BRĪVA DOMA AR SEGVĀRDU?

Laimoņa Zandberga saruna ar žurnāla Draugs galveno redaktoru Andri Sproģi.

 

Izdevums, kuŗa redakciju tu vadi, ārpus Latvijas gandrīz nav pazīstams. Pamēģini īsi to raksturot.

 

Draugs, mēnešraksts skolēniem no trīspadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Robežjoslas gan visai nosacītas, jo mūsu lappusēs kaut ko sev atrod arī pamatskolēni, un žurnālu turpina lasīt daļa jauniešu, kam padsmitgadi aiz muguras. Žurnāla darbības galvenais uzdevums uzrakstīts uz papīra pirms diviem gadiem, bet, īpaši neklaigājot, to veicām jau tad, kad visa teikšana vēl bija komunistu rokās un ne rindiņa nevarēja tikt iespiesta bez cenzūras caurskates. Mūsu virsuzdevums: audzināt brīvu pilsoni brīvai un neatkarīgai Latvijai. Sniedzām izglītojošus rakstus un apceres par pusaudžu problēmām ģimenē, skolā, apkārtējā vidē un sabiedriskajās norisēs, mudinājām lasītājus būt atvērtiem mīlestībai un izziņai. Jaunie cilvēki juta šo brīvības elpu, uztvēra redakcijas cieņu pret katru savu lasītāju. Un atbildēja ar uzticību žurnālam − 1991. gada sākumā Draugam vajadzēja iznākt vairāk nekā 60 tūkstošos eksemplāru.

 

Kā tā − vajadzēja iznākt? Vai tad misējās?

 

Pērn janvārī Preses namu, kur mums bija biroja telpas un līdzās spiestuve, ieņēma melnās beretes. Ko rakstītāji ar savām pildspalvām varēja iesākt pret iebrucējiem, kas bija bruņoti ar šaujamajiem un izrīkojās ar Maskavas svētību? ... Neviens redakcijas darbinieks un apmeklētājs vairs nejutās pasargāts no ņirgāšanās un pazemojošas kratīšanas, ko atļāvās komunistu rokaspuiši. Kopā ar citiem demokrātiski noskaņotajiem žurnālistiem bijām spiesti redakcijas telpas atstāt. Tobrīd spiestuvē palika pilnībā drukāšanai sagatavota Drauga janvāŗa burtnīca, arī februāŗa numura raksti jau bija nodoti salikšanai. Atpakaļ nedabūjām neko. Tas bija upuŗu laiks Viļņā un Rīgā, barikāžu dienas un naktis un apjauta, ka visi stāvēsim līdz galam − tauta vairs nelieksies. Ļoti saspringtā gaisotnē un sarežģītos apstākļos ar valdības palīdzību izdevās nodrošināt, lai citās Rīgas un provinces drukātavās iespiestu avīzes. Bet žurnālu veidotājiem par savu nākotni bija jārūpējas pašiem. Vienīgā vieta, kur tolaik uzņēmās iespiest mēnešrakstu skolēniem, izrādījās padomju armijas spiestuve. Drūms paradokss. Armijniekiem gribējās nopelnīt un īpaši neinteresēja izdevēju nesamierināmās pretrunas ar komunistiem. Vairākus mēnešus iznācām kā ļoti pelēcīga avīzīte, attēli bija tik miglaini un neskaidri, ka no to ievietošanas pat nācās atteikties. Tajā laikā svarīgākais bija nepazust, nonākt pie lasītājiem, atgādinot, ka ir iespējams pretoties komunistu teroram un varmācībai. Vēlāk sāka darboties Latvijas ev. lut. baznīcas spiestuve, sākām drukāties tur. Tagad atkal esam atpakaļ Preses namā. Tomēr pašreizējais saimnieciskais sabrukums ir skāris arī žurnāla izdošanu; pašlaik Draugs iznāk mazliet vairāk nekā 15 tūkstošos eksemplāru. No krasa lasītāju skaita sarukuma gan nav izdevies izbēgt arī citiem izdevumiem Latvijā. Ja jāizšķiras, vai iegādāties puskukulīti maizes vai nopirkt iecienīto žurnālu, aizvien biežāk vecāki (lielākoties mūsu lasītāji vēl nepelna un sava naudas maka viņiem nav) priekšroku dod vēderam. Tagad Draugs ir valsts uzņēmums Latvijas Izglītības ministrijas paspārnē. Redakcija ir arī saņēmusi nelielu materiālo atbalstu, jo tieši kultūras un izglītojošiem izdevumiem pašreiz izdzīvot ir vissarežģītāk.

