Dārziņskolas 12. klases pianists Armands Ābols pēc atgriešanās Latvijā no Barselonas ar starptautiska pianistu konkursa galveno balvu, atbild uz jautājumu „Kas tevi muzikāli ir visvairāk iespaidojis?” Ievai Brokai Draugā:

Milzīgs paldies ir jāsaka manai tagadējai pasniedzējai, Mūzikas Akadēmijas profesorei Ilzei Graubiņai. Bez viņas mana attīstība noteikti būtu risinājusies savādāk.... Viena lieta ir profesionāli strādāt un izteikt norādījumus, bet, ja nav cilvēciskas saknes, tad tam visam ir daudz mazāki rezultāti.

(Draugs, mēnešraksts skolēniem, 8/1992. Galvenais redaktors Andris Sproģis. Redakcijas adrese ab. k. 15, Balasta dambī 3, Rīgā, LV 1081.)

 

 

 

Anda Kubuliņa Latvijas rakstnieku savienības izdevumā Rakstnieka vārds, 16/1992, par apdraudēto latviešu tautas pastāvēšanu:

Ja astoņdesmito gadu vidū kāds būtu apgalvojis, ka ceļš uz brīvību, neatkarību sašaurinās nacionālās kultūras logu vēl vairāk, ka šo sašaurināšanu aizsāks radošās potences izsmēluši dzejnieki (LM) un izdarīs to labprātīgi, sākumā aizbildinādamies ar politikas aktualitāti, vēlāk ar elitāras kultūras vajadzību, nudien teicējam tobrīd izskrāpētu acis. Jo nevarēju iedomāties, ka gudrs cilvēks tautu atstās ar pliku politiku vien un ka intelektuālis ar elitāru kultūru sapratīs vienīgi pagājušu laiku svešu tautu filozofus, bet savējos noklusēs vai panicinās, jo uzskatīs, ka aktuālās nacionālās mākslas un kritiskās domas regulāra un visaptveroša atspoguļošana un kopšana tajā neietilpst.

 

 

 

Juris Bojārs laikrakstā Neatkarīgā Ciņa 1992. g. 25. septembrī „Viltus pravieši impērijas stratēģiskā kontekstā”):

Prakse pierādījusi, ka turēt kosmopolītus (pēc pārliecības, nevis tautības) sevišķi atbildīgos valsts amatos ir bīstami nacionālajai drošībai. PSRS kaŗa bāzes Latvijā tika pieļautas un valsts vēlāk atdota bez šāviena ne bez Baloža, kas bija pasācis spēlēt kārtis padomju sūtniecībā, un kosmopolīta ārlietu ministra Muntera ziņas.

 

 

 

No Mavrika Vulfsona atbildes Jurim Bojāram:

Man nav jākaunas par savu darbību LR Ārlietu ministrijā. Savu maizi pelnu godīgi.

Es, Bojāra kungs, nejūtos kā emigrants savā dzimtajā Latvijā, kaut arī joprojām uzskatu, ka cilvēktiesības un demokrātiskie principi stāv pāri jebkuŗas nācijas īpašām privilēģijām. Taču pietiekami toleranti izturos arī pret alternatīvu viedokli, tiesa, ar vienu nosacījumu: šīs privilēģijas nedrīkst aizskart citu tautu godu.

Ar savu rakstu un darbību parlamentā Jūs ieņemat destruktīvu pozīciju, kuŗa ir pretrunā ar Latvijas valsts un tautas interesēm un Jūsu vadītās Latvijas Demokrātiskās darba partijas principiem. Vēl viens salto mortale parlamenta vēlēšanu gaidās nolūkā iebraukt Saeimā ar Trojas zirgu.

 

 

 

Gunārs Meierovics Laikā (1992.10.14.):

... mums ir jāpiereģistrējas vēlēšanām. Latviešu centrālās organizācijas: ALA, LAAJ, LNAK, LAK EC, LCK, ZLCP, LNPL un DLA dos norādes, kā latviešu tautas desmitā daļa, kas dzīvo Rietumos, varēs šogad reģistrēties un nākamgad balsot par Latvijas Saeimas deputātiem.

Arī mūsu laiks ir klāt.

 

 

 

Ilmārs Bišers Neatkarīgajā Cīņā (1992. g. 3. oktobrī) rakstu sērijā „Astoņas dienas augustā” par Ivaru Godmani.

Godmanis ir spējīgs politiķis ar labām oratora dotībām un lielu pārliecinātāja spēku. Viņam ir plašs redzesloks, jo sakarā ar savu zinātnisko darbību viņam ir izdevies zināmu laiku nodzīvot ārpus dzelzs priekškara. Viņam ir daudz enerģijas un ārkārtīgas darbaspējas, kas ļauj apgūt jaunas zināšanu jomas. Prot vairākas valodas, kas ievērojami atvieglo starptautiskos kontaktus, jo, sarunājoties ar tulku starpniecību, daudz kas būtisks tiek palaists gaŗām. Diplomātijā ļoti liela nozīme ir slēptiem mājieniem un alegorijām, ko tulki ne vienmēr uztveŗ un adekvāti pārtulko. Godmanis nekad nav bijis saistīts ar kompartiju, un tas stiprina tautas uzticību viņam. Viņš ir uzticīgs Latvijas neatkarības lietai. Visbeidzot − viņš ir ļoti godīgs cilvēks, kas atšķirībā no viena otra atjaunotās Latvijas līdera nekad nav izmantojis savu stāvokli personiskās mantas vairošanai. ...

Ārēji vienmēr Godmanis atstāj ļoti noteikta un izlēmīga cilvēka iespaidu, taču tāds nepavisam nav. It kā stingri ieņemtās pozīcijās viņš spēj noturēties tikai zināmu laiku, bet pēc tam uz viņa izdarītā spiediena dēļ vai citu emocionālu uzplūdu iespaidots nereti atkāpjas no saviem iepriekšējiem lēmumiem un paziņojumiem. It īpaši tas sāka izpausties pēdējā laikā, kad milzīgā nervu slodze un ļoti gaŗās darba stundas bija novājinājušas Godmaņa garīgos spēkus.

 

 

 

 

Hans Jonass, intervijā ar vācu žurnālu Der Spiegel (20, 1992), Māras Rubenes tulkojumā Lit. un Mākslā 1992. g. 9. oktobŗa izdevumā:

Der Spiegel: Jūsuprāt, tātad nav pilnīgi izslēgts, ka par moderno kategorisko imperatīvu varētu kļūt atbildības princips?

Jonass: Cilvēkā būtu ieaudzināmas tādas dzīves ievirzes, kas būtu mazāk alkatīgas un mazāk rijīgas, toties pretenciozākas kādā citā ziņā. Mēs nedrīkstam jautāt, vai tas ko līdzēs, vai tas spēs pretoties masu vulgārajām vēlmēm un ieradumiem. Pēc visa tā, ko mēs zinām, ticība tam varētu būt visai maza un vāra. Bet padošanās ir vispēdējais, ko mēs drīkstam atļauties.

Der Spiegel: Tomēr − kāpēc gan mums tik grūti iztēloties, ka cilvēce varētu brīvprātīgi atteikties no masu materiālajām baudām?

Jonass: Cilvēku psicholiģija tam vēl nav pilnīgi nobriedusi. Mēs pagaidām nezinām, kādi resursi vēl varētu atklāties cilvēkā galējas nepieciešamības gadījumā. Pilnīga atteikšanās no jebkādas cerības nelaimi var tikai paātrināt. Viens no apstākļiem, kas nelaimi var aizkavēt, ir ticība, ka tā ir novēršama.