Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

 

Aina Zemdega

TĀDĒĻ, KA CITĀDI NEVAR

1991. gada maijs

 

Viņa ir apmaldījusies, apmulsusi. Kur? Kur ir? Vai šeit? Šī upe? Tā svešā, šaurā straume dziļi krastos iegrimusi, paslēpusies?

Tikai uz īsu brīdi no kokiem aizaugušā līča izslīdējusi un sevi parādījusi, tā atkal paliecas zem pusplaukušiem kārklu zariem un nozūd.

„Meklē mani, atrod mani!” tincina melnbrūnais ūdens spīdums, „un tad teic, ka esmu tā, ko tu sakies zinām, sakies pazīstam vienalga kā pārvērtušos, vienalga kurā gada laikā.”

Viņa sēž uz priekšu sasvērusies, pieliekusies automašīnas loga stiklam, it kā tā spētu redzēt vairāk, skatīties un šaubīties ilgāk, līdz zinās pavisam noteikti.

Tilts? Jā - tilts varētu būt tas neredzētais, citā vietā iztaisnotā ceļa pāri upei vedējs. To jau viņa sen zināja, ka tas tagad no dzelzs un betona smags, neveikls krastiem pieplacināts pāri braucamais jauninājums. Ne tam vairs saules un lietus apsudraboto koka spraišļu, kas cēlās pret debesīm ar baznīcas torņu taisno nešaubīgumu, stingri turēdams kopā abus tilta galus, ne piemiņas zīmēm robotās margas, kuŗai uzlikt plaukstas, pārliekties pāri un raudzīties savā atspīdumā, kas šūpojas starp baltiem vasaras mākoņiem vai siltas augusta nakts zvaigznēm. Ne vairs skanīgo toņu un pustoņu ritmisko virknējumu, ko pāri braucot rati spēlēja uz biezajiem dēļiem, zirgu pakaviem sitot vienmērīgu četr-daļīgu takti.

Jā - tilts ir svešais, viņas domāšanā vēl vienmēr „jaunais”, kaut arī turpat pirms četriem gadu desmitiem celts. Ne gaidīts, ne lūgts jaunienācējs viņas apziņā, bet tomēr jau pieņemts, kā pieņem ieprecētus radus - patīkamus vai mazāk tīkamus, gribi vai nē. Bet jaunais nekad nenāk viens. Ir jābūt gatavam dot vietu vēl citam un vēl citam, un vēl citam jaunam, svešam, kas virknējas nepārredzamā tālumā un virzās tev virsū.

Viņa ir sagatavojusies. Viņa ir vietu jau izbrīvējusi visam jaunajam, kas būs jāsaņem. Viņa ir gatava. Ja tikai kaut kur malā nobīdītu viņai ļaus nelielu daļu no vecā paturēt, viss būs labi. Pietiks vietas visam.

Ja tilts ir tas - tas jaunais, neredzētais, bet tomēr zināmais, tad upei jābūt tai, pie kuŗas viņa grib būt. Tā senā, īstā, mīļā. Tā, pie kuŗas viņa brauc, lai atkal ar to satiktos un, kopā ar to plūstot, virzītos atpakaļ, skalotos pāri tiem oļiem, tām smiltīm, kas vēl turpat, kur bija agrāk, pieskartos visam tam, kas nemainās.

Aiz tilta ceļš ir tālumu pazaudējis. Pa krasta slīpumu tas pūlas pret kalnu uz to, kas tur vēl neredzams. Un tad būs jāieskrien tajā, kas vēl aizsegts un nezināms. Tikai aiz kalna varēs pārliecināties, vai ir vēl tie lauki, koki, tās mājas un meži, kuŗiem tur vajadzētu būt. Kas bija agrāk.

Automašīna paslīd gaŗām lielai mūŗa ēkai, kas, dzīvžoga zaļumu sev apkārt apjozusi, stāv ceļam uzgriezusi muguru. Pati sevī ieslēgusies, aizvērtām durvīm, necaurskatāmu stiklu rūtīm, pati sevī savu dzīvi dzīvodama. Ne ar skaņu, ne kustību citiem sevi nepieteikdama, tā ļauj, lai laiks un automašīnas slīd tai gaŗām.

Bet ja tā ir tā vecā krogus ēka ar smēdi vienā galā, nemainījusies skatā, kāda bijusi pirms vairāku tās durvju virinātāju mūžiem, tad kur ir ceļš uz dzirnavām? Kur ir platais, grantētais lielceļš, pa kuŗu tik priecīgi varēja ripināties lejup tieši sētā, tieši upes līkumā? Kur ir vecie ceriņkrūmi ceļa vienā malā, sargājot zemeņu un tomātu dobes no braucēju saceltajiem putekļiem? Kur ir ievu kuplums ceļa otrā pusē, kas ziedu laikā liecās pretī lēnajai upes straumei, kad tā vēl glabāja savus palu ūdeņus un turējās augstu krastos, lai pieskartos baltajiem ziedu ķekariem?

„Te, te! Te jābūt tam ceļam!”

Automašīnas bremzes ieķeras riteņos, riteņi ieķeras asfaltā, pamet sēdētājus uz priekšu un tad lēni kāpjas atpakaļ uz maza, tikko pamanāma celiņa galu. Tikvien platu, ka dod vienam braucējam vietu vienā vien virzienā - mājup.

Mājup?

