Raimonds Staprāns

BRIEDIS-PETERSS

 

Lugā darbojas:

Jēkabs PETERSS, latvietis, čekists, čekas priekšnieka Džeržinska vietnieks komunistu puča sākuma posmā 1918. g.

Ādams ĒRDMANIS, latvietis, strēlnieku virsnieks, čekists, čekas darbinieks Maskavā 1918. g.

Fridrichs BRIEDIS, latvietis, pulkvedis, 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulka komandieris.

Nadježda Pavlovna MANČESTERA, krieviete, pulkveža Brieža mīļākā.

Sergejs STAPRĀNS, latvietis, leitnants, kalpojis zem Brieža 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.

Sieviete „M.J.” latviete, čekiste, moku kambaŗa „Melnais kabinets” darbiniece.

Jauneklis

Sargi

Darbība norit Maskavā 1918. g. no 22. jūlija līdz 28. augustam.

 

Vēstures panorāma

Savinkova organizētā sacelšanās pret Krievijas demokrātijas sagrāvējiem, komunistiem, notika 1918. g. 6. jūlijā. Sacelšanās tika vienlaicīgi organizēta 30 pilsētās. Ribinskā sacelšanos vadīja pulkvedis Briedis. Staprānu aizkomandēja pie ukraiņu un kazaku neatkarības vadoņiem. Neatkarīgi no sacelšanās Pievolgas pilsētās notika arī sociālrevolucionāru sacelšanās Maskavā, ko apspieda pulkvedis Vācietis. Kaujās pret brīvības un demokrātijas atjaunotājiem stipri cieta 6. latviešu pulks. Sacelšanos Ribinskā krievu nodevības dēļ latviešu vienības ātri apspieda. Briedi īslaicīgi arestēja, bet tad it kā pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja. Briedis atgriezās Maskavā, kur viņu 22. jūlijā apcietināja un 28. augustā nošāva.

Lugas darbība norit starp šiem diviem datumiem. Notikumu chronoloģija visumā atbilst vēsturiskai patiesībai, taču dramatisku apsvērumu dēļ vairāku personu darbība apvienota vienā tēlā. Tā Erdmaņa personā ietverts arī strēlnieks-provokātors Vārpa, un Nadježdas tēlu pašās beigās papildina drošsirdīgā latviete, Magda Kilbloka. Pulkvedi Briedi bez Petersa vēl nopratināja pāris krievu čekas virsnieku. Brieža izpestīšanu no čekas nagiem mēģināja organizēt arī kāds armēnis, taču tas prasītu jauna rakstura ievešanu lugā.

Visas lugā darbojošās personas ir vēsturiski dokumentētas: Pulkvedi BRIEDI čeka nošāva tumšā naktī, nomocītu, pusdzīvu, ārpus Lubjankas, pie iepriekš sagatavotas bedres. Viņa pēdējie vārdi lugā atbilst vēsturiskai patiesībai.

Jēkabu PETERSU kā terora simbolu tautas acīs Ļeņins aizsūtīja par gubernatoru uz Turkestānu, kur viņš parādīja, ka māk tik pat labi celt kā ārdīt. Petersa vārdi amerikāņu žurnālistei Luizei Braiantai: „Dieva dēļ, es vēlētos, kaut es to nekad nebūtu darījis!” deva ierosmi šai lugai.

Ādams ĒRDMANIS, pēc dabas būdams dēkainis, ir darbojies gan vācu slepenajā dienestā, gan čekā. Kad viņam Krievijā palika par karstu, viņš pārbēga uz Latviju un piedāvājās kalpot Latvijas pagaidu valdībai. Viņu arestēja. Pēc atbrīvošanas viņš kādu laiku darbojās nodevīgajā Andrieva Niedras valdībā.

Nadježda Pavlovna MANČESTERA palika Krievijā, un par viņas tālāko likteni autoram nekas nav zināms.

Sergejs STAPRĀNS, pārbēgot fronti, atgriezās Latvijā un stājās Pagaidu valdības dienestā, organizējot pirmās latviešu pretizlūkošanas vienības. Mieram iestājoties, viņš, pēc vairākiem neveiksmīgiem veikala pasākumiem, paredzot drīzu komunistu okupāciju, emigrēja uz Argentīnu, kur mira 1951. gadā.

Sieviete „M.J.”, latviete, darbojās slavenajā Lubjankas „Melnajā kabinetā” kā sadiste-mocītāja. Viņa nomocīja ne vienu vien latviešu patriotu. Vēlāk kā Padomju spiedzi viņu nošāva, pārejot Krievijas-Igaunijas robežu.

 

Priekšspēle.

 

(Izgaismojas Lubjankas šaujamā siena. Tās priekšā stāv Sergejs Staprāns.)

Sergejs Staprāns: Divdesmit septītajā gadā, nevarēdams iedzīvoties brīvajā Latvijā, dziļas depresijas mākts, sāku rakstīt atmiņu grāmatu. Atmiņu grāmatu 33 gadu vecumā? ... Fiziskas sāpes plosīja nervus. Nakti pēc nakts bezmiegs. Un, kad es palaikam uz rīta pusi iesnaudos, mani mocīja murgi: bija atkal 1918. gada vasara Maskavā. Sarkanā terora laikā mani bija notvērusi latvieša Jēkaba Petersa čekas patruļa. Pēc īsas iztaujas un nāves sprieduma pasludināšanas mani noveda čekas cietumā Lubjankas pagalmā un, kā simtiem citu latviešu, nostādīja pret mūļa sienu − tādu, kādu jūs šeit redzat... Man sasēja rokas aiz muguras, aizsēja acis, un tad es dzirdēju komandu: „Šaut!”... Lieki aizrādīt, ka es pārdzīvoju šo sapni atkal un atkal. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc man bija jāraksta: par Ļeņina puču, kas sagrāva brīvību Krievijā, par viņa apbrīnotāju un lojālo kalpu, Džeržinska vietnieku čekistu Jēkabu Petersu, bet galvenais par manu pulkvedi, Daugavgrīvas strēlnieku pulka komandieri, Fridrichu Briedi... Manā acu priekšā kā dzīva − Ziemassvētku nakts. Balti stāvi sniegputenī kā rēgi slīd uz vācu ierakumu pusi. Mazākais troksnītis, un uzbrukuma pārsteiguma moments būs zaudēts. Klīstošas lodes ievainotais apspiež vaidienu, lai tikai nenodotu savus cīņas biedrus. Dvēseļu putenis. Un viņu vidū, čukstošu balsi rīkojot, pamudinot, iedrošinot − pulkvedis Briedis. Fridrichs Briedis − lielais kaŗavīrs un ideālists ... Bet viss par velti!... Carisma sabrukums, revolūcija aizslaucīja mūs dziļajā Krievijā. Un tagad manā acu priekšā cita aina: Ribinskā, sarkanā Ribinskā! Vienā pusē ar vācu ķeizara naudu uzturētie Ļeņina spēki, Petersa čeka. Otrā pusē Briedis ar savējiem. Viņa sapnis un prasība − brīva Latvija. Viņš uzbruka pie Ribinskas. Viņa spēkus sakāva ar otra latviešu pulkveža Vācieša palīdzību. Kāda ironija! ... Un tagad gadu pēc gada, blenžot vaļējām acīm nakts melnumā, mani moka sirdsapziņa, ka varbūt es savu Briedi pametu nelaikā ... Viņš taču bija varonis! Jeb, kā daudzi varoņi, varbūt tikai aktieris, kā es, kā citi, kuŗi spēlē. Un šīs šaubas draud caururbt manu dvēseli...

Starp citu, manas grāmatas virsraksts ir Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules. Tas skan tik sentimentāli!... Mani pašu sauc leitnants Sergejs Staprāns, un mana loma šajos lielajos notikumos ir pavisam nenozīmīga.

(Siena atveŗas. Aiz tās Petersa čekas kabinets.)

 

I aina

 

(Čekas nopratināšanas kabinets Lubjankā. Galds, daži krēsli. Uz galda lampa ar zaļu abažūru. Otra stāvlampa, lai varētu spīdināt apsūdzētajam sejā. Uz galda kaudze ar apsūdzēto aktīm.

Kabinetā Ērdmanis, Peterss. Abi lasa un sakārto aktis. Klusums.)

Peterss: Starp citu, Ļeņins grib zināt, kā mēs esam reaģējuši uz Ribinskā pārķerto balto bandītu sarakstu.

Ērdmanis: Vairākus mazos gariņus man jau palaimējies arestēt. Visi gan lielāko tiesu krievi.

Peterss: Piesienas!

Ērdmanis: Bez nopratināšanas?

Peterss: Vai tad viņi nav atzinušies?

Ērdmanis: Ar mazu fizisku paskubināšanu − gandrīz visi.

Peterss: Un Jums ir no viņiem kāda jauna, svarīga informācija?

Ērdmanis: Vienkārši cilvēki. Viņi jau nekā nezina.

Peterss: Nu tā tad...

Ērdmanis: Visus?

Peterss: Nu protams! Nelaime tikai, ka viņi visi kopā neatsveŗ pulkvedi Perchūrovu.

Ērdmanis: Turienes neprašu dēļ mums viņš laikam būs izslīdējis caur pirkstiem.

Peterss: Šeit, Maskavā, manā vadībā tas nekad nebūtu noticis ... (Pieceļas, skatās Ērdmanim pār plecu, lasa.) Un tad vēl šis Fābe. Fābe, Fābe... Neparasts vārds. Vai zināt, kas...?

Ērdmanis: Vēl nav identificēts.

Peterss: (Pārcilā aktis. Nožāvājas.) Tad identificējiet... Cik pulkstens?

Ērdmanis: Vēls. Vai nebūtu laiks beigt?

Peterss: (Rāda uz papīru kaudzi.) Man vēl jāizrokas šiem cauri, lai varētu rīt nodot Ļeņinam apstiprināšanai.

Ērdmanis: Pulkstens jau gandrīz vienpadsmit.

Peterss: Kamēr Ribinskas baltie salašņas nav pie sienas − miera nebūs.

Ērdmanis: Vajadzētu reiz kārtīgi izgulēties. (Žāvājas.)

Peterss: Man puikam atkal bronchīts. Katru reizi, kad uznāk klepus lēkme, es pamostos. Es nezinu, vai tas Maskavas klimats vai nepiemērotā pārtika...

Ērdmanis: Es arī pagājušo mēnesi biju apaukstējies.

Peterss: Mums lieliem tas nav tik nopietni... (Raksta.) ... Sieva atkal norūpējusies, ka mazais nesaķer plaušu karsoni... Patiesībā es esmu pārsteigts. Angliete būdama, viņa turas tīri labi.

Ērdmanis: Ja Jūs vēlētos iet, es labprāt pabeigtu izskatīt šīsdienas ziņojumus.

Peterss: Paldies. Bet es tā kā tā nevaru pa naktīm gulēt, iedomājoties, ka starp Ļeņinu un pilnīgu sakāvi stāv šī mazā latviešu saujiņa ap Kremli.

Ērdmanis: Pagaidām nevaru iedomāties uzticamāku Kremļa sardzi par latviešiem!

Peterss: Pagaidām! Cik no viņiem, Jūs domājat, ir komunisti? Labi, ja pieci procenti.

Ērdmanis: Vai Jums neliekas, ka, sakaujot baltos pie Ribinskas, viņi savu lojalitāti Ļeņinam ir vairāk kā pierādījuši?

Peterss: Es savus latviešus pazīstu! Viņi vienmēr izostīs gaisu un piesliesies tam, kam vara rokās.

Ērdmanis: Man neliekas, ka mūsu pozīcijas Maskavā būtu taisni nedrošas ...

Peterss: Kamēr balto vadoņi kā Perchūrovs un Fābe nav mūsu rokās un pie sienas − nekas nav drošs ... (rakājas pa aktīm) Perchūrovs − to putnu es pazīstu, bet Fābe ... Šis vārds man nedod mieru.

Ērdmanis: Droši vien segvārds ...

Peterss: Par to neviens nešaubās, bet kas ... Mana nojauta saka, ka Fābe ir tas pats mūsu pulkvedis Fridrichs Briedis.

Ērdmanis: Pēc pēdējām ziņām viņš dzīvojot pie kādas tur Ļiazonova kundzes un pētot Austrumu reliģijas.

Peterss: Bet sacelšanās laikā viņš bijis Ribinskā!... Neesiet nu tik naivs!

Ērdmanis: Briedis taču devis Džeržinskim savu goda vārdu, ka tas ar netīro, kontrrevolucionāro politiku vairs nenodarbošoties.

Peterss: Kā tas nākas, ka Jūs kļūstat pēkšņi tik mīkstsirdīgs un apdomīgs, kad runa iet par balto latvieti?

Ērdmanis: Runa neiet par tautību, bet identifikāciju.

Peterss: Bieži mēs pat nepamanām, ka nacionāli-šovinistiskās jūtas sāk aptumšot mūsu objektivitāti.

Ērdmanis: Saprotu. Bet ir vēl arī lietas otra puse. Kopš Ziemassvētku kaujām Brieža popularitāte strēlniekos ir augsta.

Peterss: Nestāstiet! Pats esmu dienējis zem viņa. Prot valkāt uniformu. Bezbailīgs. Nav slikts stratēģis, bet politiski...

Ērdmanis: Kā visi militāristi...

Peterss: Buržujiski nacionālo ideju piesūcies! Ticiet man − viņš ir bīstams!

(Sieviete M.J. divu sargkareivju pavadībā ieved apm. 21 gadu vecu jaunekli.)

Sieviete M.J.: šis cilvēks noķerts aizdomās par piedalīšanos Ribinskas pretpadomju avantūrā. (Pasniedz Petersam aktis.)

Jauneklis: Es vienmēr esmu stāvējis par padomju varu.

Peterss: Kur tu biji naktī no 6. uz 7. jūliju?

Jauneklis: Kur citur kā Maskavā! Mani vecāki ir vienkārši strādnieki, kuŗi vienmēr ir stāvējuši un krituši par Ļeņinu un līdz nāvei ienīst kapitālistiskos izsūcējus.

Peterss: Tavā kabatā atrasta Ribinskas vilciena biļete. Kur tu biji naktī no 6. uz 7. jūliju?

Jauneklis: Es zvēru, ka neesmu nekad Maskavu atstājis!

Peterss: Izmeklēšana rāda, ka tev nav neviena liecinieka, kas to apstiprinātu... Kur tu biji naktī no 6. uz 7. jūliju?

Jauneklis: Lūdzu, nešaujiet mani. Es esmu latvietis. Es gribu dzīvot!

Peterss: Atbildi, kur tu biji naktī no 6. uz 7. jūliju?

Jauneklis: Es esmu jauns − es negribu mirt! Žēlojiet mani... ja Dievs debesīs, es zvēru...

Peterss: Tu zvēri?! (Paraksta pasniegto formulāru, iedod to sievietei, kuŗa pamāj sargiem ar galvu. Tie sagrābj raudošo jaunekli un ar varu aizvelk.) (Pauze.)

Ērdmanis: Uz kurieni, ja drīkstu jautāt?

Peterss: (Sausi.) Uz viņu pasauli.

(Klusums. Pēc brīža atskan šāviens.)

Ērdmanis: Viņš izskatījās kā lāga latviešu zēns.

Peterss: Lāga izskata zēni ir tie bīstamākie.

Ērdmanis: Vienmēr pastāv iespēja, ka viņam bija taisnība.

Peterss: Kā darbiniekam Jums jāsaprot, ka ārkārtējā komisija ir orgāns, kas ne tiesā, ne žēlo, bet pārvērš pelnos katru, kas nav ar mums. (Pārcilā ziņojumus.) Un, cik tālu tas attiecas uz mani, arī Briedis iederas šajā kategorijā.

Ērdmanis: Trūkstot pārliecinošiem pierādījumiem, mēs varētu nonākt nepatikšanās ar Vācieti un citiem latviešu komandieŗiem Sarkanarmijā.

Peterss: Brieža demonstratīvi kontrrevolucionārā nostāja, pametot savu pulku pēc mūsu maija rezolūcijas, pati par sevi jau dod pietiekošu iemeslu, lai viņu notiesātu ... Un, kas attiecas uz Vācieti... Tas vīrs ir oportūnists, bez jebkādas politiskas pārliecības.

Ērdmanis: Neaizmirstiet arī, ka Kremļa gvarde, kas sargā Ļeņinu, sastāv no Brieža vecajiem strēlniekiem − daugavgrīviešiem.

Peterss: Kāpēc tad Jūs domājat, ka es te sēžu kā uz adatām?

Ērdmanis: Jura ordeņa kavalieris, daudziem viņš ir varonis...

Peterss: Angļiem ir izteiciens: Nožēlojama ir tauta, kurai ir vajadzīgi varoņi.

Ērdmanis: Neesmu Anglijā dzīvojis − no viņu kultūras maz ko saprotu.

Peterss: Vai tad Jums neliekas, ka primitīvām tautām kā mums, latviešiem vai krieviem, vajadzīgi varoņi? Un, ja tādu nav, tad tie ir jāizdomā?

Ērdmanis: Jūs taču laikam nedomājat Raini, Lāčplēsi...

Peterss: Tas lutausis jau sen padzenams atpakaļ mežā...

Ērdmanis: Nu labi, bet Rainis ...

Peterss: Tas kungs atkal nevarot paiet garām nevienai meitenei, to acīm neizģērbjot... Viņam Šveicē esot mīļākā...

Ērdmanis: Bet tautai viņš ir gandrīz vai svētais...

Peterss: Droši vien tāds pat pozētājs kā Briedis: iet kaujā taisnu muguru, it kā lodes viņu neskartu.

Ērdmanis: Tautai jau laikam tāds vajadzīgs.

Peterss: Un mūsu uzdevums ir rūpēties par to, lai tas būtu Ļeņins un ne Briedis.

Ērdmanis: Nu labi. Armijai trūkst apdāvinātu kaŗavīru. Vai tad nebūtu loģiski pierunāt Briedi sastrādāties ar mums?

Peterss: Jeb viņu vienkārši pielikt pie sienas, un tad paziņot, ka noticis pārpratums.

Ērdmanis: Neviens tam neticēs!

Peterss: Pat ne tad, ja mēs atklāti piedāvāsim speciālai komisijai lietu izmeklēt?

