JG189 Alberts Legzdiņš. Piecīši Latvijā

Virs Baltijas jūras līņā. Zem mums dzintarjūra, satuntuļojusies slapju mākoņu plēvēs. Nemanām nedz baltas zēģelītes, nedz oša laivas. Tikai kad lidmašīna samazina augstumu, kā pa brīnumkaplodziņu ieraugām saulainu pludmales strēmeli, pāris gotiņas un traktoru bez braucēja. Viegls palēciens uz skrejceļa betona un pieripojam pie lidlauka galvenās ēkas. Ja uz tās nebūtu uzraksts „RIGA”, varētu iedomāties, ka esam Gorkijā, Tūļā vai Jaroslavā. Tik krieviski pelēcīgi − nepabeigta šī ēka. Priekšplānā mujājas, kā to teiktu Aida Niedra, bez kādas nozīmīgas funkcijas, līdzīgi tirgus laukuma baložiem, padomju varas uniformēti, bet Latvijas kartupeļu uzbaroti virsnieki.

Varbūt kādreiz te stāvēs slaidkājainas, liekbižainas tautu meitas un katram iebraucējam kaklā pakārs puķuzirņu vītni, kamēr kokļu ansamblis aizmugurē spēlēs „Es nenācu šai vietā”. Kaut ko tamlīdzīgu sapņoja Uldis Streips mūsu 1989. gada pirmajā Latvijas koncertturnejā, pārliecināts, ka pie Igaunijas-Latvijas robežas mūs sagaidīs koŗi un runas vīri. To vietā tikai vārnas apkārtnes kokos izrādīja kaut cik personīgu interesi par mūsu ierašanos.

Klāt pasu kontrole, lēna un bezpersonīga. Ne kā 1970. gadā Šeremetjeva lidlaukā, kad jauns čekists man vaicāja, vai es esot ķīnietis. Tik maza bij toreiz līdzība ar manu pases fotogrāfiju pēc trīsdienīgas atvadīšanās no Rīgas.

Beidzot pirmais smaidīgais cilvēks. Ietinies mušu un citu kukaiņu nāvējošā sviedru mākonī, no grīdas cauruma viņš stenēdams velk mūsu koferus un instrumentus. Nesēju deficīta dēļ paši stiepjam un spārdām mūsu bagāžu uz izejas pusi. Kaut kur aiz sienas skan bungas. Nākamajā brīdī esam uz ielas, kur mūs pārsteidz sagaidītāju biezenis. Dzied un knipsē bērnu ansamblis „Knīpas un Knauķi”. Knipsē Latvijas prese. Turpat stāv autobuss, nolīmēts mūsu plakātiem. Uz trotuāra dzied un spēlē kapela „Valdemārs”. Kopā ar viņiem bez lapiņām nodziedam „Skaista ir jaunība”. Kāda sveša kundze man iečukst ausī: „Uzmanieties, te briesmīgi zog!”

Skatos pēc aizdomīgām sejām, bet visur tikai latvieši. Tad pienāk cilvēki, kuŗiem Čikāgas radi sūta vēstules un naudu. Satraukumā nekā nevaru atrast. Sajūta nu tāda, it kā es strādātu Rīgas pastā. Autobusā vaicāju Piecīšiem, vai varētu samest pāris tūkstošus, gadījumā, ja nauda neatrastos, bet visiem tanī brīdī ir totāls dzirdes traucējums.

Mūsu apmešanās vieta ir Augstākās padomes deputātu viesnīca Kr. Valdemāra ielā. No ārpuses kā pirmskaŗa īres nams. Man piešķiŗ divas lielas istabas ar radio, telefonu, krāsu televīziju un divām vannas istabām, kur tūliņ nomainu kokapstrādei domāto papīru ar sieviņas ligzdoto „Charmin” rulli.

Plašais dzīvoklis kādreiz bijis prezidenta Kvieša kabinets. Jūtos omulīgi, bet vēl vairāk iespaido vecmodīgā vanna. Dziļa kā lauku ragavas, ar kuŗām Ulmanis ziemās apbraukāja vēlēšanu iecirkņus, tikai slieču vietā žuburainas čuguna kājas. Ielaižu vannā daļu no Baltezera, Gaiļezera vai Juglas. Piegāžu radiem domāto burbuļpeldes saturu un paslēpies zem rožainiem burbuļiem meklēju mūsu uzvedumam vielu par tekošo momentu Rīgas laikrakstos. Tikai vēlāk dzirdu, ka tanī brīdī viesnīcā izbeidzies karstais ūdens, un Janīna ar Loriju saziepētām galvām izskatījušās kā milzīgas nelaimīgas pienenes.

