi) tika pieprasītas kaut kādas lielas summas. Vēlāk izrādījās, ka daudzi viņa klienti bijuši viņa radinieki. Viņš aizbrauca, palikdams galīgi neapmierināts ar savu pūliņu rezultātiem. Tikai viņam sekojošajam sūtnim Tripjē kungam, kuŗš arī labi pazina bijušo Krieviju, izdevās pierunāt mūs samaksāt Francijai par mūsu pilsoņu pārvadāšanu no Vladivostokas (1920. g.) un par 1920. g. piegādātajām franču šautenēm (kuŗas diemžēl izrādījās nedaudz sarūsējušas).

Jāatzīmē, ka arī Anglija 1920. g. piesūtīja rēķinu par munīciju, bet neuzstāja par nomaksu.

Latvijā diezgan lielā skaitā ieradās franču komersanti un personas, kuŗas sevi dēvēja par finansistiem. Viņu pūliņu rezultāti redzami kaut vai pēc tā, ka pēc kapitāla daudzuma Latvijas uzņēmumos Francija ieņem 6. vietu (1½ milj. latu). Viņi interesējās par tirdzniecību, hidroelektriskajām stacijām, dzelzceļa materiālu piegādi u.t.t. Rīgā viņi atrada atbalstu pie demokrātiskā centra un jaunsaimnieku politiskajām grupām, kuŗu līderi bija Breikšs un Bļodnieks, pie Rīgas komersantiem, kā arī pie atsevišķiem Zemnieku savienības biedriem. Viens no piedāvātajiem projektiem par dzelzceļa materiāla piegādi tika pieņemts ministru kabinetā 1931. g., kad es biju ministru prezidents. Es to izdarīju sava prestiža dēļ; mani moka sirdsapziņa attiecībā pret spēcīgo opozīciju. Bet, kad viss bija gatavs, es pats izjaucu šo darījumu, jo tas pēc būtības nebija sevišķi izdevīgs. Pie tam par šo lietu līdzās partijām interesējās daudzas atsevišķas personas. Tomēr tas, kas tiek darīts partiju vārdā, ne vienmēr var tikt darīts privātpersonu labā. Šie franču komersanti ne ar kādu franču politiku nenodarbojās, izņemot vienīgi simpātiju nostiprināšanu pret frančiem un caur viņiem pret Franciju.

Pats Tripjē kungs vispār Latviju nemīlēja, tāpat kā nebija vērojamas sevišķas simpātijas pret Latviju no Francijas puses. Viņi varbūt biežāk domāja par carisko Krieviju nekā Latviju. Lai nu kā, viņš tomēr palika savā amatā desmit gadus. Viņš, tāpat kā vairums viņa kalpotāju, apgrozījās „pirmsrevolūcijas” aprindās. Daži viņi uzturēja diezgan tuvu pazīšanos ar kādu dāmu, kuŗa reizēm atļāvās sevi saukt par grāfieni, pat aicinot viņu uz sūtniecību. Dāmas uzvārds bija Babutina (?), un viņa pēc nodarbošanās bija friziere. Vēlāk mums izdevās izjaukt šo aizdomīgo draudzību (bija tāda informācija) vai vismaz vājināt to. Te man jāpiebilst, ka Vācija nepieturējās pie tādām metodēm, izvēloties kalpotājus pārstāvniecībā. Tai nebija nepieciešamība pēc tādiem cilvēkiem, jo, pirmkārt, ļoti pakalpīgi bija vietējie vācieši, un, otrkārt, Vācijā un īpaši Berlīnē dzīvoja simti, ja ne tūkstoši vāciešu un krievu, kuŗi agrāk cariskajā Krievijā ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā, valsts dienestā, armijā u.t.t. Tamlīdzīgi cilvēki, cik iznāca vērot, strādāja arī ministrijās. Bet Rīgas vāciešiem, tajā skaitā arī daudziem Vācijas pavalstniekiem − tirgotājiem, rūpniekiem un baņķieriem, neatkarīgi no tā vai tiem bija kāds uzdevums vai ne, vācu sūtniecības durvis vienmēr bija atvērtas. Pat sūtniecības bieži rīkotajos alus vakaros (bierabend) varēja sastapt ļoti daudzus Rīgas vāciešus. Latvijas lietas, kā jau bija teikts, ļoti interesēja vācu sūtniecību; tajā pašā laikā tā ļoti interesējās par notikumiem PSRS. Anglija savas lietas kārtoja ar daudz atturīgāku, varbūt arī vairāk apslēptu metožu palīdzību. Attiecībā uz komerciālajiem jautājumiem jāatzīmē, ka Rīgā turpināja darbu daļa angļu fabriku, kuŗas bija izveidotas vēl līdz pasaules kaŗam. Tās, pirmkārt, bija tekstila, papīra un kokapstrādes fabrikas − no šejienes arī galvenokārt augstais angļu kapitāla procents Latvijas rūpniecībā. Tās strādāja mierīgi, protams, nostiprinot mūsu tirdznieciskos sakarus ar Angliju, tomēr sevišķi lielu ietekmi nepaspēja atstāt.