 

Brīvs pilsonis brīvai un neatkarīgai Latvijai ... Skan cēli. Bet katra audzināšana neglābjami saistīta ar mācīšanu. Savukārt pamācības jaunie necieš ... Kā izdodas izkļūt no šī burvju loka?

 

To allaž paturam prātā, ka jauniešus atbaida saldsērīgas vecākās paaudzes atmiņas; kad mēs augām, tad viss bija labāks ...

No gadu kalna skatoties, jaunība katram šķiet sapņu virsotne. Tomēr ūdens toreiz nebija slapjāks, sniegs aukstāks un piens baltāks. Šī ir mūžsena aplamība − ar vecu olekti mērīt pašu bērnus vai mazbērnus. Darbojoties padsmitgadnieku vidū, vismaz ir jāapjēdz, kā neaizbaidīt savus audzināmos. Ir tiesa, ka vecākās paaudzes pat vislabāk domātās pamācības gandrīz allaž tiek uztvertas ar neuzticību un aizdomām. Negribu gan apgalvot, ka padsmitgadnieki mācās tikai no saviem puniem. Viņi labprāt ieklausās līdzaudžu spriedumos, nenoniecina viņu padomus. To tad arī izmanto Draugs, lai rosinātu savus lasītājus spriest, strīdēties, pierādīt savu uzskatu pareizību. Vairāk nekā pusi žurnāla platības aizņem pašu skolēnu raksti, viņu literārie sacerējumi, zīmējumi un fotoattēli. Ir virkne lappušu, kuŗas skolēni veido pilnīgi patstāvīgi. Vairākas grupas jauniešu nāk uz redakciju un plāno, ko viņi grib redzēt sev atvēlētajā platībā, labo pašu uzrakstīto, atdod iespiest. Arī redakcijas štata sešu radošo darbinieku pulkā ir viena vidusskolniece, kuŗai vēl jābeidz divpadsmitā klase. Ieva Broka sāka rakstīt žurnālam pirms pāris gadiem, tagad jau ir pilntiesīga redakcijas līdzstrādniece, kas pārzina un atbild par mūzikas jaunumiem, bet izglītību turpina vakara vidusskolā. Tātad mācām domāt. Te nu jāatceras, ka savulaik padomju izglītības sistēma un komunistu režīms kopumā nebija ieinteresēti, lai jaunie cilvēki kļūtu par personībām ar saviem spriedumiem un uzskatiem. Jo tieši jaunieši ar savu saasināto uztveri visātrāk varētu atklāt: re, komunistu karalis ir kails, lai gan visi apkārt slavē tā krāšņo tērpu ...

No pamācībām Draugā neizdodas izvairīties, bet tās izsaka paši pusaudži; visbiežāk tas notiek viņu ļoti atklātajās vēstulēs. Gadā žurnāla redakcija saņem vairāk nekā tūkstoti pasta sūtījumu − ir pietiekama izvēle, lai izdevuma slejās parādītos dažādas domas, arī tādas, kas nesakrīt ar redakcijas viedokli. Atklātības pakāpe ir augsta. Vēl aizvien jaunieši skolā un citur sabiedrībā neuzdrošinās brīvi paust savus uzskatus, jo jūtas atkarīgi un nebūt ne brīvi. Bet katram taču gribas brīvības! Un viena no tās izpausmēm − vēstule žurnālā, autoram aizslēpjoties aiz segvārda... Jo lasītājam būtiska ir doma un nav būtiski izdibināt, vai rakstītājs ir Jānis vai Mārtiņš, Signe vai Evita. Zīmīgi, ka daļa padsmitgadnieku lūdz parakstīt ar izdomātu vārdu pat pašu literāros mēģinājumus. Gadās, ka apkārtējie līdzaudži dzejoļu, tēlojumu, stāstu autorus izsmej un par viņiem ņirgājas. Jaunieši barā ir neaprēķināmi. Viņi var dievināt savus elkus (rokmūziķus, aktieŗus) un mīlestības uzplūdos celt tos debesīs. Bet tajā pašā laikā savdabi, kas īsti neiekļaujas pūļa priekšstatos un prasībās, viņi spēj ienīst un pazemot kā visniknāko ienaidnieku. Ka mūsu sabiedrībā viss nav kārtībā, liecina fakts − pēdējo piecu gadu laikā pašnāvnieku skaits Latvijā pieaudzis gandrīz par ceturto daļu. Katrs trešais no tiem, kas mēģinājuši dzīvi beigt pašnāvībā, ir pusaudzis. Vai ik mēnesi redakcijas pastā ir vēstules ar baismu atzīšanos: gribu izbeigt šo dzīvi ... Skumji, ka bieži vien šiem līdzcilvēku nesaprastiem un nenovērtētiem neveiksminiekiem īsti nespējam palīdzēt, lai gan redakcijas rīcībā ir autoru adreses. Ir jāpārmaina jaunā nelaimes putna domāšana, viņa pasaules uztvere, attieksme pret apkārtējo sabiedrību, jāliek apjaust dzīves neatgriezeniskums. Tomēr esmu pārliecināts, ka vismaz dažus padsmitgadniekus mums ir izdevies atturēt no viskļūmīgākā soļa viņu mūžā.

