Jaunā Gaita nr. 19, 1959. gadā

 

 

Olafs Stumbrs          Vasaras gailis       „Vasaras gailis ir tāds gailis, ko rudeni gandē nost.” No vecātēva paskaidrojumiem.     Agri tai rītā viņš nemanīts izspraucās cauri redeļu sētai. Tad stīviem soļiem kā leitnants, kas dodas uz divkaujas vietu, viņš iegāja dārzā, domīgi vērojot kļavu lapas, kad sārtas tās griezdamās nolaidās priekšā uz takas.   Viņš bija vasaras gailis, skaists un balts starp krītošām lapām.   Dobē smaržoja flokši. Pie tiem viņš uzkāpa augšā, atstādams irdenā zemē pēdas kā zvaigznes. Tad viņš dziļi ievilka dvašu, it kā mēģinot gaisu.   Viņš bija vasaras gailis, skaists un balts tur sarkanos ziedos.   Rīts bija dzestrs un kluss, un mazliet sarmas vēl manīja zālēs. Ak, nav jau putniem roku zem siltajiem spārniem! citādi tagad         viņš būtu spēlējis vijoli agrajai saulei, spēlējis  sostenuto Čaikovska Skumjo Dziesmu tur starp flokšiem.   Viņš bija vasaras gailis, skaists un balts savā vēlajā priekā.   „Saule, es mīlu Tevi!” dziedāja gailis, „es nespēju lidot Tev pretim vējā augstu pāri kļavām, bet es gribu Tevi spraust savā sekstē, lai mana čaklākā vista perekļa tumsā dēj zelta olas. Nāc, nolaidies te starp flokšiem, un es Tev dziedāšu vienmēr!”   Viņš bija vasaras gailis, skaists un balts tai pēdējā rītā.   Bet pie loga saimnieks ar miega īgnumu balsī sacīja kalpam: „Tas mūsu liekais gailis,” un, paņēmis asāko nazi, kalps izgāja dārzā un laiski iekāpa flokšos.   Gailim apklustot likās, ka viņš tomēr beidzot aizlido - aizlido vējā augstu pāri kļavām – Pat kalpa rokā, tai aklajā rokā   viņš bija vasaras gailis, skaists un balts ar mirdzošu sauli sekstē.

