Šinī JG numurā debija dzejā diviem jauniešiem no Latvijas. Māris Cinītis, 19 gadus vecs, ciemojoties Kalamazū 1991. g. sacerētos dzejoļus nodevis publicēšanai Jaunajā Gaitā. Rīdzinieks Anrijs Punka studējis valodas Rietummičiganas universitātē; par dalību pretpadomju organizācijā arestēts no skolas sola 1983. gada.

Klīstot lielpilsētas ielās,

pieveŗas plaksti, tu ieelpo

rijas dūmus. Nē, tikai parks

pārpelno pagātnes lapas.

Rokā tev sveša avīze

ar citiem jaunumiem – ne tiem,

par kuŗiem gaisā lasi ziņojumus –

tā tu staigā, līdz elpojot

aizveŗas acis.

Atdzejojusi no igauņu valodas Astrīde Ivaska.

Māris Cinītis

   IKARS MANĪ

        NEĻAUJ MAN NESADEGT

NELŪDZOT AIZVĒJU

           MĒNESS KREISAJĀ – TUMŠAJĀ PUSĒ

    SPĀRNOTAIS PUSBRĀLIS MANĪ

            LIEK MEKLĒT

                    KLUPŠANAS AKMEŅUS

         GAISA AKVĀRIJĀ

           (KUŖU ARĪ TUR

                  DROŠI VIEN NAV MAZUMS)

       NEKAD NEESMU BIJIS

        TIK TUVU DEBESĪM

           VAI TIEŠĀM IZMISUMA ASMENS

                ARĪ ŠOREIZ PIEKRĀPS

            KAD TIK NEDAUDZ PALICIS

                  LĪDZ LĪNIJAI STARP DZĪVĪBAS

                                        LŪPĀM

        LAI PĀRŠĶELTU TĀS

            TIKAI AR SMAIDU UN

                           IEROČA SPĪTU...

               PABEIDZOT ŠO MANUPRĀT

                  IEILGUŠO VAKARĒŠANU

KAUT KĀDA TUR

        DOMU SIMFONIJA

KAUT KĀDA TUR

        ATZIŅU LAVĪNA

               GĀŽAS KĀ

KĀ KAUT KĀDA TUR

        DEGOŠA DARVA

NO KAUT KĀDA TUR

        VĒSTUREI ZUDUŠA

              PĀRLIECĪBAS CIETOKŠŅA

UZ KAUT KĀDU TUR

        PILIENU MEDUS

KRĪT MIEGA RITMĀ

        VIENDABĪGU EMOCIJU SNIEGS

     NETRŪKSTOŠS IR TRAUSLAIS

              ATMIŅU DIEGS –

                  BIEDS –

                tas ir tas

              kas ļauj klusēt

        kamēr laika siets

               izsijā kapakmeņus

                 * * *

  ATKAL BŪS DARBIŅŠ –

                                    SlSIF

IZZŪDOT CAUR DŪMEŅU PIRKSTIEM

      IZIRSTOT KA TAUTISKAM RAKSTAM

          KAUT KUR IEKŠPUSĒ

                    VIŅPUS JŪŖAS

      IZNIRSTOT VIRS KORĀĻU RĪFIEM

          TAD KAD MAN SEN JAU NAV BAIL

                    NO VISĀDIEM KNIFIEM

PRĀTOJU (VIENĪGI) PAR TO

                    KA VARBŪT TIKŠU ATPAKAĻ

DESMIT KAPEIKU MONĒTA

        KĀ SVEŠA PLANĒTA

MAN ACĪ

        LAI SKATOTIES TAVĀS

NEAPŽILBTU NO TUKŠUMA

ES NEESMU NE SLEPKAVA NE KAPRACIS

UN TIE EŅĢEĻI KUŖUS MAN NĀKAS APRAKT

IR MIRUŠI DABISKĀ NĀVĒ

            AIZ MUGURAS IZVĒLEI

      AIZ MUGURAS TRĪS CEĻIEM

(NO KUŖIEM DIVI NOGALINA MĪLESTĪBU

         BET VIDĒJAIS MANI PAŠU)

