GŪSTĀ
Bez ienaida un bailēm. Latviešu gūstekņi otrā pasaules kaŗā. Sakārtojis Auseklis Zaļinskis. I. sējums. Gauja, 1991. 434 lp.
Zaļinskis sācis gūstekņu dienasgrāmatu un atmiņu sakopošanu jau 1985. gadā un bija iecerējis mutvārdu liecību vākšanu arī citos kontinentos. Šis nodoms tomēr ir bijis jāatmet, bet Amerikas kontinentā vien viņš savācis 150 skanu lenšu un 13 dienasgrāmatu. Izlasi no šī materiāla viņš sakārtojis divos sējumos, no kuŗiem pirmais tagad ir mūsu rokās.
Pirmajā sējumā ievietotas rakstveida liecības, atstājot mutvārdu stāstījumus otram sējumam. Zaļinska ievada vārdiem pievienots Bruno Ozoliņa Zedelgemā zīmēts sakārtotāja portrets. Zaļinskis sākumā dod arī konspektīvu pārskatu par latviešiem otrā pasaules kaŗā. Grāmatā ievietotas dienasgrāmatas un atmiņu skices ar atlasi. Nodoms ir bijis "bez ienaida un bailēm" ar liecinieku vārdiem atveidot patiesību par nozīmīgu posmu vienas paaudzes dzīvē. Sakārtotājs ar savu atlasi mēģinājis dot ieskatu dažādās gūstekņu nometnēs, dažādās zemēs.
Viens no stāstītājiem, Aivars Ruņģis, raksta: "Gūstekņu dienas grāmatas (...) ir nepārtraukti dialogi pašam ar sevi. Šīs liecības ir sūdzēšanās par grūti panesamo izsalkuma sajūtu, kas neatstājas pat nakti pamostoties. Tās ir ieslodzījuma padziļināta ilgošanās pēc citiem, īpaši tuviem cilvēkiem. Tās ir nepārtraukta iestāstīšana pašam sev, ka jāiztur". (345. lp) Ja pieminētu vēl bailes, ko pārcieš tie, kas dzīvo zem pieņemta vārda, labāku raksturojumu apskatāmajam rakstu krājumam nevarētu uzrakstīt.
Zaļinskis grāmatu ir iedalījis 2 daļās. Pirmajā daļā sakopotas trīs dienasgrāmatas, kas stāsta par janumiešiem un viena par gūstu pie amerikāņiem. Par izdošanu Zviedrijā ir viena dienasgrāmata un vēstuļu noraksti. Par gūstu Itālijā divas dienasgrāmatas, Francijā viena, un par Turnas grāvraču gaitām viena. Kopā grāmatas pirmā daļa satur 10 dienasgrāmatu un vienu zīmējumu ciklu. Otrā daļa ietveŗ sešas atmiņu skices, kā tās ir nosaucis sakārtotājs.
Par Januma vīru gūsta gaitām stāsta ltn. A. E. Bušmanis savā dienasgrāmatā, ko varētu uzskatīt par V. Januma "Mana pulka kauju gaitas" tiešu turpinājumu. Gūstekņa pirmā doma: "Ko dos ēst?" Nākošā: "Cik ilgi būs jāpaliek?" Ar uzturu iztikt var, bet paēst nevar. Dienas rit tik vienādas, ka nav pat ko atzīmēt. Vienmēr kaut ko gaida. Baumas no rīta rodas, vakarā tās atsauc. Nomācoša ir bezdarbība. Katrs lietderīgs darbs dod lielu apmierinājumu. Interesanti, ka šī kaŗavīra dienasgrāmatā pulkveža Januma dienesta pakāpe ir kļuvusi par īpašvārdu, kas rakstāms ar lielo burtu: "Pulkvedis". Viņiem ir tikai viens Pulkvedis, un tas ir Janums. Tas šo vīru nostāju raksturoja arī ilgi vēlākos gados. Jaunuma grupas gaitu aprakstu noslēdz kaprāļa Arvīda Štrāla piezīmes par Biderīchas nometni. Viņš piemin nebeidzamās ilgas pēc dzimtenes. Tomēr atgriešanos bolševiku pārvaldītajā Latvijā viņš salīdzina ar mīnu lauku atmīnēšanu. Biderīchā gūstekņi mājo uz klaja lauka, bedrēs ierakušies. Bieži līst, bedrēs plūst ūdens, un visa apkārtne ir kā dubļu jūŗa. Reinbergas nometnē dzīves apstākļi ir nedaudz labāki. Laiku īsinot, lasa lekcijas. Baida izdošana krieviem. Un - baumas, baumas, baumas.
Nebrīvība, bažas par piederīgiem, bailes par paša drošību rada vajadzību pēc reliģiska pārdzīvojuma. Tas lasāms daudzu gūstekņu dienasgrāmatās, ne tikai šajā sējumā vien. Kad cilvēks pats vairs nevar noteikt savas dzīves veidošanu, viņš meklē glābiņu un mierinājumu spēkos, kas stāv augstāk par to, kas ar prātu aptveŗams, vai tas ir kristīgo Dievs vai seno latviešu Laima.