Vēstule no aizslēgtas istabas     Mīļā, kops Tevis vairs nav, laikam sākušies liesie gadi: suņi aiz loga smejas - vau vau! un pa tāļruni spalgi rej mani radi.   Mājās kādreiz gribas, bet naktīs man mēness uz krūts audzē chrizantēmu baltu. Tā ielaiž dziji starp ribām sakni saltu un no sirds man kvēpus sūc.   Citādi vesels esmu, tik šī puķe vēl jāizravē, jo ārpus manām pierastām sienām ar savu rūgteno dvesmu tā svešus ļaudis varot uztraukt un kavēt - kaut kā - pat dienā.   Nemazgāju vairs pieri, un neskuju bārdu: bārdā lai asara paslēpties ierit, bet sejas putekļos kādreiz varbūt ar smailu pirkstu ierakstīsi savu vārdu.   Tā, redzi, palaižu dienas. Nekas jau vairs netraucē pārāk: man nesmaida stunda neviena un gluži vienalga, kāds laiks tur ārā.   Tavā pusē esot jau rudens ar lietu un lapām sārtām. Tur gribētu izstaigāt mežus un uzmeklēt sēnes gludenas zem brūnu skuju kārtām. Dzērvenes lasīt mēs dotos gar purva malu, kur lapsām sliede. Tur ciņu cekulos izšūpotos, bet, akačiem tumši tuvumā guldzot, saule mums spīdētu līkā priedītē caur miglu kā blāva spuldze.   Un tā un tā un tā mēs klīstu ar skalu kurvjiem uz rokas, jo ne jau Tevi, ne Tevi es nīstu, bet savu vientuļo melu mokas.   Tavas acis, Tavas stiprās burvības vēl atrod mani cauri laikam un sienām. Jāceŗ, ka tās manu dievišķo daiļumu dos man šodien un tai pēdējā, skopajā dienā.   Patiesi, iet labi. Kam gausties? Teic ārsti, acenēm dzirkstot, mana slimība dabiska lieta: kas ejot ar vējenēm lauzties, vēlāk brītiņu sirgstot.   Viņi saka, es vesels būšot, kad diezgan sāpēts. Tad varēšot ārā dārzā kaut dejot, tikai aiz mūŗa vēl vēji pūšot - auksti, vēsi vēji un tāpēc uz ielas gan lai labāk es neejot.   Par Tevi un sēnēm vaicāju tad, un kad varēsim ogās iet purva malā, un ārsti smaidot man teica: „Nekad, bet nebēdājieties, tas nav ilgi: viens mūžs, un - nekad - jau ir galā.”                                       Andrejs Pablo Mierkalns       Sonets par draudzību     Aiz ļaužu sejām saskatīt man gribas Kā plašu panorāmu elektrības zaigā, Kā dzērvju kāšus, kuŗi gaisos klaigā, Tās iedomas, kas acīs spīd un zil.   Šī vēlēšanās mani peŗ kā stiba - Tik jauki pavērties ir laba drauga vaigā Vai brīdi roku rokā staigāt. Tā - cilvēkēdājs - ribu sit uz ribas.   Jā, īsta draudzība ir skaistums, Kas staro, mirdz un žilbi laistās, Bet atrast to tik grūti ir.   Un daudzas rokas vaļā laist, Ja gribu palikt es un aistēts, Man pavēl augstā tiesa - sirds.     \///\\\///\\\/                Latviešu meitene Parīze   Impromptu, Silvijai veltīts       Blondās matu pīnes, skaidrais skats, atklātums, sirsnība, vaļsirdība.   Parīzes šarma melodija, valsējošā, ugunis pāri bulvāriem virpuļojošā.   Un es, skatītājs, apbrīnotājs priecīgais un – noskumušais.   Priecīgais par puķi, ko Parīzes saule pāri Eifeļa tornim iemet manu svārku pogcaurumā.   Priecīgais par skatu uz brangajiem kuģīšiem Sēnas malā un mūzejiem, brīnumiem, mākslām.   Maģija un Tu, latviešu meitene uz Manē gleznas fona.   Šis gadusimts ir kā februāŗa sals, kurš neatļauj jūtām vairs vaļu.   Noskumušais par slēpto mechaniku gaismās, par reālo, kurš aizsedz dzīves visbrīnumainākos skaistumus.   Noskumušais par liktens ratu, kurš mūs atrāva vienu no otra un nu aizmaļ aumaļu aumaļām projām.     Parīzē, 1958. g. februārī                     Jānis Krēsliņš     Ja es nebūtu slinks     Ja es nebūtu slinks, es rakstītu dzeju par seno grieķu krūkām seno grieķu dzejas ritmos un pētītu Horāca, Safo vārdu, teikumu un domu plūsmas atbalsis sengrieķu dzīŗu trauku veidos.   Ja es nebūtu slinks, es vāktu grāmatās gudrības par seno podnieku laika biedru godiem un ikdienas dzīvi.   Bet es esmu tikai muzeju viesis un virspusīgu iespaidu vērotājs. Tomēr es zinu, ka seno formas meistaru traukiem bij dažādi veidi un katram no tiem cits uzdevums. Es zinu, ka seniem grieķiem bij savi trauki vīnam, savi ūdenim un savi olīvu eļļai. Es zinu, ka tiem bija krūkas, stingrā likumībā veidotas, ko vīna pilnas pasniedza mākslas spēļu un kaŗa gājienu uzvarētājiem. Es zinu, tiem bija savi kausi vientuļiem mīlniekiem un tiem, kas jautrību meklēja barā. Tiem bija savi trauki cēlos veidos tempļos un savi mājās, savi ganiem, tirgoņiem un savi kaŗa vadoņiem.   Šodien tikai muzejos var rast šo seno laiku godību. Bet zemes klēpis vēl slēpj dzīru atbalsis trauku lauskās un drumslās.   Ak, kaut es būtu cilvēks, kam nerūp laika ritēšana! Tad es meklētu amforu lauskas un liktu tās kopā jēgpilnos veidolos. Melnas un sarkanas lauskas ar ainām no aizlaiku dzīves.   Lai gods seno grieķu podniekiem, kas spējuši aizmirstībai spītēt tik dižā veidā!   Lai gods angļu dzejniekam Kītsam, kas, grieķu urnu vērojot, teicis: „Skaistums ir patiesība un patiesība ir skaistums. Tas ir viss ko mēs zinām un tas ir viss, kas mums jāzin.” Tikai šodien mūsu dzīve ir kā drumslās sista sengrieķu vāze, ko kopā liekot, ir jāzin, kas noder tev, kas nē, kas labs un kas ļauns.   Ja es nebūtu slinks ...

