Jaunā Gaita Nr. 19, 1959. gadā

 

 

„Nekļūsim sveši − kalposim!”

JAUNATNES NEDĒĻA 1958

„Visā polītiskajā pasaulē nepatiesība ir mūsu lielākās briesmas ... Mēs esam tie paši vācieši rietumos, kas austrumos. Mūsu polītiskā brīvība nav mūsu nopelns, nebrīvība austrumos nav turienes vāciešu vaina. Mums uzvarētāji deva brīvību, viņiem − uzspieda galīgu pakļautību. Abu iekārtu pamatā ir okupācijas varu griba.”

Ar šiem vārdiem 75 gadīgais vācu filozofs Kārlis Jaspers pārsteidza savus cienītājus pēc tam, kad viņam Frankfurtes Paula baznīcā bija pasniegta „Vācu grāmattirdzniecības miera balva”. Šie vācu tautai domātie vārdi der arī mums, domājot un runājot par cīņu pret komūnismu, par latviešu tautu Latvijā, par sevi. Jo arī mēs pārāk bieži neesam vis patiesi, bet tradicionāli, pieņemam šaubīgas aksiomas, skatām lietas tikai no savas perspektīvas, kļūstam sekli un šabloniski. Drosmes būt patiesiem, cik cienījamais filozofs prasa savai tautai, mums bieži pietrūkst, kad nonākam pie saviem vājumiem.

1958. gada jaunatnes nedēļa, kuŗas pamatdoma bija iepazīties ar latviešu jaunatni Latvijā un pārdomāt veidus, kā mēs, brīvie, šai apspiestajai jaunatnei varam kalpot, pierādīja ne vienā vien gadījumā Jaspera izteiktās domas pareizību. Daudzas no diskusijām, kas izraisījās ap jaunatnes nedēļu, liecināja, cik īstenībā vāji mūsu trimdas ideoloģiskie pamati cīņā pret komūnismu.

 

VAI VARAM KĻŪT SVEŠI ?

„Nekļūsim sveši!” Vai gai mudei vispār ir pamatojums realitātē? Kā latvieši var kļūt sveši viens otram? Vecākajai paaudzei, protams, šādas problēmas nav, vai arī tā samērā viegla; jaunajai, šķirti un dažādos apstākļos izaugušajai, tā ir ļoti nopietna. Bet, lai pieminētajiem jautājumiem iegūtu citu perspektīvu, nemeklēsim šoreiz piemērus no latviešu dzīves, bet gan no vāciešiem. Vācijā, ko vidū pārdala dzelzs aizkars, atsvešināšanās jautājumam veltī lielu uzmanību. Pie tam satiksme starp abām Vācijas pusēm nebūt nav tā noslēgta kā mums ar Latviju.

1958. gada septembrī Buchenvaldē pie Veimāras atklāja piemiņas vietu nacionālsociālistu upuriem. Uz divi dienām atvērās robeža starp Austrum- un Rietumvāciju, kādi 50 000 bijušie ieslodzītie no 18 nācijām piedalījās miljonus maksājušās un 7 gadus celtās pieminas vietas atklāšanā.

Kaut nelūgti, bija ieradušies arī reportieri no Rietumvācijas. Viņi ievēroja jauniešus, kas valkāja no rietumiem importētās paslavas („blue jeans”): „Tās satapām bieži, un tās bija viens no nedaudzajiem redzamiem saskarsmes punktiem ar mūsu tautiešiem. Vai mums ir vēl daudz kopēja? Mēs nezinām. Tikai divi dienas bijām Veimarā, divi dienas citā zemē.” (Münchener Illustrierte, Nr. 39, 1958; pasvītrojumi − V. L.). Šāda plaisa valda starp divām vienas tautas pusēm savā zemē.

Gadu atpakaļ Šveices nedēļas laikraksts Die Weltwoche ievietoja rakstu sēriju „Jaunieši nevienam nepiederošā zemē”. Rakstu autors, holandietis J.C. van Broeckhuizens aprakstīja savus iespaidus pēc ilgām sarunām ar bēgļiem no Austrumvācijas. Ir savādi, mums pat neiedomājami, ka nav tikai bēgļi uz rietumiem, bet arī − atpakaļ uz austrumiem. Reizēm svešās problēmas, ar kuŗām austrumos izaugušais jaunietis sastopas rietumos, ir tik nepārvaramas, ka viņš labāk izvēlas nebrīvību, kuŗu pazīst, nekā brīvību, no kuŗas viņam, kāda divdesmitgadīga studenta vārdiem runājot, „bail”. Pēc tam, kad šis students ar autoru bija pavadījis desmit dienas, viņš sacījis: „Ziniet, es esmu tagad plaši un vispusīgi ieskatījies rietumu pasaules dzīvē un it sevišķi problēmās. .. Un nu esmu tik tālu, ka sāku pavisam par jaunu atklāt un izvērtēt dažas lietas un atmiņas, ko austrumu zonā varēju aplūkot tikai vienpusīgi. Un man Jums jāsaka, ka man zudusi drošība un bezrūpība. Esmu atklājis tik daudz jaunu problēmu un, ticiet man, arī briesmu, ka es gandrīz nezinu, kā ar tām tikt galā... Austrumu zonas iedzīvotājs sistēmas žņaugos tomēr jūtas ļoti drošs. Nezinu, vai Jūs varat to saprast, bet komūnistu režīmā cilvēks zināmā mērā jūtas labi pasargāts...” (Die Weltwoche, Nr. 1255, 1957.) Autors izceļ faktoru, ka jaunietis austrumos brīvību, kāda tā īstenībā, nepazīst, bet izsapņo, rada savās domās kā pretstatu komūnisma necilvēcībai. Parasti brīvība viņam nozīmē − darīt, ko grib. Kad izbēgušais jaunietis atklāj, ka rietumos absolūtā brīvība ierobežota ar prasību pēc personīgā pienākuma, viņš jūtas rūgti vīlies, nobijies, jo nav mācījies personīgās atbildības principus. Šis ir tikai viens no aspektiem, kas uztrauc un apmulsina pārbēgušo jaunieti rietumos.

Taču pietiek, lai redzētu, cik nopietna un bieži neizprasta ir atsvešināšanās problēma Vācijā. Kur nu vēl pie mums, kam sazināšanās līdzekļu vēl mazāk, attālumi lielāki, kas nedzīvojam paši starp saviešiem!

 

NO IDEJAS LĪDZ DARBAM

Jau Milvoku jaunatnes vadītāju konferencē 1957. gada martā tika ierosināts plašāk studēt PSRS konstitūciju un citus materiālus, lai labāk izprastu komūnisma būtību un varētu efektīvāk pret to cīnīties. Jaunatnes nedēļas divdaļīgajai mudei pamatā līdzīga doma: pazīt un izprast tos, kuŗu dēļ mēs darbojamies, jo tikai tādējādi gūstama tā kopības apziņa, kas nepieciešama, lai darbs labi sekmētos.

Pirmo dvašu šīs domas iedzīvināšanai deva ALJA-s 6. kongress Kalamazū 1957. gada septembŗa sākumā. Kongress deklarēja:

„Nav šķirtas latviešu jaunatnes, bet ir viena garā vienota latviešu jaunatne dzimtenē un trimdā, kas tic brīvās Latvijas nākotnei un cilvēcīgo, demokrātisko ideālu uzvarai.”