 

Tu diezgan daudz runā par vēstulēm, arī Drauga slejās tās nevar neievērot. Kas un kā izdara atlasi? Kādas ir prasības, lai vēstule tiktu iespiesta? Varbūt vari sniegt ieskatam dažus atklātības ar segvārdu paraugus?

 

Lasītāju vēstules savā darbā izmanto visi redakcijas līdzstrādnieki. Neaplūkošu vēstules, kuŗas saņem mūsu jaunizveidotā nodaļa „Mazpulks”, neskaršu arī ārstam un psichologam Viesturam sūtītās par jauniešu savstarpējām attiecībām un intīmo dzīvi. Pāri paliek divas žurnāla lappuses „Domas krustojas”. Ieskatam kaut ko izraudzīt ir visai grūti, jo katram autoram, katram cilvēkam ir sava sāpe. Arī tad, ja tā izlasāma tikai starp rindām.

 

„Ilgi cīnījos pati ar sevi, rakstīju un plēsu vēstules, domāju, kāpēc apgrūtināt citus ar savām problēmām, bet diemžēl nespēju ilgāk noturēt visu sevī.

„Mācos pedagoģiskajā skolā. Kad beigšu, domāju atdot visu savu siltumu, maigumu un labestību bērniem. Bet man ir vajadzīgs cilvēks, kas mani saprastu un atbalstītu. Mani spēki izsīkst jau tagad, kad mūžs tikai vēl sākas. Pat māte mani nesaprot, audžutēvs neieredz. Un tā jau 11 gadus. Es stiegu purvā un nav neviena, kas palīdzētu man no turienes izkļūt. Es saucu pēc palīdzības, bet neviens to nedzird. Kā dzīvot tālāk? Kā dzīvot, ja neredzu jēgu? Ja šajā tumšajā naktī nav nevienas zvaigznes, neviena mēness stara, un es maldos biezoknī pamesta, atstāta un apsmieta.

„Nē, manam izskatam piesieties nevar − slaida, simpātiska brunete. Bet reizēm ir tāda sajūta, ka es būtu laimīgāka, ja man nebūtu šīs smukās sejiņas un slaidā auguma. Izmisums laužas uz āru un es izplūstu asarās. Kāpēc dzīve ir tik netaisna! Vai tiešām mēs esam rotaļlietas, kuŗas, kad apnīk, var kaut kur nomest?

„Jā, tieši tā man reiz pateica: „Tu priekš manis esi tikai rotaļlieta.” Un tad ... Tad es sāku slīdēt zemāk un zemāk, kamēr notika liktenīgais − un es vairs neesmu meitene. Tas man lika it kā apstāties. Tādas muļķības neesmu atkārtojusi, neviens to arī nezina, izņemot mani un to cilvēku, kuŗš izmantoja, ka biju piedzērusies. Bet mani sagrābj bailes, izmisums un kauns, kad iedomājos, ko es teikšu savam vīram.

„Meitenes mani apskauž, saka: „Tu taču esi laimīga, tev ir tik daudz čaļu. Tev skrien pakaļ”. Bet man tas nav vajadzīgs!!! Es gribu vienu, tādu, kas mani saprastu, atbalstītu, palīdzētu izkļūt no purva, būtu ar mani kopā ne tikai priekos, bet arī bēdās. Es negribu būt rotaļlieta, laika kavēklis, gribu būt cilvēks un nevis priekšmets. Palīdziet man, lūdzu!!!