Pēc vieglas maltītes viesnīcas kafejnīcā − buljona, karstiem pīrāgiem, aukstām zivju uzkodām, cūkas karbonādes, buberta, cepumiem un kafijas, jostas atlaiduši, steidzamies pretim pirmajai dēkai − uz satikšanos ar presi Mazajā Ģildē. Pie ieejas mūs apstādina un ar dziesmu apsveic inteliģenta tīnīšu grupa, ieceļot mūs par „goda-pekšiem”. Zālē jau sarindota prese, mikrofoni un šampanieša pudeles. Gandrīz bijām piemirsuši, ka svinam savu 30 gadu jubileju. Latvijā to ņem nopietni. Skan tosti, apsveikumi, „Daudz baltu dieniņu”, bet uz krēsliem neviens mūs neuzdrošinās nest, jo tik izturīgu krēslu laikam nav. Kad sirsnīgā uzņemšana un pudeļu rezerves izsīkušas, pusnaktī ierodamies Latvijas televīzijā, „Labvakar” programmā. Tiekam pie dziedāšanas pēc pusnakts un, lai gan sirds grib „Aijā žūžū”, dziedam „Pazudušo dēlu”. Vēlāk intervijā diktors jautā, kādēļ esam atbraukuši. Ievāns atbild par visiem: „Lai pelnītu daudz rubļu.” Kā vēlāk stāstīja radi, mēs esot izskatījušies noguruši. Nav brīnums, jo pēc 33 stundām pat visskaistākie tirgus augļi sāk apvilkties.

Nokavēto miegu atgūstām nākamajā svētdienas rītā, noguļot pusi Vidzemes. Esot bijusi skaista.

Pēc proletāriski nodzīvotās Rīgas, Valmiera atgādina lauku gadatirgū izstādītu puķainu izšūtu galdautu. Trūkst Rīgas smacējošās braucamrīku dvingas un iebraucēju drūmo seju. Esam ieradušies tieši laikā uz pusdienām. Uz galda pieticīgs lauku ēdiens − aukstie un siltie uzkožamie, kuŗiem seko cepetis, saldais un kafija (kā Ilmārs Dzenis teiktu) ar īstu putu krējumu. Alkoholiskos dzērienus nelietojam, jo neviens tos mums nepiedāvā.

Pēcpusdienā mūs izvadā Kārlis Greiškalns, 1993. gada Trīszvaigžņu sporta spēļu organizētājs. Lepns kā lauku saimnieks rāda Dāliņa stadionu, kas tiek pārbūvēts. Jā, uz Dāliņu valmierieši vēl šodien ir lepni, bet arī mēs viņu atceramies.

1976. gada turnejā Austrālijā, Melburnā uzzinājām, ka Dāliņš no rītiem vēl soļo. Aizbraucām ciemos un piedāvājām filmēties ar Piecīšiem. Kad vecmeistars soļos savās rīta pastaigās, mēs soļosim pretim un sauksim: „Lai dzīvo Dāliņš”. Vienreizējs kadrs. Janīna jau skrēja pa veikaliem, lai atrastu ciešākās sporta bikses, kad piezvanīja Dāliņš: „Esot pārdomājis.”

Tā skatīdamies Valmieras apkārtni un mēģinādami jaunos gabalus, nemanām, ka gandrīz izrādes laiks. Salecām autobusā, satraukti kā pažarnieki uz pirmo ugunsgrēku. Ielās vēl plūst ļaužu straumes uz Valmieras estrādi. Daudziem rokās puķes. Mājam caur logu un mums māj pretim. Autobuss piebrauc tieši skatuves aizmugurē. Izkāpjot laba aplausu brāzma. Kāds vēlāk minēja, ka vajadzēja kāpt atpakaļ.

Vakara pieteicēja lūdz 7000-8000 skatītājus sasēsties vēl ciešāk. Labi, ka viņi pieraduši pie šaurās kvadratūras. Skrienam uz skatuvi, un Ievāns, nesot manu ģitāras kasti, ar to kārtīgi iegāž mazai meitenei pa galvu. Čikāgā būtu klāt ambulance un divi advokāti. Es izliekos, ka Ievānu nepazīstu. Viņš mēģina situāciju glābt, berzēdams meitenes punu un mierinādams, ka pāries kamēr apprecēsies. To joku vajadzēja pataupīt.

Izejot uz skatuves, mazliet nomierināmies, jo redzam daudz pazīstamu no Čikāgas un Ņujorkas. Rakstnieku Nikolaju Kalniņu, Gaŗezera fotogrāfi Dzidru Tropu, kuŗa konkurē ar vietējiem fotogrāfiem.

Izrāde iet kā pa viļņiem. Brīžiem uzraujam publiku augšā, brīžiem nogremdējam. Atkārtot neviens vēl nesauc, un kur palika tās puķes? Lūdzu uz skatuves divas brīvprātīgās, lai dziedātu ar mani „Ak tu mūžiņ, mūžiņ man”. Neviena nekustas. Kad nometos uz ceļiem, jo biju ievērojis, ka skatuve ir tīra, palieku kā ekstāzē pakritis svētceļnieks. Tad grābju nepazīstamas meitenes roku un velku uz skatuves. Tūliņ manu, ka lauku meitenes nav tik vieglas kā pilsētu. Meitene izmisīgi turas pie draudzenes rokas, tā savukārt pie vēl kāda. Beigās uzvelku meiteni ar viņas draudzeni un četrgadīgu zēnu uz skatuves. Labi, ka tur nesēdēja daudzbērnu ģimene.