Dubļu šalts uzšļāc līdz logu stiklam. Vakar ir lijis.

 

*

Septiņas slaidas tūjas lepojas ar savu pilngadību un savu nepiederību šai vietai. Jau pa gabalu var redzēt - viņas nav šejienietes, kurzemnieces. Un viņas lepojas ar to, cik teicami veic savu uzdevumu - noliegt, ka tieši šai vietā kādreiz bija ceļa līkums, kas pārslīdēja pāri vecajam koka tiltam un cēlās pa otra krasta slīpumu uz augšu, lai tad steigtos tālāk. Aizstājušas priekšā vel neaizaugušajām rētām, ko atstājusi tilta noārdīšana un ceļa pārciršana, viņas spēj maldināt tikai tos, kas ir tādi pat ienācēji un svešinieki, kā paši koki. Bet šī svešzemju lepnība, šie taisnie, zaļzilie, izstieptie bezzaru augumi vēl vairāk liecina par to nepiederību šai vietai.

„Ienācēji! Kas man ar viņiem! Pašlaik nav ne vaļas, ne vēlēšanās ar tiem iepazīties un nolikt sevī tos pareizā vietā”. Viņa pagriež galvu uz citu pusi.

Aiz kūts gala, kas jau sen vairs nav bijusi kūts, bet tikai akmens mūŗa paliekas, automašīna apstājas.

Vai šeit? Vai jau klāt šī vieta, šis mirklis? Vai jāizkāpj un jāatstāj automašīnas čaula un ātrā brauciena slīdēšana, nekam nepieskaŗoties, kas visu laiku sargāja? Un tālāk - bez visa tā? Neaizsargātai? Pašai vien?

Neliela šuneļa niknā riešana pasviež skaļuma lakatu, kuŗā ietīties. Varbūt tas sargās un nelaidīs klāt ne labu, ne ļaunu? Skaļumā nedzirdēs klusumu un sentālas balsis. Niknums atmodina sapņotājus un dod spēku.

Suns rej, kājas ieplētis, rausta saiti, kas to tur, un pielej visu sētu pilnu šīsdienas dzīvošanas skaņām. Šeit ir kaut kas sargājams, kaut kas paturams, prom nedodams. Šeit ir ļaudis, kas saimnieko šodien, par rītdienu domādami.

Rītdiena ir svaigi zāģēto dēļu kaudze. Tie nokrauti blakus kūts mūrim, kas jumtu un visu, ko jumts kādreiz sargājis, pazaudējis. Tikai akmeņus, tos pašus pirms simts gadiem iemūrētos akmeņus kūts vēl paturējusi, ar tiem turas un neaizmirst neko. Un neļauj aizmirst tiem, kas kādreiz tikko savestā sienā kūtsaugšā gulējuši, kas raibaļai pieri kūts puskrēslā noglāstījuši, kas ratnīcā grābekli pie sienas pakāruši.

To visu nav nemaz jāatceras. Kā kūts mūŗa akmeņos, tā tas ir pašā iesūcies - ir daļa no paša.

Suns nebeidz riet - vai brīdina? Vai sveicina? Aicina vai dzen prom?

„Labs, labs suņuks! Labs sunītis!” viņa labina sētas sargu un raisās vaļā no rejām, no akmeņiem un dēļiem. Kāds skatu velk uz priekšu, uz augšu, uz jumta kori. Tur jau viņš ir, kas velk ar savu skatīšanos pie sevis - jauns puisis, jauna jumta jumējs. Lejā vēl otrs. Darbā iztraucēti darba ļaudis, šīs vietas atlabotāji, šīs vietas saturēt palīdzētāji, strādātāji.

Puisis jumtā no augšas skatās uz viņu tur lejā - nedrošu un apjukušu. Kas tā tāda? Ko viņa te?

Nedrošību pārrauj vīrs, iznācis namdurvīs.

„Ak tad atbraucāt gan! Nu, labdien, labdien! Nāciet vien iekšā! Uzmanīgi gan kāpiet pāri dēļu galiem un drazām. Jumts jāatjauno. Pats pašlaik ēvelēju... tā, te, te, bet uzmanīgi gan”. Tagadējais saimniekotājs, tikai reizi satikts vēstuļu rakstītājs, iet pa priekšu, rāda ceļu, veŗ durvis.

Vairs ne skatīšanās, ne meklēšana, ne atmiņu miglāja. Tagad vārdi pludo, kājas un rokas kustas, neredzētas sejas, durvis, sliekšņi, krēsli ap galdu ierauj savā vidū. Jāklausās, jārunā, jākustas - jāpeld visā svešajā, jāļaujas, lai šī straume nes pāri sēkļiem un dziļumu tumsai. Vienīgi tā - lai straume nes. Vienkārša darba dienas, darba ļaužu dzīve paņem un ne uz mirkli neļauj viņai grimt.

Virtuvē silts mājīgums. Vanniņā iemērkta veļa, uz galda brūnā bļodā kūp pusdienu virums, pie krāsns jauns bitinieks darbojas ar rāmīšiem un vaska šūnām vasaras medus ražai. Uz palodzes ziemā izstīdzējuši puķpodu stādi, aiz loga ūdens, cauri slūžām izlauzies, skan pats un skandina upes akmeņus.

