Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

 

BAGĀTĪBA VAI NASTA?

Lūcija Bērziņa. Pa svešiem lielceļiem. Atmiņu skicējumi. LaRAs Grāmatu klubs, 1991. 253 lp.

 

"Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis." Ar šādu atziņu Māris Čaklais 1963. gadā iesāk kādu dzejoli, kuŗā pēdējās rindas skan: "Smaga ir tāda nasta, smaga."

No dzejnieka premisām izejot, atmiņu rakstīšanai varētu būt divējāda motivācija -vēlēšanās dalīties savā pieredzes bagātībā ar citiem, vai arī vajadzība novelt no saviem pleciem kādu nastu, tās smagumu "izsūdzot" lasītājiem. Tāpat arī lasītājs var vai nu bagātināties, uzzinot kaut ko jaunu, vai arī gūt īpatnējo gandarījumu, ko sagādā romāna vai filmas varoņa piedzīvojumu un izjūtu salīdzināšana ar savējām. Domājams, ka šiem atmiņu skicējumiem būs divējādi vai pat trejādi lasītāji arī citādā ziņā, proti, tie svešu lielceļu" staigātāji, kuŗu gaitas līdzinājās autores piedzīvotajām, tie, kas palika dzimtenē un iznesa uz saviem pleciem atšķirīgas pieredzes nastu, un arī tie, kuŗus svešie lielceļi piespiedu kārtā, kā Melāniju Vanagu, aizveda "Veļupes krastos".

Šeit aplūkojamais darbs ir Lūcijas Bērziņas otrā atmiņu grāmata. Tā aptveŗ laika posmu no 1944. līdz 1949. gadam. Par pirmo grāmatu Pārnākšana (1986) autorei piešķirta ģen. K. Goppera fonda balva.

Viena no smeldzīgākajām nodaļām krājumā Pa svešajiem lielceļiem ir pati pirmā, kuŗā attēlota šķiršanās no mīļās pilsētas Rīgas un mīļiem cilvēkiem - vīra, mātes un brāļa. Aizbraucēja, līdzīgi tūkstošiem citu, smago šķiršanās brīdi lūko atvieglināt ar izmisīgo cerību, ka šī aizbraukšana ir tikai pagaidām un uz īsu laiku, ka kaŗš drīz beigsies un būs atkal iespējams atgriezties brīvā Latvijā un turpināt normālu dzīvi. Tā maldi dažkārt palīdz panest īstenību.

Seko Vācijā vadīto bēgļu gaitu apraksts, kas neskaitāmās detaļās un izjūtās atspoguļo ne tikai autores un viņas ģimenes, bet daudzu likteņbiedru piedzīvojumus un pārdzīvojumus. "Man pēkšņi radās priekšstats par to, kas ir bēglis," raksta autore. Es tāda biju. Biju pametusi iemīļoto pilsētu, biju šķīrusies no ģimenes piederīgajiem un tagad ar divi maziem bērniem soļoju uz kādu nezināmu vietu." Nospiedoša neziņa ir bēgļa dzīves esence.

Atmiņu skicējumu smagumpunktā ir pati autore ar savām izjūtām un piedzīvojumiem, tāpat arī viņas vīrs un abi mazie bērni. Taču pavīd arī daudzu likteņbiedru, latviešu, raksturojumi: dūšīgā Elzas tante, uzņēmīgais īpatnis Hugo Skrastiņš, Baltijas Universitātes mācībspēki un tā joprojām. Veikli padevušies tipisku vāciešu un viņu izdarību un uzvešanās skicējumi: mietpilsonisku vācu madāmu pēcpusdienas kafija, fanātiskā naciķa sieva Viksa kundze ar Universitātes izglītību bet Kinder, Küche, Kirche mentalitāti, skopā zemnieka sieva un slavenais vācu pedantisms, pateicoties kuŗam jāzaudē pakas ar vīra krekliem, bet toties laimējas atgūt pirms laika uz nomaļo Georgentāli aizsūtītās mantas. Drausmīgo Drēzdenes degšanu autore vēro no Freibergas, kas ir stundas brauciena attālumā. Pat no tālienes tā šķiet kā pasaules bojā ejas aina. Vai tiešām sabiedrotajiem mākslas un kultūras centra izpostīšana ar milzīgajiem, šausmīgā liesmu nāvē bojā gājušiem cilvēku upuŗiem bija vajadzīga? Autores neatbildētais jautājums, kā viņa raksta attiecīgās nodaļas beigās, pamazām pārklājies ar vēstures putekļiem.

Grāmatas pēdējā daļā aprakstīta autores līdzdalība Baltijas Universitātes organizēšanā un darbībā. Šai pasākumā ieguldītos nepilnus trīs gadus autore uzskata par visinteresantākajiem savā dzīvē, neskatoties uz salšanu, badošanos un bērnu slimošanu. Viņa pieskaŗas jautājumam par trīs Baltijas tautu atšķirību vienai no otras, kas izpaužas arī BU darbā - kaut visi sadzīvo labi un respektē brāļu tautas īpatnības, tomēr īsta draudzība nerodas, un katra tauta uz kaimiņu pusi raugās ar "tādu kā lielu neuzticību". Autorei ir daži minējumi, kādēļ tas tā.

BU studenti un mācībspēki pārvar neiedomājamas praktiskas grūtības, ar savām izglītības slāpēm pārsteidzot kā vietējos vāciešus, tā amerikāņu pārvaldes pārstāvjus. Zīmīgi, ka studentu kopskaitā latvieši ir pārsvarā. Autore ar nožēlu atzīst, ka mūsu laikmetā, kuŗam raksturīga interešu nosliece uz materiālām vērtībām, ir neiespējami restaurēt šī pēckaŗa posma vienreizējo gaisotni." Bet toreiz, pēc pieredzētā kaŗa posta, bija atkal radusies ticība garīgām vērtībām. Kur tādu rast šodien?

Līdzīgi pirmajai, arī pēdējā nodaļa apraksta šķiršanos. Un arī no Pinebergas šķirties ir neiedomājami grūti", taču atkal palīdz cerība uz nākotni, kas varētu atnest atgriešanos dzimtenē.

Atmiņu posms ietveŗ drūmus, pat traģiskus notikumus, tomēr grāmatas gaisotne visumā ir gaiša un cerīga. "Ir brīži, par kuŗiem neiespējami rakstīt," kādā vietā atzīstas autore. Viņa atradusi par lietderīgāku dzīvi vērot caur pozitīvām acenēm un atskatoties atrast pat humoru tur, kur notikuma brīdī tādu nesaskatīt. Pat smago gaitu visjuceklīgākajos apstākļos autorei liekas, ka "laime to pavada un neatstāj." Lūcija Bērziņa, kuŗai šogad (1992) atzīmējama 85 gadu jubileja, šķiet dzīva liecība Nīčšes aksiomai - kas tevi nenobendē, tas stiprina tevi!"

 

Biruta Sūrmane