Vakara jautrākā daļa pienāk ar jaunu puisi, kuŗš uznes lielu spilvenkuli ar saldējumu. Tā tek no visiem četriem stūŗiem. Par to viņš saņem lielus aplausus un lipīgu buču no Lorijas. Arī Janīna grib tikt pie jaunā cilvēka, bet Armands ar Alni tur viņu ciet. Jokojam, ka Lorijai taisās pūrs. Cerams, ka nākamās izrādēs tiks palags un sega.

Kad beidzam izrādi ar „Heilailī” un „Made in Latvia”, publika ir iesilusi, bet tā kārtīgi sakarsēta nav. Tumšā autobusā skatām Gunāra Līcīša minitelevīzijā vakara izrādi, bet, neko interesantu neredzējuši, iemiegam. Mūs pamodina uz Gaujas tilta. No upes ielejas ceļas migla, un kaut kur tālumā, kā no veciem pieguļas laikiem, blāv tūristu ugunskuri. Salidinām Gaujā visu savu ziedu kravu un klusi nodziedam „Dažu skaistu ziedu”.

Ar lietu iebraucam Madonā, bet noguruši nemanām, ka lietus viesnīcas logos mums nospēlē vakarjundu. Otrā rītā pēc divu stundu brokastīm jūtamies labāk. Mēģinām izdomāt, kā atvest uz Ameriku viesnīcas zīmi MADONA un to uzdāvināt Madonnai.

Priekšpusdiena paiet Madonas estrādē, labojot izrādi. Solos sēž jau pirmie skatītāji ar lietussargiem un pārtikas groziem. Apkārt daudz ziņkārīgu bērnu, ar kuŗiem sākam dziedāt un iet rotaļās. No sākuma kautrīgi bet vēlāk droši, mazie madonieši dzied „Kur tu teci” un smaida burvīgus zobiem nepilnus smaidus.

Vakara izrādē atgūstām veco sparu. Publika, ap 10 000, ņem dzīvu dalību. Rezultātā daudz ziedu, buču un saucienu „Atkārtot!”

Naktī braucam pie Blaumaņa pieminekļa un izpušķojam to ziediem, cerēdami ka lielajam Meistaram izrāde kaut cik patika. Žēl, ka netikām uz Brakiem, bet viņa tēli te jau vēl klejo. Pēc izrādes pie manis pienāk čigāns zelta ķēdēm nokārtām spalvainām krūtīm un uzsāk dialogu:

Čigāns: „Vai tu negribi zeltu?”

Es: „Gribu gan, bet nezinu, vai varēšu atļauties.”

Čigāns: „ Nebaidies, tu vari atļauties, dolāros tas nav daudz.”

Es: „Bet man nav dolāru, tikai rubļi.”

Čigāns: „Ā, nu tad tu nevari atļauties.” Prom no skatuves.

Ap pusnakti esam savās istabās un pārrunājam piedzīvoto. Mums piebiedrojies Nacionālā teātŗa Egons Maisaks ar sievu Daci un pusmuciņu pašbrūvēta alus. Vai nu Latvijā vairāk slāpst, vai tilpumi mazāki, garšīgā dzira ātri tukšojas. Sauso situāciju izglābj kāds latgaliešu ceļojošais tirdzniecības pārstāvis, kuŗam līdzi divi tatāru kolēģi. Tie dzīvus amerikāņus nav redzējuši. Kā ieejas cena šai atrakcijai viņiem kaut kas klunkšķ kabatās un avīžpapīrā lielas sālītas, žāvētas zivis. Streips kā liels makšķernieks tūliņ grib ar viņām fotografēties, bet nevaram viņu nostādīt fokusā.

Ja ir otrdiena, tad jābūt Rēzeknei. Ar tādu saukli iebraucam Latgales pērlē. Apmetāmies vietējā kultūras namā, kur kūp tējas un kafijas podi un šķīvjos disciplinēti sakrautas maizītes. Aizņemos pie sētas pieslietu divriteni un apbraukāju tuvāko apkārtni. No redzētā nekā iespaidīga nav. Visur nesamērīgi daudz miliču, un ne jau latviski runājošie. Pie kāda avīžu kioska Ilzei Ievānei pārdevēja noprasa: „Vai jūs asīt tā Ančipāne vai?”

Jā, Ankipānei šajā vakarā ies labi. Kad abas ar Loriju dzied „Vīna dīna, ūtra dīna” un Valža Krāslavieša „Latgali” un „Krāslavu”, publika gatava Janīnu ievēlēt par pilsētas galvu. Atvadoties jokojam, ka atgriezīsimies, kad Ļeņina bulvāris būs pārdēvēts par Ankipānes bulvāri. Vispār Rēzeknes publika ir pavisam citādāka. Uzmanīgi klausās katru vārdu un visu novērtē atzinīgi. Redzama arī pašsajūsma, ka tik daudz atnākuši.

Noslēgumā vārds Rēzeknes pilsētas pārstāvim, kuŗš mums pasniedz piecžuburainu Latgales meistara Juŗa Krompāna darinātu svečturi. Savu sirsnīgo runu nobeidz ar: „Lai Dīs jumsēm palidz, jūsu dzīsmūtajās gaitās, vienoti Latvijai!”