Bija arī caurbraucoši komersanti. Tā kāds Fortingtona kungs interesējās par liniem, mežiem un daudz ko citu (valsts bagātības avotiem), protams, ka vairumā, lai saņemtu monopolu. Sākumā mēs, īpaši no Zemnieku savienības, sagaidījām viņu ar uzticību, jo viņam rekomendāciju no Londonas atveda toreizējais ārlietu ministrs Meierovics, kuŗš pastiprināti centās ieinteresēt Angliju Latvijas lietās, bet ar saviem panākumiem palika neapmierināts. Pēc tam šī Fortingtona rekomendācija izrādījās nepamatota, un Fortingtona kungs pazuda, nodarot mūsu saimniecībai kādu daļu ļaunuma, kas jāatzīst ar nožēlu. Bet no otras puses jāatzīmē, ka tas pats Fortingtona kungs Anglijā sacēla tādu troksni (tekstā − tādus putekļus) par it kā viņam nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumiem, ka Londonas komersanti sāka pret mums izjust zināmu neuzticību.

Tas tikai pastiprināja jau pret Latviju un Rīgu pastāvošo neuzticību, kuŗas cēlonis bija no 1914. g. pavasaŗa nenomaksātais aizdevums Rīgas pilsētai. Iespējams, ka daļēji ar to arī var izskaidrot angļu komerciālo aprindu ilgstoši vēso attieksmi pret Latviju. Lieta nonāca līdz tam, ka pat valdības pasūtījumi, starp citu arī armijas vajadzībām, palika pilnīgi bez rezultātiem. Mūsu draugs, jau sākot no Liepājas un Rīgas laikiem 1919. un 1920. g., vienmēr bija un palika vecais atvaļinātais ģenerālis Bērts (Burt). Pēc viņa iniciatīvas mums tika sniegta aktīva palīdzība cīņā pret vāciešiem un Bermontu Liepājā un pie Rīgas, pēc tam austrumu frontē pret padomju viesiem, gan tikai ar novērojumiem un padomiem. Vēlāk viņš dažas reizes apmeklēja Latviju, acīmredzot bez kādiem uzdevumiem, interesējās par bijušo kauju vietām un atmiņām par tām. Viņš, tāpat kā citi apmeklētāji no Anglijas, bieži uzdeva jautājumus par PSRS, par iespējamām briesmām dzīvot kaimiņos boļševikiem. Atbilde bija tāda, ka mūsu kaimiņattiecības ar PSRS nedod pamatu bažām: katra zeme dzīvo savu dzīvi, un PSRS Latviju neapdraud. Tomēr privātās sarunās varbūt viņam iznāca dzirdēt arī citāda rakstura atbildes. Tomēr vairāk jautājumu bija attiecībā uz Vāciju, īpaši pirms patreizējā kaŗa sākuma. Acīmredzot, tas interesēja vairāk par visu citu. To pašu var teikt arī attiecībā uz angļu sūtniecību, lai gan tā izrādīja arī lielāku interesi par PSRS lietām. Īsā laikā mums izdevās panākt kāda angļu sūtniecības darbinieka pārcelšanu no Rīgas. Sūtniecībai pastāvēja diezgan dzīvi sakari ar informācijas avotiem. Galveno lomu šeit spēlēja kāda krievu grāfiene Kleinmihela, kuŗa dzīvoja Rīgā no nezināmiem līdzekļiem (varbūt arī divas personas). Atklātībā uzpeldēja pat speciāla informācijas lapiņa (varbūt tā bija paredzēta arī citām sūtniecībām). Mums tomēr izdevās pārtraukt viņu darbību un izbeigt tās kaitīgo ietekmi. Var viegli iedomāties, kāds bija šīs informācijas veids un saturs, pie kam vispārsteidzošākais bija tas, ar kādu uzticību un centību tika vāktas un uzklausītas dažādas, pat visneticamākās baumas no „ticamiem” avotiem. Baumas netika pārbaudītas; varbūt tās visiem likās tik vērtīgas, ka viņi baidījās tās pārbaudīt, lai nepaliktu bez informācijas, jo runa tur bieži bija par valdības „nodomiem” un noskaņojumiem. Runājot par Angliju, varētu rasties jautājums, vai mums netika piedāvātas un vai mēs nepieprasījām konkrētas garantijas tajā vai citā virzienā, teiksim, līdzīgas tām, kādas vēlāk tika piešķirtas Polijai. Nē, tādas lietas nebija. Zinu vienīgi to, ka 1939. g. pavasarī Anglijas un Francijas sarunu laikā ar PSRS Maskavā bez mūsu līdzdalības tika izvirzīts jautājums par kopējām garantijām arī Baltijas valstīm kaŗa gadījumā ar Vāciju.

Ļoti iespējams, ka līdzīgi jautājumi radās neoficiālā formā tad, kad Latvija tika atzīta de jure un uzņemta Tautu savienībā (1920.-1931. g.), bet tam nebija būtisku rezultātu.