Dzintars Freimanis   ARS POETICA Jeb MODERNS DZEJOLIS   Ar siltu tumsu Un vēsām zvaigznēm Dzen vecā zemes lode Rokā pusnakti.       Un mirkļi drūp. Kafija tasēs Lūkojas melnām acīm.       Un mirkļi drūp. Bet dienas iet, un tu vairs nenāc, nē! Kam der vairs rieta dzisums, Un zilais debess visums Un nakts, kas melna tūkst, Ja tavas dziesmas trūkst?       Un mirkļi drūp. Starp melniem stumbriem gājējs maldās svešs, Un priedē dzenis baigi vientuļš zvana.      Un mirkļi drūp. Mostas sena alka, Dienai topu šķirts, Liesmodama, smalka Kvēlo mazā sirds.       Un mirkļi drūp. Vai aizmirst tevi? - Aizmirst! – pavēl prāts. Norā krēsla krājas, Migla upmalā. Bet, dziļi kvēlodams, deg bijums kāds. Auj, meitiņa, baltas kājas Jāti pieguļā! Un atkal esmu tevis spīdzināts.       Un mirkļi drūp. Draugs, dzīvē, dzīvē šajā - Kā pacelties bez platiem spārniem? – Ir jānoreibst arvien. - Kā pacelties bez ideāliem? - Lūk, irstot ēnas skrien.       Un mirkļi drūp. Ar bālumu kā sagšu sedzas nakts, Melns veŗas daiļavas logs. Uz krūtīm vēsa vaŗa mēness sakts, Reibina jasmīnu žogs.       Un mirkļi drūp. Ai, miņas tālīnas un senas, Vai miglā viņas jānorok? Tās gaismas dēļ, kas rītam ticēt liek - - Ir atkal pavasars, dūc knislis manā plaukstā, Būs atkal vasara, ar bišu sanu plauks tā – Kas būtu vasara man šī bez tevis? Četras sienas. Viss kā bijis. Noriet dienas. Viss kā bijis. Domas vienas. Viss kā bijis.       Un mirkļi drūp. Reiz bija tā, kā nebūs vairs nekad. Klusums kā nedzirdams vilnis tad šļāks Ilgu putas pret sienām, Būdams par valodām uzticamāks, - Klusums, kas izgaist liek dienām.       Un mirkļi drūp. Mūžam dzelta un dzīta, Laiva šalkdama skrien, Aiŗu nesavaldīta, Tāles alkdama vien. Mēs dzīvojam no tā, kā nava, Kā mūžam bijis nav, nedz būs. Reiz mēs tur būsim: Neuzminamos ceļos, Nebūtībā vai veļos, Dīvainā spīdumā, Mūžības svīdumā ...       Un mirkļi drūp. Vai lai vēl skumstam Par Rīgas bulvāŗu liepām, Par Daugavas viļņu elpu, Kad uz vismaigākām riepām Pa jaunās pasaules telpu Jožam, Spēkam smagam un spožam Snaužot mums makos? -       Un mirkļi drūp.   Man kādreiz izlikās, ka mīlu dzīvi. Viņas dienas pazib ēnu rakstā, Viņi gadi uzdzirkst dīvaināk, Uzliesmo kā sausā skujas sprakstā, Tikai viņu līksme neatnāk.       Un mirkļi drūp. Ir, bija, izlikās - viss, viss vien sveču smarža, Vai ražens gads, vai maldīgs mūžs.       Un mirkļi drūp. Ar skaudrām skumjām dzīve burvju valgā tur, Tu skumjām izbēgt nespēsi nekur.       Un mirkļi drūp.

 

 

 

 

Valdis Krāslavietis KOKTEILIS AR LAIKA DEGLI (Pārbaudīta recepte)   Paņem vispirms     parasto Volhovas ļergu un pielej tai klāt (septiņus pilienus tikai!) īstā Putlosas rūgtā.   Tad -     vairāk dēļ krāsas – Kurzemes sarkano piejauc... sarkano cerību vīnu... katrs pēc garšas ... un sirdsapziņas un samaisi labi!   Nu -    mēģini norīt - šo mīnu - kā parasto šņabi. Bet visu! Arī tās tautiskās mieles, ko veicīgi pienesa nometnes komiteja...   Izturēs!     gan jau izturēs tavas     dūmos žāvētās nieres     un seja!   Jā; dažreiz var likties -         kaŗa nav bijis... Tu apprecies,         strādā         un bērniņus audzē, korī dziedi un sastāvi draudzē, - tiešām var likties – nav lijis pār lūpām         ne rūgtais,             ne ļerga, ne sarkanais cerību vīns...   Jeb tas neesi tu? Kāds cits - ar līdzīgu seju? - Varbūt.   Es nevaru aizmirst neko, - vienmēr gruzdošo degli vēl jūtu, vienalga, virsū ko leju...   Es negribu aizmirst neko! Jo nezin -         to nezin neviens, cik katram gaŗa vēl dakts, un kad gaisā uzies šī mīna - jeb kāds var man atbildi dot? - un te, lūk,         tas sunīts                ir aprakts! Tāpēc: -         vēl reiz to pašu!         bet vairāk no cerību vīna!         uz otru kāju! - neies jau klibot...