Pēc izrādes ap mums sabrūk Latgales sirsnība. Daudz dāvanu, ziedu, un bučo kā iesvētībās. Mani par savu upuri izvēlējusies spēcīga ezerzemes sieva ar visu ko pareizās vietās, tikai daudz vairāk kā citām. Sagrābusi mani ar profesionāla lauzēja tvērienu, nobučo vairākas reizes uz lūpām. Uz brīdi apdulstu no vaivariņu, spirta un bērzu sulas tvana. Manu vājuma brīdi kundze izmanto jaunam uzbrukumam.

„Visas labas lītas ir trīs”, viņa mani mierina un trāpa sešas reizes tanī pašā vietā. Atpakaļ ceļā iegriežamies vēl Viļānos, kur viesmīlīgs Piecīšu piekritējs parāda mums savu dzērienu pagrabu un divas izskatīgas meitas. Vakars pārvēršas rītā, kad klusā savrupmāju rajonā dziedam „Mājās jāiet, mājās jāiet”, tik skanīgi, ka pamostas gaiļi, suņi un daži vīrieši rupjām balsīm pie atvērtajiem logiem. Kā muzikāli derviši turpinām neprātīgo dziedāšanu līdz Rīgai. Kā vēlāk anonīma līdzbraucēja melsa, tas esot bijis „bus of fools”! [ākstu autobuss − red.]

Nākamās trīs dienas ir brīvas un ansamblis aizspurdz kā zvirbuļu bars visos virzienos. Trešdienas vakarā ar Ievāniem ejam uz Nacionālo teātri skatīt Brigaderes Kad sievas spēkojas. Tur uzstājas mūsu paziņas Kugrēna un Zagorskis. Izrādē valda amerikānisks temps, ar krāšņiem Latvijas laukos neredzētiem tērpiem un labu ballīšu mūziku. Starpbrīdī meklējam ziedus. Mums palīdz draudzīga garderobiste, uzdāvinot savu puķu pušķi. Vakarā pie Zagorskiem turpinām izbaudīt bezsteigas vakaru. Meita Elizabete uz klavierēm atskaņo klasiķus, bet mazliet sajūk. Eju mierināt nākošo mākslinieci. Stāstu, ka 30 gados Piecīši jaukuši dziesmas un skitus pa labi un kreisi un publika beigās pie tā pieradusi. Šāda skatuves perspektīva viņu nomierina, un bēdīgais vaidziņš pārvēršas asarainā smaidā.

Sestdienu pavadu pie radiem Liepājā. Uz ielas nāk klāt sveši cilvēki un dusmīgi prasa, kādēļ neuzstājamies Liepājā, bet Ventspilī. Noplātu tikai rokas − prasiet rīkotājiem. Žēl, ka no Čikāgas nepaņēmu līdzi lieko degunu ar brillēm. Atpakaļceļā uz Rīgu, kaut kur pie Kuldīgas ar šoferi iegriežamies mazā miestā. Tur veikalos varot šo to dabūt, ko Rīgā nevar. Šoferim jau aizmugures sēdeklī krājas siers, olas, piena plēves. Jūtos kā spekulants Vācijas laikos. Pie kādas sētas dzeŗ no gaŗām pudelēm divi profesionāļi. Tur pudeles pret gaismu un lietpratīgi pēc katra malka noklakšķina ar mēli. Ieraudzījis mani, viens no švaļiem ar pūlēm piesvempjas kājās un, pret mani izstiepis roku sauc: „Albert, tu beidzot pie mums”, bet, dīvainas dzērāja inerces vadīts, aizstreipuļo man gaŗām. Tā mēs nekad nesarokojamies.

16. jūnija rītā šūpojamies autobusā ar ceļa mērķi − Ventspili. Esam mazliet noraizējušies, jo tik daudz presē dzirdēts par Armanda Hamera ķīmisko smaceņu iespaidu uz turienes vidi. Par slimībām un indīgiem mākoņiem, kas saārdot pat sieviešu neilonus. Mūsu meitenes jau priekšlaicīgi saģērbušas vecākas zeķes, un Lorijai neredzēti spilgti dzeltenas, it kā viņa būtu bradājusi pa oldzeltenuma lauku. Ārā līņā sīks sēņotāju vai mīlētāju lietiņš, un, par abām iespējām domādams, esmu iesnaudies, kad uzmodina spēja nobremzēšana. Ko, vai Uldim atkal vajag? No šosejas malas plūst savdabīgas, mazliet griezīgas dziedāšanas skaņas. Tur ar dziesmām mūs apsveic Ventspils folkloras ansambļa „Laipa” četri sievišķi un divi vīrišķi, visi krāšņos tautas tērpos ar pareiziem karināmiem, kabināmiem un šņorējamiem rotājumiem. Traucē vienīgi importa lietussargi, ko ar laiku vajadzēs pieskaņot mūsu etnosam. Kad dziedāšana izbeidzas, gaŗa auguma ventiņš mūs apsveic ar dzejolīti:

Mīļe toutiš darge pieciš,
Viss jūs jok un dziesmig saim,
Mēs jūs sveican ventiņ vālde,
Le jūs nāk pe mums ar laim.

Le jums dziedot negorst rikels',
Le ik vārds mums sierde trāp,
Le mēs jucekle un bēdes
Aizmierst var, kas grož un sāp.