Ērdmanis: Viņam ir aizstāvji šeit pat komitejas aprindās.

Peterss: Kā Jūs? (Pauze.) Neņemiet to nopietni ... Stunda ir vēla, un es tikai negribu kavēt laiku ar liekiem argumentiem ... Tagad sakiet ... Mēs Briedi apcietinām. Kas pēc Jūsu domām šajā situācijā būtu tas ļaunākais, kas varētu notikt?

Ērdmanis: Emociju uzplūdumā stichiska daugavgrīviešu masa (streļķu) dodas uz cietumu Briedi atbrīvot. Izceļas kauja ar apsardzi...

Peterss: Kuras lojalitāte ir apšaubāma ...

Ērdmanis: Līdzīgi gadījumi jau notikuši...

Peterss: Nestāstiet! Jums taisnība!... (pauze) Jo ilgāk domāju, jo vairāk sveŗos uz Jūsu pusi. Kā būtu, ja mēs piedāvātu viņam vadošu lomu Sarkanarmijā? ... Jā, piedāvāsim viņam vietu zem pulkveža Vācieša, kuŗu viņš ne acu galā neieredz. Kā jau romantiķis, viņš droši vien teatrāli atteiksies, kas dos mums iemeslu tikt no viņa vaļā.

Ērdmanis: Ja tikai mums izdotos noformēt juridisko pamatojumu...

Peterss: Kādu pamatojumu? Mums pietiek ar Džeržinska: Kas nav ar mums, tas ir pret mums!

Ērdmanis: Un ja viņš to krupi norīs un izrādīs interesi ar mums sastrādāties ...?

Peterss: Tad tikai pierādīsies, ka Briedī zem varoņa maskas iemājo tāds pats oportūnists kā Vācietis.

Ērdmanis: Es, tāpat kā Ļeņins, liktu savas kārtis uz ideālistiem...

Peterss: Es redzu, ka pēc visa šī laika Jūs vēl nemaz neizprotat Ļeņina politiku: Jūsu idejiski pārliecinātie komunisti mums ir bīstami, jo tie var mainīties, sākt domāt nepareizā virzienā un apdraudēt revolūciju ... Turpretim oportūnisti, labie oportūnisti − 500 cara virsnieki − strādā mums dienu un nakti bez atlīdzības, lai tikai par nožēlojamu maizes riecienu samaltu savējos. Bez tiem mūsu režīmam nebūtu nekādas iespējas pastāvēt! ... Lai nu paliek. Šonakt mēs to neizspriedīsim ... Atgriežoties pie Brieža...

Ērdmanis: Mans priekšlikums ir sūtīt pie viņa kādu no strēlniekiem − tādu, kam viņš uzticas.

Peterss: Naivu, ideālistisku strēlnieku? To nu gan nē! Šis darbs ir jāuzņemas Jums!

Ērdmanis: Es gan neesmu īstā persona.

Peterss: Dezertēt no buržuāziskās cara armijas nav nekāds grēks. Jūs esat virsnieks kā viņš − pie Brieža jāiet Jums!

Ērdmanis: Es nedomāju, ka viņš man uzticēsies...

Peterss: Es teicu, JUMS!

I ainas beigas

 

II aina

 

(Ļiazonova kundzes dzīvoklis Maskavā, kuŗā ir apmetusies viņas radiniece Nadježda Pavlovna Mančestera. Kontrastā čekas kabinetam, istaba ir samērā grezni iekārtota veclaicīgā krievu stilā. Ir daudz grāmatu, mākslas priekšmetu, lampu. Istabas vidū dīvāns. Vienā pusē tam blakus galdiņš, otrā krēsls, uz kuŗa atzveltnes uzkārts Brieža strēlnieku virsnieka uniformas frencis. Uz dīvāna apkampušies sēž Briedis un Nadježda.)

Nadježda: Nakti pēc nakts − kamēr tu biji projām, pusnomodā es dzirdēju soļus uz trepēm; mani pārklāja auksti sviedri un es uztrūkos.

Briedis: Nelāgi sapņi.

Nadježda: Es nebiju aizmigusi ... Bet šī bezgalīgā tumsība. Un vienīgi tu šinī tumsā kvēloji kā sārta liesma.

Briedis: Nadježda, mīļā! Es steidzos atpakaļ cik ātri vien varēju.

Nadježda: Vakar atskrēja Reinberga māsa. Čekisti pie viņas meklējuši leitnantu Staprānu; lielījušies, ka apcietināšot daudzus kontrrevolucionārus, minējuši arī tavu vārdu... Vai tur apakšā nenoklaudzēja durvis, jeb man tik tā izlikās?

Briedis: Tie tavi nervi.

Nadježda: Bet kāpēc tiem čekistiem vajadzētu minēt tavu vārdu?

Briedi s: Reinberga bailēs droši vien pārklausījās ...

Nadježda: Viņa nav no bailīgajām.

Briedis: Par manu darbu Ribinskā čekai nav ne mazākās jausmas.

Nadježda: Varbūt, ka tā ir mana vajāšanas mānija, bet vakar man likās, ka kāds mūs pastāvīgi novēro no pretējās ielas puses.

Briedis: Tik reti dzīvē ir tie acumirkļi, kas modina jūtas. Es lūdzu tevi − neļauj čekai tos iznīcināt.

Nadježda: Kad tu esi prom − manas dienas slīd kā sapņi. Tikai pie tevis es jūtos nomodā.

Briedis: Tādēļ nāc! Ribinskā, pat kaujas laikā tu man vienmēr stāvēji prātā.

Nadježda: Tev nepiestāv būt sentimentālam. ... Vai nav savādi − viens tavas rokas pieskāriens, un es atkal jūtos drošībā. Kamēr tu biji prom un ārā uz ielas trakoja Petersa čekisti, es domāju, kas notiktu ar mani, ja tu neatgrieztos ... kad nebūtu neviena, kas mani aizsargātu.

Briedis: Ja es reiz izgāju dzīvs cauri Tireļpurvam, tad tagad jau Petersa čekas lode mani nesameklēs.

Nadježda: Apsoli man, ka tu nekad, nekad vairs tādās avantūrās kā Ribinskas balto akcijā nepiedalīsies.

Briedis: Es tev apsolu: kamēr es esmu ar tevi, mums nekas ļauns nenotiks.

Nadježda: Tas nav, ko es tev prasīju.

Briedis: Vairāk solīt es tev pagaidām nevaru.

Nadježda: Un par to es tevi ienīstu ... Nē, tie ir meli! Turi mani ciet, lai es pēc visām šīm baiļu pilnajām dienām beidzot zinātu, ka šeit esi TU!

(Pēc mirkļa Briedis pēkšņi atraisās no skavām un pieceļas, pagriežot Nadježdai muguru.)

Nadježda: Kas notika? Vai es ko nepareizu pateicu?

Briedis: Piedodi! Tam nav nekāda sakara ar tevi!

Nadježda: Neizliecies! Kopš atgriešanās no Ribinskas, tavas domas ir bijušas visur, bet ne šeit.

Briedis: Es nevaru sev piedot, ka iedzinu drošā nāvē cilvēkus, kuŗi man uzticējās.

Nadježda: Nevaino tikai sevi vien. Galu galā tā taču bija Savinkova stulbā ideja.

Briedis: Iesaistīt sazvērestībā strādnieku un zemnieku pārstāvjus? Tik naiva vientiesība var perināties galvā tikai tādam ar aklību sistam kā man! Strādnieki palīdzēs baltajiem! Kāda lētticība no manas puses!

Nadježda: Nemoki sevi velti un nāc! (Izstiepj rokas.) Kaŗš ir beidzies. Mēs dzīvosim klusu − tu varēsi nodoties studijām, kā tu to vienmēr esi vēlējies.

Briedis: Tagad tu runā kā sieviete! Ja viņš nebūtu solījis Latvijai brīvību, armiju, pārvaldi, es nekad nebūtu viņam piebiedrojies. Tas viss izklausījās tik ticami: pēc sacelšanās pie Volgas nāktu sacelšanās Maskavā. Vācu aģents un kalps Ļeņins būtu sakauts un gāzts. Atjaunotā Krievija vērstu fronti pret vāciešiem, izdzītu tos no Latvijas atpakaļ savās vecajās robežās, un mūsu zeme būtu brīva! Ilūzijas! Ilūzijas!

Nadježda: Gan tavi latvieši sacelsies un atbrīvos.

Briedis: Kopā ar krieviem? Radko Dimitrijeva daiļrunības apvārdots, es Ziemassvētku kaujās dzinu savus vīrus nāvē, lai vairotu šī izskatīgā ģenerāļa personīgo slavu ... Krievi mūs nodeva! Un tas pats tagad otru reizi pie Ribinskas! Ar šo tautu man vairs nav nekā kopēja!

Nadježda: Es tikai ceru, ka šajā kategorijā tu neieskaiti arī mani.

Briedis: Tevī iemīt viss, pēc kā es ilgojos un kā man kā latvietim trūkst − siltums, lojalitāte, uzticēšanās, nodošanās...

Nadježda: Pietiek, pietiek tavu tukšo glaimu!

Briedis: Tā ir svēta patiesība.

Nadježda: Man nepatīk, ka tu dievojies. Es vienmēr domāju, kā tas būtu, ja tu būtu sasities ar kādu latviešu sievieti. Varbūt, ka tā tevi varētu padarīt laimīgāku, nekā es to spēju šobrīd.

Briedis: Tagad tu atkal meklē komplimentus.

Nadježda: Nemaz nē! Ja tu man neliktu justies tik nedrošai...

B r i e d i s: Tu labi zini manas domas par latviešu sievietēm: tās ir aukstas, iedomīgas, kalkulējošas.

Nadježda: Tagad tu atkal pārspīlē.

Briedis: Tev taisnība, es pārspīlēju. Viņas ir nepārspējamas praktiskā dzīvē, bet mīlestībā ... lai nu paliek.

Nadježda: Un, kā visas krievietes, es tev laikam deru tikai mīlestībai...

Briedis: No Rīgas līdz Maskavai − tu biji vienmēr, kad man tevis vajadzēja. Neviena savtīga latviete to nebūtu darījusi.

(Zvans pie durvīm.)

Nadježda: Kopš Ribinskas katru reizi, kad skan zvans, es saraujos... Kas tur?!

Briedis: Nē, tu ielaid, kamēr es apģērbjos!

(Nadježda aiziet. Briedis pa to laiku uzvelk frenci un pielādē revolveri, pārbauda aizslēgu. Pēc brīža atgriežas Nadježda ar Ērdmani-Birzi.)

Nadježda: Šis kungs saka, ka viņš tevi jau pazīstot.

Ērdmanis: Es mazliet pamaldījos, pirms atradu Jūsu dzīvokli.

Briedis: Šī nomaļā vieta ir vairāk kā piemērota manam tagadējam dzīves veidam.

Ērdmanis: (Apskata istabu.) Interesanta lampa, dārgie sējumi...

Briedis: Visi pieder laipnajai saimniecei Ļiazonova kundzei, kuŗa man šeit atļāva apmesties.

Ērdmanis: Dzirdēju, Jūs studējot Austrumu reliģijas...

Briedis: Šajos grūtajos pārvērtību laikos mums latviešiem tās ir ļoti noderīgas ... Jūs man neticat?

Ērdmanis: Ir neparasti, ka taisni Jūs esat izmeklējis šo studiju lauku.

Briedis: Es redzu, Jūs joprojām man neticat!

Ērdmanis: Un Jūs par sevi varat droši teikt, ka šīs studijas atsveŗ Jūsu darbu strēlnieku pulkos?

Briedis: Pašlaik? Noteikti!

Ērdmanis: Un agrāk arī? ...

Briedis: Tik ilgi, kamēr viņi cīnījās par brīvu Latviju... Bet šis laikam nebija Jūsu apmeklējuma iemesls?

Ērdmanis: Atklāti, bez ievadiem! Mani sūta slepena strēlnieku grupa, kuŗu es pagaidām nedrīkstu identificēt, ar priekšlikumu Jums iestāties atpakaļ strēlniekos.

Briedis: Un Jums, tāpat kā citiem, ir atklāts noslēpums, ka es neesmu solidarizējies ar viņu 17. maija lēmumu vairs necīnīties pret vācu iebrucējiem.

Ērdmanis: Es nevaru Jums pilnīgi droši apsolīt, bet pastāv doma, ka Jūs atkal varētu atgūt sava pulka komandieŗa posteni.

Briedis: Es ceru, ka Jūs arī apzināties, ka Jūsu piedāvājums ož pēc kontrrevolūcijas un ir smagi sodāms.

Ērdmanis: Esmu pārliecināts, ka Jūs nedarīsit neko tādu, kas aptraipītu Jūsu un Jūsu strēlnieku godu.

Briedis: Labi! Atgriežoties pie ... Kas ir tā autoritāte, kas mani iecels?

Ērdmanis: Strēlnieki un padomju vara.

Briedis: Balstoties uz ko?

Ērdmanis: Uz to, ka, Jums pulku atstājot, viņi apzinājās, ka zaudējuši vienu no rūpīgākajiem un varonīgākajiem komandieŗiem.

Briedis: Nelieciet man justies neērti...

Ērdmanis: Un galvenais − viņi Jums uzticas.

Briedis: Pietiks! Un paldies Jums par veltīto uzticību, ko es augsti novērtēju, bet, kā tas ir visiem zināms, es ar politiku un kaŗa lietām vairs nenodarbojos.

Ērdmanis: Jūs pazīstot, to gan negribētos ticēt.

Briedis: Jūs vēl neticat? ... Kad Džeržinskis mani pirmo reizi aizturēja, es viņam apsolīju, ka − kā viņš saka − „ar to netīro lietu kā politiku” vairs nenodarbošos.

Ērdmanis: Strēlnieku acīs Jūs joprojām esat viņu komandieris.

Briedis: Ja viņi tā būtu domājuši, viņi būtu piebiedrojušies manam aicinājumam cīnīties par mūsu zemes atbrīvošanu, nevis meklēt laimi kaut kur šeit, Krievijas klajumos.

Ērdmanis: (Pusčukstus.) Nē, paklausieties! Un tagad tas, ko es teikšu, lai paliek tikai starp mums. Kā viens latvietis otram: iekšēji strēlnieku noskaņojums sakarā ar Brest-Ļitovskas miera līgumu, kuŗā Trockis un Ļeņins iztirgoja Latviju vāciešiem, ir radikāli mainījies. Viņi tagad ir pret lieliniekiem, bet viņiem trūkst komandieŗa, kam sekot. Ja nu Jūs uzņemtos viņu vadību ...

Briedis: Vai beidzot drīkstu jautāt, ka vārdā Jūs tagad runājat?

Ērdmanis: Kā latvietis latvietim, kuŗš pazīst strēlniekus.

Briedis: Tad atļaujiet man teikt kā latvietis latvietim: Es savas dzīves apmierinājumu esmu atradis reliģijās, kas ir daudz tīrākas un skaidrākas nekā mūsu netīrā politika ... Vai esat manī vīlies?

Ērdmanis: Man jāatzīstas, ka jā. Kad nācu, tad domāju, ka Jūs nepametīsit savus strēlniekus viņu liktenim. To nav darījis Vācietis, to nav darījis ...

Briedis: Vācietis ir intrigants, kam rūp tikai paša slava un karjera!

Ērdmanis: Bet viņš ir tur ar savējiem, un Jūs esat šeit. (Pieceļas.) Es tikai ceru, ka, latvietis būdams, Jūs neziņosit par mūsu sarunu čekai.

Briedis: Kā lai es zinu, ka Jūs pats nerunājat čekas vārdā?

Ērdmanis: Jūs nezināt! Šajos apstākļos neviens nevar zināt! Bet kādreiz mums dzīvē jāuzticas un jāriskē ... (Pieceļas, lai ietu.) Man tiešām žēl par traucējumu.

Briedis: Ir atklāts noslēpums, ka Jūs pats aktīvi esat iesaistīts čekas darbā.

Ērdmanis: Es to neesmu ne noliedzis, ne slēpis.

Briedis: Nu tāpēc! Miniet vienu iemeslu, kādēļ man Jums būtu šoreiz jāuzticas.

Ērdmanis: Tādēļ, ka mūs abus vieno kopējas rūpes par Latvijas brīvību.

Briedis: Es neesmu pārliecināts, ka, runājot par Latviju, mēs domājam vienu un to pašu.

Ērdmanis: Es tiešām Jūs vairs nekavēšu ...

Briedis: Pagaidiet! Pienāciet rīt!

Ērdmanis: Tas nozīmē, ka visas cerības vēl nav zudušas?

Briedis: Es neko nesolu. Pienāciet rit! (Ērdmanis aiziet.)

Nadježda: Čekas provokātors?

Briedis: Kas to lai zina. Varbūt, ka godīgs cilvēks.

Nadježda: Tu vari paļauties uz sievietes intuīciju. Viņš man neizklausījās īsts.

Briedis: Un tu vari man apgalvot, ka tev ir simtprocentīga taisnība?

Nadježda: To es, protams, nevaru, bet...

Briedis: Un vai tu arī zini, cik man procentu iespējas iznākt no kaujas sveikam?

Nadježda: Es to nemaz negribu zināt ... Pagaidi! Tu tagad vairs nerunā par lietu.

Briedis: Nē, tu pagaidi! Atļauj man tev izskaidrot. Saproti, ko tu arī nedarītu, visam ir zināms riska elements − kā kaujas laukā...

Nadježda: Tas nav gluži tas pats!

Briedis: Nu klausies, ko es tev saku: Ziemassvētku kaujās bija pāri par 30% kritušo un ievainoto, bet mēs tomēr gājām ...

Nadježda: Par māti Latviju ...

Briedis: Tieši tā! Un bez tavas ironijas.

Nadježda: Neskatoties uz to, ka krievu ģenerāļi ņirgājās: Jo vairāk latviešus izkaus, jo vieglāk mums būs vēlāk.”

Briedis: Neskatoties uz visu to!

Nadježda: Tā laikam ir visa jūsu, latviešu nelaime: tikai cīnīties − vienalga pret ko, neprasot, kas jums par to būs.

Briedis: Tu kā krieviete, nākot no lielas tautas, to nekad nesapratīsi. Septiņsimt gadu mēs esam šausti bez iespējas atbildēt. Un tagad, pēc visiem šiem gadiem, mums pirmo reizi, PIRMO REIZI ir doti rokās ieroči! Vai tāpēc ir kāds brīnums, ka mēs tagad šaujam uz visām pusēm!