Šīs deklarācijas garā tika pieņemta rezolūcija:

„Atzīstot, ka ALJA-s svētākais pienākums ir kalpot apspiestās nacionālās latviešu jaunatnes centieniem un ilgām pēc brīvas nākotnes Latvijas, ka šo pienākumu sekmīgi veikt var tikai, uzmanīgi klausoties apspiestās jaunatnes īstajā balsī un darbu veicot, Apvienības sestais kongress nolemj, ka nākotnē vēl aktīvāk nekā līdz šim:

1. Apvienības valdei jāorganizē un jāatbalsta apspiestās latviešu jaunatnes dzīves un domu pētīšana gan centralizēti, gan jaunatnes pulciņos, gan īpašās studiju grupās pie pulciņiem;

2. publicējami svarīgākie materiāli un rīkojami priekšlasījumi un pārrunu vakari brīvās latviešu jaunatnes iepazīstināšanai ar jaunatnes dzīvi un centieniem komūnistu apspiestībā;

3. Apvienības valdei jāatbalsta un jāorganizē darbs, ar kuŗu brīvā jaunatne pierāda savu gribu kalpot apspiestajiem cīņā par atbrīvošanu; jāorganizē materiālu publicēšana angļu valodā, jāatbalsta PIN darbs un pretkomūnistiskās cīņas grupu organizēšana pie jaunatnes pulciņiem;

4. šajā darbā aktīvi piedalīties aicināmas visas latviešu jaunatnes organizācijas un latviešu jaunieši brīvajā pasaulē; to atbalstīt aicināmas visas latviešu organizācijas un sabiedrība.” (JG 11.)

Rezolūcijas ietvaros ALJA-s valde 1957. gada rudenī izsludināja rakstu darbu sacensību: „Balsis un atbalsis; mana dzimtā puse šodien”. Sacensību dalībniekiem savi darbi bija jābalsta uz pētījumiem par stāvokli komūnistu okupētajā Latvijā (JG 11., 17.)

Kad gada beigās un 1958. gada sākumā nolēma rīkot jaunatnes nedēļu un sāka sagatavošanas darbus, sabiedrības uzmanību tai laikā saistīja Hugo Atoma pārmetumi ALJA-s valdei un Indianāpoles jauniešu pārmetumi Jaunajai Gaitai (JG 13., 14.). Sabiedrības uzmanība jaunatnes nedēļai pievērsās tikai augustā un septembrī.

1958. gada 2. augustā Čikāgā pulcējās šādi jaunatnes organizāciju pārstāvji, kas izvēlēja centrālo jaunatnes nedēļas rīcības komiteju: V. Muižnieks (ALJA), K. Sventeckis (ALA-s jaunatnes sekcija), A. Osis (skauti), L. Klētniece (gaidas), V. Valainis (ALKA jaunatnes nozare), māc. P. Nesaule (ev.-lut. baznīcas jaunatnes nozare). Centrālo rīcības komiteju vadīja V. Muižnieks (vēlāk jaunais. ALJA-s valdes priekšsēdis L. Streips), sekretārs bija V. Valainis, , kasieris Al. Osis. Sanāksme apstiprināja galīgos plānus un ierosinājumus jaunatnes nedēļai, izsūtīja aicinājumu vietējām jaunatnes organizācijām un pulciņiem:

„Aicinām jūs šogad īstenot kādu ideju darbā. Šī ideja: ‘Nekļūsim sveši − kalposim!’

„Kamēr mēs augam svešumā, arī Latvijā izaug jauna paaudze. Mūsu vecākiem ir Latvijā draugi, varbūt domu biedri, ar kuŗiem viņi kopā auguši. Mums, šķirti uzaugušajiem, jāsaprotas vieniem otrus nepazīstot − uzticoties, ka mūsu sapnis ir viens un tas taps piepildīts.

„Ne viņi, ne mēs esam vainīgi pie lielās šķirtnes. Un viņus var vismazāk vainot par vēlēšanos dzīvot − ar apspiedēju varu un zem apspiedējas varas − kā latviešu tauta te darīja pirms viņiem un pirms viņu tēviem. Mums visgrūtāk vainot viņus par to, ka viņi palika tur. Mums atliek ticēt, ka viņi gaida lielo brīvības dienu, un gatavoties šai dienai − kad tiksimies.”

Galvenie ierosinājumi sarīkojumiem jaunatnes nedēļas ietvaros:

− − Priekšlasījumi par jaunatni apspiestajā Latvijā.

− − Diskusijas par iespējām strādāt apspiestās Latvijas labā tagad un nākotnē.

− − Aizlūguma dievkalpojumi.

− − Priekšlasījumi un raidījumi cittautu publikai.

− − Rakstnieku stundas ar apspiestās Latvijas jauno autoru un ALJA-s sacensības darbiem. („Ieteicams pārrunāt iezīmes apspiestās Latvijas literātūrā, salīdzināt to ar trimdas jauno literātūru un tās tēmām.”)

− − Līdzekļu vākšana pretkomūnistiskā darba atbalstam.

Septembŗa vidū centrālā rīcības komiteja izdeva materiālu krājumu jaunatnes nedēļas rīkotāju vajadzībām. Krājumu sastādīja Valters Nollendorfs, pavairoja Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopa. Tajā atrodami gatavi priekšlasījumi, rezolūciju teksti, viela diskusijām, literāri darbi, bibliogrāfisks apskats.

Jaunatnes nedēļu ārpus ASV izsludināja arī Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanadā un Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība. ELJA-s valdes priekšsēdis Paulis Tamsons savā uzsaukumā Eiropas jauniešiem raksta: „Mūsu ieilgstošajā trimdas laikā ir ļoti svarīga patreizējo apstākļu izpratne Latvijā, jo, tikai tos izprotot, mēs būsim spējīgi attīstīt savu darbu visefektīvāk. Risinot kopēju domu pavedienu ar mūsu tautu dzimtenē, mūs visus saistīs nesaraujamas garīgas saites un sekmēs cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu!” Pirmo reizi jaunatnes nedēļa bija kļuvusi no ALJA-s jaunatnes nedēļas par visas trimdas jaunatnes nedēļu.

 

PAR UN PRET

Kamēr pēdējie jaunatnes nedēļas sagatavošanas darbi noritēja pilnā sparā, latviešu presē un sabiedrībā sākās dzīva polemika gan par, gan pret. Polemikai, šķiet, bija vairāki aspekti. No tiem galvenie:

● Neizpratne vai nevēlēšanās izprast. Zīmīgs piemērs atrodams laikrakstā Laiks, kas jau pēc 1958. gada jūlija ALJA-s valdes sēdes Klīvlendā pievērsa sevišķu uzmanību tikai vienam ierosinājumam jaunatnes nedēļas programmai − pārrunām par apspiestās Latvijas jauno autoru darbiem. Tā 23. augusta numurā Laiks publicēja aptauju starp Ņujorkas jauniešiem ar šādu virsrakstu − „Vadāmie apšauba vadītāju lēmumu. Jauniešu domas par ALJA-s valdes lēmumu jaunatnes nedēļā iepazīties ar padomju jauno autoru darbiem.”

 (Šāds lēmums gan nekad nav pieņemts, un to, protams, vajadzēja zināt arī laikraksta redakcijai, kuŗas korespondents piedalījās minētajā sēdē.) Ar šo rakstu pietika, lai vairākas lasītāju vēstules laikraksta nākamos numuros uztrauktos tikai par šo vienu jaunatnes nedēļas programmas ierosinājumu. Pati jaunatnes nedēļa un tās dziļākā jēga bija novirzītas malā, it kā aizmirsās.

