Jaunā Gaita nr. 189, novembris 1992

 

 

VĒLREIZ PAR ANŠLAVA EGLĪŠA ESEJĀM

Anšlavs Eglītis. Esejas par rakstniekiem un grāmatām, I un II sējums. Ņutonā: LaRAs Grāmatu klubs, 1991. 302 un 307 lp.

 

Anšlavs Eglītis jau kopš gadu gadiem ir viens no mūsu izcilākajiem recenzentiem, bet - vai viņš ir arī "īsts kritiķis"? - Eglītis reiz izteicās apmēram tā, ka par kritiķi sevi neuzskatot, jo kritiķi izveidojot teorētisku viedokļu sistēmas, bet viņam šādas sistēmas neesot. Grāmatu Drauga 1965. g. izdotajos Pašportretos Eglītis raksturo pārveidības savos uzskatos par mākslu: "Toreiz es jutos ļoti gudrs. Vajadzēja tikai man pavaicāt, un es tūlīt varēju pateikt, kā un ne citādi ir pareizi jāraksta un jāglezno ... Vēlākie gadi iesita manā 'gudrībā' dažu labu robu, un, ja tagad man kāds vaicā pēc drošiem un pastāvīgiem likumiem, kā darināt mākslu, tad man godīgi jāatzīstas, ka tādu nepārkāpjamu likumu es vairs nezinu. Bet toreiz - tie bija mani jaukākie gadi, kas pagaisa līdz ar brīvvalsts spožumu." Kritiķis Jānis Rudzītis minētajā grāmatā norāda uz pasvītroto tendenci atbrīvoties no visām normām, visiem kanoniem un tradicijām, kas arvien vairāk vērojams arī latviešu literātūrā". Rudzītis tālāk apgalvo, ka šādā situācijā, recenzentam vai kritiķim zūd pieturas punkti" un atliek vienīgi iejušanās vai informācijas metode", taču operēt tikai ar to" viņam šķiet īsta kritiķa necienīgs uzdevums". Manuprāt, Eglīša raksti par literatūru un rakstniekiem liecina par plašu erudīciju, pamatīgu mākslinieciskās veidošanas pazīšanu gan literatūrā (īpaši daiļprozā, mazāk dzejā), gan vizuālajā mākslā. Var manīt arī to, ka autoram ir noteikti (lai gan ne dogmatiski) uzskati mākslas lietās un ka tie nav uzkrītoši pretrunīgi, tātad netrūkst "pieturas punktu" un daudzmaz sistemātiska apvienojuma. Es teiktu, ka Eglītis ir kritiķis inter alia. Viņa pieeja ir vairāk praktiska nekā teorētiska: viņš cenšas izpētīt un raksturot autora paņēmienus un aplūkojamā darba mākslinieciskās iezīmes. Eglīša kritisko izpausmi ierobežo arī tas, ka viņš ir "koleģiāls recenzents", mēdz izteikties visai diplomātiski, lai pārāk nesakaitinātu citus rakstniekus. Viņa pieeju labi parāda šādi teikumi recenzijā par Valdemāra Kārkliņa īsprozas krājumu Pie laika upes (Esejas II):

Valdemāru Kārkliņu vislabāk raksturo apzīmējums - amata meistars. Izcilu technisko prasmi viņš ieguva Latvijas brīvvalsts gados, latviskodams no vācu, angļu un krievu valodām galvenokārt Grāmatu Drauga apgādam vairāk nekā simt romānu, t.i. vairāk nekā jebkurš cits latviešu tulkotājs. Pie tam viņš nekad nestrādāja ar palīgiem, kā to praktizēja viens otrs cits latviešu tulkotājs, bet visu darbu paveica pats. Latviskodams ļoti dažāda rakstura autoru darbus, Kārkliņš ieguva pamatīgu ieskatu rakstīšanas paņēmienos - vielas veidošanā, notikumu kāpināšanā un izstrādāja raiti plūstošu, samērā vienkāršu, bet precīzu valodu, tā ka Kārkliņa rakstus var lasīt neparasti viegli un ērti.