Nadježda: Ieskaitot uz krievu inteliģenci! Domā, ka es neredzu, kā tavi strēlnieki, neizglītoti pašpuikas, apkauj izglītotus, humānus krievu cilvēkus? Kā tavi latvieši ar vācu ķeizara kalpu Ļeņinu un žīdu Trocki priekšgalā izvaro un terorizē krievu tautu?

Briedis: Mēs sākām runāt par vienu ... Nu nedusmojies un nāc ... Es taču vairs neesmu cīnītāju rindās un par viņu darbību šeit, Krievijā, neatbildu.

Nadježda: Bet es arī nekad neesmu dzirdējusi, ka tu viņus nosodītu.

Briedis: Mani strēlnieki ir vienkārši kalpu zēni, priekšpilsētas pašpuikas, kā tu to nostādi − bez izglītības, tagad internacionālu blēžu, komunistu, kuŗi murgo par vispasaules revolūciju − paradīzi zemes virsū, apstulboti. Vai TU necīnītos par paradīzi? Jā, saki man!!

Nadježda: Kāpēc tu kliedz uz mani? Esmu jau esmu kādreiz emocionāla, bet es vienmēr esmu gājusi, kur tu esi gājis.

Briedis: Es tā negribēju ... nu pagaidi. Kaujas laukā es domāju tikai par tevi.

Nadježda: Melis! Un nekļūsti sentimentāls. Tas mani padara nedrošu.

(Zvans pie durvīm.)

Briedis: (Pārbauda revolveri.) Ielaid!

Staprāns: Atvainojiet, ka negaidīju, bet durvis bija vaļā, un es domāju ... (Apkampj Briedi.)

Briedis: Es Jūs gaidīju jau vakar.

Staprāns: Kopš Ribinskas uz katra ielas stūŗa stāv pa Petersa čekistam. Viņi kontrolē katru vīrieti, kas jaunāks par četrdesmit.

Briedis: Piesēdiet, piesēdiet. Nadježda mums kaut ko sagrabinās...

Staprāns: (Paliek stāvam.) Jūs esat čekas uzraudzībā! Man tik tikko izdevās paslīdēt gaŗām pieliktajam špikam ... Lieta ir sekojoša: No drošiem avotiem uzzināju, ka Jūs apmeklēs čekas provokātors Ērdmanis un liks Jums priekšā atkal iestāties strēlniekos, lai vērstu viņus pret lieliniekiem. Saprotiet, tas ir izlikts slazds, lai pārbaudītu Jūsu politisko uzticamību. No Dieva puses es lūdzu Jūs ar viņu neielaisties... Kāpēc Jūs tā savādi skatāties?

Briedis: Ērdmanis te nupat bija un aizgāja.

Staprāns: Un Jūs viņam teicāt ko?

Briedis: Es teicu viņam, ka pārdomāšu, lai atnāk rīt no rīta.

Staprāns: Tas nozīmē, ka Jūs jau esat sevi politiski kompromitējis.

Briedis: Tas cilvēks izklausījās kā īsts, atklāts latviešu puisis. Un turklāt vēl virsnieks.

Staprāns: Provokātors!

Briedis: Es gan tur nekādu ļaunprātību neredzu. Un tāpat es arī neticu, ka man draud arests. Ja mana nojauta ir pareiza, čeka par manu darbību Ribinskā nekā nezina.

Staprāns: Ticiet man! Petersam ir rokā visi mūsu saraksti.

Briedis: Man taču ir segvārds − Fābe. Un bez visa tā man ir franču pase ...

Staprāns: Tas papīrs Jūs neglābs...

Briedis: Nu, piesēdiet taču. Nadježda, tev taču ir kaut kas...

Nadježda: Man ir šādi, tādi uzgriežamie − vai vēlaties...?

Staprāns: (Nervozi staigā.) Nu lūdzu, lūdzu taču nepūlieties. Laika ir maz! Reinberga māsa ieskrēja un stāstīja, ka norīkots smagais auto ar čekistiem, lai mani arestētu. Uz ielas sarkanais terors iet pilnā spēkā. Pāris dienu laikā simtiem ir pielikti pie sienas. Kāpēc Jūs domājat, ka iziesit sveikā?

Briedis: Ja viņi būtu gribējuši, viņi būtu varējuši mani nolikvidēt jau sen. Divas reizes čeka ir mani arestējusi un divas reizes atbrīvojusi.

Staprāns: Jums palīdzēja Jūsu popularitāte, bet tagad Jūs izaicināt likteni... Brauciet man līdzi uz Ukrainu. Es labi zinu ceļus pār robežu. Izgatavosim viltotus dokumentus un pazudīsim kaut uz laiku no Krievijas!

Briedis: Bēgt, vienmēr tikai bēgt! Kāda tam visam ir jēga?

Staprāns: Jēga ir tā, ka Jums jāturpina iesāktais darbs.

Briedis: Ļeņins, lai paglābtu savu ādu, ir Latviju nodevis vāciešiem. Tur mūs gaida gūsts, raktuves, bads. Ticības, ka krievi paši varētu nomest lielinieku jūgu, man vairs nav! Mums jāmeklē citi ceļi ... Un pa virsu visam tam − esmu noguris, garīgi noguris!

Staprāns: (Griežas pie Nadježdas.) Nāciet man palīgā viņu pārliecināt.

Nadježda: Ko es tur varu teikt − es esmu tikai sieviete.

Staprāns: Jūsu lojalitāte šobrīd ir nevietā.

Briedis: Jā, saki, ko tu patiesi domā.

Nadježda: (Norij asaras.) Neko!

Staprāns: Mana sirds saraujas, domājot, ka Jūs liekat savu dzīvību uz spēli − tas ir tik nevajadzīgi!

Briedis: Kad vajadzēs − mani strēlnieki mani aizstāvēs.

Staprāns: Strēlnieki kalpos katram, kas viņus paglābs no bada. Daudzi no viņiem kļuvuši par bandītiem, kas apspiež krievu iedzīvotājus.

Briedis: Daži salašņas − varbūt! Bet Jūs nevarat to teikt par mūsu virsniekiem Sarkanarmijā!

Staprāns: Tie daži! Un Jūs patiesi domājat, ka viņi Jūs pasargās? Izbēguši no vācu gūsta, noplēstiem uzplečiem viņi cīnīsies par katru, kas tikai dos viņiem darbu un maizi. Ļeņinu un Petersu − par tiem viņi cīnīsies!

Briedis: Savā sirdī viņi tic Latvijai!

Staprāns: Pat ne tai vairs ... Viņi tic savam durklim un šautenei... Nu, brauciet taču − es visu nokārtošu...

Briedis: Mans lēmums palikt šeit ir galīgs. Un, tā kā Jūsu dzīvība ir apdraudēta, es negribētu Jūs lieki aizkavēt.

Staprāns: (Apsēžas, ielicis galvu rokās.) Kad jau, tad jau. Uz šķiršanos ... Vismaz vai drīkstu jautāt, kā esat nolēmis reaģēt uz Ērdmaņa priekšlikumu?

Briedis: Es nezinu. Sirds mani velk atpakaļ uz manu pulku, bet prāts saka, ka es tur nekā nepanākšu. Kamēr tas intrigants Vācietis stāvēs armijas priekšgalā, es zinu − viņš mani nelaidīs uz augšu ... Atvainojiet, es tikai runāju par sevi. Un Jūs, ko tagad Jūs?

Staprāns: Uz Ukrainu − tur vēl ir maize un kustības brīvība. Arī daudz latviešu bēgļu. Mēģināšu tos organizēt cīņai pret...

Briedis: Nevis pret ko, bet par ko...

Staprāns: Jūs domājat Latviju? Es zinu − pašlaik tā ir utopija, nereāls sapnis... Arī es esmu noguris. (Raud.) Atvainojiet, tas pastāvīgais nervu saspīlējums organizējot, bēguļojot... Man pašlaik ir tā, ka es varētu gulēt, gulēt... nu, kā būtu pulkvedi, nu, brauciet taču?

Briedis: Es redzu, ka Jūsu nervi ir beigti. Ja Jūs būtu frontē, es Jūs izņemtu no kaujas līnijas.

Nadježda: Visi nevar būt tik stipri kā tu ... Palieciet vismaz uz vakariņām.

Briedis: Vai tu nedzirdēji, ka viņam draud arests?

Staprāns: Paldies, bet saprotiet... es nespēju būt tik liels fatālists, cienītā...

Nadježda: Sakiet Nadježda...

Briedis: Ļauj viņam iet − viņš ir apdraudēts.

Staprāns: (Asarās.) Es nespēju tā vienkārši aiziet! Nu, kā būtu, pulkvedi... Nu padomājiet. Es mēģināšu atnākt rīt no rīta.

Briedis: Es kategoriski noraidu, ka Jūs manis dēļ riskētu ar savu dzīvību.

Staprāns: Ja tas palīdzētu, es to darītu.

Briedis: Ejiet! Un uzskatiet to kā pavēli no sava bijušā komandieŗa.

Staprāns: (Valda asaras.) Uz redzēšanos labākos laikos.

Briedis: Par to esmu pārliecināts.

(Staprāns aiziet.)

Nadježda: Un tagad?

Briedis: Staprāns ir jauns, emocionāls, karstgalvīgs latviešu virsnieks − ne īsti derīgs dzīvei, ne kaujai.

Nadježda: Un ja nu viņam ir taisnība?

Briedis: Ja ir, un ko tad?

Nadježda: Agrāk vai vēlāk − mūs droši vien kratīs. Mazākais pārbaudīsim, vai kaut kur nav patvērusies kāda vēstule, raksta gals, kas varētu tevi kompromitēt.

Briedis: Ja tas tevi apmierina ... (Abi sāk šķirstīt grāmatas, papīru kaudzes.) Man te kaut kur bija vēl daži ziņojumi Savinkovam. Es tikai neatceros kur...

Nadježda: Tu domā tos, kuŗos tu apraksti stāvokli vācu okupētajā Latvijā?

Briedis: Jā, tos.

Nadježda: Tos jau es iznīcināju, kamēr tu biji Ribinskā.

Briedis: Un vai es drīkstu jautāt, ko tu vēl esi iznīcinājusi?

Nadježda: Bez tavas atļaujas! Kamēr tu biji Ribinskā es to papīru kaudzi ietinu brezentā un noraku Ļiazonova kundzes dārzā. Man nebija laika lasīt, kas tur iekšā!

Briedis: Kaujas piezīmes − pavisam nevainīgs materiāls. Bet kur ir ziņojums par Ļeņina un vācu sazvērestību pret Savinkovu ar mūsu aģentu vārdiem čekā...?

Nadježda: Vai tad tu tos jau neesi iznīcinājis?

Briedis: Es īsti neatceros... (Drudžaini šķirsta vēstules.)

Nadježda: Šeit... šeit ir vairākas vēstules un ziņojumi. Izšķiro un pārlasi, vai tur nav kaut kas tāds, kas varētu...

Briedis: Tūlīt, tūlīt, bet vispirms man ... (Rakājas cauri papīriem un grāmatām, tad pēkšņi nosviež visu uz grīdas.) Ko es šeit daru! Vairāk kā gadu esmu bēguļojis, slapstījies, melojis, izlicies, runājis ko neticu, taisnojies... Man sirds ir pilna. Man tagad pietiek!

Nadježda: Nespēlē nu atkal varoni! Padomā arī kādreiz par mani!

Briedis: Tu nesaproti! Terora, kailas varas priekšā cilvēks var izlikties tikai tik ilgi! Katru reizi, kad es runāju vārdus, kas ir pret manu dziļāko pārliecību, manā dvēselē kāda daļa nomirst, līdz kamēr es tikai izskatos dzīvs, bet patiesībā esmu savā sirdī jau miris.

Nadježda: (Nomet visu uz grīdas.) Viena pati jau es nevaru...

Briedis: Nu nāc! Sakārtosim visu atpakaļ kā bijis, šī istaba tagad izskatās tāda, it kā būtu cauri gājis pats Peterss ar saviem kratītājiem.

Nadježda: Tagad es tevi galīgi nesaprotu.

Briedis: Izej uz ielas un paskaties, kādi izskatās šodien cilvēki! Petersa terora iebaidīti, neviens ar tevi vairs nerunā. Un ja runā, tad tikai tukšām acīm mechāniski atgremo Ļeņina komunistu saukļus. Un tie nav nekādi oportūnisti, kuŗi maizes dēļ ir gatavi pārdot savu dvēseli. Tie ir godīgi cilvēki, kuŗi diendienā, lai izdzīvotu, ir spiesti noliegt sevi. Vai tu gribētu, lai es, savu kailo dzīvību glābdams, kļūtu kā viens no tiem?!

Nadježda: Jā, es to gribētu, lai tu tikai paliktu dzīvs un man nepazustu.

Briedis: Un tagad atklāti − kā sieviete − vai tu vēl spētu tad mani fiziski mīlēt?

Nadježda: Jā!

Briedis: Apdomā labi, ko tu saki! Ja es kļūtu kā tie pelēkie uz ielām ...

Nadježda: Ja tu kļūtu kā tie tur pelēkie uz ielām (pauze) − atklāti sakot NĒ! Nē, es nespētu ar tevi vairs vienā gultā gulēt, bet tajā pašā laikā es arī negribētu tevi pazaudēt... Es tagad nezinu, ko es gribu...

Briedis: Es zinu gan, ko tu gribi! Tu gribi abus − pārdrošu mīlētāju un tajā pašā laikā pilsonisku nodrošinātību.

Nadježda: Un tev šie abi ir nesavienojami jēdzieni.

Briedis: Tikai vergiem un bēguļiem ir drošība

Nadježda: Tu domā kā Staprānam ...?

Briedis: Arī tam. Nu nāc ... Runājot par... Tu piedāvāji Staprānam vakariņas. Man vēl ir kaut kur somā patvērusies pudele Grūzijas vīna.

Nadježda: Un piedzersimies un aizmirsīsim visu, kā to mēdz parasti darīt krievi.

Briedis: Šobrīd es neko labāku nevaru iedomāties. Bet, ja tu tā vēlies, es atkal notupšos un rakāšos pa šo papīru kaudzi...

Nadježda: Nekļūsti nu atkal nejauks. Tu jau zini, ka tevis dēļ es darīšu visu.

Briedis: Mani tikai kādreiz mulsina tavas emociju pilnās, slāviskās hiperbolas. (Sameklē vīna pudeli, atkorķē, kamēr Nadježda sagādā divas glāzes.) Uz māti Latviju!

Nadježda: Uz tavu Latviju.

Briedis: Zini, es pēkšņi jūtos kā atslogots. Tas Staprāns mani uz mirkli atsvieda atpakaļ pagātnē, bet tagad, kad viņš ir aizgājis ... Zini, es atkal jūtos mierā ar sevi − nospiests, bet mierā. (Dzeŗ.) Esmu cīnījies pret vāciešiem, esmu cīnījies pret sarkanajiem, un kas no tā visa ir iznācis? ... Varbūt, ka pasaulē ir vēl tāda lieta kā gara spēks, lai gan es arī tam vairs īsti neticu.

Nadježda: Ja pasaulē valdītu sievietes, tad cīnītos tikai ar gara spēku.

Briedis: Krievietes!

Nadježda: Sievietes, tu muļķi!

Briedis: Mainot tematu ... Man pēkšņi galvā iešāvās doma, ka, ja ar mani kas notiktu ...

Nadježda: Tu muļķi! Kas gan ar tevi varētu notikt pēc tam, kad tu esi izgājis cauri Tīreļpurvam, Ložmetējkalnam...

Briedis: Tu atkal smejies par mani ... Bet nopietni... gadījumā ja ... Mēģini tikt uz Ukrainu, Krimu... Sameklē tad Staprānu. Viņš tev palīdzēs ar naudu, citādi...

Nadježda: Tagad tu mani atkal baidi. Saki, ka tas ir joks un ka tu to nedomā nopietni.

Briedis: Protams, ka nē. Tā tikai tāda acumirkļa doma... Uz mums!

Nadježda: Es tevi pazīstu. Tu neko nesaki bez iemesla.

Briedis: Piemirsti, es tev vēlreiz saku!

Nadježda: Ja tu tā saki ... Vai tu atceries pirmo reizi Rīgā, kad tu ienāci istabā stalts ar Juŗa krustu pie krūtīm, un es jutos tik lepna uz tevi...

Briedis: Pilnīgi otrādi! Smagi ievainots, no slimnīcas izlaists, es iekliboju pie tevis bāls, salīcis, slikti izmazgātu asins traipu notašķītā uniformā.

Nadježda: Bet es biju tik lepna uz tevi.

Briedis: Un es tik pateicīgs, ka man bija kur piemesties − ka man nebija jāiet uz netīrajām, piedirstajām rezerves daļu barakām ... Ej, tu tagad atkal neklausies!

Nadježda: Manai māsai pieder dāča kādas pārdesmit jūdzes no Maskavas.

Briedis: Un tad...?

Nadježda: Aiz mājas ir ābeļu dārzs, sarkanas ērkšķogas gatavojas zem palodzes, un caur guļamistabas logu var redzēt baltu bērzu birztalu.

Briedis: Kā Latvijā... Vai tu tagad gribi mani pierunāt?

Nadježda: Kā tavā Latvijā. Un tikai uz pāris dienām.

Briedis: Tu jau dzirdēji, ka čeka mani uzrauga. Bet ja tu uz to pastāvi...

Nadježda: Es pastāvu! Un esmu pārliecināta, ka tu izdomāsi kā izslīdēt cauri čekistu tīklam.

Briedis: Tad − uz siltu, saulainu vasaru un mīlestību.

Nadježda: Mīlestību! Katrā laikā un visur!

Briedis: Bet tikai ar mani...

Nadježda: Ar tevi − ar ko gan citu! Prozit! (Skala dauzīšanās pie durvīm.) Mans Dievs.

Briedis: (Ātrumā sagrābj revolveri, mirkli vilcinās, tad izlādē un iesviež to kaktā.) Ej, ielaid, lai neizlauž durvis. Nē, pagaidi! Šoreiz es pats ... (Aiziet pie durvīm un atveŗ.)

