Jaunā Gaita nr. 189, novembris 1992

 

 

IVARA IVASKA PIEMIŅAI Ivars Ivasks (Ivask), 1927-1992 Tautai var gan atņemt polītisko un pat saimniecisko patstāvību, bet viņas kulturālā patstāvība nevar izzust, kamēr lielie mākslinieki turpina darbu radīšanu pēc lielo priekšteču veidotām tradicijām un kamēr vēl dzīvo tie, kas šo tradīciju augļus cienī un mīl. Par igauņu kultūras dzīvi trimdā kopiespaids, ka igauņu kulturālā patstāvība nav lauzta, nav arī paralizēta no raudzīšanās atpakaļ pagātnes medūzas sejā; tā attīstās tālāk tagadnē, gaidot politiskās patstāvības atjaunošanas brīdi nākotnē. (Ivars Ivasks, „Igauņu kultūras pozitīvais veikums trimdā”, Jaunā Gaita 26, 1959.)   Novēlu Jaunajai Gaitai brīvi izplatīties Latvijā pirms nākošās 100. numura jubilejas ... un brīvu baltiešu sadarbību... Draudzībā, Ivars (Ivars Ivasks, apsveikums JG redakcijai sakarā ar JG 100. numuru 1974. g.)   Now, in moving on to an island, Ivar Ivask gives some symmetry to all this movement at the instance and in the service of literature and literature’s vocation. And though he departs with the Greek apothegm about the world and its perdurance despite our human moves and breadth of shoulders, this far from the sea I cannot help but recall Tiresias’ admonition to a post-lthaca Odysseus about venturing far enough inland so that the oar on his shoulder should be taken for a winnowing implement. Fertile is the field Ivar leaves behind, and the harvest calls for its due cultivation. (Djelal Kadir, „On Moving: By Way of Valediction for Our Former Editor”, World Literature Today, Autumn 1991.)   Ak gaisma man kā asins pretī plūst, kā kaija jaužu es jau sāļo jūŗu. Kā enģel’s brāžas lejup dzidrais vējš. (Igauņu dzejniece Marija Undere, sonets „Spirdzinājums”, atdzejojusi Astrīde Ivaska.)