Jaunā Gaita Nr. 19, 1959. gadā

 

 

Benita Veisberga

ŽAGARU SIEVIŅA

Bērnības zīmējums

 

Ceļi bija tikko nosausuši. Lauki aiz pilsētas zaļgani pelēki. No kokiem liecās pumpuraini zari, un saulainās debesīs neredzami vīteroja cīruļi.

Mēs ar tēti braucām ar viņa ratu. Varbūt tas bija mūsu pirmais izbraukums pēc ziemas. Es sēdēju riteņa priekšā, un man pie sejas un rokām glaudās pavasaris. Gaisā bija siltums un vēsums, un kaut kas no zemes, un no saules, un no ūdeņiem un kokiem.

Tētis piebadīja savu zodu man pie pakauša:

„Nu, Benci! Vai nav skaisti? Saule... labi gan, ka mēs izbraucām!”

Es atsaucos - jā!..

Mēs braucām gaŗām dārziem, kur no uzrušinātas zemes pudurīšos bija uznākuši zaļi asni. Piesaulēs ziedēja krokusi un narcises. Tētim tā patika, viņš nevarēja norimt. Viņš dziļi ievilka elpu un teica atkal jūsmīgi:

„O! - kas par dienu! Tu jūti, kā visapkārt smaržo?...”

„Jā!”

„Bet tu nekā nesaki! Tāds pavasaris - bet tu nemaz nepriecājies... Tu laikam nekā nemani!”

Kā tad nu es nemanīju! Man bija tik gaiši, es būtu varējusi skriet un lekt... Bet tētis vienmēr gribēja, lai pasaka vārdiem. Tāpat kā ar mīlēšanu, kad viņš kādreiz uzņēmās mani tirdīt: tu mani mīli arī? bet kāpēc? bet cik stipri tu mani mīli? - Kā to varēja pateikt!?

„Es manu gan!” teicu. „Man patīk gan pavasaris!”

Grāvī aiz ceļa, saulē mirdzēdams, plūda skaidrs, dzeltenbrūns ūdens. Gar malām auga mazi krūmi, daži vēl bija ūdenī, tikai pelēki zaru gali sniedzās laukā. Citur pie zariem bija mazi, gludi pūpolīši.

„Tev, Bencīt, vajadzētu vairāk izjust lielo dabas skaistumu, kas te visapkārt. Paskaties, kas par krāsām - pelēcīgs... zaļgans... meži zili... Šī dabas poēzija -”

Pelēks ķeburs norēgojās manā galvā: dabas poēzija.

„Tēti, nokāpsim un paskatīsimies vardes! Un varbūt kurkūlēni arī jau būs!...”

„Vēl nebūs! Aizbrauksim tālāk līdz mežam. Nokāpsim tur.” Pēc brīža tētis teica: „Redzi... tev tūliņ vardes! Tu gan laikam būsi tāda īsta prozaiķe, kad izaugsi liela... Tāda pat kā tā Sīļa kundze -”

Prozaiķe... Kā Sīļa kundze? - Viņa bija iela, paresna, tumši sarkanā kleitā. Taukainu degunu. Tāda nu gan es nebūšu! Es būšu skaista. Es dejošu - baltā, kuplā kleitiņā, spožu sudraba vainadziņu galvā... Nebūšu prozaiķe! Es būšu balerīna - - -

Pa taku pretī nāca sieviņa, tumšās, pelēcīgās drānās, melnu lakatiņu galvā. Uz muguras viņa nesa maisu ar žagariem.

„Vai lai zvanu?” vaicāju tētim.

„Nē, nezvani! Mēs nokāpsim un padosim viņai ceļu. Redzi, kāds viņai žagaru maiss!”

Mēs pabraucām vēl dažus soļus. Mūsu laipnība neizdevās - taisni, kad tētis kāpa no rata, arī sieviņa nogāja no takas uz ceļa vidu, lai palaistu mūs gaŗām.

„Labdien!” tētis viņu sveicināja, kad piegājām klāt. „Nokāpu, gribēju padot ceļu - jums tāds nesamais...”