(Tumsā aiz durvīm dzird balsis: „Pulkvedis Briedis?”)

Briedis: Jūsu rīcībā!

(Balss aiz durvīm: „Ārkārtējās komitejas vārdā − mēs paziņojam, ka Jūs esat arestēts.”)

II ainas beigas

 

III aina

 

(Čekas istaba Lubjankā. Pie galda sēž Peterss, Ērdmanis, sieviete M.J. Peterss, Ērdmanis pāršķirsta ziņojumus.)

Peterss: (Uz Ērdmani.) Jūs šodien esat mazrunīgs.

Ērdmanis: Vispirms Jūs sūtāt mani, lai Briedi pārliecinātu, un tad brīdi vēlāk, ar mani nekonsultējoties, viņu arestējat.

Peterss: Un Jūs viņu pārliecinājāt? ... Nu redziet! Sakiet, kas būtu noticis, ja viņš satramdīts būtu no Maskavas aizbēdzis? Ko Jūs tad teiktu Džeržinskim?

Ērdmanis: Ar apcietināšanu mēs taču Briedi automātiski noskaņojam pret mums − ienaidnieka pozīcijās.

Peterss: Es liku arestētājiem izskaidrot, ka aizturēšana ir tīri profilaktiska un tiklīdz saspriegtais stāvoklis uzlabosies, viņš tiks atbrīvots.

Ērdmanis: Un viņš tam noticēja?

Peterss: Tas taču nav svarīgi. Svarīgi ir, ka neziņa un šaubas par mūsu nolūkiem parasti vājina cilvēka pretestības garu.

Ērdmanis: (Maina toni.) Mums šeit ir ievesti trīs augstāki krievu mācītāji. Viens no viņiem sabrucis lien pa grīdu, laizot sargu kurpes, lūdzot viņu nešaut...

Peterss: Es zinu. Man jau par šiem vīriem ienākuši lūgumi tos apžēlot. Sverdlovs, Buhārins lūdz šos pagaidām pietaupīt... šie Kremļa ļaudis negrib saprast, ka mums nav vajadzīgas četras sienas − mēs iztiekam ar vienu!

Ērdmanis: Vai pavēlēsit viņus nogādāt atpakaļ Butirkos?

Peterss: Pie sienas! Un to gļēvuli, zābaklaižu pašu pirmo!

Ērdmanis: Es nevēlētos tikt iesaistīts valdības rīkojuma ignorēšanā...

Peterss: Kā Jūs, biedr, nesaprotat, ka komiteja spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja tā ir pilnīgi neatkarīga no citiem pārvaldes orgāniem... Pie sienas − kā paredzēts! Es vēlāk pats izskaidrošos ar Sverdlovu ... (Uzrunā sievieti M.J.) Es ceru, ka Jums izdevās no viņiem iegūt vajadzīgo atzīšanos.

Sieviete M.J.: Dabūjām mazliet piestrādāt, bet beigās parakstīja visi.

Peterss: Bez izņēmuma?

Sieviete M.J.: Bez izņēmuma.

Peterss: Labi! Tagad nākošais!

Sieviete M.J.: Briedis, pārvests no Butirkiem uz šejieni, gaida nopratināšanu.

Peterss: Pulkvedis pretojās arestam?

Sieviete M.J.: Nepavisam ... Es nevaru saprast − mēs bijām aizsūtījuši tikai četrus vīrus. Pazīstot Briedi, viņš būtu varējis tos pārvarēt un aizbēgt.

Peterss: Taisni kā es domāju − varonīga mocekļa komplekss. No tā mēs viņu šeit dažu dienu laikā izārstēsim.

Ērdmanis: Es joprojām domāju, ka būtu liels panākums, ja mums izdotos Briedi pierunāt pārnākt pie mums − tas būtu solis, kas demoralizētu visu viņa atbalstītāju pulku.

Peterss: Tad nu Jūs, Ērdmani, sāciet tik viņu noskaņot mums par labu... Vediet to Briedi iekšā!

(Ērdmanis iziet.)

Sieviete M.J.: Vai pavēlēsit pulkvedi iepriekš atmiekšķēt?

Peterss: Nekādu varasdarbību! Viņa strēlnieki ir vienīgais reālais spēks Maskavā. Kā Jūs to nesaprotat!

(Ērdmanis, sargi ieved Briedi, nosēdina krēslā un pagriež lampu tā, lai tā apgaismo tikai Brieža seju. Sieviete M.J. Izvelk no somas revolveri un paceļ to it kā uz sišanu.)

Peterss: (Uz sievieti.) Jūs laikam nedzirdējāt ...!

(Sieviete apsēžas.)

Ērdmanis: Es jūtos ļoti neērti, ka man Jūs jāsatiek šādā situācijā.

B r i e d i s: Es arī!

Ērdmanis: Jūs droši vien vēlaties zināt, kāpēc Jūs esat šeit.

Briedis: Vai tad Jūs nē ...?

Ērdmanis: Man Jums jāatvainojas, jo noticis liels pārpratums. Jūs arestēja uz kāda tur pārķerta saraksta pamata. Tiklīdz mēs šo pārpratumu noskaidrosim, mēs Jūs nekavējoties atbrīvosim.

B r i e d i s: Tas nozīmē, ka es varu iet?

Ērdmanis: Ja tas būtu manā varā − jā, bet par nožēlošanu komiteja ir birokrātisks iestādījums, un mēs visi esam spiesti ievērot zināmas procedūras. Taču es Jums personīgi apsolu, ka mēs darīsim visu, lai Jūs tiktu no šejienes ārā, cik ātri vien iespējams.

Briedis: Par to esmu pārliecināts.

Ērdmanis: Man liekas, ka biedrs Peterss vēlas Jums prasīt dažus jautājumus.

Peterss: Jūsu vārds?

Briedis: Jums jau tur priekšā uzrakstīts.

Peterss: Neņemiet Jaunā. Šī ir tikai nepieciešama procedūra, kas mums jāievēro ... Jūsu amats?

Briedis: Kaŗavīrs.

Peterss: Tas jau ir labāk. (Raksta.) Bijušais Daugavgrīvas strēlnieku pulka komandieris... Vai pazīstat kontrrevolucionāro bandītu vārdā Fābe?

Briedis: Nepazīstu.

Peterss: Vai bijāt sacelšanās laikā Ribinskā?

Briedis: Biju.

Peterss: Jūs tur apcietināja...

Briedis: Bet pierādījumu trūkuma dēļ atkal atbrīvoja.

Peterss: Parastā krievu nolaidība, bet tā Jūs neglābs. Jūsu darbība Iskolastrēlā pati par sevi ir pietiekoši kompromitējoša, lai Jūs notiesātu.

Briedis: Mans vienīgais noziegums ir cīņa pret mūsu gadsimtu apspiedējiem − vāciešiem.

Peterss: Nepareizi! Latviešu bataljonu dibināšana un dzīšana nāvē ir tīšs noziegums pret tautas masām. Jūsu rīcība bija noziedzīga kalpošana imperiālistiskā kaŗa interesēs!

Ērdmanis: Pēc tautas iedvesmotās revolūcijas, kad daudzi apzinīgi latviešu virsnieki, kā Vācietis, solidarizējās ar jauno kārtību, Jūs pamētāt strēlniekus viņu liktenim un dezertējāt.

Briedis: Es nedezertēju, es atteicos. Otrkārt, manu rīcību atbalstīja virsnieku vairākums.

Peterss: Mums nevajag faktus − mēs gribam dzirdēt tikai Jūsu iemeslus.

Briedis: Kā Jūs vēlaties. Es aizgāju, jo strēlnieku rezolūcijas atvēra vāciešiem durvis uz Rīgu un pārējo Latviju.

Peterss: Jūsu rīcība noziedzīgā kārtā kavēja sociālistisko revolūciju tās uzvaras gājienā pār visu pasauli. Taču es nesagaidu, lai to saprastu un novērtētu Jūsu ierobežotās militārista smadzenes.

Briedis: Es to arī nesagaidu.

Peterss: Tagad man Jums ir priekšlikums: Mēs zinām, kas Jūs par cilvēku, un mēs pazīstam Jūsu raksturu. Mēs zinām, ka Jūs gājāt cīņā atklāti un netaisījāt uzbrukumus no muguras puses, un tādēļ Jūsu vārdam vairāk ticam kā kuŗam katram citam kontrrevolucionāram, kuŗam varbūt desmitreiz mazāk grēku nekā Jums. Un tādēļ mēs liekam Jums priekšā izvēlēties: dzīvību vai lodi!

Briedis: Vispirms es gribu dzirdēt cenu, kas man par to būtu jāmaksā.

Peterss: Jums vajadzēs atklāti pasludināt, ka Jūs atsakāties no saviem līdzšinējiem politiskajiem uzskatiem.

Ērdmanis: Un atzīstat mūsu, komunistu, virzienu par pareizu, un tādēļ pārnākat mūsu pusē.

Peterss: Un par tādu soli Jūs varēsit ieņemt izcilu stāvokli padomju armijā.

Briedis: Un kā tas praktiski būtu izdarāms?

Peterss: Vispirms īsu pavēsti dienas presē, tad apkārtraksta veidā strēlniekiem, paziņojot savu grēku nožēlošanu.

Briedis: Esmu saistīts jau kopš 17. gada ar saviem cīņas biedriem − virsniekiem. Ja es pieņemtu Jūsu priekšlikumu, es viņu acīs kļūtu par dezertieri.

Peterss: Jūs pats zināt, ka daudzi krietni virsnieki ir pārgājuši padomju valdības dienestā.

Briedis: Viņi pārdeva sevi par maizi un drošību. Mana sirds man neatļauj to darīt!

Peterss: (Uz Ērdmani un Sievieti.) Vai varētu lūgt mūs atstāt vienus?

(Ērdmanis, Sieviete aiziet.)

Peterss: (draudzīgi) Vai tad Tu, Briedi, neatceries mani no Tīreļpurva?

Briedis: Neatceros.

Peterss: Es taču biju kopā ar Taviem strēlniekiem ...

Briedis: Es priecātos, ja Jūs lietotu vārdiņu Jūs...

Peterss: Ja tā vēlaties ... Tagad, kopš esam zem četrām acīm, atļaujiet man Jums ko pastāstīt. (Pavicina revolveri.) Esmu pārliecināts, ka esat šo kādreiz lietojis.

Briedis: Kaujas apstākļos, un tikai tad, ja tas ir bijis absolūti nepieciešams.

Peterss: Redziet, šinī ziņā mēs esam līdzīgi: Mans kaujas lauks ir idejas, un es arī to lietoju tikai tad, kad absolūti nepieciešams.

Briedis: Lai apkarotu citas idejas ...?

Peterss: Tautai bīstamas ilūzijas! Bet ticiet man! Katru vakaru, gulēt ejot, es sev saku: Dieva dēļ, es vēlētos, kaut man tas nebūtu bijis jādara.

Briedis: Bet Jūs tomēr darāt...

Peterss: Es saprotu... Balto propaganda mani apvaino terora pielietošanā, sauc par bendi.        Bet man ir arī vēl otra puse, par ko parasti nerunāju ... Jūs droši vien jau zināt, ka pirms kaŗa dzīvoju Anglijā. Man bija labi atalgots darbs − ne tā kā citiem trimdiniekiem, kuŗi dzīvoja no rokas mutē.

Briedis: Ieskaitot Ļeņinu?

Peterss: Ļeņins ir kategorija pati par sevi... Bet nu Jūs nojaucāt manu domu gaitu ... Es strādāju eksporta firmā. Man ir angļu sieva, bērns, kuŗu mīlu. Esmu uzticams ģimenes tēvs. Jūs varat man ticēt... Bet tad kādu dienu īsi pirms kaŗa iekļuvu barā īru, kuŗi asarām acīs devās uz Londonas Torni, lai būtu par lieciniekiem viņu varoņa, brīvības cīnītāja lorda Keismeta eksekūcijā... Jūs zināt, kas ir Keismets? Nav svarīgi! Kad trompetists paziņoja soda izpildīšanu, vaimanas pāršalca visu šo lielo pūli. Un tad manā sirdī kaut kas salūza: It kā lords Keismets rādītu uz mani ar pirkstu un teiktu: „Redzi, es mirstu, un tu vēl sevi sauc par revolucionāru!” Es jutos apkaunots. Šo dievticīgo īru vaimanas man atgādināja krievu un latviešu zemnieku vaimanas gadsimtu apspiestībā. No šī brīža es zināju, ka man jāatgriežas mājās...

Jūs droši vien brīnāties, kāpēc es Jums to stāstu ... Mums katram dzīvē vienreiz pienāk laiks, kad kāda šķietama sagadīšanās pagriež mūsu dzīvi diametrāli pretējā virzienā. Mana saskare ar lielo Ļeņinu bija otrs tāds atgadījums. Es ceru, ka kaut kas līdzīgs notiks arī ar Jums.

Briedis: Jūs teicāties cīnījies Tīreļpurvā. Ko Jūs kā kaŗavīrs darāt šeit čekā?

Peterss: Šodien īstā fronte ir šeit. Un ticiet man − daudz, daudz grūtāk ir nošaut neapbruņotu cilvēku nekā tādu, kas cīnās tev ar ieroci pretim... Bet sentimentalitāti pie malas ... Es gribu uzsvērt, ka šis ir liels laikmets. Vēstures rats nenovēršami rit virzienā, kādu to nosprauduši lielie − Markss un Ļeņins. Jums tiek dota vienreizēja izdevība kļūt par līdzgaitnieku šajā lielajā procesā. Kāda ir Jūsu cena?

Briedis: Es to varbūt darītu tikai tad, ja lielinieki apvienotos ar sociāldemokrātiem un atmestu diktatūru un teroru.

Peterss: Jūs domājat par buržuāzisko iestādījumu, ko sauc par demokrātiju?

Briedis: Demokrātiju un neko citu!

Peterss: Šinī situācijā tā būtu strādniecības nodevība!

Briedis: Jeb atbrīvošana.

Peterss: Es Jūs brīdinu, ka ar kazuistiku tālu netiksit.

Briedis: Tādā gadījumā Jūs velti pūlaties mani pierunāt.

Peterss: Apdomājiet labi, ko tagad sakāt!

Briedis: Apsolu vienīgi, ka, ja palaidīsit mani brīvībā, es atteikšos no katras politiskās darbības un dzīvošu neitrāli.

Peterss: (Pieceļas ar attiecīgu žestu.) Mums vairāk nav ko runāt − Jums atliek tikai lode! (Piespiež zvana pogu. Ienāk Ērdmanis, Sieviete.) Vediet viņu prom!

Sieviete M.J.: Pie manis uz melno kabinetu?

Peterss: Dieva dēļ, nē! Atpakaļ uz Butirkiem! (Ērdmanis izved Briedi.)

Sieviete M.J.: Es redzu, ka Jums nav veicies. Galvoju, ka mani ļaudis varētu panākt pulkveža viedokļa maiņu stundas laikā.

Peterss: Un dot viņam mocekļa godu?! Gādājiet, lai Briedis tiktu turēts vieglā apcietinājumā ar labu aprūpi un apmeklēšanas privilēģijām.

(Ienāk Ērdmanis.)

Ērdmanis: Ievesti divi jauni krievu mācītāji ar aizdomām...

Peterss: (dusmās) Pie sienas, bez kavēšanās. Nav tāda popa, kuŗš nebūtu vienādi vai otrādi sasmērējies... Pie sienas!... Un Jūs ... Jūs atkal izdibiniet noskaņojumu strēlniekos, lai pie pirmajām pretestības zīmēm varētu Briedi atbrīvot.

Sieviete M.J.: Veselu un neskartu? Manuprāt tas būtu bīstams un pārgalvīgs solis, kas varētu apdraudēt pašu Ļeņinu.

Peterss: Ne tik pārgalvīgs, kā Jūs to iedomājaties. Ja mēs Briedi tā pēkšņi bez iemesla atbrīvotu, strēlnieki turētu viņu aizdomās par sadarbošanos ar mūsu komiteju. Paietu labs laiks, pirms viņš sevi nomazgātu baltu savu domu biedru acīs, ja tas vispār būtu iespējams.

Ērdmanis: Pēc pēdējām ziņām Kremļa apsardzes vidū valda miers un klusums.

Peterss: Tikai pagaidām, kamēr šis notikums izfiltrējās cauri lēnajām latviešu smadzenēm. Neaizmirstiet, ka Briedis ir bezkompromisa romantiķis, kuŗš kāro varoņa goda. Un strēlnieki, kā visi latviešu mužiki, it kā izslāpuši pēc leģendāra varoņa, kas tad uzņemtos viņus vadīt, lai tikai tiem pašiem ar savām galvām nebūtu jādomā.

(Ērdmanis aiziet. Peterss paceļ telefona klausuli.)

Tiešo vadu uz Kremli... Sverdlovs? Šeit Peterss ... Es vēlos runāt ar Trocki... Dienvidus frontē ... Paziņojiet viņam, ka mana vēlēšanās ir, lai neuzticamais I strēlnieku pulks tiktu nomainīts pret citām uzticamākām vienībām ... Es teicu uzticamākām! ... Krievu vienībām? ... Kaut vai ķīniešu, bet ne krievu!... Ja labāku nav, tad krievu ... Bet es tikai gribu, lai latvieši būtu ārā no Maskavas!

III ainas beigas

 

IV aina

 

(Butirku cietums. Aiz restēm stāv Briedis. Sargs ieved Nadježdu, pēc tam pats aiziet. Caur režģiem Briedis, Nadježda sadodas rokās un klusē. Pauze.)

Briedis: Kuŗš no mums teiks pirmo vārdu?

Nadježda: Tev jāsāk. Es vienkārši nespēju domāt.

Briedis: Un man atkal sirdsapziņas pārmetums, ka es tevi ievilku šajā jezgā.

Nadježda: Es neticēju, ka es tevi jebkad vairs redzēšu. Bet tad pie manis ieradās šaubīga izskata armēnis un atnesa tavu vēstulīti. Es nezinu, vai es pareizi sapratu, bet viņš teica, ka esot mēģinājis tevi pierunāt plānot kopēju bēgšanu, bet tu esot atteicies.

Briedis: Kā tu tiki iekšā?

Nadježda: Mani vienkārši ielaida.

Briedis: Tā vienkārši bez iemesla? Tu man kaut ko nestāsti!