Nekā, kas atgādina, kas sauc atpakaļ - ne slieksnis, ne pavards, ne bļoda uz galda, ne sejas. Bet virtuves dzīvais gars ir tas pats, kas agrāk, visur tur, kur pavardā sprakšķēja uguns zem kūpošiem katliem, kur ļaudis sapulcējās izsalkuši un darbā noguruši, un no tās izgāja paēduši un sasildījušies. Virtuvē vēl vienmēr pukst mājas sirds.

Bet cauri istabas sienām egle mājas galā un liepas pagalmā sauc viņu ārā. Lai saime sēž pie galda, kur kartupeļu bļoda garo ar sātīgu zemes smaržu, un māla krūze sola atspirdzinājumu. Viņa satver durvju rokturi, kam pirksti pieskaras pirmo reizi, ko sauja jūt svešu un vēsu, un caur istabām, kuŗas viņa vairs nepazīst, iziet pagalmā pie abām liepām.

„Te jūs esat! Vēl vienmēr savā vietā, kur vienmēr bijāt - mājas priekšā. Tikai divtik resnas un trīsreiz garākas!” Mīļums un atkalredzēšanās prieks meklē vārdus, kas paceļas un nogrimst atkal pašā, skaļi nepateikti. Un turpat blakus rūpes un žēlums - vai tās vēl ir mājas sargātājas? Vai vecuma nespēkā jau tās nav noliekušās pret namu, jau zariem nemeklē atbalstu jumta korē?

Atbildes baidīdamās, viņa nespēj tām pieskarties, un pagriežas pret akāciju krūmiem. Vai tie ir mazmazbērni tiem, kas šeit palika aizbraucot? Jauni dzinumi no tām pašām saknēm, kur karstās vasaras dienās vistas meklēja ēnu, un gaiļi gulēja nošļukušām sekstēm, pavērtiem knābjiem? Droši vien. Droši vien. Vai nu kāds tajos posta gados akācijas būtu stādījis un kopis?

Bet kādēļ jautāt? Kādēļ meklēt atbildes? Ne tādēļ viņa bija šurp braukusi, lai meklētu kaut ko nozaudētu, bet satikt to savas dzīves daļu, ko nekad neaizmirst. Satikt un vēlreiz tajā ieiet bez bailēm un noteikumiem. Vai to var?

Var! liecina egle mājas galā - šķiet, ne lielāka, ne sirmāka. Tā ir tik pat taisna un zaļa ar sveķainiem čiekuriem zaru galos, tik pat neaizsniedzamiem un iekārojamiem kā agrāk.

Var! Lejpusē upē vēl tie paši lielie akmeņi, tā pati ūdens glaušanās ap to sāniem, un ūdens zāles gar krastiem. Un krastu stāvumā tas pats aicinājums, jaucies ar nedrošību un minējumu - vai nav par stāvu, par augstu, vai spēs līdz augšai uzkāpt, un tad tālāk - Kur tālāk? Egles tur tagad gaŗākas pastiepušās, un bērzu zarojums kuplāks. Bet stāvajā krastā viņa nekāps, tāpat kā nekāpa toreiz. Celiņš gar pirtiņu, slīpi uz augšu, gaŗām kļavām un liepām uzvedīs mežmalā bez aizelšanās un ķeršanās pie saknēm, turēšanās pie lazdu zariem.

Gar pirtiņu? Neskaties, nemeklē! viņa sev saka. Un tomēr skatās uz zālē ieaugušajiem, izsvaidītajiem akmeņiem - pamatu atliekām. Un tomēr raugās pēc kāda satrūdējuša baļķa paliekas, kāda lāviņas dēļa gala, kam viņa kādreiz bija ļāvusi sevi redzēt kailu, tikai siltu garaiņu aizplīvurotu. Un skatās smiltīs, pa kuŗām meitenes no pirts kūpošām miesām skrēja, lai iemestos upes vēsumā. Bet tur vairs nekā cita kā sasistu alus pudeļu stikli.

Stikla šķembas ir bīstamas. Viņa neļaus tām sevi ievainot. Viņa nav šurp braukusi sāpēt un asiņot.

Atgriezusies pie upes, viņa pārliecas pāri ūdens zālēm, un, iemērkusi rokas seklajā krastmalas straumītē, izceļ sauju oļu. Tos pašus, kas te jau sen, sen bijuši, kas pazīst viņas kailo pēdu pieskārienus. Akmentiņi ieglaužas plaukstā mīlīgi kā kādreiz ieglaudās tikko izperēti pīlēni. Viņa apsēžas uz nez kad nozāģētā, bet neaizvāktā, lielā oša stumbra, un ienirst upes burbuļošanā. Gar otru krastu pret straumi brien divi zēni, ar tīkliņu zivis ķerdami. Tieši tai vietā, tai seklumā bija grunduļi. Drusku tālāk ir dziļāks, tur raudas un pa reizei kāda vēdzele...

„Kā ķeras?” Viņai vairs negribas klusuma, kas rauj atpakaļ tur, no kurienes grūti vienai pašai tikt ārā.

„Labi!” abi puikas nepatīkami iztraucēti atskatās, pagriežas uz promiešanu, bet tad apdomājas un turpina zvejošanu.

„Cik ilgi te tā sēdēšu?” viņa pieceļas, iebāž plaukstās sasildītos oļus kabatā un uz brūkošo verandu, izjukušajiem logu slēģiem un trūdošām apmalām neskatīdamās, iet gar mājas galu uz pagalmu. Ieiet svešā tukšumā, ko nespēj aizpildīt ne ozola kuplums, kas no mazā kociņa izaudzis, ne bišu stropi ar akmens slogiem uz to skārda jumtiem, ne malkas grēdas aiz lūžņu kaudzes vectēva dārza vietā.