Ja ierosinājums par iepazīšanos ar apspiestās Latvijas jauno autoru darbiem būtu nācis atsevišķi, par to varētu arī debatēt šādā veidā. Bet, būdams tikai daļa no jaunatnes nedēļas programmas, tas bija tikpat daudz savā vietā kā iepazīšanās ar apspiestās Latvijas audzināšanas sistēmu, jaunatnes organizācijām, propagandas aparātu, kolchoziem un citiem dzīves aspektiem, kuŗus nevienam neienāca prātā apšaubīt jaunatnes nedēļas vajadzībām.

Varbūt neizpratni radīja rakstītāja un lasītāju paviršā pieeja jautājumiem. Bet vēl dziļāk, šķiet, iesēdusies kaut kāda nedrošība par trimdas jauno paaudzi, par tās stāju un mērķiem. No uzticības šāda neizpratne nebūtu varējusi izaugt.

● Bažas par komūnisma propagandas briesmām. Laika 69. numurā Vella Tobīsa jautā − „Vai mums, rietumos esošai jaunatnei, būtu jākalpo padomju propagandai?” − Kāds cits latviešu laikraksts mēģināja iestāstīt, ka visa jaunatnes nedēļa esot komūnistu propagandas triks un tās rīkotāji piederot „zināmām aprindām”; izteica aizdomas, ka Jaunajā Gaitā publicētie materiāli varētu negatīvi ietekmēt jaunatnes pretkomūnistisko stāju.

Ja nu pastāv šādas bažas par jaunās paaudzes nevarību un aklumu iepretī komūnisma ideoloģijai, jāmeklē, kā šāda iespēja (ja tāda pastāv) varētu būt radusies. Un ir tikai viena varbūtība: pretkomūnistiskās informācijas darbs pašu mājā ir bijis vājš un atstāts novārtā! Loti drastiskā, tomēr patiesā veidā šai sakarā izteicās kāds jaunās paaudzes darbinieks: „Apgalvojums, ka mēs esam aizmirsuši, kas ir komūnisms, ir ļoti saudzīga kritika, īstenībā mēs nekad neesam zinājuši − kas ir komūnisms.” Un turpināja, ka pretkomūnistiskā informācija par maz balstījusies uz studijām par komūnisma būtību, par maz raksturojusies komunisma izpratnē, par daudz − sēdēšanā uz savas izpostītās dzīves drupām un brēkšanā pret komūnistiem, kas sagadīšanās dēļ bijuši šo dzīvju izpostītāji. Viņa doma skaidra − tās briesmas, ko komūnismā saskatām − izsūtīšanas, polītiskās slepkavības, garīgā apspiešana, ekonomiskā ekspluatācija − nav cēloņi, bet sekas. Ar izsūtīšanām, slepkavībām un apspiešanu varam iepazīties arī citur vēsturē, nekur − ar komūnismu.

Bet tikko jaunā paaudze patstāvīgi grib ieskatīties šajā komūnisma būtībā, atskan pātagas cirtienam līdzīgs sauciens: „Nu, vai ziniet, tas jau ir skandāls!”

Milvoku jaunatnes vadītāju konferencē izteiktais ierosinājums iepazīties ar melīgāko konstitūciju (PSRS) pasaulē un citiem materiāliem par komūnismu palika neievērots bailēs no kritikas, ka šāds pasākums tiktu uzlūkots par jaunās paaudzes iepazīstināšanu ar komūnisma propagandu. (Tas gan ir absurds. Taču šādi absurdi mūs noveduši tur, kur šodien stāvam!)

Vai aiz bažām par jaunatnes „stāju un komūnisma propagandas briesmām” neslēpjas kaut kas cits? Vai tās nav bailes, ka jaunā paaudze neatklāj pretkomūnistiskā cīņā citas perspektīvas, kuŗas tradicionālisti vairs nevar un negrib aptvert?

Jaunatne gluži dabīgi pārceļ savu cīņu ideoloģiskā plāksnē, kamēr vecākajai paaudzei vēl ļoti raksturīga revanškāra berzēšanās ar Latvijas komūnistu varas vīriem, kas daudziem trimdas vadītājiem ir laika (ja pat ne skolas) biedri. (Kāds latviešu laikraksts mēģināja „pierādīt”, ka komūnists Arvīds Grigulis esot Laika redaktora Kārla Rabāca draugs!? LSDSP Brīvība un Trimdas Arodnieks turpina joprojām savās slejās publicēt „kaujas saucienus” kā, piem., „Tik bēdīgi blēdīga ir jūsu ‘rainoloģija’, Ēvald Petrovič!” u.c. − Šāda veida „pretkomūnistiskā cīņa” trimdas jaunajai paaudzei izskaidro ļoti maz.)

Laikam paejot un jaunām paaudzēm izaugot, arvien nenozīmīgāki kļūst arī skaitļi, kas salīdzina brīvvalsts sniegumus ar Padomju Latviju; tāpat atmiņas par 1940. un 1941. gadu, kas vecajiem vēl arvien veido pretkomūnistiskās informācijas mugurkaulu. − Bet katra jauna cīņas metode tiek apveltīta ar dziļu neuzticību.

Ironiskā kārtā liekas, ka nevis jaunā paaudze, bet gan tās kritizētāji krituši par upuri komūnistu propagandai! Jau labu laiku Austrumberlīnes lapa „Par atgriešanos dzimtenē” mēģinājusi iestāstīt, ka trimdas jaunatne noraidot trimdas vadītāju ideoloģiju un meklējot ceļu atpakaļ uz padomju dzimteni. ALJA-s valdes priekšsēdis Laimonis Streips raksta tā: „Komūnistu ķengas par šī gada jaunatnes nedēļu ir aizrādījušas − jaunatne jūtoties tik nespēcīga, ka jāmeklējot kontakts ar ‘brīvo’ Latvijas jaunatni. Trimdas jaunatne šo domu kategoriski noraida!... nav tā, ka jaunatnes nacionālisms būtu tik vārgs, ka to varētu sašķobīt saskarsme ar acīmredzot propagandisku un komūnistu fabricētu literātūru.” (Laiks Nr. 78., 1958) Vai tiešām trimdā būtu ļaudis, kas ticētu vairāk tam, ko stāsta komūnistu propagandas lapa, nekā pašu jaunajai paaudzei?

● Šaubas par vajadzību pēc kontaktiem vispār. Ir tikai solis no bažām par pakalpošanu komūnistu propagandai līdz domai, ka mums pavisam jāatraujas no katras saskarsmes, ko arī latviešu sabiedrībā pasākuši saukt par „koeksistenci”. It kā mēs jebkad varētu būt „koeksistences” stāvoklī ar savu tautu! Vienu no krasākajiem uzskatiem Laika 87. numura „Lasītāju balsīs” paudis kāds -iņš: „Meklējot sadzīvi ar dzimtenes komūnistiskajā garā audzināto jaunatni, latviešu jaunatne brīvajā pasaulē pierādītu, ka tā ir garīgā strupceļā un bez padomju cilvēka palīdzības nevar tikt laukā no kļūmīgā stāvokļa.” Izklausās pēc Austrumberlīnes lapas idejas ultranacionāli noskaņota cilvēka mutē! Identificējot latviešu jaunatni Latvijā ar komūnismu, raksta autors − un citi, kas aizstāv līdzīgu uzskatu − atkārto to, ko stāsta komūnistu propaganda. Viņi aizmirst, ka tādos apstākļos mūsu cīņai gan nav nekādas jēgas, viņi nesaredz, ka cīņa pret komūnismu ir viena lieta, nesaraujamas asinssaites un kopības sajūta ar savu tautu − cita. Pavīd it kā doma, ka trimdinieki būtu labāki latvieši... No filozofa Kārļa Jaspera prasības pēc patiesības šī doma vistālākā.

