Jaunā Gaita nr. 189, novembris 1992

 

 

CIEŠANU STĀSTS

Melānija Vanaga. Veļupes krastā. Rīgā: Liesma, 1991. 457 lp.

 

Saka, ka nevienam neesot uzlikta lielāka nasta par to, ko viņš spēj panest. Bet tā nav taisnība. Tā jaunā latviešu māte, kas pēc sešām diennaktīm vagonā ceļā uz Sibiriju 1941. gada 20. jūnija agrā rīta stundā ar bārdasnazi atņēma dzīvības saviem trim mazajiem dēliem un pēc tam nonāvējās pati, savu nastu nespēja panest. To nespēja panest simtiem citu mūsu tautas brāļu un māsu, nevainīgu upuŗu, kuŗus padomju vara rupji izrāva no mājām, sadzina vagonos un aizveda svešumā. Moku ceļa malā zem tundras velēnām apraka bērniņu pēc bērniņa, tur nomira meitenes un zēni, mātes un vecmāmiņas zaudēja prātu, nespēdamas glābt savu bērnu dzīvības. Ir brīnums, ka šīs grūtības vispār kāds spēja panest, palikt dzīvs un pie pilna prāta.

Melānija Vanaga ir viens šāds brīnums. Viņa izcieta 16 izsūtījuma gadus, atgriezās dzimtenē un par pārdzīvoto ir uzrakstījusi spēcīgu, biezu grāmatu, kas nobeigta 1989. gadā. Veļupes krastā - vieta, kur nonāk nāvei nolemtie. "Gan jau tur Veļu māte pati izšķiros, kuŗu dvēseli tūdaļ sūtīt pāri uz viņkrastu un kuŗai atvēlēt vēl kādu saules gadu".

1905. gadā dzimusi Melānija Vanaga (dz. Šleija) beigusi ģimnāziju brīvajā Latvijā, strādājusi radiofonā un žurnālistikā, dziedājusi korī "Dziesmu-vara". Precējusies ar žurnalistu Aleksandru Vanagu, Brīvās Zemes, vēlāk Daugavas Vēstneša (Daugavpilī) redaktoru. Vanagiem piedzimis viens dēls - Alnis.

Uz Sibiriju izsūtīti visi trīs Vanagi, saņemti ciet agrā 14. jūnija rīta stundā Melānijas dzimtajās lauku mājās pie Cēsīm. Sākot ar šo brīdi, lasītājs piebiedrojas Melānijai, redz ar viņas acīm, klausās ar viņas ausīm. Šis ir bēdu stāsts, kuŗu izlasīt vajadzētu katram latvietim. Šeit aprakstīts mūsu tautas holokosts, Golgātas ceļš, pa kuŗu aizgāja tūkstošiem, bet pasaule vēl arvien nezina, ka komunistu nodarītie briesmu darbi ne par matu neatpaliek no fašistu mežonībām. "Drausmīgus rekordus uzstādīja hitlerieši, steidzīgā nobendēšanā. Krievi to darīja lēnāk un ar apdomu. Tie cilvēki uz vietas bendēja mazāk, bet vispirms lēģeros no katra izspieda visus spēkus, un tad lai mirst 'dabīgā nāvē'." (142. lp)

Kaut šādas masu izsūtīšanas latviešu tauta nekad agrāk nebija piedzīvojusi, tā jau no pirmajiem mirkļiem nojauta, ka sagaidāms kaut kas vēl ļaunāks par nāvi. Daži izsūtāmie (apcietināšanas) brīžos esot prasījuši, lai nošauj turpat mājas pagalmā. Bet varaskalpi to nedarīja. Nelaimīgajiem bija izdomātas baigākas mokas." (13. lp) Dzelzceļa stacijā vīrus atšķīra no ģimenēm. Kaut solīja, ka "galā visi atkal būs kopā", tie izrādījās meli. Melānija nekad vairs nesatika savu vīru, un astoņgadīgam Alnim uz mūžu tika noņemts tēvs.