Kur te lai viņa noliek to, ko šurp vedusi - gaŗus gadus, lielus tālumus pārvarot?

Viņa staigā un meklē, un meklē, līdz saprot. Tikai tad, kad viņa varēs asās stikla šķembas uzlasīt, jaunu kastaņkoku tur, kur vecā vairs nav, iestādīt un drazas novākt - tikai tad īstā vieta būs atrasta. Vēl atnesto smagumu nav kur nolikt, ierakt, atstāt. Vēl tas jānes līdz, līdz tam brīdim.

 

*

„Uzmanīgi! Uzmanīgi gan kāpiet pa trepēm! Tās šūpojas, bet ir drošas. Vai varēsit?”

Vīrs, kas te saimniekot atnācis, pēdējais daudzo saimniekotāju rindā pēc tēva, pēc tās dienas, kad viss saļodzījās un nogrima aiz jūrmalas priedēm, kas tumsas pilnas palika krastā, pietur pavirši pieslietās kāpnes uz dzirnavu ēkas otro stāvu.

Protams, ka viņa var! Tās ir tās pašas, kuŗu pakāpienus augšup, lejup gadu gadiem ir staigājuši tēvs, malēji un melderu zeļļi miltu apputējušiem pleciem, dzirnakmeņiem dūcot, ūdensratiem šņācot un dzensiksnām slīdot no viena telpas gala uz otru. Kāpnes, bez šaubām, ir tās pašas, no tiem laikiem, bet kā visai ačgārnībai un aplamībai par pierādījumu, stāv otrādi pieslietas, pretējā virzienā.

Viņa kāpj bez bailēm un kavēšanās, ik ar soli pati sevī turēdama līdzsvaru. Un ja nav kur ar rokām pieturēties, var pieturēties ar acīm pie kaktā samestiem riteņiem, asīm, dzensiksnu paliekām, koka un metalla gabaliem, kas kādreiz bijuši derīgi un strādīgi. Vai visas šīs paliekas ir no tiem laikiem, kad viņa šeit skraidelēja nobrāztiem ceļgaliem un atirušām biželēm?

Dzirnavu pusizārdītās telpas otrā stāvā, kur daļa grīdas un starpsienu dēļi izrauti un aiznesti, viņa ievelk elpu dziļi līdz pat mugurkaulam. Jā - nekādu šaubu vairs - par spīti visam šeit vēl ir saglabājusies miltu smarža. Ilgi slēpušies grīdā, sienās un baļķos, tā no koka šķiedrām plūst viņai pretī un apskauj ar tik gaisīgu īstenību, kā ticīgo apņem svētnīcas klusums.

Bet viņas pavadonis to nejūt un izbrīnējies stāv un gaida. Viņam ir sveša miltu siltā slīdēšana pa zīda sietiem, viņa drēbes nekad nav bijušas miltu apputējušas, un soļi nav sakrituši ar ratu un riteņu ritmiem. Viņš nav ne audzis, ne dzīvojis dzirnavās un nepazīst to miltu smaržas piesātināto elpu.

Viņš ved viņu uz ēkas dzīvojamo galu, atgrūž durvis, noņem atslēgas uz aizliktos stieņus un atver telpas, kur tas, kas tur palika aizbraucot, ir noslēpies aiz tukšuma, aiz raibu tapešu kārtām, rupjiem dēļu apsitumiem un nolietotiem grīdu segumiem. Bet istabas ir izslaucītas, nesen aizvākušos iemītnieku atstātās drazas izmēztas, un viņa jūt pateicību sievietei, kas to darījusi.

Varbūt tieši tādēļ, ka tur ir tikai sienas, griesti un grīdas un nekā vairāk, kas aizsprosto ceļu tam, kas kādreiz bijis, tas tik spēcīgi laužas cauri klusumam un sauc atpakaļ. Tas, ko viņa šeit pirms pusmūža atstāja. Tikai noplēst tapetes, nobalsināt griestus, uzmazgāt grīdu - un atkal būtu mājas, varētu atkal sasiet pārrautos dzīparu galus un turpināt mūža audumu.

Viņa staigā no loga uz logu, un senais atgriežas ar skurbinošu tiešumu. Koki aiz rūtīm ir tie paši, ceriņkrūmi tikpat zaraini un veci, debess mākoņu starpās tikpat zila. Un pēcpusdienas saulei, kas iespīd pa gala logiem, ir tieši tā pati gaisma. Tikai vieglie aizkari jāpiekaŗ, tikai mātes mirtes uz palodzes jāsaliek. Ja to varētu tagad, tūlīt! Un palikt...

Bet nevar, vēl nevar, vēl jāpaciešas. Vēl viņai nav papīra lapas ar zīmogiem rokā, un biezajā Zemes grāmatā viņas vārds vēl nav ierakstīts. Vēl viņa šeit neko nedrīkst. Vēl pašu ļaudīm pašu zemē nav ļauts savas grūstošās mājas glābt. Bet drīz... Palu ūdeņi jau ir noskrējuši, un ievas taisās uz ziedēšanu. Drīz.