Mē jou a to dziedšen mīle,
Uzroj pat bez āl un šnāb
Un, kā siersnīg jem un padzied,
Atspiergst gars un paliek lāb.

Dziesm spēks i aplam varens,
To zin joune, to jūt vec
Tālab mēs jums, Čikāgs pieciš',
Mīlig uzklope uz plec.

Nu mēs sākam uzvesties kā japāņu tūristi. Filmējam un fotografējam jaukos ventiņus no visiem stobriem. Pievelkam ar zūmiem un izplēšam ar platleņķi, kas gan brangi noaugušām kurzemniecēm sevišķi nav vajadzīgs. Tūliņ uzlūdzam „Laipu” atklāt mūsu izrādi ar pāris dziesmām. Turpinām ceļu un apstājamies lielā blokmāju rajonā, kur mūs apmetina tukšos dzīvokļos. Istabas tīras, mēbelētas, vannā pat ielaists ūdens. Streips kā liels higiēnists grasās pirmais lēkt vannā, kad pārvaldnieces izmisīgais kliedziens viņu apstādina kā pašnāvnieku uz tilta margām: „Tas ūdens domāts dzeršanai, pilsētā jau divas dienas nogriezts ūdens!” Mierinām satriekto Uldi, bet pie durvīm jau čalo bērnu pulciņš, Kultūras nama „Jūras vārti” meitenes un zēni. Viņiem paredzētas divas dziesmas izrādē. Armanda rokā jau ģitāra, un bērni mirdzošām acīm seko norādījumiem. Sēžu virtuvē, dzertu no vannas ūdens uzvārītu zemeņu tēju, un mani pārņem tāda nojauta, ka būs laba izrāde.

Pievakarē piebraucam pie estrādes. Jau izkāpjot no autobusa, ar aplausiem sveic 10 000 − 11 000 skatītāju pulks, visi saģērbušies labākajās ziemas drēbēs, jo no jūras, kas ir tikai pāris simts metru aiz kāpām, pūš ledains ziemeļvējš. Pēc Čikāgas grādiem ap 30, un ar vēja aukstuma faktoru noteikti zem nulles. Nesaprotu, kādēļ nesnieg. Mūsu meitenes sildās pie prožektoriem; puišiem iesaku Anšlava Eglīša Līgavu Medniekos aprakstīto triku, krūtis aptīt avīzēm, bet papīrs patreiz ir deficītā.

„Laipa” iesilda publiku labi. Tad mēs iesākam ar pāris dziesmām, un bez kādas pieteikšanas uz skatuves uzčāpo trīs suitu sievas. Tās ņem un apceļ mūs tik efektīvi, ka publika vienos smieklos. Visi kaut cik nomierinās, kad uz skatuves uznāk pilsētas galva ar savu delegāciju. Mums tiek goda pilsoņu diplomi un milzīgs jūras lasis, ko apsolāmies vilkt tauvā uz Čikāgu.

Beigās kļūst siltāk, gan no ventspilnieku aplausiem, gan no karstās tējas un kubiešu ruma, gan no bērnu sajūsmas, kad tie ar mums dzied. Izrādes beigās dziedam „Heilailī”, šoreiz ventiņu izloksnē:

Mīļe ventiš siev un vīr
Tur šo pleķ te vienmēr tīr
Kas to liel šmuc te tais
Met to jūrā iekš vien mais.

Lai dzīve tas kas brauc pa jūr
Var stinger rokē turēt stūr
Tam nebūs jāstreb krievišķ borš
Bet ēdīs latvisk plekst un dorš.

Nākamajā rītā, kautrīgi atvainodamās, spīd saulīte. Aizbraucam uz jūrmalu meklēt dzintaru, bet beigās visi meklē manas brilles, kuŗas pazudušas, skrienot režisora Pipara filmkameras priekšā. Viņš ar saviem asistentiem seko mums kā Šerloks Holms, jo ir iecerējis filmu par ansambļa piedzīvojumiem Latvijā.

Turpinām ceļu uz Saldus pusi. Kaut kur pusceļā apstājas autobuss. Ceļa malā mums māj vietējie kultūras darbinieki, un turpat lauku mūzikas kapella braši rauj „piecīšu popurijus”. Sasveicināmies; apkārt sāk riņķot sviestmaižu, pīrāgu un cepumu bļodas, riņķo arī „Kurzemes” šampanieša pudeles, un beigās riņķojam arī mēs, dziedot „Es nenācu šai vietā” un mēģinot atrast autobusu. Vecāka kundze, laikam vēsturiskā momenta iespaidota, dejo ar katru no mums, visilgāk gan ar lielo Uldi − liekas 30 gadus uz šo iespēju gaidījusi.

Netālu no Saldus pilsētas vēlreiz apstājamies. Atkal sveic kultūras darbinieki un vietējais bērnu ansamblis ar tik maziem un skaistiem bērniem, ka vēlētos visus satuntuļot vecāsmātes lakatā un vest līdzi uz Ameriku. Skan bērnu dziesmas, skan alus krūžu piesitieni, un dzirdu Alni murminām: „Tā mēs uz Saldu nekad netiksim.” Bet tiekam; bērniem jāiet diendusā, un mūs paglābj Saldus vidusskola ar karstu un aukstu dušu. Pie skatuves mūs pieved ar maziem automobiļiem, jo ceļi pārāk pieblīvēti. Kāds garāmgājējs, ieraudzījis manu balto matu kodeļu, izsaucas: „Redz, kur tas vecais, kas vēl dzied!”