„Tas nekas, tas nekas...”

Tētis apstājās. „Nu - skaista diena, ko? Pavasaris!...”

„Jā, kungs ... Saulīte atkal silda...”

„Jūs tālu nesat?”

„Nē, nav tālu. Tepat līdz pilsētas malai,” sieviņa kautrīgi runāja.

Es redzēju viņas vecās, brūnās rokas, kas turēja maisa saites. Viņa sarausa nesamo un grasījās iet tālāk.

„Pagaidait...” tētis izvilka no svārku kabatas kādu papīra naudas zīmi un sniedza sieviņai: „Te - ņemiet, varbūt jums noder..”

„Vai, kungs...” sieviņa pārsteigta pacēla acis. Viņa vilcinājās un lāga nezināja, ko darīt. Tētis pagāja un iespieda naudu viņai rokā.

„Ņemiet, ņemiet vien! Tas jau nekas nav... Šodien tik skaista diena! Redziet, tā te ir mana meita...”

„Paldies, kungs! Lai Dieviņš jums atlīdzina!...” Sieviņa ietina naudu raibā mutautā un ielika priekšauta kabatā.

„Nu ja... visu labu jums!” tētis pamāja.

„Sveiki, sveiki!” es vicināju roku.

„Sveiki... paldies!...” sieviņa teica. Tad viņa pagriezās un gāja.

Mēs bijām pie meža. Tētis pieslēja ratu pie priedes stumbra, un mēs gājām pastaigāt pa brikšņiem.

Mežs bija klajš, gaišs un sauss. Dažās vietās pret debesīm slējās brūni kārklu zari ar lieliem, dzelteniem izziedējušiem pūpoliem. Jaunu bērzu stumbri stāvēja saulē balti un silti. Mūsos vēl bija domas par žagaru sieviņu; tētis teica:

„Redzi, Bencīt, tā vajag - vajag citiem kaut ko iedot.”

Man arī likās labi, ka tētis tā bija izdarījis, paskatījos uz viņu priecīgi un lepni.

„Bet man nav naudas,” padomājusi teicu.

„Ne jau katrreiz naudu! Visu ko var iedot. Redzi, kad tu man kādreiz uznes no dārza kādu puķi - tas jau arī kaut kas ir.”

Jā -. Man gribējās, lai tētis redz, ka es domāju viņam līdz. Es teicu:

„Kad tu toreiz pārvedi man no Lietuvas to krūzīti - tad es arī biju dikti priecīga... Tas arī bija tā - vai nē?”

„Nu ja... Tu jau laikam sāc šo to saprast!”

„Tagad tā sieviņa varēs kaut ko nopirkt. Diezi, ko viņa gribēs?”

Tētis paskatījās manī.

„Bet tu neiedomājies, ka tas ir kaut kas sevišķs,” viņš teica, „vai, ka mums par to pienākas kāda pateicība! Tā tas nav! Bet tikai iedot... Tāpat. Lai kādam ir drusku priecīgi. Tikai tāpat... Tu saproti?”

Vai es sapratu? Ne gluži - toreiz vēl nē. Mēs uzgājām baltos vizbuļus, un es sāku plūkt - tie spraucās laukā no pērnās, sausās zāles, tumšzaļām lapām, iesārtiem ziedu kausiņiem, vēsi pie zemes. Mēs saplūcām tos un pārvedām mājās.

Bet kādreiz vēlāk -

Vēlāk reiz man likās, ka esmu atradusi kādu domu: prieks ir viss. Paša prieks, otram iedots prieks - kam citam vēl ir nozīme? Un tad man atmiņā atausa šī diena, lēnām, aina pēc ainas. - Pelēki, zaļgani lauki. Ceļš. Salīcis stāvs ar žagaru maisu. Saule, bērzi, gaišs pavasarīgs mežs. Un tētis brien man līdzās pa brikšņiem skujas zariņu pirkstos un saka: iedot... tikai tāpat - lai kādam būtu priecīgāk –

 

Tas viss.