 

*

1991. gada oktobris

Ievas noziedēja, rudzi nobrieda, bet viņas tur nebija. Viņu karsēja cita kontinenta lielpilsētas tveice un atvēsināja mākslīgi radīts vēsums. Viņa raudzījās kā sienu pļāva Kanādas zemes kopēji un klausījās vēstīs, ļaunās un labās, kas cēlās pāri okeānam no Rīgas torņiem un Kurzemes mežmalām. Bet kad mežmalās saka dzeltēt kļavas un kaimiņdārzos ābeles nometa augļu smagumu no zariem, viņa vairs ilgāk nespēja gaidīšanu izturēt. Sameta jakas, gumijas zābakus un lietus mēteli somā un devās ceļā. Pirmo reizi ar pašu valodā rakstītu vīzu, pirmo reizi atkal uz zemi, kas saucas pati savā vārdā, uz pašu mājām. Savām!

Savām? Pierādi, ka savām! Parādi papīrus, kur rakstīts, ka tās tavas!

Papīri, raksti, paraksti, datumi, zīmogi! Vai tās ir atslēgas, ar kuŗām atslēgt aizrūsējušos vārtus, izkritušās durvis, atrast aizaugušos ceļus, pāriet iekritušiem tiltiem? Vai aprakstīta papīra lapa ir pierādījums tavai piederībai, tavām tiesībām, ko asinis mantojumam ir atstājuši sentēvi un senmātes pirms rakstu zīmes uz papīra parādījās, un ko tu visu mūžu sevī esi nesis - smagu un citam neatdodamu?

Sabristiem zābakiem, salijušiem matiem viņa sēž pretī trim vīriem - plecīgiem, spēcīgiem un savas varas apzinīgiem.

Jūs gribat tēva dzirnavas atpakaļ? Ko ar tām darīsit? Vai tur dzīvosit? Vai dzirnavas atjaunosit? Vai tās mals? Vai maksāsit par to, ka mēs tur jau pusi jumta uzlikām sapuvušā vietā?”

Trīs pāri acu vēro un vērtē, jautājumi dursta, pārspēks stumj prom. Trīs piedzīvojuši, pieredzējuši, šo lauku, šīs zemes dzīves pazinēji un vadītāji viņu pratina un prāto: sīka, vārga dzejniecīte nez no kurienes atskrējusi, sapņotāja, izlutināta meldermeitiņa. Ko ar viņu iesākt? Tomēr - jauni laiki, jaunas pārmaiņas, vecais jāpārtaisa. Bet kā?

„Mums jau nebūtu nekas pretī, ja jūs nāktu atpakaļ uz dzirnavām. Kolhozs jau tik un tā put ārā, bet mums nav tādu likumu vēl. Nav vēl nekādu tādu rīkojumu no Rīgas. Ja jūs tādus dabūtu, tad jau varbūt...”

Lietus vēl pil no pažobelēm, zeme izmirkuši, bet peļķēs jau saules atspulgs. Un bērzos vēl lapu zeltainā mirdzēšana. Rudens šeit vēl nesteidzas visu vasarā izaugušo zemei pieplacināt. Vēl vējojas smilgas, vēl koki pēdējā atvasaras krāsu greznumā, un ganībās vēl sīki dzirksteļo gundegas. Vēl rudens nesteidzas no augstajiem, neaizsniedzamajiem zariem raut ābolus un mest zemē.

Rudens nesteidzas, bet steiga dzen dzejniecīti, kas atkal grib būt meldermeitiņa, uz Rīgu, uz Rīgas dižajiem namiem, pa to platajām kāpņu kāpnēm pie dižajiem Rīgas kungiem.

„Kur Jūs? Kur jūs? Tur tā nevar...” sauc durvju sargi un sardzenes un pārsteigumā nepagūst aizlikt viņai kāju priekšā.

„Es pie direktora! Pie ministra kunga!” jau pustrepēs uzskrējusi, viņa pāri plecam atsauc un metas tik uz priekšu, uz priekšu. Pie vienām durvīm, pie otrām, cauri trešajām.

Bet dižā kunga tur nav.

„Būs, bet vēl nav? Kad būs?”

„Nezinām. Varbūt vēlāk, varbūt rīt.”

„Man vajag šodien! Nevaru gaidīt, steidzami. Man vajag tūlīt!”

Pa kāpnēm skriešus lejā, atmetot ar roku dusmīgiem cerberiem pie durvīm. Pa citu ielu uz citu namu, pa citām kāpnēm, gaŗām citiem durvju vērējiem un nevērējiem. Pie skaitļu ripas, aiz kuŗas balss bez sejas.

„Tagad nevaru - man sēde pēc desmit minūtēm. Jāspriež, jālemj.”

„Man pietiks ar piecām!”

Bez elpas atkal pa kāpnēm uz leju, uz augšu, pa kreisi, pa labi, līdz - aiz trejdeviņām durvīm sēž Rīgas kungs.

„Ak jūs no tālienes? Ak jūs gribat dzirnavas? Jau tagad? Jumts brūk, sienas šķobās? Redziet, pie mums te tā ... Nu, ja viņi grib ... Ja, viņš to ... Ja neviens cits negrib ... Ja tur nolemj ... Ja apstiprina ... Saprotiet pati, ja nu kāds... Diemžēl vēl nav... Pagaidiet, gan jau būs. Mēs jau labprāt. Ak jūs esat tā, kam tā grāmata par tām dzirnavām? Jā zinu gan, esmu dzirdējis. Nu mēģiniet, varbūt, ka var. Visu labu.”