         ES DOMĀJU PAR NAZI

         KAS PALIKA KRUSTCELĒS

STUDĒJU ZELTU

         PIESNIGUŠĀM APPUTEKŠŅZELTĪTĀM ACĪM

DRĪZ BŪŠU TICIS LĪDZ LAIKMETAM

LAIKA METAM

PĒC ANALOĢIJAS

VIENAM NO NĀKOŠIEM

ATKAL IR JĀBŪT ZELTA

        (VAI) IMITĀCIJU LAIKMETAM

KUŖA VALODA MAN SVEŠA

               KĀ VISAS CITAS

               PIRMS LAIKA MIRUŠĀS

VIENĪGĀ CERĪBA

KA NEPĀRAKMEŅOSIES KRĀCES

KĀ SKULPTŪRAS

UN ATSEGTS TIKS SNAUDOŠAIS

               LIELAIS

BŪS ASINIS

    MIRKS POTĪTES

          AIZRĪSIES DZEGUZES

           KRAUKĻI VAIRS NEVARĒS

               VISAS NELAIMES SVEIKT

          BRĪDINĀT

             ASARAS ACĪS

        NEVARĒS

               ARĪ TEIKT

                  KA ŽĒL IR

               AKMEŅU KUŖI

                     NEIZKUSĪS ASARĀS

                          KĀ LEDUS KALNU VIRSOTNĒS

                                  NEKAD BET

ĶIRŠI PILNBRIEDĀ

        VARBŪT MIRS

MAN IR APNIKUSI

         ŠĪ ĶIRŠU SPĒLE

   AIZMIRSTĪBAS MĀNIJA

      IZLIEKAS TIK NEVAINĪGA

                 GLUŽI VAI BĒRNS

BET STARP ŠĪM DIENĀM

     IR SAMANĀMI

                 VIENĪGI

                 LĪDZ ASINĪM NOBERZTI

                          KAULIŅI

GRUZD ĶIRŠI

         UN APMĀTĪBA

IR VIENĪGĀ DĀVANA

   KO ESAM ATRADUŠI

LŪPAS UZŠĶĒRŽ SEJU

                 ATKAŖOJOT VĒSTUREI

ROKAS ATLAUŽ KRŪTIS

                 NOLIEDZOT NĀKOTNEI

ACIS SADEDZINA ČŪSKAS

                            MATOS

     UN LAIKS PĀRTOP LIESMOJOŠĀ MEDŪZĀ

sadzijušas telefonklausules

vēl nesen plosītas vārdu kĀpurķēdēm

uzņemdamas misiju saistīt

tās lauztas un lauzītas

no krustu svara

kuŖus pat zirnekļi naktĪs noveļ uz citiem

lai aizmirstos pēc svēta kaŖa

ir pamiers

un karogu mežā

lapas plīvo bezvējā

uz vaigiem

debesskrāpju ēnā

aptumšotas freskas man pēkšņi

atklāj mīlestības noslēpumu

                              PAR VĒLU

                              JĀTNIEKI JAU CEĻĀ

AK FARAON

    ES ESMU TIKAI GALERU VERGS

        UN MAN PIETIKTU AR KĀDU MĪLAS STĀSTU

             LAI ĶĒDES UZ MANĀM ROKĀM

                    PĀRTAPTU ROTĀS

UPURĒTS ASTOTAIS NAKTSTAURIŅŠ

         SVECE PIELIJUSI PILNA

           TRAUSLO ASIŅU

               ESI MANA

                NAKTS

       PIRMS PĒC UN VIENMĒR

  VIŅA ATNĀCA

        UN PRASĪJA PĒC PELNIEM

           BET ES PIEDĀVĀJU CIGARETI

           VIŅA PRASĪJA PĒC LAPĀM

           BET ES PIEDĀVĀJU KOKU

VIŅA AIZGĀJA

           BET ES PALIKU

                   APBIRIS PELNIEM UN LAPĀM

                      KĻŪT NEREDZAMAM

                          NENOZĪMĒ ATTEIKŠANOS

                              NO SAVA ĶERMEŅA

                      KĻŪT NEREDZAMAM NOZĪMĒ

                          ATTEIKŠANOS NO SAVĀM

                                              AMBĪCIJĀM.