Šis citāts ir gan informatīvs un objektīvs, bet objektivitāte patiesībā ir piesardzīgi ierobežota. Valdemārs Kārkliņš bija daudz vairāk "amata meistars" nekā mākslinieks, jo viņam gandrīz pilnīgi trūka patiesi individuāla skatījuma. Kārkliņa uztverē kaut kas bija pārāk nivelēts, uzkrītoši ordinārs, tādēļ visu nevarētu kaut cik pamatotā veidā pielīdzināt tik mākslinieciskiem autoriem kā, teiksim, Jānim Ezeriņam, Kārlim Zariņam, Jānim Veselim, Ērikam Ādamsonam, Knutam Lesiņam un arī Anšlavam Eglītim. Eglīša uztverē nebūt netrūkst daža stereotipa, taču visumā viņa skatījums ir diezgan subtīls un īpatnējs; līdz ar to viņš laikam gan nevarēja nemanīt, ka inteliģentajam un techniski itin kompetentajam Kārkliņam iedaba un dzīves apstākļi pārāk skopi devuši to īpašību, ko Somersets Moms apzīmējis par "a peculiar outlook on the world" (īpatnējs pasaules uzskats) un "that idiosyncrasy which may give only a partial picture of the facts, but is suffused by the personality of the observer" (idiosinkrāzija, kas tikai daļēji atspoguļo faktus, bet ir pieplūdusi ar vērotāja personību). Ļoti iespējams, ka mazāk koleģiāls kritiķis šai lietā izteiktos atklāti un ne gluži bez skarbuma, jo šāda autora dzīvē labai kritikai ir nozīmīgāka loma nekā labām attiecībām ar rakstu mākslas censoņiem. Senbēvs (Sainte-Beuve) iesāka savu atsauksmi par Flobēra romānu Salambo ar brīdinājumu, ka draudzība šoreiz būs atbīdīta sāņus. Jānis Rudzītis sūkstījās par to, ka "gluži katastrofāli samazinājis savu agrāko atzinēju un draugu pulku", bet teica arī tā: "Diemžēl, arī es esmu šad tad rakstījis to, kas neatbilst manām patiesajām domām, esmu arī šad tad klusējis, kad vajadzēja kliegt. Tā ir laipošana, kas objektīvi nozīmē noziegšanos pret latviešu literātūru un tālab arvien vairāk sāk dergties. Bet ir bijuši gadījumi, kad esmu runājis, labi zinādams, ka prātīgāk būtu klusēt". Eglīša recenzijā aplūkota Kārkliņa īsprozas grāmata, kas nāca klajā 1980. gadā, tātad ilgi pēc Kārkliņa nāves; bet tas laikam ir otrs izdevums, un man šķiet, ka arī Eglīša recenzija ir parādījusies pirms daudziem gadiem un ka 1980. gadā publicētā versija maz atšķiŗas no tā, ko Eglītis rakstīja piecdesmitajos gados, kad Valdemārs Kārkliņš vēl bija dzīvs. Šā vai tā, man liekas, ka Eglītis recenzijā kaut kādu iemeslu dēļ izteicies gaužām diskrēti. Visai diskrētas rādās vēl citas Eglīša atsauksmes par trimdas grāmatām, lai gan nav tā, ka Eglītis pilnīgi ignorētu trūkumus kollēgu daiļdarbos. Skarbāk un atklātāk viņš runā tad, kad komentē nebūšanas mūsu kultūrā; spilgts piemērs šai ziņā ir 1946. gadā publicētais dialogs Noklausītā saruna" (Esejas I), kas mazliet atgādina Platona "Simpoziju". Citēšu no Eglīša dialoga:

Bet mēs - mēs esam spilgto, uzņēmīgo, pārgalvīgo bieži vien apkaŗojuši, aizmirsdami, ka bez drosmes varbūt var pārciest kaŗus, bet mākslā nevar sasniegt nenieka. Mums nekad nav bijis tāda kritika, kā neatkarīgie, pārgalvīgie Sen Bēvs un Sen Viktors frančiem. No sākta gala mūsu kritika bijuši mācītāju un, no Teodora Zeiferta laikiem, paidagogu rokās un allaž darbojusies, šķirodama - ko drīkstēs skolās lasīt, ko ne. Neatlaidīgi no rakstniecības prasīta "mērenība" un "pozitīvisms': Galvenie pārmetumi bijuši "slimīgs", "mākslots", "pārspīlēts". Bet māksla savā būtībā ir viens vienīgs pārspīlējums, salīdzinot ar dabu un dzīvi. Daba ir chaotisku fainomenu plūsma, māksla uztveŗ no tās svarīgāko, spilgtāko, vienkāršo, saasina, pastiprina ēnas un gaismas, lai izceltu, lai pārspīlētu raksturīgo. Kāpināt drīkst un vajag tieši tik tālu, cik liela ir rakstnieka spēja pārliecināt - radīt ticamības gaisotni. (36. lp)