 

*

Viņa sēž autobusā, kas ved atpakaļ uz Kurzemes mežiem un upēm, un dzirnavām, runāt vēlreiz ar vīriem, kam plati pleci, stipras zemnieku rokas un rakstāmgaldi.

„Varbūt, ka var. Varbūt, ka var,” miegaini dūc autobusa motors. Bet viņai tas par maz.

„Jāvar! Jāvar! Tēvs varēja. Man arī jāvar!”

Reizēm rupjš lietus sitas autobusa rūtīs un šoseja pludo, reizēm saule iemirdzina mežmalās bērzus un kļavas ar tādu pēkšņumu, ka aiz pārsteiguma jāsalecas. Bet jau pēc pāris mirkļiem krusa rībina autobusa jumtu un nobeŗ asfaltu baltu.

„Kaut nu sestdien nelītu, un svētdiena noturētos sausa!” sieviete viņai blakus nopūšas.

„Vai vēl cukurbietes uz lauka?”

Pusmūža sieva kā bēdu, kā rūpju nomākta ir nerunīga. Pamāj tikai ar galvu. Tad apdomājusies saloka Lauku Avīzi un tomēr sāk stāstīt:

„Viņnedēļ bērni solījās atbraukt, palīdzēt. Neatbrauca ne viens, ne otrs. Nav vairs nekādi zemes strādnieki, tomēr atbraukt varēja gan. Diez vai kāds šo sestdien atbrauks...”

„Jums liela saimniecība?”

„Liela, vai nav liela - darba par daudz. Visu nepaspēj. Divas slaucamās govis, četri teļi, cūkas, divpadsmit aitas...” Nogurums sievas balsī stāsta vairāk nekā skopie vārdi. Bet ja jautā, neliedzas atbildēt

„Aitas - tās gaļai vai vilnai?”

„Vilnai gan.”

Vilnai? Ko šeit dara ar vilnu? Vai pašas vēl vērpj, auž, ada, pārdod? Kā sauc, kā saka, ja aitai vilnu - griež? nogriež? Ar piepūli beidzot viņa izvelk dziļi nogrimušu vārdu: cērpj.

„Vai jūs pati cērpjat visas divpadsmit aitas? Ar parastām rokas šķēr-, es domāju, dzirklēm vai elektriskām?

„Ar tām pašām vecām dzirklēm kā vienmēr,” saimniece pasmaida par pilsētnieces, ārzemnieces pūlēm atcerēties pareizos vārdus. Un līdz ar smaidu atplaiksnī jaunās dienas sejā un stāstā. Esot vidzemniece, bet vīrs atvedis šurp uz Nūrmuižu. Bērni te uzauguši, bet tagad pilsētā dzīvojot. Viņa pati gribot atpakaļ uz tēva mājām Vidzemē, bet vīrs nē. Pieprasījis zemi te, uzcēluši māju, sākuši saimniekot. Tagad plēšoties, nezin kādēļ.

Kādēļ? - viņa prasa. Sev, ne man, ne kādam citam. Bet tas neskan kā jautājums, kam sagaida atbildes. Nākošā ceļu krustojumā sieviete izkāpj, bet jautājums paliek.

Kādēļ plēsties? Kādēļ viņa puspasaulei apskrējuši, šeit plēšas? Iet, brauc, prasa, lūdz, skatās, meklē, maksā, naktīs nespēj gulēt, dienās sapņo? Kādēļ? Prātīgas atbildes laikam nav. Nevajadzīgam jautājumam var būt tikai nevajadzīga atbilde. Vienīgi tā: tādēļ, ka tas jādara, ka citādi nevar.

 

*

Kamēr viņa pa Rīgu, tikmēr labi ļaudis laukos nākuši palīgā. Ar visu nevaļu, ar visu savu cukurbiešu raušanu, griešanu un vešanu, lai pretī dabūtu cukuru, vieni ir gājuši ēkas mērīt, otri lēsusi un zīmējuši plānus, vel citi sprieduši, zvanījuši, runājuši. Vēl tikai visi papīri, paraksti, izraksti un noraksti jāsavāc vienkopus, vēl tikai tur un citur kur jāaizbrauc, jāaiziet, jāsameklē, jāiesniedz un jāsamaksā. Bet vai viņa paspēs visu laikā izdarīt? Vēl tikai trīs dienas viņai šeit palikušas, līdz jākāpj lidmašīnā un jāaizbrauc. Vai paspēs, vai izdosies, vai varēs?

Jāvar! Viss vēl darāmais salikts gludā rindiņā, viss sarunāts un norunāts - dienas, stundas, minūtes, vietas un virzieni.

 

*

Virziens ir pavisam skaidrs. Pirms varēs visu ar papīriem, parakstiem un zīmogiem galīgi nobeigt tā, lai nevienam vairs nekādu šaubu un iebildumu, ka viņa tagad īstā dzirnavniece, dzirnavu saimniece, vēlreiz uz tām jāaizbrauc. Vēlreiz jāizstaigā laukus un dārzus, nozudušās robežas un kupicu vietas meklējot. Vēlreiz jāaiziet līdz upei, eglēm un vecajām ābelēm. Savām. Ja ne vēl šodien, tad rīt, parīt gan savām. Rīt, parīt tās būs viņas ziņā un atbildībā, skatīsies uz viņu un gaidīs palīdzību caurie jumti, izkritušie logi un sienas, kas ļodzās. Uz viņu gaidīs krūmos ieveltais dzirnakmens, pārrautās dzensiksnas, izlauztās grīdas un vaļā atrautās slūžas. Caur tām tagad aizskrien dīks ūdens spēks bezdarbībā izniekots, nepacietībā ap sevi virpuļodams un uz strādāšanu sarosījies. Tāpat kā viņa pati.