KATRU REIZI

     IZSPĒLĒJOT PĒDĒJO

     (MELNĀS DĀMAS) GĀJIENU PRET BALTO KARALI

APRADIS AR VIŅAS SIRDSPUKSTIEM

                    ES KLUSĪBĀ DOMĀJU:

        TAVA ĪSTĀ KARAĻVALSTS NAV MELNBALTA

                                 PALIEC AR MANI

MŪŽĪGA NESPĒJA

             BŪT KOPĀ AR SEVI

(PAT SPOGULĪ NE) –

             TAS SAVA NEREMDINĀMĀ

                  PĀRCILVĒKOŠANAS KĀRĒ

   SAGRAUJ VISU KO ESMU CENTIES SALIKT NO

                                             DRUMSLĀM

                      (PAT ZILOŅKAULS ATTĒLĀ

                          NAV NEKAS VAIRĀK

                              KĀ GAIŠS PLANKUMS

                          UZ MELNA FONA)

KANDIDĀTI SAVĀ SULĀ

DEPUTĀTI ARĪ TRUBĀ

MĪLĒTĀJI KAMASUTRĀ

KOLHOZNIEKI CIEMA KLUBĀ

PIRĀTIŅI SIENA GUBĀ

OFICIEŖI IERAKUM

         IDIOTI³

ORGASMUS

INFINITO

MŪŽĪGAIS

Rozes reiz es tevīm sniedzu,

Koku mēlēs skan vēl pēdējais atā,

Un tev nosārtis bij vaigs ...

Roka dreb pat kabatā.

Un atkal domas pārmijās

Trešā stundā rindā pēc šņabja,

Atstāju to un iegāju turpat

Uz stūŗa seksa veikaliņā „Lamūr”.

Mani sagaidīja, atvērtām mutēm,

Uzpūstas skaistules no plastmasas.

Krievu gaumē piesmiņķotas,

Ar elektrību trīsošām makstīm,

Tās tēloja mūžīgu orgasmu.

Diezin kāpēc cilvēks ir vienīgais,

Kas prot tos tik teatrāli tēlot?

Kaut kas traks – vienīgā vieta

Kur pārdevēja kā pie Makdonalda

Smaidoša, laipna. Tomēr grūti bij,

Brokastis nedzēris, žurnālus šķirstīt,

Drīzāk vajadzēja pa telefonu

Noklausīties tāļrunseksu, – jā,

Mīļais, jā, nāc iekšā, jā, kaut vai

Klausulē, jā – Bet, ko tas līdz?

Taču nav man kredītkartes līdz.

Velns, galīgi aizmirsu, ka man

Randiņš pusdivos ar savu vēl

Nesatikto sievu Piena Restorānā,

Jā – pareizi, rozes...

Kas grimst, nogrimst.

Kas peld, uzpeld.

Slīkstošais var uzpeldēt.

tās atver rīkles

un

     ķērc

nemīlami ĶĒRC ĶĒRC

prasīdamas to

mīlestības kumosu ko

mēs   saprotams

nepasviežam

tas viss pārāk uzbāzīgi

tās netuvojas

graciozā biklā

panikā vai tas man?

vai drīkstu? dee dee dee

jā, mazais putniņ

tās

tikai ķērc DOD DOD

bads

ir īsts    prom jūs

uzbāzīgās

tā mēs...

Valentīns Pelēcis

Paaudzītei īsi ceļi –

gaŗi, gaŗi – paaudzītēm,

– t ū k s t o š g a d ī g i.