Paldies par vārda dienas apsveikumu. Jā, šodien ir Alberti, un, tā kā liela daļa skatītāju laikam pasūtina Laika kalendāru, tad man tiek siera ripulis un papildus ziedu buķetes. Vienu brīdi gan skatītājos nemiers. Domāju, ka gatavo Amerikā populāro „vilni”, bet izrādās, ka daži cilvēki taisās uz kaušanos − dēļ labākas redzamības. „Es tev tūliņ, neko tu man, es tev gan, kā likšu tā necelsies, vai tu negribi pa aci?” Šie rietumos nedzirdētie latviešu tautas izteicieni nemaz neiespaido lielo milicijas kontingentu, kas ar interesi seko izrādei, jo 99% esot latvieši.

Kad dziedam „Šrum, šrum”, miličiem lieku dziedāt atsevišķi, ko daži arī dara. Beigās visiem spiežu roku, bet viens tās tur sakrustotas uz vēdera; tas ir tas nelatviešu 1%. Še tev nu bija tautu draudzība! Saldus Lauktechnikas bērnu folkloras ansamblis labi samācījies piesūtītās dziesmas. Vijoli spēlē meitene kā čigāniete no Kovaļevskas gleznas. Publikai patīk, un prasa atkārtot. Vispār mūsu koncertu publikas ir ļoti vokālas. „Atkārtot, vēlvienreiz, malacis!” Labi, ka nav jādzird citi izsaucieni: „Izbeigt, nu jau pietiek, atpakaļ uz Čikāgu!”

Pirms izrādes beigām dodam mūsu neprecētajiem − Armandam, Alnim un Lorijai dziedošu reklāmu „heilailī” pantos:

Izbeigs meklēt dzīves maldus
Dzīves biedrus ņems no Saldus.

Diemžēl Saldū neviens uz šī āķīša neuzķerts, bet citā pilsētā gan.

Latvijas baltā nakts atkal pavada mūs autobusā uz Talsiem. Ap trijiem no rīta mūsu guļamvagonu aptur Talsu kultūras darbinieki. Rokās piena krūze, medus un Kurzemes maizīte. Tādas brokastis ēdam pirmo reizi. Tad serenādē divi nepazīstami dziedātāji, Harijs un Anita, ar tik skaistu, latviskam sentimentam piemērotu „Tēva mājas”, ka uz vietas uzlūdzam viņus atklāt mūsu Talsu koncertu. Pamodinām pirmos putnus un mājas dzīvniekus, kad ierodamies mežu un ezera ieslēgtajā atpūtas nometnē Mordangā. Tur agrāk Voss un Pugo ar citiem sarkaniem furažieŗiem braukuši medībās un dzērumā šāvuši stirnas no atpūtas namiņa logiem.

Pārguļam rīta pusi varbūt viņu gultās, bet noteikti peŗamies uz tām pašām pirts lāvām, pa kuŗu šķirbām vēl ilgi garos Latvijas nelaimīgās pagātnes suta.

Pēcpusdienu pavadām apskatot skaisto Talsu pilsētiņu ar tikai latviskiem uzrakstiem. Pilsētas galva mūs pacienā ar šampanieti. Visa auto satiksme tiek novadīta apkārt pilsētai, lai novērstu sastrēgumus izrādes publikai. Pievakarē spēcīgas lietus gāzes pa ielām dzen atpakaļ sālījušus skatītājus. Nobažījušies ierodamies estrādē, bet, cik vien tālu skats sniedz, slapjajiem skatītājiem klāti apkārtnes pakalni.

Izrādi iesāk jaunatklātais duo Harijs ar Anitu. Vēlāk seko Dixieland ansamblis „Sprīdīši”, kuŗa sastāvā 11 ņipri puišeļi kā muzikāla futbolkomanda iepriecina klausītājus ar savu amerikānisko muzicēšanas stilu. Saņemam brāzmainus aplausus, kad pateicos publikai, ka tie saglabājuši 97% latviskus Talsus. Traģiski, ka nevaram dziedāt „Man garšo alus”, jo iepriekšējā svētdienā vietējo ezeru mēģinājis pārpeldēt dzērāju trio, bet otrā krastā izrāpies tikai duets.

Cik Latvijas attālumi ir niecīgi, aptveŗam, kad uz rīta pusi autobuss apstājas uz Vanšu tilta. Bezuguņotā Rīga klāta vieglā dūmakā, atgādina Holivudas studio dekorācijas. Tūliņ atskanēs režisora pavēle, iedegsies uguņi, un sāksies statistu un spēkratu parāde. Samiegojušies izvelkam no autobusa lielo plastikas maisu ar Kurzemes ziediem un sametam tos Daugavā. Tagad esam ziedojuši visām Latvijas upēm.