Pēc drausmīgā bada, slāpju, karstuma, smaku un slimību piemeklētā ceļojuma ar lopu vilcienu, ritošo cietumu, īstās mokas vēl tikai sākās. 4. jūlijā tūkstošiem kilometru aiz Urālu kalniem, aiz Omskas, aiz Novosibirskas, aiz Tomskas, cietumniekus izlaida no vagona Ačinskā. Sadzina dzeloņdrātīm apjoztā klajā laukumā. Sāka līt lietus. Sagumušas sievas, bērnu tīstokļi ... guloši slimnieki. Nemitīgas nopūtas, vaidi, raudas, čuksti ... Kā melna migla pār visu laukumu guļšņāja izmisums." (39. lp) Bija jāparaksta viltus apliecības, ka "labprātīgi pārceļas uz 20 gadiem". Vairākas dienas viņi še nīka, pārtika no tā, kas paņemts līdzi no mājām, sanitārā nožogojuma nekāda, trakoja disentērija un citas slimības, cilvēki turpināja mirt.

Pamazām viņus izdalīja pa darba vietām, kolhoziem. Vanagu mātes un dēla moku gadi paiet Tjuhtjetā, mazā dubļainu ceļu sādžā taigas malā, kur vietējie baltiešus no sākuma uzskata par darba ļaužu izspiedējiem, kaut lielākā daļa paši te nonākuši kā izsūtītie no dažādām Padomijas malām. Sīki un iejūtīgi Vanaga apraksta darba gaitas - dažādos lauku un meža darbos un ar lopiem. Pagāja 3 - 5 dienas, lai aizdzītu lopus uz 100 km tālām kautuvēm. Gonkas, kā šo dzīšanu sauca, notika visādos laika apstākļos, lopi mocījās, pa reizei pazuda, pa ceļam arī nomira.

Lai papildinātu savu un bērnu trūcīgo dietu - nātras un balandas, ušņas, virza, medunkas un sarankas: "Mēs bijām spiesti noziegties, bijām spiesti zagt, jo mūsu pašu godīgā darbā sastrādātais bija krievu nolaupīts līdz ar dzimteni." Latvietes nekad nezaga no privātiem dārziņiem, bet naktīs mēģināja slepus izrakt kādu kartupeli no kolhoza laukiem. Par dažu kartupeļu, kāpostu galviņas vai rudzu saujas piesavināšanos dažas mātes nonāca cietumā uz daudziem gadiem.

Slimības un nāve turpinājās kā ikdienišķas parādības. Katru gadu daudz mazu latviešu dzīvībiņu izdzisa Sibirijas klajumos. Aprakstīta latviešu lielā gādība citam par citu. Slimnīcu personāls pēc laika iemanījās, ka par latviešu slimniekiem nav tik daudz jārūpējas, jo par viņiem cenšas gādāt latvieši paši.

Visus izsūtījuma gadus Melānija paturēja cerību, ka reiz atkal satiks savu Aleksandru. Katru sestdienas vakaru viņa vīram rakstīja vēstuli, kaut nezināja, kurp to sūtīt. Uz katru izziņu viņai atbildēja, ka vīrs notiesāts uz10 gadiem, ir dzīvs un izcieš sodu. Reiz viņa satika kādu latvieti, kas pirmos mēnešus bijis kopā ar Aleksandru. "Jau pirmajā ziemā," viņš stāstīja, Saša nosaldēja kājas un rokas, bet ārstēšanās nekādas. Čūloja, un nokrita pirkstiem gaļa. Pēdas kauli palika kaili ... Saša nepadevās izmisumam, ticēja, ka tiks mājā, ticēja taisnībai un cilvēcībai ... Bet es neticu, ka viņš ilgi izturēja." (359. lp) Melānija Vanaga turpināja meklēt un cerēt līdz 1956. gada pavasarī kāds Sibirijas komandants izņēma no ziliem aktu vākiem nelielu lapiņu, kur bija rakstīts, ka Vanags miris jau 1945. gada rudenī. Tātad visi līdzšinējie apliecinājumi bijuši meli.

Veļupes krastā galvenokārt izseko M. Vanagas un viņas dēla Aļņa gaitām: Astoņgadīgajam puisēnam pazūd bērnība, viņam jāiemanās gādāt par sevi, jo mātei bieži jābūt prom dienām un nedēļām ilgi mežu un lauku darbos. Kad 1946. gadā paveŗas iespēja bērnus zem 16. g.v. sūtīt atpakaļ uz Latviju, mātes nostāda neiedomājami grūtas izšķiršanās priekšā - vai šķirties no saviem bērniem un sūtīt tos atpakaļ uz dzimteni, vai paturēt tos pie sevis Sibirijā. Melānija un Alnis izšķiŗas, ka puikam jābrauc uz Latviju. Tur viņu vēlāk iesauc padomju armijā, bet tad atklājas, ka viņš ir bijis izsūtītais, un viņu no armijas izstumj un izsūta atkal uz Sibiriju, kur viņš atsāk dzīvi ar māti.

