Jaunā Gaita nr. 189, novembris 1992

Gunars Bekmans

RIČU-RAČS

 

Sems Donaldsons Jr. piegāja hoteļa bārā pie letes, uzrausās sēdeklī un vērās krodziniekā ar pusaizmigušu aci.

„Harvey Wallbanger,” viņš nosauca uz labu laimi pirmo dzērienu, kas ienāca prātā.

„No. No Harvej Volbenger. Sorī,” teica letes vīrs. „No Galliano.”

„Oh,” sacīja Sems, kā šādās reizēs parasts, un mēģināja iedomāties, kā jauniegūtā ziņa iekļautos šī vakara raidījumā uz ASV: „Vienu gadu pēc neatkarības atgūšanas, Latvijā nav dabūjams Galliano!”

Nē, pārāk negatīvi, sekli, trūkst substances.

Izšķīries par vienu lietu, viņš pievērsās nākošai. Ko dzert?

Faktiski viņam negribējās nekā. Vakar vakarā, mēģinādams turēties līdzi latviešu kolēģiem, bija iebaudījis mazliet par daudz.

Ienāca te cerībā izperināt vēl kādu domu vai satikt kādu ārzemnieku, bet nekas labs nerādījās.

Pāris puišu letes galā sarunājās savā valodā. Pustumsā divi vecāki pāri sēdēja klusi pie galdiņiem, kā pie bikts, un raudzījās stīvi sev priekšā.

Bija vēl agrs. Laukā lija. Bija drūmi.

Sems raudzījās letes vīrā bezcerīgi un atkārtoja to pašu: „Oh.”

Tā kā vairāk nekas tam nesekoja, vīrs aiz letes pārņēma iniciatīvu savās rokās.

„Ai fiks. Somesing gud,” viņš teica. „Jū laik.”

„Oh,” teica Sems vēlreiz. Jā, tas bija labākais atrisinājums. Tad piebilda: „Okay.”

Nu viņš varēja mierīgi padomāt par šīvakara pārraidi. Trīs minušu reportāžai par Baltijas valstīm pietrūka taisni 12 sekunžu. Viņam atlika dažas stundas, lai tās piepildītu.

Tā viņš arī nemanīja, kad ienāca vīrs lietus mētelī un nosēdās ne blakām, bet vienu vietu tālāk.

„Jūs esat amerikānis,” Sems dzirdēja kādu ierunājamies angliski.

Sems paskatījās uz jaunienācēju. Tas raudzījās viņā. Bija jāatbild.

„Pareizi.”

Bāra vīrs atnesa dzeŗamo. Sems iestāstīja, lai pieskaita to pie istabas rēķina un sagrabināja santīmus dzeŗamnaudai.

„Dzīvoju Ņujorkā 42 gadus,” tā vīrs makintošā.

To varēja ticēt. Viņa valodai bija Bruklinas piegarša.

„Jā. 42 gadus. Tagad te. Un jūs?”

„Komandējumā.”

Svešais pasūtīja importētu alu.

„Komandējumā?”

„Jā. No ABC televīzijas. Uzņemt skatus no viena gada brīvības jubilejas.”

„Uzņēmāt?”

„Jā. Pašlaik strādāju pie beigu komentāriem.”

Sems izņēma bloknotu un zīmuli un izlikās nevaļīgs.

„Komentāri? Par ko?”

„O, par pagātni. Okupāciju. Citēt kādu izcilu latviešu personību.”

„Okupantu mums bijis daudz. Izcilu latviešu maz. Redziet sakarību?”

„Jā,” teica Sems nevīžīgi un likās aizņemts ar savu bloknotu.

Dabūjis pasūtīto, vīrs lietus mētelī iedzēra vienu malku un pasvieda pāris naudas zīmes uz letes.

„Jā, tādi nu mēs esam. Pret okupantiem vienmēr liels respekts un godbijība. Izņemot toreiz...” viņš iesmējās. Varu pastāstīt par vienu gadījumu ... ar vienu okupantu,” bet, kad Sems neatbildēja, atsāka ko citu: „jeb par latvieti, kas bija viens no trim labākajiem Manhatanā. Savā arodā.” (Viņš ‘arodam’ lietoja angļu vārdu occupation).

Sems atlika bloknotu un zīmuli atpakaļ kabatā, iedzēra savu dzeramo un taisījās atvadīties. Kad nav, tad nav.

Bet tad viņš pārdomāja. Dzēriens bija lielisks, angļu valoda nevainojama, un kas zina, varbūt tās 12 sekundes sanāks no stāstāmā vien.