Situāciju pareizi izpratušas divas latviešu organizācijas, Komiteja Latvijas Brīvībai un Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas Centrs.

KLB augusta vidū intervijā preses pārstāvjiem formulēja viedokli, ka šķirama oficiālā vara − komūnisms no apspiestās tautas Latvijā; kontakti meklējami ar tautu, ne ar apspiedēju varu.

LAK EC savā septembŗa sesijā Stokholmā pēc mag. iur. A. Slīdes priekšlasījuma pieņēma viņa formulētās tezes par kopības uzturēšanu ar tautu dzimtenē. Starp tām:

− −  Pastiprināt kontaktus ar latviešiem dzimtenē;

− −  Izveidot kultūras darbu apmaiņu starp Latviju, lai saglabātu tuvumu ar latviešiem dzimtenē un pareizāku priekšstatu par apstākļiem Latvijā;

− −  Piegriezt lielāku vērību referātiem un pārrunu vakariem par Latviju;

− −  „LAK Eiropas Centrs noraida jebkāda veida koeksistences ieteikšanu un pielietošanu ar padomju varu un tās izraudzītiem pārstāvjiem. „ (Pēc Londonas Avīzes, Nr. 643)

Šīs tezes ir tikai citos vārdos formulēta jaunatnes nedēļas ideja. −

Ir savādi: spokus mēs tikai redzam, pieskarties tiem nevaram. Un, ja tiem varam pieskarties, tad tie nav spoki. Līdzīgi bija arī ar jaunatnes nedēļu. Par ierosinājumu un ideju tika runāts, bet neatskanēja vairs nevienas kritiskas balss pēc piepildījuma praksē! Jāsecina: jaunatnes nedēļas kritizētāji bija redzējuši spokus, kas nemaz neeksistēja. (Vai varbūt taisnība tai mācītajai latvietei, kas izteicās: „Ak, ko tur ņemt nopietni! Kritiķiem tikai psichotiskas bailes, ka jaunie viņus neatstāj malā!”)

 

JAUNATNES NEDĒĻAS NORISE

Kā zināms jaunatnes nedēļas ievads izveidojās referāti un pārrunas jaunatnes dienās Sanfrancisko 30. un 31. augustā. Referāti par izglītību (Andris Trapāns) un saimniecisko stāvokli (Gundars Keniņš) apspiestajā Latvijā. Paneļdiskusijas: „Ko mēs varam darīt polītiskajā laukā Latvijas labā?” Skan Andreja Oltes vadlīnijas: „Latvija nepiedzima 1918. gadā un nav arī nomirusi 1940. Latvija nav jāapraud kā pazudusi, bet ar viņu jāiepazīstas un jāzina, kā tā dzīvo šodien.”

Pašas jaunatnes nedēļas apskatu sāksim ar labāko jaunatnes pulciņu Savienotajās Valstīs − Filadelfijas LJP. Filadelfijā jaunatnes nedēļa vienmēr plaša un daudzpusīga:

●  Sabiedriski literāra tiesa par latviešu jaunatnes stāju beidzās ar tiesas priekšsēža J. Gravas atzinumu, ka jaunatnes stāja trimdā attaisnota visos apsūdzības punktos.

Komitejas Latvijas Brīvībai loceklis Vilis Hāzners 17. oktobrī referēja par jaunatni apspiestajā dzimtenē. Zīmīgākie vērojumi:

− −  Vecāki spiesti smagi strādāt, un neatliek laika bērnu audzināšanai mājā.

− −  Skolotāju trūkuma dēļ četrklasīgajās skolās bieži iemācās tikai minimālās lasīšanas un rakstīšanas mākas.

− −  Skolu programmas sastāda Maskava, kas cenšas latviešus rusificēt.

− −  Universitāti beigušos darbā izvieto partija, izklīdinot latviešu inteliģenci citās republikās.

− −  Brīvākais posms literātūrā un mākslā beidzies; partija atkal prasa „ieturēt līniju”.

− −  Latviešu jaunatne nav salauzta, bet pretojas apspiedējiem.

− −  Komjauniešu skaits pēdējos 2 gados samazinājies par 12 000; tai vietā jaunieši piedalās pašdarbības pulciņos latviskā vidē.

− −  Svētku dienās uz māju sienām parādās uzraksti, sarkanbalti ziedi pie pieminekļiem.

Literārās grupas daiībnieki 19. oktobrī bija rīkojuši apspiestās Latvijas jauno autoru vakaru. Modris Mednis savā ievadā norādīja uz trīs virzieniem apspiestās Latvijas dzejā:

− − uzspiestā komūnisma slavināšanas dzeja;

− − atļautā tīri liriskā dzeja par dabu, mīlestību, dzimteni;

− − slepus rakstītā, slepus lasītā dzeja.

Sekoja piemēri visām trim kategorijām. Traģisku smagumu klausītājos atstāja Ērika Šmita nolasītā Harija Heislera „Nepabeigtā dziesma”, kas atklāj latviešu jaunieša likteni Sibīrijā. Līdz asarām aizkustināja Maijas Mednes lasītā Ārijas Elksnes dzeja „Vēstules” un Arvīda Skalbes „Birst ābelei balti ziedi...”, kas izskanēja kā apspiesto latviešu sērdieņu dziesma. Vēl skandēja Valža Grenkova, Alfrēda Krūkļa un citu dzejas. Laikraksta Latvija Amerikā korespondents raksta: „... ar šejienes sarīkojumos nepieredzētu uzmanību un aizrautību klausītāji tvēra katru nolasītās dzejas vārdu, katru vārsmu. „ Modra Medņa ievadā teiktie vārdi, šķiet, bija atraduši klausītāju sirdis: „Latvijas zeme ir un latviešu tauta dzīvo! Nebūsim akli! Nevērsīsim savu naidu pret tautas brāļiem dzimtenē, bet gan pret varu, kas tur valda. Šovakar mājās aizejot, pakavēsimies pie jautājuma, pret ko gan mēs īsti cīnāmies: vai pret jaunajiem latviešiem Latvijā, kam vara spiež būt komjauniešiem? Un kā atšķirsim tos, kas latviski domā un tic brīvības dienai, no īstiem komūnistiem?”

Citās vietās, gan lielākos, gan mazākos sarīkojumos − −

●  Londonā Kanādā:

− −  Radio raidījums 2. oktobrī ar apspiestās Latvijas mūziķu darbiem, paskaidrojumiem par jaunatnes nedēlu, Ārijas Elksnes dzejoli.

− −  Sarīkojums 1. novembrī ar LNJAK valdes priekšsēža Gunša Liepiņa referātu par jaunatni Latvijā.

●  Detroitā:

− −  Jaunatnes dievkalpojums Sv. Pāvila draudzē.

− −  ALJA-s valdes locekļa Juŗa Šlesera priekšlasījums draudzes pulciņam par jaunatni Latvijā un mūsu uzdevumiem. („Mums jābūt modriem un informētiem.”)

●  Saginavā:

− −  Ap 100 cilvēku piedalījās jaunatnes nedēļas vakarā 25. oktobrī. Dramatizējums pēc Dr. Lilijas Zariņas stāstījuma: „No viena šūpuļa izkāpušie,” (JG 14.) Runāja Jaunās Gaitas redaktors Valters Nollendorfs par izglītības jautājumiem apspiestajā Latvijā („Zem komūnisma nav dažādu uzskatu, ir tikai ‘pareizi’ − t. i. komūnistiski − un ‘nepareizi’ uzskati.”). Ilgas un ieinteresētas audiences diskusijas.