Nadježda: Es iepazinos ar sardzes priekšnieku.

Briedis: Cik labi?

Nadježda: Es nespēju tev melot. Piedodi man.

Briedis: (Novēršas.) Lopi! Salašņas! Tu zini, es to nekad nebūtu pieļāvis.

Nadježda: Tevis dēļ man nekā nav žēl, un galu galā tas ir tik nenozīmīgi, ja runa iet par cilvēka dzīvību ... Viņš mani iepazīstināja ar taviem apsargiem, kuŗi patiesībā ir tev draudzīgi un jūt tev līdzi... nu tā ... Tu taču esi gājis cauri nopratināšanai?

Briedis: Nelietis! Es gribu zināt šī cilvēka vārdu!

Nadježda: Kad tu būsi brīvībā − es tev to apsolu! Nu tā... Tevi taču nopratināja?

Briedis: Man piedāvāja vietu Sarkanajā armijā.

Nadježda: Un es jau savā prātā biju nolēmusi, ka viņi tevi...

Briedis: Kā redzi, es vēl esmu šeit.

Nadježda: Stāsti, ka tu pieņēmi, pirms es sajuku prātā!

Briedis: Tu neklausies līdz galam − JA ES publiski nožēlošot savus grēkus.

Nadježda: Un tu? ... Nē, es tam nevaru ticēt!

Briedis: Jā, tā nu tas ir. Piedod man, no visas sirds piedod!

Nadježda: Es tevi nesaprotu. Tu esi drošs un uzņēmīgs. Tev būtu vara un iespaids. No iekšpuses tu varētu mēģināt soli pa solītim, nevienam nemanot, mainīt lietas uz labo pusi.

Briedis: Ar sarkanu zvaigzni piespraustu Juŗa krusta vietā? Es nevarētu saviem kaujas biedriem acīs skatīties.

Nadježda: Bet viņi tevi saprastu! Viņi taču zinātu, ka savā sirdī tu esi tas pats cilvēks, kas agrāk. Viņi saprastu, ka apstākļi nu reiz ir tādi, ka visiem ir jādzīvo, jāstrādā, sava maize jāpelna. Tas vien, ka tu piespraud pie cepures sarkano zvaigzni un izpildi viņu pavēles, jau tūlīt nepadara tevi par viņu cilvēku. Savā sirdī tu būtu brīvs.

Briedis: Kā visi vergi − sirdī brīvs!

Nadježda: Tu neesi vergs. Tu viens atsver simtus. Ar tavu piedalīšanos Sarkanā armija pieņemtu daudz cilvēcīgāku raksturu.

Briedis: Vai tad tu piebiedrojies slepkavām ar domu, ka tavā iespaidā viņš slepkavos mazāk?

Nadježda: Viņš mainīsies uz labo pusi − tici man!

Briedis: Bet slepkavos joprojām! Un galu galā viņš būs mainījis tevi − ne tu viņu!

Nadježda: Vai tad tev tava dzīvība neko nenozīmē?

Briedis: Vairāk kā vienam, otram − un taisni šī iemesla dēļ es to negribu pārdot par lēcu virumu.

Nadježda: Ikdienā jau nevar dzīvot pēc taviem muļķīgi cēlajiem principiem: ir jālien, jālokās, jāglaimo − pat, ja vajadzīgs, jālien uz vēdera. Tāda reiz nu dzīve ir...

Briedis: Ja nav principu, tad pāri nepaliek nekas cits kā tava dzīvā, bailēs trīcošā miesa.

Nadježda: Kuru tu tagad par katru cenu centies iznīcināt.

Briedis: Lūdzu saproti arī mani! Tu gribi, lai es piebiedrojos tam tūkstotim cara virsnieku, kuŗi balsta ienīstu režīmu, kas gatavs viņus iznīcināt, labi zinot, ka bez šo pašu vīru atbalsta viņu ienīstais režīms nebūtu spējīgs pastāvēt? Un kas viņiem liek to darīt? Bailes? No kā? Tu tagad pastāsti man, kas viņiem liek to darīt?

Nadježda: Bailes no varas − tāpat kā tev un man!

Briedis: Pareizi! Krievi, gadsimtus paši vergojuši, ar to tā apraduši, ka respektē tikai tos, kas prot viņus verdzināt. Nav brīnums, ka sarkanie uzvar!

Nadježda: Tagad tu gribi mainīt to, kas nav maināms.

Briedis: Varbūt, JA runa iet par ļaunumu ... Bet lekcijas pie malas! ... Strēlnieki Kremļa sardzē, mans pulks? Viņi taču zina, kas ar mani ir noticis?

Nadježda: Tavi strēlnieki ir aizņemti, tirgojoties ar pārtikas produktiem un spīdzinot vietējos krievu iedzīvotājus.

Briedis: Tu tagad runā kā tas Staprāns ... Mani strēlnieki mani atbrīvos!

Nadježda: Tad kāpēc viņu vietā stāvu es?! (Pauze.)

Briedis: Tāpēc, ka viņi nezina... (Pauze.)

Nadježda: Ja šī ilūzija Tev palīdz − tad viņi nezina.

Briedis: Ar citiem vārdiem tu saki, ka esmu pārrēķinājies.

Nadježda: No visam reizēm − šoreiz jā (Slauka acis.) Nu saki taču kaut ko! (Pauze.)

Briedis: Laika nav! Bez kavēšanās jāsūta ziņa strēlnieku komandieŗiem − Unguram, Lercham. Viņiem jāzina, ka, ja es esmu šeit, tad neviens no viņiem nav drošs. Un tām nedaudzām čekas vienībām Maskavā morāle ir zema, un to lojalitāte apšaubāma. Un Peterss ar savu Sarkano teroru ir antagonizējis daudzus tos, kuŗi līdz šim gāja Ļeņina pavadā. Pietiek tikai vienas dzirkstelītes, lai mans pulks saceltos un pārņemtu varu. Un Lerchs, bez tam, kopš Ziemassvētku kaujām ir mans parādnieks, un viņš to apzinās ...

Nadježda: Es darīšu visu, ko tu man teiksi.

Briedis: Nē, klausies, ko es tev tagad mēģinu iestāstīt! (Pauze.) ... Un neskaties uz mani ar tādām acīm! Jā, es esmu vīlies ... Es tagad nevaru atkauties no sajūtas, ka, neko nedarot, laikam dzīvs no šejienes vairs ārā netikšu.

Nadježda: Tā tu nedrīksti runāt. Es iešu pie taviem strēlniekiem.

Briedis: Tu, nabaga krieviete?!... Piedodi, bet tev kā krievietei pie latviešiem būs maz svara. Stājies sakaros ar Reinbergu, Vārpu ... Un tad vēl ... Lai paliek!... Bet tagad klausies! Man vajadzēs revolveri un patronas.

Nadježda: Par to tu nemaz nedomā! Esmu iesākusi naudas vākšanas akciju. Ievadītas sarunas ar augstiem čekas ierēdņiem, kuŗi par zināmu summu gatavi tevi atbrīvot.

Briedis: Un tu šiem salašņām uzticies?!

Nadježda: Man un Ļiazonova kundzei bija paglābtas pāris zelta lietas, un vēl ienāk, tici vai netici, summas no vietējiem krieviem.

Briedis: Bet latvieši? Kur ir tie simti?

Nadježda: Tie visi − kā parasti tavi latvieši − tie visi ir līdz nāvei nobijušies. Vienīgi Staprāns un Reinbergs apsolījās sagādāt vajadzīgos tūkstošus ... Man tagad jāiet... Sargi... Lai paši nenonāktu nepatikšanās, man atvēlēja tikai dažas minūtes.

Briedis: Viņi melo! Viņiem ir rīkojums no augšas tevi ielaist, lai pēc tam varētu tevi izsekot ... Un tagad klausies uzmanīgi. Šeit ir vēstulīte Kremļa komandieriem Lercham, Unguram. Viņi zinās, kas jādara. Un tagad − man vajadzēs revolveri. ... Ja citādi nevar, iecep maizes klaipā un mēģini ienest...

Nadježda: Es to nedarīšu!

Briedis: Un uzmanies, lai tev neviens neseko!

Nadježda: Es tev teicu, ka es to nedarīšu!

Briedis: Es ticu Tavai sirdij un saprātam ... Revolveri! Maizes klaipā, un duci patronu.

IV ainas beigas

 

Starpspēle (Starp IV un V ainu.)

 

(Uz proscēnija saskrienas Sieviete M.J. un Peterss.)

Sieviete M.J.: Tā kā Džeržinskis ir atvaļinājumā, tad es meklēju Jūs, līdz man pateica, ka esot izgājis.

Peterss: Puikam taisās plaušu karsonis.

Sieviete M.J.: Ne jau vasaras vidū?

Peterss: Laiks šeit vienu dienu karsts, otru auksts un līst... Mēģināju sadabūt kādas zāles, bet aptiekāri visi buržuji − slēpj savām vajadzībām ... Bet Jūs jau nemeklējāt mani, lai klausītos.

Sieviete M.J.: Divas lietas. Pirmais − strēlnieku komandieri lūdz Jūsu atļauju kādā Kremļa kaktā pacelt savu karogu blakus sarkanajam.

Peterss: Jūs taču zināt, ka par armiju atbild Trockis − ne es.

Sieviete M.J.: Tā kā Trockis ir frontē, tad viņi prasa Jums.

Peterss: (Ņirdzīgi.) Vai drīkst? ... Būtu vienkārši pacēluši un tad redzētu, kas notiek. Es šos vīreļus pazīstu. Cik arī balamutīgi šie mīkstčauļi savā starpā nelielītos, lai pabāztu galvu virs uguns līnijas, viņi vispirms paprasīs atļauju − nu tā, vai drīkst!

Sieviete M.J.: Tad ko lai viņiem atbildam?

Peterss: Principa pēc − sakiet, ka nedrīkst!

Sieviete M.J.: Tad tālāk. Mūsu ziņotājs strēlniekos Vārpa meklēja Jūs. Viņš saka, ka vairāki šejienes latviešu pulka virsnieki saņēmuši Brieža palīgā saucienu. Esot slepeni apspriedušies, tad nosūtījuši ar kurjeru Vācietim uz fronti vēstuli. Saturu viņš neesot lasījis, bet laikam jau prasot Briedi glābt.

Peterss: Taisni kā es to sagaidīju! Deģenerētai cara virsniecībai dreb bikses kaut ko konkrētu uz savu roku iesākt. Es viņu vietā būtu ja ne tieši devies ar pāris vadiem uz cietumu Briedi atbrīvot, tad vismaz pie Ļeņina... Starp citu − kas ir šie vīri?

Sieviete M.J.: Nu tie paši − virsnieki. Vai Jums neliekas, ka vajadzētu viņus arestēt?

Peterss: Cik reižu man Jums jāsaka − par armiju atbild Trockis.

Sieviete M.J.: Es gan nebūtu tik mierīga zinot, ka armija jaucas mūsu lietās.

Peterss: Es saprotu, bet pagaidām nav manos spēkos to mainīt! Bet mazliet pabaidīt gan mēs viņus varam. Ienāciet birojā, es uzrakstīšu mazu vēstulīti. (Atveŗas čekas birojs, kuŗā jau sēž Ērdmanis. Abi ieiet birojā.) Te ir viss, kas vajadzīgs, un tagad ņemiet un rakstiet: „Virsnieku kungi”...

Sieviete M.J.: Biedri virsnieki...

Peterss: Nē, šoreiz „kungi”. Lai viņi apzinās stāvokļa nopietnību ... Rakstiet! Virsnieku kungi! Komitejai ienākušas ziņas par jūsu pretpadomju darbību. Pirms tālāk izvēršat savu kriminālo akciju, atcerieties, ko Trockis jums teica nesen aprīlī: „Es negarentēju Jums neaizskaramību, ja paceltos jauns tautas sašutuma vilnis. Bet es nodrošinu jums nesaudzīgu izrēķināšanos, ja gadījumā jūs paši mēģināsit tautas sašutumu izsaukt. Pie darba, kungi!”

Parakstījis − Jēkabs Peterss ... Jūs redzēsit − kas arī šiem vīriem iekšā nevārītos, viņi kalpos mums līdz pēdējam. Dodiet mašīnrakstītājai pārrakstīt, un tad es parakstīšu.

(Sieviete aiziet. Peterss pievēršas Ērdmanim.)

Starpspēles beigas

 

V aina

 

(Čekas istaba Lubjankā. Pie galda Peterss, Ērdmanis, Sieviete.)

Ērdmanis: Pa dažādiem ceļiem ienākušas lielas naudas summas Brieža atbrīvošanai.

Peterss: Un šie naivie cilvēki iedomājas, ka komiteja ir piekukuļojama!

Ērdmanis: Nauda nodota zemāka ranga darbiniekiem, kuŗu kompetencē, protams, nav Briedi atbrīvot. Tie tagad nobijušies, prasa, ko ar tiem rubļiem iesākt.

Peterss: Ievāciet visu līdz pēdējai kapeikai un noguldiet komitejas kasē ... Un es Jūs turu personīgi atbildīgu, lai ceļā uz šejieni tie rubļi nepieliptu kādam pie pirkstiem... Starp citu − kas ir šie ziedotāji?

Ērdmanis: Nauda ienākusi anonīmi.

Peterss: Nav tāda lieta kā anonīmi ziedojumi! Uzziniet to vārdus un lieciet tūlīt nošaut.

(Telefons. Ērdmanis paceļ klausuli, tad nodod to Petersam.)

Ērdmanis: Sverdlovs.

Peterss: Biedri Sverdlov? Šeit Peterss ... Jā, es klausos, bet, pirms es nolemju, man jāsazinās ar Džeržinski ... Manas rokas ir saistītas, pirms neesmu sazinājies ar Džeržinski ... Es saprotu, bet es nevaru to izlemt, nekonsultējoties ar Džeržinski ... Ar revolucionāru sveicienu ... (Uzkaŗ.)

(Uz Ērdmani.) Maita Vācietis! Iedomājieties tikai − Vācietis pieprasījis Sverdlovam, lai tas Briedi atbrīvo un nodod viņam un strēlniekiem tiesāšanai.

Sieviete M.J.: Es ceru, ka viņam ir spēcīgi argumenti, citādi...

Peterss: Nekādi argumenti! Tas nepraša mēģina draudēt, ka Latdivīzijas daļas frontē varētu Brieža nošaušanu uzņemt nelabvēlīgi.

Sieviete M.J.: Nelabvēlīgi? Ja mēs ņemsim vērā katru, kuŗš vērtē komitejas darbu nelabvēlīgi ...!

Ērdmanis: Manas domas ir, ka Vācietis savus strēlniekus pazīst. Vai tiešām nebūtu pareizāk ... Pirmkārt, Briedis būtu ārā no Maskavas, un otrkārt, mūsu problēmas atrisinātos pašas no sevis.

Peterss: Un Jūs iedomājaties, ka viņi Briedi tiesās? Nolasīs tā pat rutīnas kārtībā lekciju un tad palaidīs vaļā!

Ērdmanis: Vācietis savus konkurentus ir vienmēr pratis novākt no ceļa.

Sieviete M.J.: Nošaujiet! Tad nostādiet Vācieti notikuša fakta priekšā. Ticiet man − viņš nočortosies, un tas būs viss!

Peterss: Nelaime ir, ka Vācietis nav vienīgais! Man jau te zvana visādi, lūdzot viņu apžēlot, bet neviens no viņiem neapjēdz, ka tikai pilnīga komitejas rīcības autonomija spēj garantēt šo pašu vīru drošību. Ļeņins to saprot, bet Sverdlovs ...

Sieviete M.J.: Tas nozīmē, ka mums jārīkojas ātri, pirms aizstāvētāji ir konsolidējuši savus spēkus.

Peterss: Viena izeja būtu viņu tūlīt pielikt pie sienas un tad Vācietim paziņot, ka viņa pieprasījums pienācis par vēlu.

Ērdmanis: Viņš tikai painformēsies štābā, un visa tā lieta nāks gaismā. Un tad vēl paliek tie paši nelaimīgie daugavgrīvieši.

Sieviete M.J.: Ko Jūs runājat! Ja šie muļķa puikas līdz šim nav reaģējuši uz Brieža arestu ...

Peterss: Taisnība. Bet esmu pārliecināts, ka Brieža aģitatori jau strādā viņu vidū. Un kas attiecas uz Vācieti − mēs varam šo vīru vazāt aiz deguna tikai tik ilgi.

Sieviete M.J.: Tad griezieties tieši pie Ļeņina, lai VIŅŠ izsūta strēlniekus no Maskavas.

Peterss: Lieta nav tik vienkārša. Trockis ir armijas komandieris. Manas pozīcijas nav tik stipras, lai viņu apietu.

Sieviete M.J.: Nu tad speriet nākošo soli: Izziņojiet avīzēs, ka Briedis jau ir nošauts. Ja izcelsies nemiers, Jūs vienmēr varēsit paziņot, ka nošauto sarakstā ieviesusies kļūda un Briedi iespējami drīz atbrīvos.

Peterss: Tas izklausās pēc neveiklas manipulācijas.

Sieviete M.J.: Ja rodas grūtības, noveļiet vainu uz avīžnieku nevīžību.

Peterss: Un, ja reakcijas nav?

Sieviete M.J.: Tad Briedis jau ir tikpat kā beigts, un Jūs viņu varat nodot mana melnā kabineta gādībā.

Peterss: Loģiski! Kā mums tas agrāk neienāca prātā! Ievietojiet Brieža vārdu rītdienas avīzes kārtējā nošauto sarakstā.

Sieviete M.J.: Ar treknākiem burtiem, es domāju...

Peterss: Jā, tā, lai ievēro. Un gādājiet, lai avīze nonāktu Brieža rokās.

Sieviete M.J.: Es tagad iešu. Vai tas būtu viss?

Peterss: (Smaidot.) Ne gluži. Mēs vēl liksim mūsu varonim pasvīst citādā veidā: Izplatiet manā vārdā cietumā baumas, ka Briedi aiznākošnakt no tiesas vedīs uz nošaušanu. Tas satracinās un izvilks dienas gaismā viņa glābējus. Un it sevišķi parūpējieties, lai šī ziņa sasniegtu Brieža ausis.

(Sieviete aiziet.)