Svešais salēja atlikušo pudeles saturu glāzē, pagrūda glāzi tuvāk un nosēdās Semam blakus. Iedzēra un sāka:

„1945. gads sākās neģēlīgi auksts. Pēc Ziemassvētku kaujām Kurzemes frontē bija klusums.

Unteršārfīreram Indulim Daukstam bija palaimējies. Bajonete bija izgājusi caur kājstarpi, tikai mazliet skarot cisku.

Ierakumu priekšā gulēja 9 krievi. Divi bija dabūjuši galu tepat tranšejā.

Dzelzs krustu par to vairs nedeva (viņam jau tāds bija), bet dabūja ko labāku. 48 stundas atvaļinājumu.

Tas ir, vienu dienu ceļā uz Liepāju, vienu dienu atpakaļ un vienu nakti ar jauno sievu.

Bija precējušies tikai pirms mēneša. Viņš to labi nemaz nepazina. Tagad būs laiks iepazīt.

Kļuva silti par to domājot vien. Viņš steidzās pa sniegaino ielu uz augšu. Vēl dažas mājas un tad kāpa augšā pa trepēm. Pašā augšā, bēniņos, viņa sievai bija dzīvoklītis. Nekā daudz vairāk par vienu vienīgu gaŗu istabiņu.

Jau dzirdēja pazīstamas skaņas. Vinteru: „Sapņot par mīlu un laimi ik katrai meitenei tīk.” Plate bija dāvana kāzās no vada komandieŗa.

Ar satrauktu sirdi viņš jau sniedzās pēc durvju kliņķa, tad aprāvās. Viņš bija dzirdējis ko citu ar. Balsi.

Viņš klausījās vēl. Jā, tā nāca no iekšienes. Tā bija vīrieša balss. Vācu. Tad kāds skaļi iesmējās. Tā bija viņa. Viņa sieva.

Ko nu? Nospiest kliņķi un iet iekšā? Ja nu durvis ir aizslēgtas jeb aizbultētas?

Balsis atkal. Smiekli.

Indulis atkāpās. Nolika līdznesto sainīti ar kantīnes šņabi un cigaretēm zemē. Viņš pagāja atpakaļ vēl, tad metās ar visu sparu durvis.

Tās lūza un atsprāga vaļā. Atlaidusies uz gultas, bija - vīrs apakšbiksēs un viņa, Induļa, sieva. Tai mugurā nebija nekā.

Uz krēsla atzveltnes karājās vācu armijas virsnieka uniforma un josta ar pistoli. Vīrs grāba pēc tās, bet Indulis bija veiklāks. Viņam rokā bija Mauzers, tēmēts vācietim krūtīs.

„Nein,” viņš brīdināja.

Virsnieks sāka ko teikt, rādīja uz savu uniformu. Uzstājās, pavēlēja.

Indulis neteica nekā, tikai pacēla pistoli augstāk, mērķējot runātājam taisni pierē.

Majors atlaidās, tad apklusa pavisam. Patafons spēlēja tālāk: „Sapņot par mīlu un laimi...”

Sieva bija aizrāvusi sev ko priekšā. Savādi, domāja Indulis, vīra priekšā kautrējas, svešinieka ne. Jeb varbūt vācietis nebija svešinieks. Cik maz viņš tomēr viņu pazina.

Viņš izlādēja majora Parabellumu un pameta turpat uz galda.

Blakus franču konjaka pudelei, vācu cigaretēm, glāzēm, pelnu traukam un riču-raču spēlei.

Savu dāvanu viņš bija atstājis ārpusē.

Viņš ienesa to iekšā un nolika uz galda. Latviešu šņabi un Nordfronti.

Sieva ģērbās slēpdamās. Viņš laida. Vācietis ar sniedzās pēc savām virsbiksēm.

„Nein,” teica Indulis un paspēra krēslu ar uniformu tā, ka tas apgāzās.

Pie virsnieka frenča bija kaujas lentes, ievainoto nozīme sudrabā un dzelzs krusts. Pakāpi augstāks kā Indulim.

Viņš pacēla krēslu aiz vienas kājas. Drēbes sakrita čupā uz grīdas.

Vismaz fricis bija no frontes, ne aizmugures virsniekiem. Citādi būtu sametis panckas krāsnī.

Indulis nolika krēslu pie galda, noģērba mēteli un atsēdās.

„Nu. Kas jauns?” viņš prasīja.

Sieviete paskatījās uz viņu, nebūdama droša, vai tas bija teikts nopietni.