●  Losandželosā:

− −  31. oktobrī Dienvidkalifornijas LJP sarīkojums ar Irēnes Daugules priekšlasījumu „Cenšanās pēc izglītības − dziņa pēc reliģijas − nesamierināšanās ar komūnismu.”). Irenē Daugule un Daira Andersone deklamēja Ojāra Vācieša un Harija Heislera dzejas.

●  Klīvlendā:

− −  Dievkalpojums 12. oktobrī Ev.-lut. draudzē.

− −  18. oktobrī draudzes jaunatnes pulciņa, skautu „Daugavas” un gaidu „Ventas” vienības sarīkojums. Lasīja jauno Latvijas autoru dzeju un Indras Gubiņas godalgoto stāstu „Sārts” (JG 17.). Agr. K. Avens runāja par jaunatnes stāju Latvijā un trimdas jaunatnes uzdevumiem. („Šī nedēļa lai būtu darba sākums!”) − Vislabāk apmeklētais sarīkojums Pēdēja laikā, ieskaitot izbraukumus.

 

Filadelfijas LJP literārās grupas dalībnieki pārspriež rīkojamo Latvijas jauno autoru vakaru. No kreisās: Juris Jauntirāns, Modris Mednis, Judīte Jauntirāne, Maija Medne, Ēriks Šmits.

 

●  Grand Rapidos:

− −  Sarīkojumā 11. oktobrī runāja ALJA-s valdes priekšsēdis Laimonis Streips („Latvieši Amerikā, Eiropā, Austrālijā nav labāki par latviešiem Latvijā un Krievijā. No savas tautas ir aizgājuši arī tie latvieši rietumos, kas vairs nejūtas kā latvieši. Un pēdējo būs vairāk nekā sarkano.”)

− −  12. oktobrī dievkalpojums un sanāksme Vienības draudzes baznīcā. Māc. Jāņa Lazdas sprediķis par jaunatnes nedēļas mudi no reliģiskā viedokļa. Skolotāja Mārtiņa Gaides uzruna.

 

●  Kalamazū:

− −  3. oktobrī Jaunās Gaitas redaktora Valtera Nollendorfa priekšlasījums („Zinot kādos apstākļos jādzīvo jauniešiem apspiestajā Latvijā, varam rast dažas atziņas par to, kas mums būtu darāms, latviešu tautai atgūstot brīvību. Mums būtu jāpalīdz mācības grāmatu sagādē, jāgādā grāmatas turienes bibliotēkām, jādomā par iespējām, lai jaunie Latvijas zinātnieki varētu studēt un papildināties rietumu universitātēs ... Varbūt pats grūtākais kā mums, tā viņiem, būs dot norēķinus par to, ko esam darījuši.”)

− −  10. oktobrī runāja ALJA-s vaidēs priekšsēdis Laimonis Streips. („Mēs esam apraduši ar komūnismu. Tā uguns, kas mūsos dega, atstājot Kurzemes krastu, ir apdzisusi. Tik ir vairs degsmes, kā cīņai pašu vidū.”). Dr. Lilijas Zariņas dramatizējums „No viena šūpuļa izkāpušie”, kuŗā komjaunieši ierodas pie ārstes svinēt Ziemsvētkus. (Kādas brīvībā izkļuvušas latviešu skolotājas vārdi Trimdas Skolas 13. numurā: „Mīļie ļautiņi, jūs darāt latviešu jaunatnei pāri. Neskataities uz zēnu un meiteņu sarkanajiem kaklautiem − viņu sirdis turpina pukstēt Latvijai.”)

 

 

Jaunatnes nedēļas sarīkojumā 18. oktobrī Klīvlendā runāja agronoms K. Avens

●  Ludvigsburgā:

Štutgartes un apkārtnes jaunatnes nedēļas sarīkojums 29. novembrī. Par patreizējiem apstākļiem Latvijā referēja A. Puķītis, sekoja pārrunas un dziesmas. Atsaucība tik dzīva, ka domā par līdzīgu vakaru nākotnē.

●  Korbijā:

Jaunatnes nedēļu paredzēts atzīmēt tikai 24. janvārī ar diskusiju vakaru par tēmu „Emigrācijas krustcelēs”. Savu līdzdalību jau solījuši: LAK EC priekšsēdis A. Abakuks, rakstnieks P. Aigars, skautu vadītājs I. Kažociņš.

Šis ir nepilnīgs apskats, taču jau tas rāda, ka 1958. gada jaunatnes nedēļa izvērtusies plašāka nekā citiem gadiem.

Jaunatnes nedēļa nav beigusies. Organizāciju pārstāvji, kas piedalījās 2. augusta sanāksmē Čikāgā, vienojušies, ka sadarbība turpināma arī nākotnē, rīkojot nevien jaunatnes nedēļas, bet šādi organizējot arī citus pasākumus.

Mūsu kopējais darbs ir par lielu vienai nedēļai. Tas beigsies tikai tad, kad Latvija būs brīva. Tad mūsu pienākums būs veikts.

 

Vilis Lausks

 

 

 

KRIPATAS

Latviešu Centrālā Padome Vācijā savā 13. un 14. decembra sesijā Bīlefeldā pieņēmusi sekojošo rezolūciju, ar kuŗu griežas pie Latvijas diplomātiem un centrālajām organizācijām: „Brīvās Pasaules Latviešu Apvienībai attīstāma aktīva kopdarbība ar mūsu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Polītiskajā un diplomātiskajā darbā piesaistāmi mūsu jaunākās paaudzes spējīgi darbinieki.”

 

1958. gada 18. novembrī, igauņu jaunatnes žurnāla Tulehoidja redakcija piesūtīja Jaunajai Gaitai sekojošu apsveikumu:

„Mūsu domas un mūsu laimes vēlējumi šodien iet pie Jums un Jūsu tautas − 18. novembrī, Latvijas valstssvētkos, vēlam laimi un panākumus visiem latviešiem.

Cerībā un ticībā, ka mūsu kopējās vēlēšanās piepildīsies un ka tuvākā nākotnē atausis Latvijas brīvības rīts, žurnāls Tulehoidja un tā jaunie lasītāji sveicina Jūs”.

Susanna Tomsone, redaktore

 

No kaimiņu jaunatnes dzīves: Igauņu bēgļu jaunieši vairākkārt apliecinājuši mūsu līdzstrādniekiem, cik vērtīgu atbalstu tiem sniegusi brāļu tauta − somi Igaunijas smagajā vēsturiskajā laikā. Igauņu studenti ir vienmēr bijuši mīļi viesi somu studentu vidū, sacenšas igauņu un somu sportisti − un šī draudzība ne tikai ir vērtīgs atbalsts brīvībā dzīvojošiem, bet šķērso arī dzelzs aizkaru, kas Somu jūras līcī uzcelts starp abām tautām.

Igauņu skauti Zviedrijā 1958. gada jūlijā piedalījās somu skautu nometnē pie Hanko, kur pavadīja desmit neaizmirstamas dienas. Attēlā igauņu un somu skauti kopējā izbraukumā Hanko šērās.