Daži sāļi – asaraini,

daži sūri – asiņaini,

citi – varas melos nokalpoti.

Paaudzītes, paaudzītes,

čupu čupām aizčāpotas,

pāri tīrumiem un mājām,

pāri mūžu mūžiem.

Gribas zināt – nezināmo,

gribas atrast – neatrasto.

Nezināmo uzzināsi

vecvecmātes dziesmiņā.

Neatrasto atradīsi

vecvectēva līdumā.

Mūsu tautiņa ir tik maza,

bet katrā paaudzē lielas bēdas.

Jau tūkstošgadus esam skaldīti

svešo, lielo tautu dievos.

Mūsu virsaišus viņi nokāva,

mūsu zemes arājus – vergos pārkrustīja.

Tāpat jau katrā paaudzē

daži par vagariem kļuva.

Latviešu dvēseles gaisa,

vergu tulznas vairs nesāpēja,

svešās valodas glāba,

un mūsu Dainas par blēņām tapa.

Cik paaudzes mēs vēl pastāvēsim?

Nezinu. Svešuma kalns ir smags,

manas domas ir rūgtas,

mēs nepazīstam vairs vectēvu dvēseles.

AIZSENĀS

Ir gan dīvaini,

Ir arī dievaini

ar cilvēces dievībām.

Varbūt nevajadzētu

tik dziji taustīties

savu pagājību pirmpamatos?

Jaunajā Izraēlā,

jaunie žīdi pagātnes atracēji,

atrakuši aizsenās dievainības:

Jahve neesot bārdains Dievs,

  bet – Dieviete, visa radītāja,

  visu dzīvību dzemdētāja.

     Sazini nu, vai pirmais pravietis,

     vai pirmais melis

     to aizmūžības mālos iededzinājis?

Ontons Zvīdris

(1911 - 1992)

Hei! tu, muns zaļais vosorlaiks!

Voi tik ōtri klōtu rudins jau?

Tranc vēji lopas dzaltonōs!

Uz kurīni? Voi kaids atbildi dūt var?

Un korstas ilgas, sōpes munu dvēs’li skar.

Ai, vosorlaiks, dīnas soldonōs!...

Voi kumeļš spāka pylns,

Ar asti caltu augši gaisā,

Ir pōri kolnim aizauļojis jau ?...

Hei! tu, muns zaļais vosorlaiks!

Voi tik ōtri klōtu rudins jau?

Tranc vēji lopas dzaltonōs!

Uz kurīni? Voi kaids atbildi dūt var?

Un tyukstūs tautas sapni, ilgas,

Siržu smeldze munu dvēs’li skar.

Laiks tukšs un tōdēļ nazkur dziļi sōp

Un nazkaids ryugtums koklā kōp.

Pret debesi es ceļu sovas rūkas,

Jo zeme naspēj remdēt munas mūkas.

Nu soltas debess sylta saule speid

Un symti sūsātivi ryndā garum sleid

Nu bērneibas un tōļas pagōtnes,

Nu jaunu ļaužu senas leigūtnes.

Voi draugi kaidreiz beja maņ

Jūs bolsi munā dzeivē sen vairs naiskaņ.

Tik daža bārna navyltōtais skōts,

Maņ sirdi palicis kai gora rods.

KAI MEITENE

Pyuš breiveibas vāsmas un vēji,

Nu goreigōs tlmseibas mūdušis spēji.

Jo esi Tu dzymtajā zemē, voi klaidā,

Tu jyuti šūs glōstus uz sovejo vaiga.

Voi jyuti, kai nōkūtnes sapni,

Jau cereibu laivōs ceļ mastus

Un azaru krostmolos stōj?

Koč Dzimtini bādas un ryupes vēļ klōj.

Skaņ cereibu dzīsmes nu augstajō kolna,

Tōs skaneit un dzeivōt vairs napōrstōj,

Šei latgaļu volūda vaca un bogōta, daiļa:

Nu Tōlejim myužim vēļ, šudin skaņ kaira,

Kai meitene jauna, gon draiska, gon bezgola daiļa.