„Spēlējām riču-raču. To, kur zaudētājam kas jānoģērbj.”

„Uhm. Iedzersim, paspēlēsim vēl.”

Viņš pagrāba glāzi, to ar lūpu zīmuļa pēdām, izlēja saturu uz grīdas, pielēja, izdzēra un pielēja vēl.

„Tikai šoreiz spēlēsim tā, ka zaudētājam jāatvadās.”

„Jāatvadās?”

„Jā.”

„Jāatvadās no kā?”

„No šīs pasaules.”

„Kāpēc?”

„No trijiem, viens ir par daudz.”

Viņa apsēdās gultas malā. Padomāja.

„Es varu mēģināt izskaidrot.”

„Būs jau labi. Tā pati spēle, tikai vairāk bankā.”

Viņa uzvilka vienu zeķi. Piestiprināja pie zeķtuŗa, uzvilka otru. Lēni. Vilcinādamās.

„Un tu domā, ka varēsi mani nogalināt?”

„Vēl jau tu neesi zaudētāja.”

Ierunājās vācietis. Tā kā neviens viņam neatbildēja, viņš runājās viens pats.

„Pasaki, lai viņš paliek klusu”.

Bet majors nerimās. Kļuva skaļāks. Protestēja, cēlās kājās.

Indulis šāva. Pēlī. Blīkšt. Pavisam vienkārši. Lode nodžinkstēja atsperēs.

Iestājās klusums. Tikai patafons, beidzis spēlēt, vienmuļi činkstēja.

„Labs ir, sāksim,” viņš teica.

„Ko tad nu! Būsi uzcēlis visus nāburgus kājās!”

„Apakšā neviena nav. Es jau noskatīju. Tumšs.”

„Viņš tikai gribēja iet uz mazo mājiņu.”

„Labs ir, bet pasaki, lai tad nāk pie galda spēlēt riču-raču.”

Mazajā kambarītī logu nebija, izbēgt nevarēja. Ja gribi dzert, pagādā vēl vienu glāzi. Un izslēdz patafonu.”

Riču-račs nav sarežģīta spēle. Mazliet stratēģijas, mazliet laimes ir viss, kas tajā vajadzīgs.

Majors bija stratēģists. Viņš smēķēja daudz, dzēra maz. Spēlēja negribīgi, bet ņēma lietu nopietni.

Indulis smēķēja maz, dzēra daudz, bet šī bija viena no tām reizēm, kad nekāpa galvā. Viņš spēlēja izklaidīgi; laime bija viņa pusē.

Sieva ne dzēra, ne smēķēja, bet viņai neveicās. Viņas zaļie pinās citiem pa kājām. Kad abi pārējie jau tuvojās mājām, viņa bija labi ja pusceļā.

Majors nobeidza pirmais un nervozi smēķēja. Indulis tūlīt pēc tam un noņēmās ar dzeršanu. Sieva atlaidās krēslā:

„Nu ko - nošausi mani?” Indulis domīgi grozīja glāzi un neteica nekā. Sāka kaukt sirēnas. Gaisa trauksme. Majors tvēra pēc virsbiksēm.

„Nein,” purināja galvu Indulis. „Mēs paliekam šeit. Sagādā sveces”.

Jau ar pirmajām bumbām nodzisa elektrība. Istaba palika sveču gaismā. Sasēduši ap galdu, trio klausījās, kā bumbu sprādzieni nāca tuvāk un tuvāk, tad pārlēca pāri.

„Tev spēļu karšu nav?” prasīja Indulis pēc laba brīža.

„Ir”.

„Atnes”.

„Ko tad nu? Rausim zolīti?”

Indulis neatbildēja. Sieva atnesa karšu gubiņu un nolika viņam priekšā.

„Vilksim katrs vienu karti.”

„Un tad?”

„Mazākais zaudē. Zolītes likumi.” Viņš sāka maisīt kārtis.

„Pastāsti fricim kārtību. Kreics augstākais, tad pīķis, ercens, kāravs.”

Viņš nolika kārtis galdā, pašķetināja.

„Labs ir, velc.”

Viņi katrs izvilka pa kārtij.

Majoram bija melns deviņš, Indulim dāma, sievai kārava 5.

Vācietis ko teica, tad rūgti pasmējās un aizsmēķēja.

Indulim nebija nekā ko teikt. Viņš dzēra un klusi vēroja majoru. Sieva piecēlās:

„Izdomā. Man ir kaut kur jāiet.”

Viņa paņēma sveci un aizgāja uz kambarīti.

Istaba palika uz pusi tumšāka. Virsnieks ko teica atkal, bet Indulis to nesaprata.