Pēc pāris stundām neveselīga miega ejam svētceļojumā uz Kultūras Ministriju pie paša Ministra. To jau vajadzēja izdarīt 1989. gadā, tad neklīstu baumas, ka man ar Raimondu kādi konflikti. Nekas tamlīdzīgs. Biju pāris gadus mazliet ērcīgs, ka man neatbildēja uz vienu svarīgu vēstuli, bet, kad uzzināju, ka vēstuļu atbildēšana nav pārāk populāra, nomierinājos.

Raimonds Pauls mūs uzņem kā ārzemju sūtņus. Malkojam labu kafiju un klausāmies nākotnes plānos. Mums stāsta par negaisa mākoņiem, ko viņš saskata pie Latvijas mākslas debesīm. Atvadāmies sirsnīgi un braucam uz Ogres estrādi. Tur ātrāk kā domājuši sastopamies ar Paula pareģotiem negaisa mākoņiem − tikai pie mūsu izrādes debesīm.

Visu laiku līst, kamēr sāk kārtīgi gāzt, bet pacietīgā publika to nemaz neievēro. Visi satinušies kaut kādās plastikas plēvēs, apmetņos, teltenēs vai lietussargos.

Jaunieši priekšējās rindās vienkārši sēž peļķēs, pierādīdami, ka aug izturīga paaudze. Kaut kur pa vidu sēžot arī premjers Godmanis, bet nevaram ieraudzīt, jo daudziem slapjas bārdas. Kad izrādes vidū sākas mazs atslābums, improvizēju, uzrāpjos diezgan augstā skaļruņu platformā un kreklā izmeties diriģēju skatītājus kopdziesmā „Šrum šrum”. Viņiem tas iet pie sirds, jo arī es un tie, kuŗiem ir lietussargi, tos vicina virs galvas.

Nākamajā dienā pēc visiem prātīgiem apsvērumiem vajadzētu žāvēt salījušās drēbes un balsis, lai gatavotos vakara izrādei Mežaparkā. Tomēr mēs no rīta vieglprātīgi piedalāmies TV klubiņa „Pie vecā ratiņa” programmā. To vada šarmantā Viola Lāzo un Kārlis Vahšteins. Studija iekārtota kā omulīga kafejnīca; pie galdiņiem sēž ap 50 lūgtu viesu, kuŗiem, es pieņemu, ir pazīšanās. Visi uzmanīgi malko kafiju un grauž pīrādziņus.

Izrādē vijas gan intervijas, gan mūsu dziedātās dziesmas. Kad Janīna dzied „Staburadzi”, publika jau šīberē uz dejas grīdas. Tiek intervēti arī citi ārzemnieki. Dr. Andris Ritmanis mūs nosauc par leģendu. Janīna grib skriet viņu bučot, bet mēs turam ciet. Var gadīties, ka sieviņa Portlandē to visu skatās pa satelītu un nepatikšanas vien būtu. Tad nāk labākā raidījuma daļa. Ierodas oficiāli apsveicēji mūsu 30 gadu jubilejā. Visi nodzied „Daudz baltu”. Seko apsveicēju parāde: Rīgas piena kombināts ar saldējuma torti, Bauskas alusdarītāji ar šampanieti, saldumu fabrikas „Laima” direktors ar īstu šokolādes torti un Iecavas pienotavas šefs ar dzeltenu siera riteni. Vislabāk sagatavojušies ir Salacgrīvas zvejnieku pārstāvji, divi sirmi kapteiņi, viens ar dzejnieka talantu:

Ja trāpiet kādu mirkli mieru,
Tad atbrauciet uz Salacgrīvu.
No dziesmām vien ko dziedās Vuda
Taps mūsu pašu Holivuda
Mēs vēlam veselību prieku,
Jo skaļu Čikāgas piecinieku,
Lai Latvijā tiek spēki krāti
Tad apēdiet šo lašu māti!

Ar dramatisku žestu, kā nopelniem bagāts tēlnieks, kapteinis norauj palagu no vēl mitrās lašu mātes, kas knapi noturama ar abām rokām. Tā četras stundas garīgi stiprināti bet fiziski saņurcīti velkamies uz viesnīcu, kur mēģinām sakārtot domas vakara izrādei Mežaparkā.

Tuvojoties izrādes vietai un daudzajām milicijas kontrolēm, uzkrīt viņu drūmie skatieni. Neviens neatbild mūsu mājieniem, kā tas notika uz laukiem. Otrs nepatīkamais pārsteigums, kad ieraugām pārbūvēto Lielās estrādes skatuvi. Esam novietoti tur, kur Dziesmu svētkos stāv soprāni. Skatītājus 50 metrus tālāk redzam kā pastmarkas. Pat dūšīgākas pilsētnieces izskatās tikai kā pārtikas taloni. Pēc pirmām dziesmām vakarvējš atnes vārgas aplausu strēmeles. Vai piedzīvosim savu Voterlū? Mūs izglābj Rīgas bērni, kuŗi spontāni paklausa izmisuma aicinājumam nākt sēdēt pie skatuves. Nu vairāki simti sēž pie mūsu kājām, un kontakts ir nodibināts.