 

Zviedri ik gadus rīko t. s. Bērnu Dienu ar dažāda veida sarīkojumiem un izpriecām savai visjaunākajai paaudzei. Aizgājušā rudens Bērnu dienās Burošā jaunās paaudzes gājienā pa pilsētu piedalījās arī jaunie igauņi ar Igaunijas nacionālo karogu priekšgalā. Attēlā igauņu mazās tautu meitas pie sava „parādes auto”.

1952. gada 18. oktobrī frontē pie Ku-Dongas Korejā latviešu jauneklis Aivars Salenieks parādīja augstāko vīrišķību kaŗa laukā. Lai glābtu savus biedrus, viņš uzkrita virsū rokas granātai, kas bija iesviesta bunkurā.

Par izcilu varonību kaŗa laukā Amerikas Savienoto Valstu prezidents apbalvoja Aivaru Salenieku ar Izcilus Nopelnu Krustu (Distinguished Service Cross). Aivaram Saleniekam vēl piešķirti citi šādi apbalvojumi: The Purple Heart, Combat Infantry Man’s Badge, National Defense Medal, Korean Service Medal, United Nations Service Medal, Korean Presidential Citation, Presidential Unit Citation.

Lai cildinātu Aivara Salenieka piemiņu, viņa kauju līdzgaitnieks Aldonis Mežsēts dāvināja Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopai „Aivara Salenieka Balvu”. To ikgadus jaunatnes sacensībā iegūst labākais zinātājs jautājumos par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu literātūru un latviešu sadzīvi.

„Aivara Salenieka Balva” ir kokā griezts, ar bronzu rotāts Latvijas ģerbonis, ko darinājis Čikāgas Mākslas Skolas audzēknis Jānis Rinkušs.

Pirmo reizi savā īpašumā ceļojošo balvu ieguva Ģirts Kaugars, no 99 jautājumiem pareizi atbildēdams 96. Citas jaunatnes sacensības sekmēšanai ziedotās balvas ieguva Uldis Ievāns, Egīls Kronlīns un Ginta Keņģe.

 

Pretkomūnistiskās cīņas žurnālam Brīvības Talciniekam jauna redakcija. Līdzšinējais redaktors un ALJA PIN vadītājs Ojārs Gobiņš gaida uz iesaukšanas pavēli, lai ASV armijā apgūtu tālākas praktiskas zināšanas cīņai par Latviju. Publiskās Inf. Nozari ar oktobri vada Andris Trapāns. Andris Trapāns studē Berklejas universitātē polītiskās zinātnes, specializēdamies Krievijas jautājumos. Brīvības Talcinieka redakcija viņam sūta šādu zīmīgu vēlējumu: „Daudz tumšas bezmiega naktis!” Pašu Brīvības Talcinieku rediģē Aivars Osis (709 S. 6th Ave., Maywood, 111.), solot, ka žurnāls „turpinās iznākt līdz pēdējam numuram.” Zīmīgi ir Ojāra Gobiņa atvadu vārdi BT 12./13. numurā:

„Mūsu labākie brīži bija, kad redzējām, ka Latvija nav pamesta un aizmirsta. Grūtākie − kad jāvalda sašutums. Jo šī, diemžēl, ir pasaule, kur valda vispārpieņemti ieskati un pieklājības normas bez cilvēcības normām. Tādēļ ir tik grūti lietot mērauklu, ko BT mēģina lietot: ko un kā tas palīdz Latvijai. Sabrūk daudz mīļu ilūziju. Bet tādēļ ir arī maz ko nožēlot, lai gan varam nožēlot, ka lasītāji − tā mazā izlase, kas ļauj šim biļetenam augt un pastāvēt − ir spiesta lasīt tik daudz rūgtu vārdu, kas tiem nemaz nav adresēti. Bet BT nav šeit, lai dalītu komplimentus. Redzēt un darīt taisnību, kā Dievs to liek redzēt, ir labs diezgan uzdevums.”

 

Glīts, interesants, saturā bagāts un ar neparastu nosaukumu tapis Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopas žurnāls „Tapa”. 1. numurā redaktors Ģirts Kaugars raksta:

„Varētu teikt, ka žurnāla nosaukums diezgan necils, jo tapa ir tikai iztēsts koka gabals, bieži vien ar apdauzītu galu. Tomēr nevajadzētu aizmirst, cik noderīga ir šāda tapa!

„Jau senajiem grieķiem, tāpat latviešiem tā bija pazīstama kā vērtīga satura sargātāja. Senās tapas sargāja vielisku saturu, mūsu − garīgu. Būtībā tapa un Tapa ir līdzīgas.”

24 lappušu biezajā izdevumā pareizrakstības kļūdu skaits minimāls, taču „Tapas” veidotāji laikam grib „sargāt” pavisam izcilu saturu, jo redakcijas lappusē šāds paskaidrojums: „Redakcija nav pārāk centusies labot stila un izteiksmes ‘īpatnības’, tā atstājot liecību nākamajām paaudzēm par kultūras semināra nepieciešamību.”

 

Latviešu JKS Zviedrijā, sadarbībā ar KLJS, noorganizēja jaunatnes darbinieku kursus, kuŗos piedalījās ap 30 kursantu. Kursi notika laikā starp Ziemsvētkiem un Jaungadu. Latviešu un zviedru lektori iepazīstināja jaunos darbiniekus ar vispārējām jaunatnes darba problēmām, lasot priekšlasījumus psīcholoģijā, sabiedriskās zinībās un jaunatnes vadības metodikā, bet paplašinātajā „latviešu sektorā” kursanti guva ieskatu latviešu folklorā un etnogrāfijā, kā arī Latvijas vēsturē. Ik dienas darbu noslēdza pārrunu vakari, kas bija veltīti ārpusskolas izglītības jautājumiem un pārrunām par grāmatas nozīmi un izpratni. Kursus noslēdza Vecgada vakarā ar kopēju jaunatnes jaungada sagaidīšanai veltītu sarīkojumu. Jaunatnes darbinieku kursu vadītāji bija zviedru KFUM studiju rektors Gunārs Jansons un latviešu JKS CV priekšsēdis Edgars Ragovskis. Lektoru sarakstā bija arī trīs „Jaunās Gaitas” līdzstrādnieki − prof. A. Aizsilnieks, fil. mag. Uldis Ģermānis un fil. kand. Gunārs Irbe.

 

Mākslinieks Arnolds Sildegs, bērnu mēnešraksta „Mazputniņš” mākslinieciskais redaktors (JG Nr. 18.), pēc mēnešraksta 1. numura iekārtošanas darba slodzes dēļ no šī pienākuma atteicies.

 

Austrālijas latviešu peldēšanas rekordiste 14 gadīgā Ilze Konrāde ieguvusi ceturto vietu „Associated Press” gadskārtējā aptaujā, kuŗā Savienoto Valstu sporta ziņotāji izrauga pasaules labākās sportistes. Pirmo vietu ieguvusi tenisiste Altea Gibsone ar 456 punktiem, otru − daiļslidotāja Karola Heisa (199), trešo − golfiste Beverlija Hansone 126. Ilze Konrāde ieguvusi 82 punktus, 40 vairāk nekā austrāliešu peldētāja Dōna Frēzere.

 

Kā rodas dzeja? Laikam savādāk, nekā to parasti iedomājas. Olafs Stumbrs, piemēram, savu „Vasaras gaili” sarakstījis šādi, paša vārdiem runājot:

„Man kāds vīrs zūdījās, ka neesot labu dzejoļu par flokšiem. Augstsirdīgi apsolījos tūlīt uzrakstīt un sāku uz vietas. Vīrs teica, lai iepinot iekšā arī kaut ko par Čaikovski. Apsolījos arī to un turpināju strādāt. Pēc kādas stundas bija gatavs − varbūt ne gluži dzejolis par flokšiem vai Čaikovski, bet vismaz par to gaili. Arī labi.”