Šodien rudens nopietnība ir izmirkušajā zemē un gaisā, kur lietus pilnie mākoņi tikko neskar koku galotnes. Viņa noiet vairs nevienam nevajadzīgā ceļa galā, kur sen vairs nav tilta pāri upei uz dzirnavām, un atmiņā meklē agrākās tēva sētas robežas. Ja vēl būtu stārķu dīķis redzams, jāņogu krūmi starp ābelēm vai ganību ceļš gar upes krastu, tad zinātu. Bet nekā, gluži nekā no visa tā vairs nav. Neauglīgs kailums un pamestība sevī ierāvušies nekā par bijušo neatklāj. Tikai lielie, vecie oši gan sen nebraukto ceļa malu rāda virzienu atpakaļ tur, kur tikai rets šejienietis vēl atceras kādreiz bijis un tādu kā toreiz.

Vecie oši ved un rāda - šeit bija dāre. To nesauca par riju. Tā nebija tāda kā Kalmītes gleznās un tautas dziesmās. Ne tā - zemē iegrimusi ēka ar salmu jumtu, bet dāre ar augsti saslietām spārēm un platām durvīm, pa kuŗām kā piekrautas liellaivas ieslīdēja rudzu un miežu vezumi. Ar sešiem zirgiem tur pieveda kuļammašīnu, un dienām tad strādāja talkā sanākušie ļaudis, rūca, dūca un cilājās kulšanas trokšņi un balsis. Un kad tās norima, dāres otrā, noslēpumaini krēslainajā galā sāka smaržot graudi, uz slīpiem dēļiem sabērti kaltēšanai.

Slapjajās smilgās un dadžos iekāpusi, viņa stāv tai vietā, kur toreiz vaļinieks, vecs cara kaŗos bijis zaldāts, sēdēja krāsns priekšā un neļāva ugunij izdzist ne dienu, ne nakti. Te bija tā vieta, ir tā vieta, kur stāsti par veļiem un velniem, par kungiem, vagariem un kalpiem kļuva īsteni un ticami. Tik īsti, ka pustumsā varēja saskatīt neredzamo un saklausīt nedzirdamo. Un kad iesalam izdiedzētos miežus kaltēja, smaržas sašūpoja un aiznesa tik tālu, ka vēl tagad, pat šai brīdī tāluma neaizskaramība nelaiž vaļā.

Kā sen uzvarēta milža kauli gaŗajā zālē iegrimuši guļ trīs resni piedarba baļķi. Dažus jau krūmi pārauguši, citi ieslīdējuši kraujas slīpumā. Citiem tikai kāds izrūsējis dzelzs gabals vai kāds naglas gals vēl rādās. Vai kādu no tiem vēl varētu izcelt un nolikt goda vietā, teikas par veļiem, velniem un spēkošanos godinot? Laikam gan nē.

Ceļu uz otru ābeļdārzu upes līkumā meklējot, jāizbrien peļķes un dūkstis. Ne te vairs grāvju, ne iekoptu lauku. Tagad te pļavas vai ganības, kas sausām kājām neizstaigājamas, plēšas bez jēgas tālu. Kur te acij piemesties? Lielo siena šķūni, protams, viņa vairs necerēja ieraudzīt, bet bērzus tai vietā gan būtu gribējies saskatīt. Bet arī to vairs nav. Toties prieks, ka daža veca, nosirmojusi ābele vēl stāv dārza malā. Visus šos gadus, šīs daudzās barga sala ziemas izturējušas, varbūt jau simtgadnieces, un vēl tepat! Vēl dzīvas! Varbūt kāds ābols kādā zarā vēl saglabājies? Un ja ne zarā, varbūt zālē iekritis, gaida paceļams?

Viņa staigā un staigā ap vienu, ap otru, ap trešo, bet nekā neatrod. Vai viņa par vēlu atnākusi? Nekas. Nākošgad būs atkal āboli, un būs ari viņa pati. Tikai pavasarī koki jāapkopj.

Plati, uz trim pusēm lēzeni, pie paša stumbra izplētušies zari. Tie paši, kuŗos viņa kāpa grāmatas lasīt. Palēcās, ieķērās zarā, pārsvieda tam pāri kājas un augšā bija - lapās, ābolos, grāmatu burvībās. Neviens neredzēja, nezināja un netraucēja.

Daudz šo veco ābeļu vairs nav. Šur tur to vietā trūd koku un zaru kaudzes. Bet gar upes malu brīnumainas egles izaugušas -šmaugas, taisnas. Katru par sevi un visas kopā viņa tās ar pirmo mirkli iemīl un ieceļ sevī, lai tās tur vienmēr būtu.

Un tad, tām tuvāk ejot, uz tām skatoties, viņa tikko paspēj atrauties atpakaļ. Vēl solis un būtu iekritusi dziļā, briesmīgi lielā bedrē. Milzīgā! Četrkantainā, stāvām, taisnām malām bedrē. Ar kādu nekrietnu spēku, ar kādu niknumu te zemes miesai izgriezts liels gabals! Rēta vēl svaiga - miesas sārtuma māls, akmeņi kā salauzīti kauli izmētāti. Pašā apakšā tumsa, Asinis? Sakrājies melns lietus?