Uz Latvijas bērniem skatoties, paliek silti ap sirdi. Nāk atmiņā 1960. un 1970. gadi Amerikas izrādēs, kad meitenes tāpat kniksēja un lūdza parakstīt programmas. Varbūt vienīgais pozitīvais, ko komunisti ir sasnieguši ir tas, ka ar aizliegumiem, draudiem un sodiem ir saglabājuši mums jaunu publiku Latvijā.

Otrā vakarā esam gudrāki. Pirms izrādes sākuma jau aicinām bērnus pie sevis, un visu izrādes laiku skatuves priekšā iet kā bērnu svētkos. Tikai skatuves aizmugurē uzradās arvien vairāk noklīdušo bērnu; laikam vārds apskrējis, ka mēs viņus cienājam ar kožļenēm un pepsī. Uz skatuves uznāk arī divi populāri rakstnieki − Ēriks Hānbergs un Andris Jakubāns. Apdāvina mūs ar garšīgāko Latvijas maizi, no Sērenes. Viens kukulis jāvedot uz Toronto Dziesmu svētkiem, diemžēl taisni to sagriež ar dāvinātiem lašiem atvadu vakariņās. Rakstnieki ar amerikānisku vērienu reklamē savu grāmatu par Rubiku un vēl neuzrakstīto „Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”.

23. jūnijā svinam Jāņus Baldones Sauleskalna skatuvē. Ērtai estrādei apkārt amfiteātŗa terases, kur novietojušies ap 6000 skatītāju. Lai gan pie kioskiem pārdod visu, ko Rīgā nevar dabūt, alu, desas un vodku, tāds īsts Jāņu prieks nekur nav manāms, jo visur runā par gaidāmo sarkano puču; daži saka, ka pat šovakar.

Paši esam diezgan pārgalvīgā garastāvoklī, jo šī ir desmitā un pēdējā izrāde. Izrāde sākas ar jauniešu līgotāju delegāciju. Tie pasniedz mums Jāņu sieru, alus krūku un lielu grozu ar saldām zemenēm. Vēlāk dzied Baldones bērnu ansamblis un mūsu iepriekšējo izrāžu veterāni „Knīpas un Knauķi” no Rīgas.

Raujam vaļā visus reģistrus − uzvedam savu nēģerisko „Rap” gabalu. Armands pārģērbies līdz nepazīšanai, kā latviešu M.C. Hamers. Streips virpuļo apkārt pa skatuvi kā konstopēts dervišs. Meitenes aizmugures līnijā, Silvijas Vitrungas samācītas, choreogrāfēti dzied un lokās „zemi, zemi, mums vajag zemi!” Šī doma tomēr bijušos kolchozniekos atsaucību nerod. Nu tad jārauj „Man garšo alus”. Sāku to ar tukšu kausu rokā, bet no publikas skrien jauneklis un to vienmēr uzpilda. Tiešām pateicīga dziesma.

Beigās sākam aplīgošanu savā starpā. Pēc pāris nevainīgiem pantiņiem mūsu meitenes dzied par Uldi Streipu: „Ogle biksē iekritusi, kreisā ola nodegusi”. Neērti pat domāt, kādi pantiņi būtu tikuši pārējiem puišiem, tādēļ ar diriģentālu žestu uzsāku „Visa laba Jāņu zāle”, ko dzied visi un, sviedrus slaucīdami, izkļūstam no muzikālas konfrontācijas. Izrādi beidzam ar „Made in Latvia”, kuŗu dzied līdzi visi bērnu ansambļi, un, rokās sadevušies, gaŗā virknē nosoļojam no skatuves. Atvados ar vārdiem „ka atgriezīsimies Latvijā, kad ūdeņi būs tīri, kad gaiss būs tīrs un vienīgās melnās beretes valkās gleznotāji.”

Oficiālo darbu paveikuši, klejojam starp līgotājiem. Tie, sadalījušies mazās grupiņās, sēž uz segām un kā piknikotāji iebauda no Jāņu ēdienkartes gan sauso, gan slapjo. Gaŗās kārts galā deg Jāņu malka, un vietējais lauku orķestris spēlē saldsērīgu valsi.

Papardes ziedu nemeklējis, jo tas man palicis Čikāgā, dodos uz izmirušo Rīgu un viesnīcas istabu. Pēc dažām stundām radi automašīnā ved uz lidlauku. Pretim Padomju armijas štābam trīs jaunkareivji gaŗām zaru slotām slauka trotuāru. Kaut nu turpinātu, līdz Elizabetes ielai, tad pa kreisi uz Pleskavas šosejas pusi, tad vēl tālāk.

Mēģinu galvā sakārtot 14 dienu iespaidus, lai neaizmirstos. Paliek prātā kādā apsveikumu runā mums domātais: „Jūs bez Latvijas neiztiksit, un cerams, ka Latvija neiztiks bez Jums.” Jā, tas paliks prātā, un par to var pasmaidīt.

Rīgā 1991. gada vasarā − tā ap zemeņu laiku.

Čikāgas piecīšu 1991. g. Latvijas turneja ir redzama videolentēs „Tā ap zemeņu laiku”, I un II daļās. Pasūtījumus videolentēm pieņem Ilze Ievāne, 27 W. 754. Hickory Lane, Northwoods, IL 60185-4518, USA.