Ērdmanis: Vai es drīkstētu ko iebilst? ... Stundas starp nāves soda pasludināšanu un izpildīšanu ir tās grūtākās cilvēka mūžā. Vai būtu komitejas cienīgi par tām ņirgāties, it sevišķi, ja atceramies Brieža nopelnus kaujas laukā?

Peterss: Jums bailes, ka lielais varonis varētu sabrukt kā tie tur popi, krist ceļos un sākt laizīt Jūsu stērbeles? No Jūsu runāšanas es noprotu, ka Jūs domājat, ka es ienīstu Briedi personīgi.

Ērdmanis: Tik zemu es Jūs atkal nevērtēju.

Peterss: Ticiet man, kā cilvēks man viņš ir vienaldzīgs ... Bet es darīšu visu − nokāpšu tumšākajās raktuvēs, lai tikai garantētu Ļeņina drošību ... Jūs vēl neesat apmierināts?

Ērdmanis: Šad tad mani pārņem tāda jocīga sajūta domājot, ka, tikai pateicoties Brieža kompetentai vadībai, mēs abi Ložmetējkalnā esam palikuši dzīvi.

Peterss: Jūs nezināt, par ko Jūs tagad runājat! Viņš, tāpat kā citi latviešu āži ar pulkvežu pagonām, klupdams, krizdams pārcentās, lai izpildītu ģenerāļa Trikovska noziedzīgās pavēles, un dzina strēlniekus dzīvās ugunīs bez artilērijas atbalsta.

Ērdmanis: Tāpat kā Vācietis ...

Peterss: Vācietis, mums kalpodams, tagad izpērk savus grēkus!

Ērdmanis: Bet, pretēji krieviem, Briedis vismaz bija kaujas līnijā kopā ar mums.

Peterss: Par to es nemaz nešaubos. Un, ticiet man, tieši šī iemesla dēļ, es esmu devis viņam katru iespēju nožēlot savus grēkus. Man pat personīgi nebūtu nekas pretim izlaist viņu brīvībā, bet tad Jūs zināt, kas var notikt.

Ērdmanis: (Pauze.) Tā tad Jūs rīkojums paliek spēkā.

Peterss: Jā, un ziņojiet man par viņa reakciju. Es varu derēt, ka izmisumā pulkvedis spers kādu nepārdomātu soli un nogādās mūsu rokās sazvērniekus, kas mums līdz šim pamukuši.

V ainas beigas

 

VI aina

(Butirku cietums. Briedis, Nadježda.)

Nadježda: Kad es izlasīju avīzē par tavu nošaušanu, es domāju, ka tūlīt noģībšu... bet tad man atnesa tavu zīmīti.

Briedis: Kādas ziņas no maniem strēlniekiem?

Nadježda: Te nu ir tavi maizes klaipi. Neiznāca jau kā gribēju, miltiem zāģu skaidu piejaukums ...

Briedis: Tu neatbildi uz manu jautājumu.

Nadježda: Visa Maskava par tevi runā ...

Briedis: Bet strēlnieki. Tie, kuŗi apsargā Kremli, Ļeņinu ...? Viņi taču ir lasījuši par manu nošaušanu?!

Nadježda: Tu no tiesas gribi zināt!? Tavi strēlnieki joprojām klīst tirgodamies pa Maskavas ielām, terorizē krievu iedzīvotājus.

Briedis: Es to saprotu. Bet tie, kuŗi apsargā iekšējo Kremli, Ļeņina kabinetu ... virsnieki − Ungurs, Lerchs?

Nadježda: Kavē laiku, spēlējoties ap Kremļa zvaniem, bet par tevi...

Briedis: Ne vārda!... Es tam neticu! Sūti mūsu cilvēkus, lai viņi...

Nadježda: Kādus cilvēkus? Kamēr tu esi te, Kazaņā pēc Trocka pavēles nošauti četri strēlnieku komandieŗi.

Briedis: Nelieši! Saki, kuŗi ...!

Nadježda: Vai nav viss viens! Tavi strēlnieki, čekas un Trocka iebaidīti, acīmredzot tik zemu krituši, ka nespēj aizstāvēt ne savu godu, ne savu cīņas biedru dzīvības!

Briedis: Es zinu virsniekus, kuŗi man vēl sekos. Tev kaut kā jātiek pie viņiem, jārunā!... Tu atnesi revolveri? (Skatās apkārt.) Vai sargi ir uzticami?

Nadježda: Viņi solījās skatīties uz otru pusi.

Briedis: Tad ātri! Šeit, man aiz zābaka! (Nadježda pārlauž kukuli, iedod revolveri Briedim, kuŗš, pārbaudot aizslēgu, noslēpj to zābakā.)

Nadježda: Vienu acumirkli!

Briedis: Un patronas?

Nadježda: Šeit pat! Ieceptas otrā maizes klaipā.

Briedis: Cik?

Nadježda: Vismaz ducis...

Briedis: Tad pietiks! Pēc drošām ziņām mani parītvakar vedīs no šejienes uz Lubjanku nošaušanai. Man vajag palīgu ...

Nadježda: Es sarunāju četrus tavus uzticamākos virsniekus, kuŗi ir kalpojuši zem tevis Tīreļpurvā un tagad slēpjas no čekas šeit, Maskavā. Kad tevi vedīs uz nošaušanu, viņi ar revolveriem kabatā gaidīs pie cietuma vārtiem. Pēc atbrīvošanas tevi novedīs uz jau iepriekš sagatavotu drošu slēptuvi.

Briedis: Bet cietuma sardze?

Nadježda: Sardzes priekšnieks ir man draudzīgs. Un arī pārējie sargi ir tev labvēlīgi. Kad tevi atbrīvos, viņi šaus tev gaŗām.

Briedis: Tā tad paliek tikai atsūtītā čekistu patruļa.

Nadježda: Kuŗa sastāvot no apmēram 12 vīriem.

Briedis: Tas nav daudz! Ar kādiem trim, četriem vedējiem es pats tikšu galā. (Izvelk pistoli un atkal pārbauda aizslēgu.)

Nadježda: Bet kas notiek, ja Tevi tajā dienā neved?

Briedis: Uz čeku var paļauties − ja saka, tad vedīs. Bet tagad klausies: Nekā nezinot par taviem plāniem, es izdarīju vēl ko tādu... Es nezinu, vai bija pareizi! Es aizsūtīju formālu pieprasījumu Petersam, jautājot, ko nozīmē mans vārds nošauto sarakstā, ja es šeit esmu vēl dzīvs ... Nu, saki taču kaut ko...!

Nadježda: Ārprātīgais! Tev vajadzēja palikt klusu cerībā, ka tevi te varbūt aizmirsīs, līdz radīsies iespēja atbrīvot.

Briedis: Ļauj man Tev izstāstīt! Pirms tavas atnākšanas es biju pārliecināts, ka dzīvs vairs ārā neizkļūšu. Un tad manī uzviļņoja dusmas. Šis Peterss, šis vienkāršais zaldāts zem manas komandas! Salauzis viņš Vācieti un visus tos cara ģenerāļus un pulkvežus, kuŗi tagad dzied viņa dziesmu un kalpo viņam par vēderu tikai, lai paliktu dzīvi. Un tagad viņš droši vien laizās domādams, ka bailēs par savu kailo dzīvību es līdīšu viņa priekšā uz vēdera kā krievi smilkstēdami un darīšu visu, ko viņš man pavēlēs. Nekad.

Nadježda: Viņi ir normāli cilvēki ar normāliem instinktiem, kurpretim tu iznīcini sevi un velc mani līdz!

Briedis: Tev nav taisnība! Mana rīcība viņus satricinās − par mani runās. Un kad runā, vienmēr rodas aizstāvji ... Es negribu, ka mani te nožmiedz klusu, bez vēsts, kā kādu anonīmu krievu ... Nu saki kaut ko! ... Ja es reiz paglābtos no Džeržinska, tad Petersa lode jau arī mani šoreiz nesadzenās.

Nadježda: Tu tagad runā to, kam tu pats netici.

Briedis: Bet man − man tu taču tici?

Nadježda: Tev vajadzēja pagaidīt. Latviešu nacionāldemokrāti gatavo memorandu, prasot tavu atbrīvošanu. Pēc pēdējām ziņām pat Vācietis iestājies par soda atlikšanu, bet tu pacēlies stāvus ierakumos...

Briedis: Saproti − es citādi nevaru. Tikai spītējot liktenim, es jūtu, ka dzīvoju.

Nadježda: Un kā ar mani?! Vientulībā naktī man acu priekšā rēgojas aina: kā tas būtu, ja mēs abi būtu sekojuši Staprānam. Mēs tagad sēdētu kaut kur Krimā − Jaltā vai Sočos − siltumā, pārpilnībā ... Tu saproti mani? Bet galvenais − mēs būtu kopā, drošībā. Un no turienes mēs varētu ...

Briedis: Darīt ko?! Kamēr Latvija smok zem vācu jūga ... Kamēr mani strēlnieki, Ļeņina propagandas apstulboti, klīst pa Krievijas plašumiem?

Nadježda: Mēs varētu gatavoties, organizēties, kliegt, lai pasaule dzird par nodarīto pārestību.

Briedis: Kā visas sievietes tu gribi panākt savu bez upuŗiem, bez riska. Tu gribi atbrīvot mani un Latviju ar nespēcīgiem memorandiem, bez asins pilītes izliešanas. Tu iedomājies, ka, ja tu kustēsies un grozīsies pietiekami ilgi, brīvība pati iekritīs tev rokās...

Nadježda: Ja man nepietrūks pacietības ienaidnieku izsēdēt − JĀ! TĀ IEKRITĪS!

Briedis: Tikai neviena no mums te vairs nebūs. Tu atceries ģenerāli Duchoņinu? Nu, tu taču atceries! ... Viņam bija izdevība aizbēgt. Viņš jau bija uzlicis kāju uz auto kāpšļa, kas aizvestu viņu brīvībā. Bet tad viņš pēkšņi apgriezās un aizgāja atpakaļ savā štābā...

Nadježda: Un pēc laiciņa viņa līķi atrada sakropļotu zem vilciena sliedēm ...

Briedis: Tikai toreiz! Bet varēja arī notikt kas cits: Sarkanā armija saceltos. Un Duchoņins vadītu savus kaujas spēkus pret vāciešiem, atbrīvotu Krieviju, mēs Latviju...

Sargs: Man ļoti žēl, bet čekisti te ložņā pa visām malām.

Nadježda: Es satikšu tevi... (raud) es nezinu kad un kur...

Briedis: Tu satiksi mani.

Nadježda: Bet kad un kur?

Briedis: Brīvībā.

VI ainas beigas

 

VII aina

 

(Čekas istaba Lubjankā. Pie galda Peterss. Ienāk Ērdmanis.)

Ērdmanis: Briedis rakstiski prasa paskaidrojumu, kādēļ viņa vārds kļūdas dēļ ielikts nošauto sarakstā?

Peterss: (Raksta, atbild nevarīgi.) Ja vēl nošauts nav, tad nošaut.

Ērdmanis: Atļaujos atgādināt, ka runa iet par Briedi...

Peterss: Jā, patiesi. Briedis! Šis cilvēks jau sāk nopietni kavēt komitejas darbu. Un viņa nolādētie daugavgrīvieši man jau vairākas dienas kā akmens gulstas uz ... Ko saka Jūsu ziņotājs Vārpa?

Ērdmanis: Dzirdama viegla kurnēšana, bet pagaidām tikai kurnēšana.

Peterss: Kurnēšana var ātri pāriet darbībā. Ja šovakar es no Trocka nekā nedzirdu, man būs jārunā ar pašu Ļeņinu.

Ērdmanis: Trocki apejot?

Peterss: Taisnība. Mēs jau par to reiz runājām. Attiecībā uz savu armiju tas kungs ir ļoti greizsirdīgs. ... Jums taču ir kādas jaunas ziņas par mūsu kaŗavadoni?

Ērdmanis: Pēc pēdējām ziņām Trockis esot speciālvilcienā ceļā uz Maskavu. Viņu sagaidot kuŗu katru brīdi. Tagad − ko iesāksim ar Brieža pieprasījumu?

Peterss: Nekā! Viņa muļķīgās izdarības Ļeņina drošību par laimi neiespaido.

Ērdmanis: Bet viņa atbalstītājus šeit un armijā gan.

Peterss: Atgādinot, ka viņš vēl ir dzīvs?

Ērdmanis: Atgādinot, ka vēl nav par vēlu viņu glābt.

Peterss: Interesanti! Pilnīgi zaudētā pozīcijā viņš izspēlē pēdējo tukšo karti, kas, tuvāk aplūkojot, nav gluži tik tukša kā tas pirmā brīdī liekas ... Kad mēs teicāmies viņu pārvest uz šejieni nošaušanai?

Ērdmanis: Rītvakar.

Peterss: Labi! Izplatiet ziņu, ka nošaušana atlikta uz nenoteiktu laiku. Tas pagaidām iemidzinās viņa aizstāvjus kā šeit, tā ārpusē.

Ērdmanis: Kādā veidā Jūs vēlaties ...?

(Ieskrien Sieviete.)

Sieviete M.J.: Nupat no Butirkiem pienāca ziņa, ka pie Brieža atrasts zābakā noslēpts revolveris ar patronām.

Peterss: Un to ienesis ...?

Ērdmanis: Droši vien kāds no sardzes.

Peterss: Nelieši, salašņas! Pavēliet sardzi tūlīt nomainīt un vainīgos arestēt!

Sieviete M.J.: Un ko ar Briedi...?

Peterss: Pazīstot Briedi, viņa atbalstītāji droši vien būs noorganizējuši pārķeršanu ceļā uz šejieni. Izjauciet viņa plānus un pārvediet mūsu pulkvedi uz šejieni cik ātri vien iespējams.

(Ērdmanis iziet. Ienāk sargs.)

Sargs: Ar Jums vēlas runāt kāda sieviete, krieviete vārdā Nadježda Pavlovna Mančestera.

Peterss: Kādā lietā?

Sargs: Brieža.

Peterss: Lai gaida kārtu kā visi citi.

Sargs: Viņa pastāv, ka viņai esot neatliekams svarīgs ziņojums Jums personīgi.

Peterss: Lai tik gaida... nē, vediet viņu iekšā.

(Ienāk Nadježda.)

Nadježda: Es vēlētos ar Jums runāt vienatnē.

Peterss: Vai Jums kas slēpjams? Runājiet!

Nadježda: Es nesu Jums no Latviešu Nacionāldemokrātu centrālās komitejas lūgumu Briedi apžēlot.

Peterss: (Zobgalīgi) Jūs viena sieviete. Kur ir tie gudrie vīri, kuŗi šo papīru sasmērēja?

Nadježda: šie cilvēki ir dziļi latviešu patrioti.

Peterss: Ja viņi būtu bijuši patrioti, viņi būtu šeit nākuši ar uzspraustiem durkļiem, nevis sūtījuši trauslu, neapbruņotu sievieti ar papīra gabalu.

Nadježda: šie cilvēki netic varas darbiem.

Peterss: Kā gan citādi! Kā visi latviešu vīrieši, viņi ir paraduši slēpties aiz sievietes muguras.

Nadježda: Viņi tic komitejas objektivitātei un taisnīguma izjūtai.

Peterss: Ak tā gan ... dodiet šurp to supliķi! (Lasa uzmanīgi, tad zobgalīgā balsī.) Patrioti! Atraduši motīvu ... cīnītājs, latvietis, nacionālists ... ieguvis strēlnieku uzticību un mīlestību nevien kā apdāvināts pulka komandieris un labs stratēģis... plecu pie pleca ar strēlniekiem izcīnījis septiņas lielas kaujas ... četrreiz smagi ievainots... (Kliedz uz Nadježdu.) KONTRREVOLŪCIONĀRS! NELIETIS! SLEPKAVA! MAITA! KUŅAS DĒLS!! (Klusi un lietišķi.) Ja Jūs nebūtu tik naiva, es Jūs arī pieliktu pie sienas... Un visus tos pārējos, kas rakstīja šo lūgumu.

Nadježda: Vai tiešām nav nekādu cerību?

Peterss: Nekādu! Pulkvedis ir jau visos noziegumos pats atzinies.

Nadježda: Tad ko lai es saku cilvēkiem, kuŗi rakstīja šo lūgumu?

Peterss: (Smejas.) Sakiet, ka pēc iespējas drīzāk nošaus!

Nadježda: Es Jūs lūdzu no sirds kā cilvēks cilvēku.

Peterss: Kā Jums nav kauna minēt cilvēka vārdu! Jūsu drauga noziegumi pret cilvēci ir pārāk smagi, lai viņu attaisnotu. (Pauze.) Ja Jums vēl kas sakāms, sakiet ātri!

Sieviete M.J.: Dzirdējāt? Nekavējiet velti biedra Petersa laiku!

Nadježda: Es Jūs no sirds lūdzu ļaut man runāt ar Jums divatā.

Peterss: Neatlaidīga Jūs esat − kā jau sieviete. (Uz Sievieti.) Atstājiet mūs uz brīdi vienus.

(Sieviete iziet.)

Peterss: Runājiet, bet ātri!

Nadježda: Es ceru, ka sapratīsit... Man ir nauda, zelts, un Jums droši vien ir cilvēka sirds.

Peterss: Cik daudz?

Nadježda: Es šoreiz runāju ar Jums personīgi ... man ir apzeltīts svečturis un tad vēl pāris rotas lietu no mātes, bet visas tīra zelta.

Peterss: Un vairāk nekas?

Nadježda: Tas ir viss, kas man ir.

Peterss: Mūsu noliktavas lūzt no buržuju zelta, un Jūs vēl nekaunaties ar šo mazumiņu komiteju iekārdināt.

Nadježda: Ne komiteju, bet Jūs, kā cilvēku ...

Peterss: Es ceru, ka Jūs apzināties, ka par kukuļu došanu draud tūlītējs nāves sods.

Nadježda: Es riskēju domājot, ka Jums būs sirds.

Peterss: Sirds ... Es neesmu kā krievi, kas krīzes apstākļos kļūst mīkstsirdīgi, sentimentāli un ir piekukuļojami. Latvieši tādi nav! ... Izdomājiet ko labāku.

Nadježda: Ja tas līdzētu, es kristu Jūsu priekšā ceļos.

Peterss: Ja Jūs to darīsit, es Jūs pavēlēšu nošaut.

