Jaunā Gaita nr. 189, novembris 1992
PATIESĪBAS MEKLĒTĀJS
Andrejs Irbe..., tad kādu patiesību? Rīgā: Artava, 1991. 160 lp.
... tad kādu patiesību? ir Andreja Irbes, kas reizēm arī parakstās kā Gunars Irbe, dzejas izlase, kur pārspiesti dzejoļi no viņa iepriekšējiem sējumiem Vientuļa laiva ir nošu zīme, Bez gulbjiem un bez sniega, Divdesmit ceturtais austrumu garums, kā arī dzejoļi, kas nav vēl parādījušies sakopoti grāmatā, šeit zem pēdējās nodaļas virsraksta No Atgriešanās alfabēta: mazie burti. Latvijā Irbe rakstās ar lieliem burtiem. Viņš ir vienmēr bijis atzīts un cienīts, cik nu tas savā laikā ir varējis notikt, un tagad, kopš ierobežojumu izbeigšanās, viņš bieži tur ierodas uz dzejas lasījumiem, viņa dzejoļus publicē laikrakstos un žurnālos, un bez šīs grāmatas tuvākā laikā parādīsies, ja tas jau nebūs noticis, arī viņa prozas izlase.
Šo dzejas izlasi, kaut arī tā sakārtota chronoloģiski, nevarētu uzskatīt par kādu literāru autobiogrāfiju, taču, kā ar katru dzīves darbu, kaut kas ir laiku maiņu neiespaidots un kaut kas pārveidojas. Paliekošais Irbes dzejā ir dabas tuvums, vajadzība redzēt, dzirdēt, just to, kas nav cilvēka radīts. Skandināvijas ainas, klintis, šķautnes, aizas, stāvi krasti, ūdeņu apskaloti, katrā ziņā dramatiskāki par Latvijas lauku līrismu. Bet visā visumā, kā pēdējais dzejoļu krājums norāda, 24. austrumu gaŗums iet caur Haparandu un to savieno ar Rīgu. "Vienam mēnesim spīdot lapu un līvu zemē." Šis līrisms ir saistīts, ja tā varētu teikt, ar zināmām mīlestības iejūtām, kas iznirst dabas ietvaros. Taču ironija bieži noskalo salkanumu, kas nāk ar chromatiskiem uzbudinājumiem. Tā rodas nesaprašanās, kad dabas skatus pasūtina komponisti: Zilā pļavā zaļš ezers oranžus gulbjus auklē. / Uzraksti par viņiem dziesmu, uzraksti uz notīm liekamu dziesmu. (95. lp)
Bet Irbes dzejā dabas ainavas ir vairāk kā tikai gleznojumi līriskām ieskaņām. Šīs ainavas ir kā zemes grāmatas, kur ierakstīti ir kādas tautas likteņi. Indiāņa dziesma tuksnesī ir iekaŗoto lūgums klaburčūskai: "Kod viņiem! ... (kas) atnāca / svešādām sejām, / atjāja / apkaltos zirgos ... un atstūma mūs malā." (98., 99. lp) Gleznainajās Karību salās aiz krāšņas dabas slēpjas cilvēkēdāji. No Latvijas ainām ceļas pagātnes rēgi, it kā zeme, uzsūkusi tautas asinis un sviedrus un uzklausījusi iekaŗoto un apspiesto žēlabas, tos glabātu no paaudzes uz paaudzi. Tā netaisnība, nežēlība un varmācība ieradās ar jauno ticību: Zem jūlija mēness / pa skarainām smilgām / gar govīm Laima brien. Bet šī idilliskā aina tiek nomainīta ar iekaŗotāju parādīšanos, kas gribēja arī garu apmāt un pārņemt:
(75. lp)Un tad mūs vīrākā kristīja
zem vienas zvaigznes
gudrie no austrumiem.
Zobens pie kakla:
Tici!
Zobens pie kakla:
Mīli!? Zobens pie kakla:
Dievs ir viens?
un liels!"
Un sākuma līriskā noskaņa, kas pilda Latvijas āres, pārvēršas groteskā varmācības liktenībā: Pa Daugavu peld bīskaps / ar pušu grieztu rīkli. (77. lp) Deg mana dzimtene, / deg jāņuguns sārtā (30. lp) Un saulriets ir kā kūpošs asins trauks.
Irbes līrismā ir vienmēr ieausta traģika, kur redzami tautu likteņi. Dzejolī "Pēc referāta: diskusijas", kas daļēji lasās kā avīzes ziņojums, dzejnieks uzskaita savus klases biedrus un viņu likteņus: aizvests, nonāvēts kaŗā, pieslējies komunistiem, iestājies ieroču SS, kļuvis turīgs mietpilsonis utt. - saraksts, kas izteic visas tautas gaitas nesenajā pagātnē. Un tad paceļas jautājums:
(52. lp)Ko lai mēs,
tie daži,
stāstam saviem bērniem:
- patiesību?
- melus?
Un ja patiesību, tad kādu patiesību?