Anglija tak vienmēr priekšplānā lika savas intereses, spēku un varenību, bet ne svešas. Dabīgi, ka mūs ļoti interesēja Rietumeiropas zemju rīcība, jo ilgus gadus taču mums bija viena un tā pati buržuāziski demokrātiskā sistēma, kuŗu mēs bijām no tām pārņēmuši. Arī saimnieciskos sakarus vajadzēja uzturēt, nostiprināt un paplašināt ar pēc iespējas lielāku valstu skaitu, lai nenonāktu kādas vienas valsts atkarībā. Mums neizdevās vienīgi atbilstošā laikā un apjomā izveidot saimnieciskos sakarus ar PSRS, neraugoties uz atšķirībām iekārtā un sistēmā.

Nepieciešama bija lielāka aktivitāte no Anglijas puses pretsvarā Vācijai, jo, lai cik savādi tas arī neskanētu, mēs visvairāk baidījāmies tikt paverdzināti tieši no Vācijas puses. Pēc 1933. g. tam vēl pievienojās visnegaidītāko un neparedzamāko pagriezienu iespējamība vācu politikā.

Kas attiecas uz Ameriku − ASV, tad viņiem, kā jau „novērotājiem”, tāpat kā visur citur, arī Rīgā bija plaša pārstāvniecība, un informācijas vākšanas ziņā viņi bija priekšā visiem pārējiem. Pārstāvniecībā strādāja amerikāņi, vietējie vācieši, krievi, latvieši. Starp tās darbiniekiem bija bijušais Maskavas komersants Leersa kungs, kuŗš tajā pat laikā bija tuvs visam vāciskajam. Viņa loma jau diezgan skaidri iezīmējās 1919. g. pavasarī Liepājā, kad neveiksmīgi tika mēģināts atjaunot vācu muižnieku varu Baltijā. Tie tad vēl nebija „bijušie” muižnieki.

Visumā sūtniecība dzīvoja mierīgi un korekti, nedodama mums iemesla iejaukties.

Vēlos atzīmēt vienu faktu. Jau pēc š.g. 16. jūnija man paziņoja, ka zvanījis amerikāņu sūtnis Veilijs, kuŗš vēlējies runāt ar mani kā ar valsts prezidentu. Es liku viņam atbildēt, ka viņa vizīte patiešām neko nedos un lai viņš griežas pie jaunā ārlietu ministra. Viņš tā arī neatnāca, un man tā arī palika nezināms viņa paziņojums vai priekšlikums, kuŗu viņš, acīmredzot, bija nolēmis man izteikt.

Visā savas darbības laikā sūtniecība pievērsa ļoti lielu uzmanību notikumiem PSRS.

Tagad daži vārdi attiecībā uz Poliju. Tā bija ļoti sarežģīta mūsu politikas problēma. Ļoti bieži pašas Polijas politika gan no sūtniecības, gan no Varšavas puses mums likās vispār nesaprotama. Skaidrs bija vienīgi tas, ka Polija vēlas spēlēt lielvalsts lomu un tāpēc cenšas pēc hegemonijas pār citiem. Ne reizi vien man nācās norādīt Polijas pārstāvjiem, ka mēs nevaram atļauties, t.i. nevēlamies pieņemt Polijas priekšlikumus un apgrūtināt to ar uzstāšanos mūsu vietā tādos jautājumos, kuŗi attiecas uz Latviju, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvija pati piedalās visos svarīgos gadījumos, kuŗos varētu iet runa par Latvijas interesēm.

No otras puses Polija savās mājās ne vienmēr parādīja nepieciešamo rūpību. Tam par piemēru varētu kalpot atklātais pulkveža Beka paziņojums, ka valdību neinteresē lauku ciematu labiekārtošana un pat labu ceļu izbūve, jo zemniekiem esot tik daudz laika, ka vienalga, vai viņi braucienam uz pilsētu patērējot 2 stundas vai 2 dienas.

Uz centieniem pēc hegemonijas varētu attiecināt Polijas mēģinājumu 1922.-1923. g. organizēt galvenokārt starp PSRS un Vāciju atrodošos valstu savienību (tekstā − antanti).

Skaidrs, ka sešu vai piecu valstu antanti no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai ar Poliju priekšgalā. Zināmu lomu te nospēlēja Mazās antantes piemērs, kuŗas iedvesmotāja bija Francija.

Francija un tāpat arī Anglija dotajā gadījumā neskopojās ar labiem padomiem. Bija paredzēts pēc iespējas atgriezt PSRS no Vācijas un vēl dažām citām valstīm un ar Rumānijas starpniecību sasaistīt jaunveidojamo antanti ar Mazo antanti.

Jaunās antantes idejai pieslējās arī toreizējais mūsu ārlietu ministrs Meierovica kungs. Militārās aprindas ar ģenerāli J. Balodi toreiz diezgan spēcīgi vilka uz Polijas pusi...