Zemei izgriezts gabals ... Tas sāp - vienalga vai te gribēts kaut ko celt vai nojaukt. Nekas nav uzcelts. Ir tikai ievainojums. Sāp zemei, sakņu galiem, vējam, kas slīd pār pļavu un iekrīt bedrē, vecajām ābelēm, kuŗām uz to visu laiku jāskatās. Vai to varēs aizbērt, nolīdzināt, atlīdzināt? Ar ko? Ar velēnām, izrautiem celmiem, trūdošiem zariem un smiltīm, kas juku jukām samesti bedres malā? Vai to varēs aizmirst un piedot? Vai tur atkal augs jaunas ābeles tikpat priecīgi un ražīgi?

Jātic, jāmēģina. Vai var citādi? Vai drīkst tikai stāvēt, skatīties un sāpināties?

Viņa sapurinās un sāk iet atpakaļ. Laiks atgriezties pie tagad darāmā. Bet kājas sabristas un salst. Apsēdusies uz celma, viņa noauj gumijas zābaciņus, kas nav bijuši pietiekoši tēvzemes lietus peļķēs slīkstošajām pļavām, un mēģina plaukstām sasildīt slapjās pēdas. Bet kur tu tās rudens vēsumā un mitrumā sasildīsi! Un saules šodien nemaz.

 

*

Jauns rīts, jauni spēki - pašas un palīgā nācēju. Ja kāja aizmetas kāds satveŗ; ja ielas sajūk - kāds parāda pareizo; ja steigā elpa aizraujas - kāds iesēdina savos ratos un aizved. Vairs ne saskaitīt, cik šķēršļu pārvarēti, caur cik aizslēgtām durvīm iziets, cik kalnos skriets un pa kāpnēm kāpts. Šī ir pēdējā diena. Rīt jāaizbrauc. Bet tūlīt, tūlīt viss būs izdarīts, paveikts, pabeigts. Vēl tikai zīmogs uz papīra lapas jādabū, vēl cietas rokas vilkts spalvas švīkojums aiz zīmoga vajadzīgs.

Bet durvis neveŗas, zīmogs noslēpies, papīra lapa ieslēgta galda atvilktnē.

Kājas pinas, vārdi jūk. Spēka vairs tikpat kā nemaz...

Un tomēr - beidzot viss izdarīts! Kāds uzdevums ir paveikts. Kāds novēlējums ir vērsts īstenībā, kāda pārrauta saite ir atkal sasieta, un uzņemtas jaunas rūpes. Kādēļ? Tādēļ, ka tas bija jādara, ka citādi nevarēja. Un daudz vēl būs jādara. Šis ir tikai sākums. Bet tagad varēs darīt.

 

*

Soma jau aizsprādzēta, mētelis jau pa rokai, kad pie durvīm zvana. Pasvešs kaimiņš stāv un smaida:

„Es jums kaut ko atvedu,” un noliek viņai priekšā vecu tumšbrūnu sienas pulksteni, kam nespodrs ietvars, izkritusi mēle un nolūzuši rādītāji.

„To kādreiz atradu jūsmāju lūžņu kaudzē. Domāju - tas agrāk piederēja jums. Varētu vēl salabot. Vai gribat? Stikls vēl vesels, koka sānus es nopulētu spīdīgus kā jaunus. Tikai pārējais gan jums pašai jāsalabo.”

Viņa stāv un skatās pulksteņa nodzeltējušā sejā un apjūk - ir vai nav vecākiem uz kāzām dāvinātais laika mērītājs? Tas pats, kas gadu desmitiem ēdamistabā pie sienas vērojis ap galda sēdētājus, redzējis bērnus uzaugam un pieaugušos nosirmojam.

Kā pēc pusmūža atkal tuvu radu satiekot, svešums un neziņa stumj prom, bet pēc brīža acs aprod, un sirds atpazīst, tā, rokā paņemot, daudz cietušais sienas pulkstenis viņai kļūst atkal pazīstams. Viņa to cilā un klausās, kā pulksteņa kastē grab nolūzušie stundu un minūšu rādītāji un džinkst pārrauto atsperu gali.

„Vai to vēl iespējams salobot, jaunu sirdi ielikt? Tā, lai tas būtu atkal tai pašā istabā, pie tās pašas sienas, kur bija agrāk. Un, ap galdu sēžot, mēs klausītos tā vienmērīgā ritmā kā dzīvas mājas veselīgā pulsā?” Šaubas viņā šaudās pāri priekam.

„Protams,” jaunais kaimiņš viņu vēro pētīdams, „visi ritentiņi, viss, kas pulkstenim vajadzīgs, lai tas darbotos, jums pašai jāsagādā un jāsaliek atpakaļ. Bet, ja grib, sataisīt to var.”

„Un vispirms mājai jumts jāuzliek, sienas jāsalabo, izplēstās grīdas jāieliek, lai to varētu pie sienas piekārt...” viņa domā un rokās šūpo savas bērnības apliecinātāju.

„Tieši tā,” viņa atliec plecus un saka. „Un paldies, ka paglabājāt, ka tas vēl ir iespējams!”

 

*