„Dina”

 

„Man ir 18 gadu un patlaban nekur nemācos un nestrādāju. Mazliet par pašu: mājās dzīvoju maz, vairāk pie draudzenes, bet tas tā ... Politika maz interesē, vairāk kaut kas izklaidējošs, piem., mūzika. Piederu pie smagā roka faniem, t.i., aizraujos ar trash metālu. Mīļākās grupas ir Bathory, Sodom, Sepultura, Kreator, Slayer, Napalm Death, Metallica u.c. Nesmādēju arī pārējo mūziku, bet uz pārmaiņām klausos pankroku, piem., The Cure. Neslēpšu arī to, ka pīpēju un mīlu tā krietni iedzert, bet sevi tāpēc neuzskatu par chroniķi. Piekrītu Drauga lasītājām Inetai no Pārogres un Gunitai. Viss tik tiešām paša rokās. Kā var rakstīt par to pašu vientulību vai pasaules ienīšanu? Manuprāt, tie ir murgi. Un par tām nevainīgajām meitenītēm, tām baltajām no visbaltākajām, kuŗas nevar sev atrast īsto draugu? Man smiekli nāk par „neizdevušos mīlestību”, ja tev tikai 13 gadu, bet tie lielie pārdzīvojumi, un pēc tam atziņas gan par zēniem, gan par meitenēm. Nevaru saprast, ko meitenes grib, ja viņām diskotēkas liekas alkohola un nikotīna piesūcinātas. Bet tā tak ir visur, nav jau nekāda politiskā apspriede pie apaļā galda! Es pats personīgi nevaru aiziet, ja nav žvinguļa galvā, tad vismaz ir jautrība. Es nevienu nemācu, ka, ejot uz diskotēkām, ir obligāti jādzeŗ.

„Vēlreiz gribu pieskarties mīlestības tēmai. Mana pirmā mīlestība bija 17 gados, tā ilga diezgan ilgi. Bija arī savi skaisti brīži, gan laimīgi, bet es visu laiku tiku tīts ap pirkstu. Es to cietu − un ilgi, līdz beidzot man viņa apriebās tā, ka...

„Es aizgāju. Labi vien ir, tagad sevi neapskaužu, jo ir cita mīļākā. Es uzskatu, ka vēl ir jaunība un, kā dzied dziesmiņā: „Izmīlēsim meitas, kamēr jauni mēs!” Mīlestības var būt pat simts, bet viena būs īstā. Es vispār neuztraucos ne par ko. Kaut gan pēc dabas esmu ļoti miermīlīgs, mīlu kārtīgi pastrādāt un labi paēst. Bet par visu visvairāk mīlu smago roku. Atklāti sakot, es mīlu dzīvi un roku. Iesaku visām meitenēm, kam nav neviena drauga, draudzēties ar mūziku, vienalga, kāda tā būtu. Nekad nevajag teikt nekad!

„Mīļais Draugs, ja vari un gribi, lūdzu, publicē šo vēstuli, būšu priecīgs.

„Ivars, Vidzemē”

 

Atturoties no komentāriem, varu tikai piebilst, ka Dinas adrese ir zināma Drauga redakcijā, bet Ivars uzskatījis par drošāku palikt anonīms. Domājams, ka rudens nogalē kopā ar kārtējo mēnešraksta burtnīcu šīs vēstules nonāks lasītāju spriedumu pārbaudes ugunīs.

 

Vai tu pats atceries savus padsmitgadus?

 

Atceros gan, lai gan šobrīd šis vecums ir maniem trim bērniem. Un varbūt arī tāpēc izprotu Ivaru ar visām viņa pretrunām un visai savdabīgo darba mīlēšanu, nekur nestrādājot un nemācoties. Kā lai te neatceras Džeromu K. Džeromu: „Darbs mani valdzina. Es varu sēdēt un stundām ilgi uz to noskatīties.” Gan jau Ivaru pati dzīve piespiedīs apjaust, ka mīlēt rokmūziku un jauku mīļāko ir brīnišķīgi un tomēr krietni par maz, lai piepildītu mūžu. Nav vērts liegties, arī es padsmitgados reizēm atļāvos kādu puicisku muļķību, par ko vēlāk bija neērti. Vienīgais − es tolaik strādāju fizisku darbu un līdztekus mācījos vakara vidusskolā, jo to zināju pavisam noteikti, ka bez izglītības mana dzīve būs daudz pelēkāka un neinteresantāka.

 

Un pēdējais jautājums: vai Draugu var pasūtināt arī ārpus Latvijas?

 

Var. Gada abonementa cena ir trīsdesmit ASV dolāru. Šo summu var sūtīt tieši uz redakciju. Mūsu adrese: DRAUGS, a.k. 15, Balasta dambī 3, Rīgā LV-1081

Kanadā, 1992. g. vasarā