Grāmatā dokumentēti arī daudzu citu izsūtīto dzīves stāsti, kuŗus M. Vanaga ar savām žurnālistes uztveres un novērošanas spējām ir pratusi meistarīgi sakopot. Viņa izmantojusi gan savas piezīmes un dienasgrāmatas, gan vēstules, ko viņai rakstījuši radi no mājām, brāļi no citām izsūtījuma vietām, liecības, ko devuši dažādu tautību likteņbiedri.

Lasītājs sastopas ar samērā daudz svešvārdiem. Strahi, častokoli, sotkas, bušlati, krastnūha, kraja u.c. vārdi krieviski nerunājošam lasītājam var likties arī tikai apmēram saprotami. Daļai no tiem varētu atrast piemērotus latviskus tulkojumus, kaut varbūt šie ir vārdi, kas saderas ar aprakstīto vidi un laikmetu un nav citā valodā pārceļami. Ir skaidrs, ka purga nav kaut kāda vienkārša sniega vētra, un gonka nav parasta lopu dzīšana.

Kaut varbūt negribēts, grāmatā pa reizei pavīd arī humors, kā piemēram, autores aprakstā par savu un darba biedreņu izskatu ziemā, lopu dzīšanas laikā: "Luizei aizsargu galifē bikses, zils mētelis ar baltiem pakulu ielāpiem, sajozts ar šņori. Vienā kājā vīze, otrā ar striķiem piesieta vaļeņkas apakša ... Vilmai zaļi puķainas gultas segas bikses, ar dvieli sajozta virsjaka ... ar lupatām piebāzta cepure ... Mildai raibi nolāpīts mētelis ar dvieļa piešuvi un zirga pinekli jostas vietā. Manām zeķēm reiz bērni saskaitījuši 73 ielāpus ... mētelim pāri vatētā sega ar vējā trīsošiem, baltiem vates kušķiem." (103. lp) Kad sādžas ļaudis brīnījās, no kurienes šāda izskata sievas parādījušās, latvietes atbildēja: "No Amerikas".

Grāmata ir pārbagāta spilgtu, satraucošu notikumu, tās pavedieni savij dažādu tautību ļaužu likteņgaitas. To vielas dažādību, ko Melānija Vanaga aprakstījusi grāmatas 457 lappusēs, nevar šeit pat lielos vilcienos pieminēt. Reiz sāk to lasīt, grāmatu nevar tik viegli vairs nolikt, tā aizrauj lasītāju kā vissaistošākais romāns, bet, zinot, ka aprakstīta tikai patiesība, ir jābūt akmens sirdij, lai reizēm neraudātu līdz.

1957. gadā Melānijai Vanagai atdod brīvību, un viņa atgriežas dzimtenē. "Atpakaļ pēc 16 gadiem es braucu kā melnu ciešanu bezdibeni izbridis, izmocīts cilvēka rēgs ar cerībām dzimtenē atkal pārdzimt cilvēkā." (411. lp) Latviju rakstniece atrod drūmu un izpostītu. Un arī viņu pašu, tāpat kā citus bijušos izsūtītos, ne vienmēr sagaidīja ar izplestām rokām. Atgriešanās prieku nomainīja skarbā ikdiena, sāpes par verdzībā samocīto dzīvi.

Šo grāmatu lasot, lai noliecam galvas mūsu tautas mocekļu priekšā. Nevienu no viņiem mēs nedrīkstam aizmirst. Viņiem nodarīto mēs nedrīkstam piedot. Un ja jūs kādreiz nonākat Tjuhtjetā, aizejiet uz kapsētu, apstājieties pie 1941. gada jūlijā mirušā trīs mēnešus vecā katordznieka latvieša Kārļa Eglīša kapa. Vai pie kāda no tūkstošiem citu.

Grāmatu Veļupes krastā papildina daudz fotogrāfiju un dokumentu kopiju. 1991. gadā Melānijai Vanagai par šo darbu piešķirta Latvijas Republikas Kultūras fonda balva.

 

Māra Celle