Nadježda: Nu, tad Dieva vārdā Jūs, latvieši, ar savu iedzimto nežēlību − jūs paši sev kapu izraksit!! (Aiziet.)

(Sieviete aiztur Nadježdu durvīs, atstumj atpakaļ.)

Sieviete M.J.: Vai gribat, lai šo uzbāzīgo dāmu arestēju?

Peterss: Mums jau tā ir cietumi pilni. Viņa ir nekaitīga − viņai ir sirds. Lai iet! (Nadježda aiziet.) ... Bez tam, skraidot šurpu, turpu, viņa mums jau ir palīdzējusi nokniebt ne vienu vien balto.

Sieviete M.J.: Tāda bezkaunība...

Peterss: Mīlestība, akla mīlestība... (Sieviete vilcinās.) Un neizliecieties it kā dzirdētu šo vārdu pirmo reizi. Jums vēl kas sakāms?

Sieviete M.J.: Mani ļaudis ir neziņā, kāpēc mēs vēl vilcināmies. Briedi arestēja, un nekas nenotika. Izsludināja par nošautu, un vēl joprojām nekāda reakcija. Vai drīkstu jautāt, kas Jūs vēl kavē viņu nodot manā gādībā?

Peterss: Tālredzība!

Sieviete M.J.: Es laikam esmu par neatjautīgu, lai...

Peterss: Jā, Jūs esat!... Atvainojiet, bet man bijusi grūta diena ... Pastāv iespēja, mikroskopiska, bet tomēr pastāv, ka mums Briedis uz laiku jāatbrīvo. Un, ja tam jānotiek, tad mums jāgādā, lai viņš iziet no šejienes kā stukačs un nevis kā kāds, ap kuŗa galvu vijas mocekļa leģenda ... Ko Jūs tur darāt?

Sieviete M.J.: Sagatavoju bezložu patronas tā, lai noziedznieks, būdams pie pilnas samaņas, līdz galam izbaudītu savu soda mēru.

Peterss: Par Jūsu techniskām izmeklēšanas metodēm es nekā negribu zināt.

(Ienāk Ērdmanis.)

Ērdmanis: Pienākusi telegramma no visaugstākajām instancēm, pavēlot atlikt Brieža nošaušanu uz trijām dienām.

Peterss: Kādām instancēm? Mana pirmā un vienīgā instance ir Ļeņins.

Ērdmanis: No armijas galvenā štāba − līdz viņi ieradīsies un lietu noskaidros.

Peterss: Un traucēs komitejas darbu!

Ērdmanis: Maskavā ap Briedi jau rodas zināma mēra troksnis. Viņa lieta, kā saka, piekārta pie lielā zvana.

Peterss: Esmu personīgi zvērējis Ļeņinam, ka rūpēšos par viņa drošību. Ar to brīdi, kad komiteja pazaudē savu kontroli, revolūcija ir zaudēta!

Ērdmanis: Mēs nezinām, kas Briedim stāv aiz muguras. Varbūt vajadzētu ...

Sieviete M.J.: Nesakiet, ka pēc visām šīm pūlēm Briedis draud mums izslīdēt caur pirkstiem!

Peterss: (Uz Ērdmani.) Vajadzētu ko? Atbrīvot!? Varbūt pirms dažām dienām ... bet tagad? Neiespējami...!

Ērdmanis: Es personīgi atsakos riskēt...!

Peterss: Pat ja viņš būtu nevainīgs ... Komitejas gods ir uz spēles. Atpakaļceļa vairs nav!

(Telefons.)

Peterss: (Uz Sievieti.) Atbildiet! Tas droši vien ir Trockis. (Paņem klausuli.) Jā... jā ... Tā ir mana vēlēšanās ... mana vēlēšanās ... Jā, bet atļaujiet aizrādīt, ka laika ir maz ... Jā, valsts interesēs būtu, lai šī akcija tiktu izvesta bez kavēšanās.

Ērdmanis: Trockis?

Peterss: Beidzot! Pēdējā bridi! Viņa personīgais ātrvilciens ceļā aizkavējies. Viņš pavēlējis šaubīgo latviešu pulku no Maskavas pārsūtīt uz fronti pie Vācieša un Ļeņina apsardzību nodot vairāk uzticamām krievu vienībām... Jūs zināt, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsu rokas vairs nav saistītas! (Paceļ klausuli, zvana.) Apsardze? Lūdzu ievediet Briedi! (Uz Sievieti.) Ar šo brīdi es nododu pulkvedi Jūsu rīcībā. Dariet, ko atrodat par pareizu, bet tikai tā, lai viņš paliktu dzīvs.

Sieviete M.J.: Vai sagaidāt rakstisku atzīšanos?

Peterss: Ar savu rīcību vien viņš jau atzinies, bet drošības dēļ mēģiniet izdabūt no viņa pārējo pučistu vadoņu slēptuves.

(Sargi ieved Briedi.)

Peterss: Sardze pie Jums atradusi noslēptu revolveri.

Briedis: Par nožēlošanu man neizdevās to paslēpt.

Peterss: Tas ir smags cietuma režīma pārkāpums, par ko pienākas nāves sods... Tālāk − Jūsu pieprasījums paskaidrot Jūsu nošaušanas paziņojumu ir izaicinājums un pliķis padomju varas sejā.

Briedis: Es esmu kaujinieks − es riskēju.

Peterss: Un zaudējāt! Jūsu rīcība apcietinājumā kopā ar smagajiem noziegumiem pret padomju tautu ir bijusi tik neattaisnojama, ka nekāda apžēlošana vairs nav iespējama.

Briedis: Es uzspļauju Jūsu apžēlošanai!

Peterss: Spļaujiet, spļaujiet vien! Jūsu strēlnieki, visa latviešu tauta Jūsu rīcību ir acīmredzot nosodījusi.

Briedis: Gan jau reiz pienāks laiks, kad viņi sāks domāt kā latviešiem pienākas.

Peterss: Es negribu sabojāt Jūsu pēdējos brīžus ar politiskiem argumentiem, taču mans uzdevums ir Jums atgādināt, ka Jūs mirsit kā vienkāršs tautas ienaidnieks, un nekāda leģenda ap Jums nevīsies.

Briedis: Mans personīgais liktenis man ir nesvarīgs. Bet varbūt kādreiz − pēc daudziem gadiem ... kad Latvijā... mans vārds ...

Peterss: Latvija, ko ... kāda Latvija?! (Uz sargiem.) Vediet viņu prom!

(Sargi izved Briedi. Sieviete viņam seko.)

Ērdmanis: Stūrgalvīgs līdz beidzamam.

Peterss: Muļķis! Pēc gadiem, kad Ļeņina idejas būs pārstaigājušas visu pasauli, Brieža vārds aizmirsts pūs vēstures mēslainē.

Ērdmanis: Un komitejas vārds?

Peterss: Es jau ilgāku laiku redzu nekonsekvenci Jūsu nostājā ... Mūsu darbs nav no vieglajiem. Ja vēlaties − ņemiet dažas dienas atvaļinājumu un pārdomājiet.

Ērdmanis: Man ir nopietnas šaubas, vai Brieža lietā rīkojamies pareizi...

Peterss: Tādu luksu kā šaubas mēs nevaram atļauties. Kaŗš, ziniet, ir nežēlīgs − ar likumu sankcionēta cilvēku slepkavošana. Tādēļ jāizšķiŗas par mazāko ļaunumu: labāk šodien krīt tie tūkstoši, kas stājas mūsu ceļā, nekā tie miljoni, kuŗi kristu nākotnes imperiālistiskajos kaŗos. Briedim ir jāiet, lai mani bērni varētu dzīvot pasaulē, kuŗā valdīs humānisms. (Aiz durvīm vaidi.)

Ērdmanis: Esmu noguris, gatavs šovakar beigt. Es ceru, ka Jums nebūs nekas pretim ...

Peterss: Pagaidiet! Man varbūt vajadzēs Jūsu palīdzību.

Ērdmanis: Tad vismaz es iešu uz viesnīcu ko iekost... Jūs arī?

Peterss: Ne šovakar. Tiklīdz saņemšu ziņu par strēlnieku pārcelšanu, iešu mājās pie sievas. Viņai kā anglietei, valodas nepratējai, dzīve šeit starp krievietēm ir diezgan vientuļa. Tam visam vēl pa virsu − puika ir atkal apaukstējies, un man jāmēģina dabūt kādu tur tēju ... Jūs, biedr, acīmredzot neplānojat ģimeni?

Ērdmanis: Ne pagaidām.

(Aiz durvīm dzird mocīto vaidus un kliedzienus.)

Peterss: Tad Jūs nezināt, cik daudz Jūs zaudējat. Romantika ir viena lieta. Bet klusa, mierīga laulības dzīve bez ekscesiem − tas ir ideāls, pēc kā es cenšos.

Ērdmanis: Es patiesībā īsti nezinu, ko gribu, bet ģimene šobrīd tā noteikti nav.

Peterss: Jo, pretēji man, pēc dabas esat dēkainis.

Ērdmanis: Varbūt kaut kādā veidā darboties latviešu labā. Un Jūs?

Peterss: Laikam pārāk ilgi esmu bijis prom, bet man tā latviešu lieta nav pārāk pie sirds pieaugusi. Es labprātāk darbotos visas cilvēces apjomā. (Vaidi un kliedzieni.) Tas, ka mani balto aprindās sauc par Jāni Briesmīgo, mani neuztrauc, jo apjaušu sevi dziļu taisnīguma izjūtu. Es ceru, kad šis laiks būs pāri, Ļeņins man piešķirs kādu administratīvu posteni kādā Savienības malā, kur es varētu organizēt taisnīgu valsti bez korupcijas, mācīt cilvēkus atšķirt labu no ļauna. (Vaidi un kliedzieni.) ... Ērdmani, ejiet un palūdziet, lai viņi aizveŗ izolācijas durvis, lai tie tur velti netraucētu mūsu darbu.

VII ainas beigas

 

VIII aina

 

(Tumša, vējaina iela Maskavas nomalē. Uz skatuves Nadježda. Ierodas Ērdmanis.)

Nadježda: Jūs viens?

Ērdmanis: Runājiet ātri! Man droši vien seko!

Nadježda: Es jau sagaidīju, ka nāksit ar čekas patruļu, lai mani apcietinātu.

Ērdmanis: Ja būtu bijis pie pilna prāta, man to būtu vajadzējis darīt!

Nadježda: Bet Jūs nedarījāt!

Ērdmanis: Jums nebija nekādas tiesības atstāt birojā šo kompromitējošo papīra gabalu. (Izvelk no kabatas.)

Nadježda: Nebūtu jau to darījusi, bet, kad uzzināju, ka esat izgādājis izbraukšanas atļauju Straprānam uz Ukrainu... Un tagad mans Briedis ... Piedodiet − man bail Jums prasīt.

Ērdmanis: Jūs droši vien sagaidāt, lai es saku, ka viņš ir sveiks un vesels? Jā − viņš ir dzīvs.

Nadježda: Viņu taču nemocīja, nespīdzināja?

Ērdmanis: Viss, ko es varu Jums teikt, ir, ka viņš ir dzīvs.

Nadježda: (Apkampj Ērdmani.) Esmu naktis negulējusi skrienot no viena pie otra, bet viss par velti. Bet tagad, kad šeit esat Jūs ...

Ērdmanis: (Atraisās.) Pirms sākat lolot kādas cerības, varu Jums tūlīt teikt, ka nav vairs manos spēkos Jūsu Briedim palīdzēt.

Nadježda: Bet Jūs tomēr atnācāt. Un cilvēka dabā ir ķerties pie pēdējā salmiņa ... Laikam jau nebija nekāda pamata tā domāt. Bet vai tad Briedis nebija tas, kurš Jūs izveda neskartu cauri Tīreļpurvam? VIŅŠ rūpējās, lai Jūs būtu apģērbts un paēdis. VIŅŠ gāja Jums pa priekšu. Viņš izvadīja Jūsu pulku neskartu cauri vācu aplenkumam pie Rīgas...

Ērdmanis: Netērējiet laiku stāstot, ko viņš darīja vai nedarīja, bet klausieties − kamēr viņa daugavgrīvieši sargā Kremli, Brieža dzīvība nav apdraudēta.

Nadježda: Jūs to tikai tā sakāt, lai tiktu no manis vaļā.

Ērdmanis: ... Un, ja tas Jūs vēl neapmierina − visi strēlnieku virsnieki ir pret Brieža nošaušanu bez tiesas.

Nadježda: Tie mazie gariņi, kas lien Petersa priekšā uz vēdera.

Ērdmanis: Bet ne Vācietis frontē! Eserus apspiedis, viņš tagad ir augstā zirgā.

Nadježda: Peterss nevienam neklausa!

Ērdmanis: Ļeņinam viņš klausa! Un Ļeņins labi atceras dienas, kad eseru dumpja laikā viņš, bailēs trīcēdams, ar somiņu rokās stāvēja Kremļa laukumā, gatavs bēgt vienalga uz kurieni. Un, ja Vācietis nebūtu viņu aizsargājis, Dievs vien zina, kas būtu noticis. Klausieties! Ļeņins latviešiem uzticas! Es varu zvērēt, ka viņš no strēlniekiem nešķirsies. (Pauze.) Nu redziet! Ticiet taču man! Ja Briedi atklāti tiesās, esmu pārliecināts, ka strēlnieki panāks viņa atbrīvošanu. Jūs man vēl neticat.

Nadježda: Man tagad sirdsapziņas pārmetums, ka esmu sagādājusi Jums liekas nepatikšanas.

Ērdmanis: Es nezinu, cik tā Jūsu vaina, bet vienu gan − atpakaļ atgriezties es vairs nedrīkstu.

Nadježda: Es Jums sagādāšu slēptuvi...

Ērdmanis: Un spēlēt Maskavā uz baltajiem zirgiem?

Nadježda: Ātrāk vai vēlāk − Peterss sadzīs Jūsu pēdas.

Ērdmanis: Līdz Latvijai viņa gaŗā roka vēl nesniedzas. Varbūt tur būšu kādam vajadzīgs. Baltiem, sarkaniem, pelēkiem − viss viens, bet kādiem ... Man tagad tiešām jāiet. Un Jūs? Krieviete! Es saprotu, ka mīlestība ir mīlestība, bet atcerieties arī − kaŗa laiki būs pāri, viņš aizbrauks atpakaļ uz Latviju, un ko Jūs?

Nadježda: Es darīšu visu, ko vien kāds vēlas, lai tikai Briedis būtu brīvs.

Ērdmanis: Tā domājot, Jūs šajos laikos ilgi dzīva nepaliksit.

Nadježda: Jūs nesaprotat − bez Brieža manai dzīvei nav jēgas.

Ērdmanis: Dieva dēļ − uzupurēšanos, principus, ideālus − tos atstājiet rakstniekiem, dzejniekiem. Dzīve nu reiz ir tāda, ka paliks dzīvs tas, kam asāks deguns, kuŗš pirmais saostīs no kuŗas puses stiprie vēji pūš un tad ies tiem līdzi. Nu, vai tā nav?!

Nadježda: Mēs laikam nākam no divi dažādām pasaulēm, bet klausoties Jūsos man tā kā palika vieglāk.

Ērdmanis: Nu redziet − varbūt ar savu atnākšanu būšu vismaz daļiņu no sava parāda Briedim izpircis.

Nadježda: Es Jūs patiešām vairs ilgāk nekavēšu, iešu tagad pie Brieža kaujas biedriem, kritīšu ceļos un lūgšu, lai iestājas un liecina. Un, ja tiesa būs daudzmaz taisnīga ... Viņš taču vienmēr ir stāvējis par taisnību.

Ērdmanis: Ar lauvas sirdi vien nepietiek.

Nadježda: Vai tad viņam kas cits vairs ir?

Ērdmanis: Bet Jums ir! Šeit caurlaide. Pulkvedis Kosmātovs. Ļeņina uzticības vīrs. Kā visi zaldāti, viņš izsalcis.

Un, ja nu Jūs reiz esat ar mieru darīt visu ... Piedāvājiet! Par cenu. Briedi bez tiesas nenošaut. Viņam ir iespaids! Cita padoma man nav. Un ejiet tūlīt, bez kavēšanās. Laika nav!

Nadježda: Lai labie gari stāv Jums klāt.

VIII ainas beigas

 

IX aina

 

(Moku kambaris „Melnais kabinets” Lubjankas cietumā. Tumšās istabas vidū krēsls. Tam blakus, ieplestām kājām stāv Sieviete. Divi sargi ieved Briedi.)

Sieviete M.J.: Vai zināt, kur tagad atrodaties?

Briedis: Turpat kur Jūs!

Sieviete M.J.: (Vairākas reizes iesit Briedim ar revolveri pa seju.) Kuņas bērns tu, cara kalps! Nemaz nestāvi tik stalts un varens!

Sargs: (Aiz matiem atrauj Brieža galvu atpakaļ.) Klausies, kad ar tevi runā!

Sieviete M.J.: Ceļos manā priekšā!

(Sargi nogrūž Briedi uz ceļiem. Viņš atkal pieceļas.)

Sieviete M.J.: Es ceru, ka tagad jūtaties labāk.

Briedis: Noplēšot pagonas un notriecot pie zemes, Jūs man virsnieka godu neatņemsit.

Sieviete M.J.: Vienu esmu no Ļeņina mācījusies: Jūsu spēks ir tikai pagonās. Ģenerālis vai denšķiks − šinī telpā visi ir vienādi ... Redzat šo revolveri? Es ielādēju patronas. (Lādē. Nosēdina Briedi krēslā un pieliek revolveri pie pakauša.) Tagad revolūcijas un Ļeņina priekšā krities ceļos un nolūdzieties. Es skaitīšu līdz desmit un tad nospiedīšu. Pa šo laiku Jums jāizšķiras − dzīvot vai mirt. (Skaita ... pie skaitļa desmit izšauj. Briedis salīgojas, bet paliek sēžot.) Jūs brīnāties, ka esat dzīvs? Kā kādreiz virsnieks, pazīstat ieročus? Redziet, šoreiz patrona bija bez lodes. Sāpēja? Nu protams? Tagad iedomājieties, kā sāpēs, kad īsta lode urbsies Jūsu miesā ... Vai nebūtu ērtāk tagad sēdēt pie pilna galda Maskavas labākajā viesnīcā vai blakus Ļeņinam Kremlī, kā citi Jūsu kollēgas ... Miniet tikai dažus vārdiņus, un es personīgi runāšu ar Petersu, lai Jūs apžēlo.

