Jaunā Gaita nr. 19, 1959. gadā

 

 

Dzintars Freimanis   ARS POETICA Jeb MODERNS DZEJOLIS   Ar siltu tumsu Un vēsām zvaigznēm Dzen vecā zemes lode Rokā pusnakti.       Un mirkļi drūp. Kafija tasēs Lūkojas melnām acīm.       Un mirkļi drūp. Bet dienas iet, un tu vairs nenāc, nē! Kam der vairs rieta dzisums, Un zilais debess visums Un nakts, kas melna tūkst, Ja tavas dziesmas trūkst?       Un mirkļi drūp. Starp melniem stumbriem gājējs maldās svešs, Un priedē dzenis baigi vientuļš zvana.      Un mirkļi drūp. Mostas sena alka, Dienai topu šķirts, Liesmodama, smalka Kvēlo mazā sirds.       Un mirkļi drūp. Vai aizmirst tevi? - Aizmirst! – pavēl prāts. Norā krēsla krājas, Migla upmalā. Bet, dziļi kvēlodams, deg bijums kāds. Auj, meitiņa, baltas kājas Jāti pieguļā! Un atkal esmu tevis spīdzināts.       Un mirkļi drūp. Draugs, dzīvē, dzīvē šajā - Kā pacelties bez platiem spārniem? – Ir jānoreibst arvien. - Kā pacelties bez ideāliem? - Lūk, irstot ēnas skrien.       Un mirkļi drūp. Ar bālumu kā sagšu sedzas nakts, Melns veŗas daiļavas logs. Uz krūtīm vēsa vaŗa mēness sakts, Reibina jasmīnu žogs.       Un mirkļi drūp. Ai, miņas tālīnas un senas, Vai miglā viņas jānorok? Tās gaismas dēļ, kas rītam ticēt liek - - Ir atkal pavasars, dūc knislis manā plaukstā, Būs atkal vasara, ar bišu sanu plauks tā – Kas būtu vasara man šī bez tevis? Četras sienas. Viss kā bijis. Noriet dienas. Viss kā bijis. Domas vienas. Viss kā bijis.       Un mirkļi drūp. Reiz bija tā, kā nebūs vairs nekad. Klusums kā nedzirdams vilnis tad šļāks Ilgu putas pret sienām, Būdams par valodām uzticamāks, - Klusums, kas izgaist liek dienām.       Un mirkļi drūp. Mūžam dzelta un dzīta, Laiva šalkdama skrien, Aiŗu nesavaldīta, Tāles alkdama vien. Mēs dzīvojam no tā, kā nava, Kā mūžam bijis nav, nedz būs. Reiz mēs tur būsim: Neuzminamos ceļos, Nebūtībā vai veļos, Dīvainā spīdumā, Mūžības svīdumā ...       Un mirkļi drūp. Vai lai vēl skumstam Par Rīgas bulvāŗu liepām, Par Daugavas viļņu elpu, Kad uz vismaigākām riepām Pa jaunās pasaules telpu Jožam, Spēkam smagam un spožam Snaužot mums makos? -       Un mirkļi drūp.   Man kādreiz izlikās, ka mīlu dzīvi. Viņas dienas pazib ēnu rakstā, Viņi gadi uzdzirkst dīvaināk, Uzliesmo kā sausā skujas sprakstā, Tikai viņu līksme neatnāk.       Un mirkļi drūp. Ir, bija, izlikās - viss, viss vien sveču smarža, Vai ražens gads, vai maldīgs mūžs.       Un mirkļi drūp. Ar skaudrām skumjām dzīve burvju valgā tur, Tu skumjām izbēgt nespēsi nekur.       Un mirkļi drūp.