 

Patīkams jaunums aizvadītajā rudens sezonā Stokholmā ir latviešu jaunatnes sanāksmes, ko noorganizējusi jaunatnes sadarbības komiteja. Tie ir patīkami un draudzīgi vakari, kuŗos jaunieši noklausās muzikālus priekšnesumus, piedalās dažāda veida atjautības sacensībās, dejo, skatās filmas par latviešu jaunatnes dzīvi un pie kafijas tases pārrunā dažādus aktuālus jaunatnes dzīves jautājumus. Atsaucība ir necerēti dzīva; liekas, ka ledus ir sakustējies, un tā salaušanu lielā mērā uzņēmušies Stokholmas latviešu visjaunākie, kas arī noorganizējuši „džungļu telegrāfa” tīklu jauniešu apziņai. Vāc arī laikrakstu izgriezumus un foto uzņēmumus trimdas jaunatnes dzīves chronikai.

 

Zviedrijas latviešu V vispārējās jaunatnes dienas šogad notiks Gēteborgā no 30. aprīļa līdz 3. maijam. Tās ievadīs svinīgs akts, kam sekos koncerts, sadraudzības vakars, tālāk − referāti par latviešu glezniecību, par jaunatnes dzīvi un centieniem okupētajā dzimtenē; būs sacensības jauniem klavierniekiem un sporta spēles. Jaunatnes dienu sarīkošanas techniskais vadītājs ir Aleksandrs Kristsons, bet rīkotāja − Komiteja Latviešu Jaunatnes Sadarbībai.

 

Stokholmas radiofons otros Ziemsvētkos noraidīja producentu Gösta Bliksta un Arne Weises astādītu reportāžu „Träff med utlandsk ungdom” („Satikšanās ar ārzemju jaunatni”), kuŗā piedalījās arī Zviedrijas latviešu jaunatnes Stokholmas un Upsalas grupa. Inta Āboliņa īsos vārdos iepazīstināja klausītājus ar latviešu Ziemsvētku tradīcijām, pēc tam dzirdējām Stokholmas jauno latviešu dziedāto un dejoto tautas deju Sudmaliņas un dziedātāju ansambļa izpildījumā tautas dziesmu „Svešajā zemē” ar Ileānu Tepferi-Pētersoni kā solisti. Latviešu dzejoli zviedru tulkojumā skandēja Aina Siksna. To īpaši šim gadījumam bija uzrakstījis Andrejs Irbe, nobeidzot ar simboliskām rindām:

„... naida karogi sastingst un klusē,
                  sarma krīt audekla krokās:
Kā sarkanās rozēs sabiris sniegs
                  rītausma nāk.”

Producents Arne Weise pārrunā ar Andri Vītoliņu programmas izkārtojumu
(Nolža Millera foto attēls).

Ap 30 personu lielai jaunatnes grupai ieskaņojums, kas notika Zviedrijas radiofona studijā 15. decembrī, izvērtās par vienreizēju „vakarēšanu”. Patika vērot Gunāru Zvejnieku kā veiksmīgu nelielā ansambļa diriģentu un Andŗa Vītoliņa „gigantisko” nopietnību, cenšoties dot labāko arī šādās reizēs.

Gunārs Zvejnieks diriģē jauniešu ansambli, vidū Ileāna Tepfere-Pētersone
(Nolža Millera foto attēls).

 

 

 

Komūnistu uzmanība arvien vairāk sākusi pievērsties jaunatnei − Latvijā un trimdā. Kā padomju raķetes mēģina iekarot nākotni pasaules telpā, tā padomju ideoloģija cenšas iekarot nākotni cilvēkos.

Lai vilinātu jaunatni, komūnisti izdod lielas summas, nežēlo vārdus un glaimus. Par trimdas jaunatni komūnistu rakstītāji „raud”: tā, svešumā aizvesta, aizklīstot no savas tautas, iznīkstot apātijā un garīgā tukšumā. Pie visa tā vainīgi esot „emigrācijas barveži”, kas „putām uz lūpām” mēģinot sakūdīt jaunatni naidā uz dzimteni.

Propagandas miglā slēpjas kāda nenoliedzama un rūgta patiesība: problēmas, kuŗas komūnisti apmiglo, ir īstas.

−−− Tagad katedrā kāpj patriots. Sauc: „Mēs nedrīkstam atzīt, ka mums ir problēmas! Ar to jau esam padevusies ienaidniekam! Tiem, kas tā runā, trūkst disciplīnas!” −−− Varbūt viņš reiz runās tukšai zālei, ja nebūs sargu, kas stāvēs pie durvīm.

Atzīt, ka ir problēmas, drīkst tikai stiprais − kas tiek ar tām galā; vājam jāslēpj izkurtējušā serde. Mēs trimdā esam neapskaužamā stāvoklī; vai esam stipri vai vāji, to rādīs veids, kādā mēs neapskaužamo pārvarēsim.

Komūnisti pieteikuši kaŗu − jaunatnes frontē. Trimdā vēl arvien šauj tukšos mērķos; kritiskajā sektorā cīnās labi ja kāda skolnieku rota un pāris jaunu sirmgalvju. Kad vadītāji atzīs, ka viss atlikušais spēks koncentrējams šai sektorā? Citur fronte apklusīs jau drīz; tikai šeit tā turēsies vai trūks.

Loti apsveicama LCP Vācijā rezolūcija, kas prasa diplomātiskajā darbā iesaistīt jauno paaudzi. Tam jānotiek drīz; „vēlāk” būs par vēlu.

Arī kultūras laukā vajadzīgs līdzīgs atzinums. Jo no pareizas kultūras polītikas atkarīgas jaunas paaudzes, kas domā un runā latviski, cīnās par brīvu, demokrātisku Latviju. Bet vai esam gatavi radikālam pagriezienam, lai atkal nebūtu par vēlu?

Patlaban vāc līdzekļus Ziemeļamerikas latviešu Kultūras Fondam. Ziedojiet! Bet tikpat svarīga ir līdzekļu izlietošana. Līdz šim tā nav veikta lietpratīgi; nauda ir izdota, šis tas panākts, bet ne tuvu vajadzīgais un iespējamais.

Nav patlaban svarīgi piešķirt nelielas goda balvas par padarīto. Ir savādi, bet nenovēršami: jāpiešķir godalgu nauda topošai nopelnu nastai. Ir darbi, kas jāpadara, ko nepadarīs, ja nebūs līdzekļu. Un ne ar santīmiem tos padarīs, kuŗus KF dalījis, visus apmierināt gribēdams, reto apmierinādams!

Ir vajadzība pēc modernas bērnu un jaunatnes literātūras, kas latviešu valodā atrastu ceļu pie mūsu tik normālajiem trimdas jauniešiem. Uz Ziemsvētkiem iznāca Mazputniņš, bez palīdzības no ārpuses, bieži ar nogaidošu, viszinīgu nostāju saņemts. Taču bērni to lasa! Bet vai nepietrūks no jaunās paaudzes maka ņemto līdzekļu? Plānotais padsmitnieku žurnāls un reāls sapnis par jaunu lasītāju paaudzi trimdā paliks pusceļā?

Ir vajadzība pēc latviešu valodas vārdnīcas − rokas grāmatas. Vai drīkstam cerēt, ka to kāds pa vaļas brīžiem sastādīs, lai saņemtu sīku goda balvu?