Imula, Amula, Abava, Kandava,

Sabile, Pūces, Pūre,

Talsi, Skrunda, Kuldīga,

Roja, Mazirbe, jūŗa.

Slītere. Vigas un kangari,

Dundaga, Neveja, Talsi.

Bārta, līči un atvari,

Liepāja. Dzintars, vējš, balsis.

Skrunda, Rudbārži, Airītes,

Priekule, Grobiņa, Gramzda,

Ezere, Vārduva, Leišmale,

Lēnas, Krote, Mazgramzda.

Nīgrande, Nīkrāce, Krievukalns,

Ciecere, Saldus, saule,

Sķērvelis, Dzelda, Lētiža

Steidzas uz Ventu, uz jūŗu.

Aizpute, Valtaiķi, Kazdanga

Pilsdrupas, baznīca, pils

Vāne, Pārventa, Kuldīga,

Rumba, Padure – pietiks.

Viena no pērlēm – Kurzeme

Visu pārējo pateiks.

1990

Ir rudens, jau vēji triec pēdējās lapas,

Tā aizdzenot vasaras pēdējo elpu

Pār tiem, kuŗi dzīvo, pār tiem, kuŗi kapos,

Pār tiem, kuŗiem Latvijas likteni lemt.

Ir novembris. Lāčplēša diena jau gaŗām,

Bet Brāļu kapos vēl svecītes gail,

Gail, spītējot salam un svešzemju varām,

Gail sirdis, gail domās, gail nākotnei, gail.

Ir Latvija spērusi brīvības soli,

Bet važas vēl turas, kaut rūsa tās sedz –

Tām jātrūkst, mēs pārrausim, mēs viena tauta,

Mums brīvības lāpa ir jāaizdedz.

Ir grūti. Mēs pratīsim sadoties rokās

Kā Baltijas ceļā – pie pleca plecs,

Mēs pāraugsim klintī, mēs pārtapsim kokos,

Lai Latvija sajūt, lai ienaidnieks redz.

Ir tauta, ko liktenis kliedējis vējos,

Kas vēl par sevi pastāvēt māk.

Ļaudis, izsēti pasaules ceļos

Reiz visi pa vienu atpakaļ nāk.

Ir rudens, būs ziema, drīz vasara pienāks

Ar pirmo svētīto brīvības ritu –

Kā senlolots sapnis tas mūsos ienāks,

Lai mēs to karogā ierakstītu.

1989

Dzeltenas, čaukstošas lapas

Rudenīgs svētdienas rīts

Eju es, nezinu pats kur, –

Daba un prāts miglā tīti.

Apskaidrot dvēseli?

Aiziet projām, būt vienam?

Ļauties reiz pārdomām,

Kamēr nav aususi diena?

Laikam jau. Citādi soļi

Nevestu mani uz priekšu.

Dvēseles monologs

Laužas uz āru, kas iekšā

Manī sēž, nedodams miera.

Tagad es radīšu to,

Kamēr nav aususi diena.

Lapas čaukst, dvēsele runā –

Vieglāk kļūst, atbilde rodas,

Rudens rīts, dvēsele runā –

Kur gan es eju, kurp dodos?

Dodos atbildi rast,

Šķetinu savu miklu –

Kas gan tur neparasts,

Pats ja sapinies tīklos.

Laikam jau likteņa austos

Iespējams arī, ka nē

Sajustos, apziņā jaustos

Cenšos atraisīt te

Rudens rīts, domas raisās

Pamazām migla klīst,

Saturs aizpilda plaisas,

Nekas nav mākslīgs, viss īsts.

Labi tā – pašam sev jautāt

Padomāt, atbildi gūt,

Iztīrīt sārņus laukā,

Tīram un patiesam būt.

Dzeltenas, čaukstošas lapas

Pagājis rudens rīts,

Nāku uz mājām, jūtos

Garīgi attīrīts.

1990