„Mensch. Hose anziehen,” skaidroja majors.

„Nein. Hier bleiben,” bija viss, ko Indulis vāciski zināja.

„Ach, um Gottes willen!” šķendējās vācietis un rādija, ka viņam ir auksti.

Indulis gāja iebāzt vēl kādu pagali krāsnī. Tā priecīgi dega, kad atgriezās sieva. Indulis domīgi raudzījās liesmā.

„Izdomāji?” Kad viņš neatbildēja: „Būs jākāpj sārtā?”

„Nē.”

„Nu?”

„Duelis.”

„Duelis?”

„Starp mani un majoru.”

„Un es?”

„Tu sēdi uz gultas un skaiti līdz desmit.”

„Pagaid’. Es sēdu uz gultas un skaitu un jūs šaujat viens otru nost?”

„Apmēram tā.” Ar to viņš piegāja pie galda, paņēma vācieša pistoli un, pagriezis abiem muguru, ar to rīkojās. Izstāsti majoram. Mēs katrs ejam desmit soļu, tad griežamies un šaujam. Vari skaitīt vāciski.”

Kad viņam to pateica, vācietis tikko manāmi no-bāla.

„Das ist verrückt,” viņš norūca un sāka prasīt jautājumus.

„Kā viņš zinot, ka tu viņam dosi pielādētu pistoli?”

„To viņš nezina.”

„Kā tu varot būt drošs, ka viņš nešaus pirms es noskaitu desmit?”

„Pasaki viņam, ka es iešu pret spoguli. Ja viņš griežas apkārt pirms tu skaiti 10 - viņš ir beigts.”

Kamēr vācietim to izskaidroja, atskanēja atkal sirēnas. Trauksme atsaukta.

Viņi nostājās istabas vidū, pagrieza viens otram muguru. Indulis iedeva vācietim pistoli.

„Sāc skaitīt.”

„Eins, zwei, drei, vier, fünf, sechs, sieben, acht, neun, zehn.”

Troksnis bija spalgs.

Sieva atkrita gultā. Asiņains burbulis lauzās ārā pa muti. Pa acu dobumu vesela tērce krāsoja pēli sarkanu.

Abi vīrieši skatījās viens uz otru nesaprašanā, tad pieskrēja pie gultas. Abi, katrs no savas puses, tie piecēla viņu sēdus, bet līdzēt tur vairs neko nevarēja. Saudzīgi viņi atlaida to guļus.

Viņu pirksti saskārās. Neizvairījās. Savijās ciešāk. Viņi saskatījās; nedroši. Skatā nebija naida ... Nē, tur bija kas pavisam cits ...”

Stāstītājs aizdomājās un, kā likās, vairs nedomāja turpināt.

„Tā tad, lai paliktu divi vien, viņš nošāva savu sievu.”

„O, no. No, no, no. Viņš savu sievu nenošāva. Tas ir, ne tieši. Bija divi šāvieni. Viņi abi izšāva reizē. Lodes ceļā saskrējās. Viena tika novirzīta sievai acī, otra istabas durvīs. Negadījums.”

Viņi dzēra klusēdami.

Nē, reportāžai tur nekas nesanāk.

„Un kā ar to - vienu no trim labākajiem?”

„Jā, tas bija latvietis. Kabatzaglis. Kā jau teicu, viens no labākiem. Viņa specialitāte bija Manhatanas pārpildītās deju grīdas. Savu arodu piekopa diskojot. Tā ilgus gadus, līdz nāca aicinājums visiem latviešiem palīdzēt dzimtenei ar savu ekspertīzi. Viņš paklausīja. Tagad viņam ir mācekļi Rīgā. Latvijai vajag labākos.”

Jā, pēdējais teikums bija labs. No tā varēs kaut ko iztaisīt. Sems pierakstīja to savā bloknotā, pateicās par stāstu, atvadījās un aizsteidzās pie rakstāmmašīnas.

Zīmīti viņš atrada vēlāk vakarā. Pirms gulētiešanas sadomāja vēl noskriet lejā, nopirkt kādu amerikāņu žurnālu.

Gaidot uz liftu, pavērās makā, vai ir vēl kāds lats palicis.

Tur viņš zīmīti atrada. Angļu valodā tajā bija rakstīts:

Latvijai labākos. Es esmu labs. Gaidīšu.

Indulis D.

Istaba 723

Sems Donaldsons Jr. atlika naudas maku atpakaļ kabatā, pasmaidīja, tad piespieda augšējo pogu.

 

Beigas