Vēl atklātāk Eglītis izsakās par kultūras kropļošanu Padomijā, sevišķi rūpīgi aplūkodams nelietības Padlatvijā. Rakstniekus, kas pielāgojušies režīmam, viņš portretē nesaudzīgi. Īpašs zobs viņam ir uz oportūnistisko "špicbuku" Andreju Upīti. Gandrīz tikpat lielā mērā Eglītis ienīst un vēl vairāk nicina centīgo lasāmvielas ražotāju un iztapīgo ministru Vili Lāci. Apdāvinātus jaunos autorus Eglītis vēro labvēlīgāk nekā Upīti, Lāci, Sudrabkalnu, Ķempi un sīkākus vecās paaudzes gariņus, taču arī jaunos "dzimtenes kollēgas" viņš raksturo ne sevišķi koleģiāli. Šķiet, ka atkal derētu citēt dažus teikumus:

Izlasot Ekmaņa grāmatu, padomju kollēga rakstnieks un žurnālists - daudzinātais jaunais padomju cilvēks notēlojas itin uzskatāmi. Saprotams, viņš "sastāv" Rakstnieku savienībā un palaikam ir arī partijas biedrs. Kā maksu par dažādajām privilēģijām, iespēju publicēties, saņemt labas kritikas, par izredzēm uz cerīgu karjēru prasa beziebildumu paklausību un, zināms, arī visu partijas izdarību jūsmīgu apsveikšanu. Partijas biedram, vismaz atklātībā, jāatzīst par labām visas deportācijas un represijas, kādas vērstas un vēršas pret mūsu tautu. Viņš neiebildīs pret krievu iepludināšanu mūsu zemē, klusēdams atbalstīs rusifikāciju un nemaz nesaviebsies, ja viņu pagodinās par Induli Visvaldoviču vai Visvaldi Induloviču. Un viens no galvenajiem partijnieka tikumiem ir modrība. Viņam pastāvīgi jāvēro citi biedri un jāziņo "orgāniem", tikko pamana kādu novirzīšanos no "Ļeņiņa gaišā ceļa"... Bet citādi, sevišķi personīgā satiksmē, dzimtenes kollēga var būt gluži patīkams cilvēks, kas, īpaši svešumā viesojoties, rūpīgi izvairās pieskarties polītikai un vispār, drošs paliek drošs, - klusē un klausās. Viņš ir apdāvināts, attapīgs, kā vairums latviešu, un atļautajā, ierobežotajā jomā sarakstījis dažu itin glītu un izjustu dzejoli. Viņš iesilst par Latvijas dabu, viņam tuva dainu burvība (valoda gan viņam piesārņota ar visādiem no krievu valodas aizgūtiem svešvārdiem un rusicismiem). Bet - viņš ir sapīts un samocīts, pilns ar mūžīgām aizdomām un piesardzību. Neatvairāmi nāk prātā nesenā Ļeņina prēmijas laureāta Induļa Zariņa daudz reproducētais gleznojums "Es kaŗā aiziedams": Redzami kaŗavīri, un iekrāsots arī prāvs sarkans karogs. Tomēr, lai pilnīgi nodrošinātos pret jebkādiem pārpratumiem, titulam iekavās vēl piemetināts: "Es kaŗā aiziedams (par padomju varu)":

("latviešu literātūra padomju varā", Esejas II)

Nesaudzīgi Eglītis rāda arī talantīgo, bet diezgan nesimpātisko vācu rakstnieku Bertoltu Brechtu, kas pat Holivudas filmu scenārijos mēģinājis iekontrabandēt marksistiskus vēstījumus vai 'episkā' teātŗa elementus". (Sk. "Bertolts Brechts Kalifornijā", Esejas II.) Manuprāt, viņa paudumi par Brechtu tuvojas karikatūrai, taču kvalitātes ziņā var pārspēt dažu no viņa "koleģiālajām" recenzijām. Skaidrības labā jāpiebilst, ka abos sējumos netrūkst arī rakstu, kuŗos Eglītis kā mākslas kritiķis nerādās nemaz, piemēram, "Latvieši gulāgā" (Esejas I) un "Psichiatriskais terrors Padomju Savienībā" (Esejas II).

 

Gundars Pļavkalns