Briedis: Caurspīdīgi psicholoģiski meli!

Sieviete M.J.: (Runā mierīgi.) Jūs varat atzīties tagad tūlīt, kas ietaupīs Jums daudz sirdēstu, jeb Jūs uz ceļiem lūgsities atzīties vēlāk. Iebāziet to savā galvā − ko Jūs arī neizšķirtos darīt, gala rezultāts būs tas pats. Nu, ko esat nolēmis?

Briedis: Uzskatu zem sava goda Jums to atbildēt.

Sieviete M.J.: Jūs uzvedaties it kā būtu varonis, bet manās acīs Jūs esat muļķis: neviens šo telpu neatzinies vēl nav atstājis.

Briedis: Es ceru, ka Visvarenais dos man spēku būt pirmajam.

Sieviete M.J.: Piesieniet!

Sargs: Kā parasti?

Sieviete M.J.: (Riņķo ap Briedi.) Stingrāk, stingrāk! Šis cilvēks esot varonis. Rokas pie krēsla atzveltnes! Kājas divkārt stingri. (Sargi sien.) Stingrāk, stingrāk, tā, lai varonim drusku pasāp! Tā, lai viņš nolaistos uz mūsu zemā līmeņa!... Un tagad klamburus uz rokām!

Briedis: Dariet ātri, ko Jūsu kungi pavēl jums darīt.

Sieviete M.J.: Nu redziet. Mūsu varonis beidzot ir gatavs sākt runāt. Pierakstiet vārdus un vietas ... (Uz Briedi.) Tad nu Jūs esat tas slavenais Briedis, sieviešu mīlulis. Bet man Jūs pēc tāda nemaz neizskatāties. Pastāstiet, pastāstiet kā Jūs tagad jūtaties, ka nevarēsit vairs sievieti kā mani izpist.

Briedis: Kurš saka, ka Jūs esat sieviete?

Sieviete M.J.: Pelnieties vien! Jūs domājat, ka sieviete ir zemāks radījums ... Tā jūs visi latvieši domājat tikai tāpēc, ka esmu gudrāka, stiprāka par Jums ... Bet Jūsu acīs esmu zemāks radījums... Jā, sakiet vien, ka esmu zemāks radījums.

Briedis: Tāda kā Jūs − JĀ!

Sieviete M.J.: Ak tā gan! Par to Jūs tagad smagi maksāsit! (Uz sargu.) Saturiet viņa rokas. (Uz Briedi.) Jūs redzat šo smalko adāmo adatu ar noasināto galu? Aiz naga − tā lai mazliet pasāp! Nu, Jūs taču esat varonis − Jūs nekliegsit? ... Tā pavisam viegli, aiz naga ... (Lēnām grūž adatu zem naga. Briedis saviebjas, bet klusē.) ... Un tagad ... drusku dziļāk, dziļāk... Sakiet, kur slēpjas pašlaik Perchūrovs, Reinbergs, Goppers, Staprāns? ... (Uz sargu.) Pierakstiet!... (Uz Briedi.) Ak tad neteiksit viss ... Droši vien cerat, ka jūsējie Jūs no šejienes izpestīs? ... Neteiksit? Spītīgs − kā visi latviešu vīrieši! ... Tagad mazliet dziļāk ... Vēl neteiksit? Nebaidieties, mums vēl ir citi, stingrāki līdzekļi. (Izvelk adatu.) Nu, Jums taču ir kas sakāms? ... (Uz sargu.) Pierakstiet!

Briedis: Man kauns, ka latviete var arī būt tāda kā Jūs!

Sieviete M.J.: (Uz sargu.) Nokaitējiet adatu! (Sargs nokaitē adatu zem liesmas un pasniedz Sievietei.) Dziļāk! (Grūž adatu.) ... Jūs, latviešu vīri, tādi kā jūs mūs tādas pataisījāt, Jūs mūs tādas pataisījāt... klusi kā jēri bez balss jūs pacietīgi līdāt kunga priekšā uz vēdera, lai jūs sit un pātago! Un mums bija uz to jānoskatās ... Mums, sievietēm, jānoskatās ... dziļāk, lēnām dziļāk .... Nu, kliedziet taču, raujiet saites, uzbrūciet, ja esat varonis!... Nē, Jūs tāpat kā mans tēvs − panesat visu klusu ciezdams ... Lēnām ... tikai ar mieru ... tikai ar labu ... kā mans tēvs ... dziļāk, dziļāk ... Nu, lieniet, lieniet manā priekšā uz vēdera, kā to darījāt caram ... Vai tad es esmu sliktāka par caru? ... Dziļāk, dziļāk... Es taču laikam izvilināšu no Jums kādu skaņu ... dziļāk, dziļāk ... Nu, izlaidiet kādu skaņu, mazu vaidieniņu ... tādu pavisam maziņu pavisam maziņu ... maziņu ... maziņu...

(Skatuve lēnām satumst. Tumsā atskan viens Brieža kliedziens.)

IX ainas beigas

 

X aina

 

(Pusnakts. Pulsa sitieni. Pie galda snauduļo Peterss. Kad ienāk Sieviete, viņš uztrūkstas.)

Peterss: Cik pulkstens?

Sieviete M.J.: Pāri pusnaktij.

Peterss: Ērdmani, painteresējieties, vai ir pienākusi kāda ziņa no Trocka štāba.

Sieviete M.J.: Ērdmaņa šeit nav.

Peterss: Jūs nācāt iekšā bez klauvēšanas.

Sieviete M.J.: Domāju, ka Jūs varētu interesēt šis! (Nomet uz galda telegrammu.)

Peterss: Telegramma. No kā?

Sieviete M.J.: Pulkveža Kosmātova štāba Kremlī.

Peterss: (Lasa.) Atlikt Brieža nošaušanu uz trijām dienām. Visu nokārtot ieradīšos pats.

Sieviete M.J.: Neaizmirstiet, ka kā Trockis, tā Ļeņins ar šiem cilvēkiem rēķinās.

Peterss: Kas attiecas uz mani, tad Briedis ir vainīgs un jau atzinies. (Savīsta un iesviež zirnīti papīrkurvī.) Ejiet un pārbaudiet, vai nav beidzot pienākusi kāda ziņa no Trocka. Un dabūjiet man rokā Ērdmani!

Sieviete M.J.: Jūs neesat vienīgais, kas viņu meklē.

Peterss: Nav pat piezvanījis?

Sieviete M.J.: Kā lai es to zinu.

Peterss: Pie velna! Viņam tagad vajadzētu būt šeit!

Sieviete M.J.: Vai gribat zināt manas domas? Man ir ziņas, ka Ērdmanis vairākkārt ir saticies ar Brieža palīgu Staprānu. Droši vien, pateicoties viņam, šis tips ir veikli izslīdējis caur mūsu pirkstiem.

Peterss: Apdomājiet, ko Jūs tagad sakāt!

Sieviete M.J.: Spriediet pats. Manas domas ir, ka Jūsu Ērdmanis spēlē uz abām pusēm.

Peterss: Ērdmanis taču ir mūsu cilvēks. Atmaskojis, arestējis un, rokai netrīcot, likvidējis baltos.

Sieviete M.J.: Bet tikai krievus ...

Peterss: Jūs pārspīlējat!

Sieviete M.J.: Labi, es pārspīlēju ...

Peterss: Ne, pagaidiet! Ļaujiet man padomāt.

Sieviete M.J.: Padomājiet, padomājiet! Tad nododiet viņu man. Stundas laikā mēs zināsim, kas viņš tāds par putnu patiesībā ir.

Peterss: Ērdmanis bauda mūsu uzticību. Pirms kaut ko darām viņš ir pelnījis, lai izskaidrotos ar mani zem četrām acīm.

Sieviete M.J.: Ja Jūs viņu vispār vairs varēsit atrast.

P e t e r s s: Tūlīt aizsūtiet patruļu uz viņa viesnīcu un zem aresta atvediet...

Sieviete M.J.: Pirms eju − galvenais iemesls, kāpēc es ar Jums gribēju runāt ... Briedis ir spītīgs. Pusdzīvs, viņš atsakās parādīt pārējo bandītu slēpšanās vietas.

Peterss: Vismaz uzzinājāt to vārdus ...

Sieviete M.J.: Es jau teicu, ka viņš ir spītīgs.

(Ienāk sargs un iedod Petersam nelielu papīra gabalu. Peterss lasa.)

Sieviete M.J.: Tagad sakiet, ko ar to Briedi ...

Peterss: Pagaidiet!

Sieviete M.J.: Es tagad eju!

Peterss: Es teicu PAGAIDIET! No Trocka štāba pienākusi ziņa, ka 1. latviešu pulks ir salādēts vagonos un ir jau ceļā uz fronti − projām no Maskavas.

Sieviete M.J.: Beidzot!

Peterss: (Zvana.) Lūdzu ievediet Briedi. (Uz Sievieti.) Man pēkšņi kā akmens novēlies no sirds. Ja pulks būtu sacēlies, visa Padomju vara ar Ļeņinu priekšgalā būtu kā ar rokas vēzienu noslaucīta ... Tagad runājot par Briedi − Jūs domājat, ka varēsit vēl izspiest no viņa kādu informāciju?

Sieviete M.J.: Es jau Jums teicu, ka viņš ir spītīgs.

Peterss: Es šo cilvēku nesaprotu. Ar savu talantu viņš kopā ar Vācieti būtu vedis padomju spēkus pretim uzvarai. Bet tā vietā viņš upurē savu dzīvību kam? Kaut kādām tukšām iedomām, kuŗas līdz ar viņu tā kā tā nozudīs no zemes virsas.

(Sargi ieved Briedi asiņainu, sadriskātā uniformā.)

Peterss: Jūsu pēdējā cerība ir zudusi. Vai Jums vēl ir kas sakāms?

Briedis: Latvju tautas nelaime, ka pat nelietim tā godīgi kalpo!

Sieviete M.J.: Kapitālistu cūka! (Sieviete pieskrien un iešauj Briedim divas reizes ar bezložu patronām. Briedis sagrīļojas, bet paliek stāvam kājās.)

Peterss: (Uz Sievieti.) Pagaidiet! (Uz Briedi.) Pulkvedi. Ja Jūs atzītos, nožēlotu ... Es varētu Jūsu beidzamās minūtes atvieglot, varbūt pat... Saprotiet, neskatoties uz visu to ļaunumu, ko Jūs esat nodarījis latviešu tautai, es Jūs respektēju kā cilvēku un būtu ar mieru darīt visu, lai Jūsu liktenis ievirzītos citās, Jums labvēlīgākās sliedēs. Jūsu talants un drosme − tas ir liels zaudējums visai revolūcijai. Un ticiet man, es personīgi šo tukšumu izjutīšu visvairāk.

Briedis: Jums, čekistiem, ir tikai vara pār manu miesu, ne pār garu! Manu cilvēcisko pārliecību un manu darbu jūs neiznīcināsit! (Sieviete iešauj vēlreiz.)

Peterss: Patriotiskas sēnalas! Vai Jums ir vēl kaut kas, ko Jūs vēlētos pateikt?

Briedis: Salašņas! Jūs visi salašņas!!

Peterss: Pie sienas! Vediet viņu prom!

(Sardze izved Briedi pusdzīvu. Skan aizejošo soļi. Pēc brīža atskan šāviens.) (Pauze.) (Izgaismojas Lubjankas šaujamā siena. Sienā parādās sarkans, lodes atstāts caurums, caur kuŗu uz leju plūst asiņu straume.)

Peterss: (Uz Sievieti.) Tas nu ir tā. Katru rītu es pamostos ar domu: Dieva dēļ, es vēlētos, kaut man tas nebūtu bijis jādara. Es tiešām vēlētos, kaut man tas nebūtu bijis jādara. Bet es nezinu, vai JŪS to varat saprast...

Sieviete M.J.: Jums nebija citas izejas.

Peterss: Nebija jau, bet tomēr... Man tagad jāiet. Puika mājā smagi slims, bet es te vēl sēžu kā uz adatām. Es to sev nepiedotu, ja ar viņu notiktu kas ļauns... Jūs arī, ejiet gulēt. Ir ienākuši jauni saraksti, kas jāpārbauda un jānodod Ļeņinam apstiprināšanai. To visu darīsim rīt...

Sieviete M.J.: Un Brieža... nu, Jūs jau zināt.

Peterss: Turpat, aiz Hodinkas laukuma. Lai pūst kopā, kā piederas, ar visiem popiem un ministriem. Bet uz karstām pēdām, kamēr vēl ir tumšs, lai kāds neierauga un vēlāk nesazīmē. Varoņu kults ir viena lieta, ko mēs nevaram atļauties.

(Skatuve, Petersam runājot, lēnām satumst; izgaismota paliek tikai asins strūkliņa uz baltās sienas.)

Beigas

 

 

Raimonds Staprāns

KOMENTĀRI PAR BRIEDIS-PETERSS

Nolasīti Sietlā, 1992. g. jūlijā, Rietumkrasta dziesmu svētku laikā

Pirms trim gadiem Latvijā, tā sauktās dziesmotās revolūcijas augstākajā punktā man iznāca saruna ar Dailes teātŗa galveno režisoru Kārli Auškāpu. Viņš pašlaik kopā ar režisoru Vari Vētru bija iestudējis Četras dienas jūnijā, un Dailes teātrī tajā pat laikā ar lieliem panākumiem spēlēja arī viņa sarakstīto lugu Mūžības skartie, kas izmanto Aleksandra Čaka vārsmas ar to pašu nosaukumu. Sarunas un argumenti, kā jau tas tādos gadījumos parasts, svārstījās starp abām lugām. Auškāpam šķita, ka mūsu pēdējais prezidents bija varonis, man galīgi tā nelikās. Viņš atgādināja man strēlnieku varonību kaujas laukā, es, kā daždien negatīvists, atkal norādīju uz strēlnieku laupīšanām un nežēlībām Krievijā. Saruna novirzījās uz varonību kā tādu. Neskatoties uz domstarpībām, abi tomēr vienojāmies, ka attiecībā uz varoņiem, mums, latviešiem ir zināmas grūtības. No Lāčplēša līdz šodienai mūsu varoņu saraksts ir pagalam īss. Mūsu latviešu dabā ir vairāk līst, pielāgoties, liekties pa vējam, lai izdzīvotu. Un varoņu, kas paceltos romantiskā gaisotnē, mums laikam pavisam nav. Ejot cauri šim sarakstiņam, beidzot uzpeldēja strēlnieku pulkveža Brieža vārds. Beidzot abi varējām vienoties, ka viņš, vairāk kā jebkurš, atbilst romantiskā varoņa kritērijam − cilvēks, kuŗš apzinīgi riskē, liek savu dzīvību uz spēles, lai pagrieztu vēstures ratu mums labvēlīgā virzienā. Fakts, ka viņa darbošanās saistījās ar romantisku mīlestību, vēl vairāk pastiprināja šī cilvēka pievilcību. Atbraucis atpakaļ, atklāju, ka materiālu par Brieža pēdējām dienām ir gaužām maz, un tie vairāk tenku un nostāstu līmenī. Lugas struktūru balstīju uz divām grāmatām: Indriķa Reinberga Pirms 20 gadiem. Un Sergeja Staprāna Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules. Lugu rakstīju „pseudo-dokudrāmas” stilā, ievērojot notikumu secību un to risinājumus, kā arī galveno raksturu izteicienus, kādi tie saglabājušies laikabiedru atmiņās. Atsevišķas ainas ir radītas, ievērojot galveno varoņu tā laika vēlmes, uzskatus kā arī apkārtējo politisko gaisotni.

Galvenie protagonisti lugā ir Fridrichs Briedis un Jēkabs Peterss; pirmais − varonīgs strēlnieku pulka komandieris, kuŗš izvadījis strēlniekus cauri Ziemsvētku kauju veiksmīgajam sākuma posmam − otrs, uz Angliju emigrējis, revolūcijas laikā atgriezies latviešu čekists, Ļeņina un Džeržinska labā roka. Tātad balto un melno cepuŗu sadursme.

Revolūcijas gaitā, strēlnieku pulkiem izirstot, Briedis aizklīda Krievijā, kur piebiedrojās Savinkova pagrīdes organizācijai, kas, saceļoties pret boļševiku teroru, gribēja atjaunot demokrātisku tautvaldību Krievijā. Sacelšanās tika vienlaicīgi organizēta 30 pilsētās [1918. g. 6. jūlijā − red.]. Ribinskā sacelšanos vadīja pulkvedis Briedis. Taču krievu nodevības dēļ, to tur ātri apspieda. Briedi īslaicīgi arestēja, tad it kā pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja. Briedis atgriezās Maskavā, kur viņu 22. jūlijā no jauna apcietināja un 28. augustā nošāva.

Lugas darbība norit starp šiem diviem datumiem. Dramatiskie sarežģījumi balstās uz Brieža pārliecību, ka atļaudams sevi arestēt, viņš izsauks nemieru strēlnieku sardzē, kuŗi tobrīd ir vienīgais Ļeņina un komunistu balsts Maskavā. Strēlnieku masa, lojalitātē pret savu bijušo komandieri, dosies uz cietumu, lai to atbrīvotu. Izcelsies sadursme, kuŗas gaitā kritīs Ļeņins un līdz ar to viss komunistu režīms. Taču šādu iespēju nojauš arī čekists Peterss, kuŗa ticība un padevība Ļeņinam nepazīst robežu. Viņš atkal organizē savus spēkus tā, lai tas nenotiktu. Lugas esence ietveŗ sevī šo divu vīru savstarpējos manevrus. Notiek septiņi Brieža atbrīvošanas mēģinājumi − visi nesekmīgi, jo čeka izrādās stiprāka un gudrāka. Brieža atbrīvošanas mēģinātāju centrā stāv viņa ilggadējā iemīļotā, krievu žīdiete Nadježda Pavlovna Mančestera. Kamēr Brieža bijušie strēlnieki un to virsnieki neizlēmībā mīņājas, īsti nezinot ko iesākt, viņas − Nadježdas − pārraudzībā norit visi šie neveiksmīgie atbrīvošanas pasākumi.