Par pieredzi amerikānu gūstā raksta Maigonis Daga. Sākumā viņš apraksta savu dienestu pie vāciešiem, kuŗus viņš apzīmē par uzpūtīgiem. Pēc nonākšanas gūstā amerikāni viņu novieto nometnē pie Kālas, kur apstākļi ir drausmīgi: bads un aukstums. Atbrīvošanu meklējot, viņš pats uzdodas par vācieti un kā tādu viņu atbrīvo.
Dzīvi Zviedrijas gūstekņu nometnēs apraksta Arnolds Bute (nav istais vārds). Viņš raksta arī parcinām Dancigas ielenkumā. Pielikumā-vairākas lappuses ar foto attēliem par Zviedrijas laiku.
"Kā mums trūkst? Brīvības, maiguma, privātu drēbju un zāļu pret pārdrošiem sapņiem," raksta Uldis Bērzs vēstulēs, arī no Zviedrijas gūsta, savai bijušai skolotājai Martai Zīvertei. Tajās atklājas gūstekņa domu gaita, kas nav saistīta tikai ar ēdienu un fiziskām sajūtām. Vēstules izsaka arī smago sarūgtinājumu par zviedru polītiķiem un polītiķiem vispār.
Par gūstu Itālijā savā dienasgrāmatā raksta Harijs Frišs. Tur var lasīt, kāda starpība gūsteknim, kas tikai sēd aiz dzeloņdrātim, ar tādu, kam iespēja strādāt. Darbs nevien dod iespēju labāk paēst, bet arī ievērojami paceļ gūstekna pašapziņu. Gūsts vairs nav bezcerīga nīkšana, bet atgādina eksotisku piedzīvojumu. Salīdzinājumā Egona Rupnera piezīmes stāsta par veterinārārsta pieredzi gūstā, arī Itālijā, bez darba.
Herberts Misiņš stāsta par briesmīgo pieredzi franču gūstā, kur gūstekņu uzdevums bija atmīnēt mīnu laukus ar šautenes galā uzspraustu durkli. Tur gandrīz ik nedēļas apglabāja 2 līdz 3 mīnu nonāvētos. Viņa piedzīvojumi jau ir lasīti agrāk citā vietā, tomēr atkārtojums ir attaisnojams, jo cita apraksta par gūstu Francijā nav.
Policijas pulka instruktors Valdis Ozols savu dienasgrāmatu iesāk ar Tornas grāvraču atkāpšanās gaitu aprakstu un gūsta aprakstā piemin smagos pārbaudījumus SS burtu dēļ Gūstekņu morāle sabrūk līdz končiku lasītāju stāvoklim. Lai morāli paceltu, latvieši cenšas uzsākt priekšlasījumus un citas garīgas nodarbības. Diemžēl ne visi par to ir sajūsmināti. Gūsts daudzus ir padarījis trulus un vienaldzīgus.
Grāmatas otrā daļā Zaļinkis ir sakārtojis virkni atmiņu skiču. To iesāk Aivars Ruņģis ar savu izjūtu un pieredzes analizi un dienasgrāmatu par gūstekņu slimnīcā pavadīto laiku. Seko Valža Krāslavieša, Juta Silenieka, Arnolda Pangas un Kārļa Kundziņa atmiņu stāstījumi. Te sevišķi izceļas Arnolda Pangas apraksts par pieredzi krievu okupētajā Kurzemē. Viņš pievienojas vācu kareivjiem, nonāk gūstekņu nometnē Telšos, pēc tam Krievijā. Viņu atbrīvo uz Rietumvāciju 1949. gadā. Par satriecošu brīdi, "kur dzīve robežo ar mūžību" stāsta K. Kundziņš, kuŗa mācītāja uzdevums ir bijis runāt pēdējos vārdus ar 10 uz nāvi notiesātiem latviešu kaŗavīriem.
Pirmā daļā ievietots mākslinieka Arnolda Šīmana lieliskais 18 zīmējumu cikls, kas attēlo gūstekņu ikdienu, un vairāki foto attēli no Zedelgemas un Zviedrijas. Otrā daļā ievietoti septiņi britu Imperiālā kaŗa mūzeja foto attēli no pltn. Veckalniņa vadītās Rīgas policijas pulka grupas gaitām britu gūstā. Grāmatas ieskaņai un izskaņai ir doti Knuta Skujenieka dzejoļi. Vāku zīmējumu darinājis un grāmatu grafiski iekārtojis mākslinieks Arnolds Sildegs.
Sakārtotājs lieto no vācu valodas pārņemto rakstību "Cēdelghēma", kur pareizi būtu jāraksta "Zedelgema", kā šīs vietas vārdu raksta un izrunā beļģi. Bet varbūt tāda rakstība piederas pie gūsta laika folkloras?
Lieki teikt, ka lasītais liek jautāt, kādēļ latviešu kaŗavīriem bija jāiztur visas šīs ciešanas?
Indulis Kažociņš