Ir vajadzība pēc neklātienes semināriem; pēc labas, modernas latviešu literātūras antoloģijas; pēc −−; pēc −−. Vai uz to tikai − gaidīsim? Nedrīkstam gaidīt! KF līdzekļi sadalāmi summās pa 5000 dolāriem. Tie piešķirami tikai svarīgākajiem pasākumiem, lai tos varētu finansēt vai arī algot darba darītājus. Visi sekundārie pabalsti atmetami, citi atliekami uz turpmākajiem gadiem.

Katram, kas KF ziedo, ir tiesības un pienākums izteikt savus uzskatus par līdzekļu sadali. Lūdzam ikvienu izmantot šīs tiesības, lai panāktu sen vajadzīgo pagriezienu mūsu kultūras polītikā − padarīt reiz kaut ko, kas ir iespējams un nav padarīts.

−−− Katedrā kāpj cienījams kungs: Runā: „Tādiem uzskatiem jau visādi taisnība. Taču jaunie vienmēr tik radikāli, negrib pakļauties. Kā nu tik vienkārši varam pamest tradīcijas!” −−− Cienījamie kungi, nedodiet jaunatnei biszāles un kramu, dodiet patronas! Un ļaujiet tai pašai tēmēt, pašai šaut, pašai turēt šauteni rokās! Vai miers ap jums sveŗ jums vairāk par kluso tukšumu, kas draud palikt aiz jums?

−−− Vēstule: „Draugi Latvijā! Ja kādam no jums šķiet − ir labi būt komūnisma straumē − paprasait upei, kādēļ tanī tik daudz Krievzemes spaļu! Paprasait upei, vai drīkstat izkāpt un kājām doties tālāk! Upe jums neļaus. − Mēs esam brīvi, ja vajag, pret pašu straumi. Zinām, ka straumes nekad netiksies. Mēs tiksimies! Jo ticam − mēs dabūsim ceļa saini no tiem, kas mūs atveda pasaules krustcelēs.”

 

JAUNATNES SVĒTKU ORGANIZĀCIJAS KOMITEJAS DARBS

TORONTO Indiāņu valodā nozīmējot − sapulcēšanās vieta. Nākamā vasarā visi celi vedīs latvju jaunatni uz Toronto (augšējais attēls), šo strauji augošo, moderno rūpniecības un tirdzniecības pilsētu, kur notiks pirmie trimdas latviešu Jaunatnes Svētki. − Toronto pilsētā latviešu skaitu vērtē uz 6000-7000, un Toronto universitātē mācās turpat 100 latviešu studenti. LATVIEŠU JAUNATNES SVĒTKU organizācijas komiteju sastāda dažādu jaunatnes organizāciju pārstāvji no Kanādas un ASV. Kad JAUNĀS GAITAS fotogrāfs ieradās organizācijas komitejas sēdē Toronto, viņš atrada priekšā apmēram 35 jauniešus (apakšējā attēlā), kas komitejās un apakškomitejās lēma par svētku norisi.

− Lai sekmētu sēžu sākšanos laikā, visi sēdes dalībnieki pakļauti 1 centa soda naudas maksāšanai par katru nokavēto minūti. Toronto Studentu Kopas pārstāvis Imants Freibergs (apakšējā attēlā) ieradās ar 8 minūšu nokavēšanos, aizbildinoties, ka ieskrējis „trafikas džemā”. Viņam par nokavēšanos un „satiksmes ievārījumu” bija jāmaksā 10 centi, ko iekasēja Liena Rode. Savākto „soda naudu” izdalīs latviešu valodas neklātienes kursu un salīdzinošās latviešu valodas vārdnīcas vajadzībām.

Attēlā pa kreisi − organizācijas komitejas priekšsēdis Brunis Rubess ar sekretariāta darbiniecēm (no kreisās) Dagniju Treijeri (ģenerālsekretāre), Viju Anšmiti un Birutu Neimani. Problēma − apzināt latviešu organizācijas, saimnieciskos uzņēmumus un citus jaunatnes labvēļus, kas vēlētos ziedot balvas jaunatnes svētku dažādo sacensību uzvarētājiem. Attēlā pa labi − (no kreisās) sacensību daļas vadītājs Andris Priedītis, Laila Pāvule un Aleksandrs Kalniņš ar sacensību noteikumu metu.

Svētku ietvaros paredzētas šādas INDIVIDUĀLAS sacensības: deklamātoriem, pasaku stāstītājiem, latviešu skolu labākiem skolēniem, sabiedriskiem runātājiem, lugu, dzeju, prozas, filmu autoriem, baleta izpildītājiem, mūzikas atskaņotājiem. GRUPU sacensības paredzētas teātru kopām, tautas deju kopām, baleta grupām, mūzikas ansambļiem, moderno deju pāriem, dažādām sporta spēlēm SEVIŠĶU MĀKU sacensības − fotogrāfiem, filmētājiem, tautas un moderno tērpu darinātājiem.

Varsity arēnas zālē notiks plašākais jaunatnes svētku sarīkojums − jaunatnes pausme. Labāko jaunatnes sniegumu klāstā redzēs sacensību uzvarētājus − jaunos māksliniekus. Notiks visu tautas deju grupu kopuzvedums. Arēnā ir apmēram 5000 sēdvietu. Tajā notika 1957. gada Dziesmu svētki.

 

Organizācijas komitejas (pazīstama ari kā OK) locekļi savstarpējai sarakstei lieto īpašas darba lapas, kuru noraksti sakrājas OK „policista” rokās. Ja kāds darbs nav veikts nosacītajā laikā, tad „policists” meklē vainīgo rokā. Attēlā pa kreisi sporta sacensību daļas vadītājs Andris Rāva sēdes starpbrīdī mēģina paveikt nokavēto, jo „policija” viņu jau vienreiz meklējusi. Pēc kopsēdes parasti notiek atsevišķo nozaŗu sēdes. Attēlā pa labi − problēma: Ontario muzeja izstāžu telpa, kuŗā vietas apmēram 60 gleznām. Vai aicināt piedalīties ik mākslinieku ar 2 darbiem vai atjaut katram tikai l gleznas izstādīšanu? Labāko atrisinājumu meklē (no kreisās) Laimonis Zaudbergs, Lolita Zuntaka un Laila Pāvule.

Organizācijas komitejas sēdes notiek katru otru svētdienas vakaru. Dalībnieku skaits svārstās no 25-30. Sēdes nereti ievelkas līdz vēlai naktij. Tad mājas mātei nav nemaz tik viegli − ledus skapis parasti tiek iztukšots. Attēls rāda Aivaru Foni (pa kreisi) un Pēteri Plaudi priecājamies par kartupeļu salātiem sēdes starplaikā. Pēc vēlīnām vakariņām, izmantojot sēdes starplaiku, tiek arī nokopti trauki. Attēlā pa labi − Nonita Griezīte, Liena Rode, Irēne Andersone, R. Vasarājs, A. Pone darbos virtuvē. Pēc tam sēdes turpinās. Dažreiz pēc sēdes nobeiguma jaunieši vēl brīdi pakavējas kopā − lasa Čaku, Omāru Heijamu, Stumbru, dzied un muzicē. − Vēlā naktī jaunieši izklīst, lai strādātu un veiktu lielo darbu − piepildītu sapni par Latviešu Jaunatnes Svētkiem, kur jaunie sanāktu kopā savu spēku apzināties, vecie − jaunatnes vidū jaunu spēku sev smelt. (A. Stabiņa un L. Zandberga sēdes fotoprotokols)