Baiba Bičole

– vēla vakara stunda; lietus

       un kuģa nemitīgais sauciens

                                       līcī –

            – brīdinājums citiem:

                        nenāc par tuvu?

              vai: lūdzēja balss:

                    aizskaŗ mani!

                    pieskaŗies man!

                    esi tuvumā, tuvu

                                        esi? –

– migla, bieza.

       Nakts: balta plūsma,

       sēklas noplūdums balts,

       balts piens no mātes krūtīm

                                  plūst –

Ir februāris; bet puķu veikalā

                                       šodien

          balti ceriņi ziedos

          (māņu karuselis

          stāvot uz galvas

          locekļus visus izplešot

          izplešoties kūleņojot caur sevi

          saritinoties sevī

          līganā baltu ceriņu straumē

          noreibums noreibums

          zaudējot sevi atrodot sevi

          no jauna

                 jaunu –)

– nakts, balta, migla,

  klusa kas lāso no zariem,

                  vēl kailiem,

                  un pumpuri

                    kas riešas

                      jau riešas

                           tik klusām –

– nakts, lietus, migla –

          – klusums –

            – kuģis, miglā ieslīcis,

                                   sapņo

– Tavs klusums – krāsas:

      pelēka migla pār ostu,

      košsarkana kuģa pulss,

      bojas liesmainā acs,

         krastā namu ķekars

                             tumšzils,

           briest apvārsnī plūme

                                 mēļa,

                  arvien mēļāka,

           gatavāka,

     pārsprāgst,

šļācas –

     zibens sula

       tumšzelta

            žilbinoša

(Tu man vēstuli raksti)

(satiekamies)

  pastaiga liedagā

     viļņi pelēki koka zirgi

        zirgi nekustīgi

          pelēki koka zirgi

                       (viļņi?)

(satiekamies)

  pie klosteŗa vārtiem

  ieeja slēgta   caur atslēgas caurumu

                                          pazib

     mūka tumšbrūnais ģērbs

     ap viņa vidukli virve

     atslēgu saišķis    viņa roka

                      ļengans stāds

     viņa seja?   mīkla

        atpestīšana vēl viena minama mīkla

           vēl kādas durvis

                sniegšanās   sniegšanās

(satiekamies)

  bēgot asu pēdu skrējiens

     oļi smilšgraudi kaisās

                            izbārstās

        kaijas bultas apjukušas

                                 šaujas

          uz visām debesu pusēm

          ceļoties krītot krītot ceļoties

              tas melnais spīdīgais putns

                                        naža asmens

                                            pārgriež

                                                virsmu

                                                ienirst

                                                zem viļņa

     (un es gaidu Tu gaidi

     tas neiznirst vairs)

           tilts bēg

           krasti paceļas spārnos

           un aizlido

                       projām

                 debesu bēgums

                   aiz sevis atstājot

                     vēl vienu līmeni debesu

                                           bēgot

(satiekamies)

  Uksmala sensena pilsēta

                            drupās

  mūŗu salauztās muguras

  svētnīca     tās ribas

  stabulnieka muzikāls sapnis

  pilsēta galvaskausu meklētāja

                                 paradīze

  kukaiņu paradīze

  zaļš zaļš Ēdenes dārzs

     saules degošās rokas

        degošā mute

          degošie mati

              saulrieta stundā

                liesmojošs vāks

                  pār pilsētu

                          drupās

(satiekamies)

  krītošas zvaigznes mutuļojošā deja

                                 ap mums

           metalls karstumā kūstot

                                      plūst

               plūst zaigodams zīds

                 melna samta smagnējais

                               ūdenskritums

           sadalās miesas

           dzirkstīgās lauskās

                asaru lāses kritienā

                                 sasalst

                  zemes krūtīs iedurtas

                            sudraba saktas

(satiekamies)

  mēness kāpēja pēdās

                     augšup

     augstāk un augstāk

                šūpojas kāpnes

                  ik kāpslis reibuma

                            grīļīgā

                                 deja

                  ik solis vieglāks un

                                 vieglāks

                    aug augdams mēnesnīcas

                                          žilbums

                                          spožs

(satiekamies)

  zem vulkāna

     sarkanas dzirksteles

        pelēki pelni

          melni akmeņi

              uguns raustīgā mēle

                               tumsā

                          spulgo zemes sirds

                                             zieds

1992. g. janvārī

– taka;

       smaga taka bruņukrekla;

             smalko zaru, vāro puķu

             taka, noliecas zāle; vēja

                                   uzbrukums;

             jūŗas taka, burinieks un

                                   aulaka auka;

                  dzīvs atkal

                    Ludvigs fon Bēthovens:

                      speŗ pērkonīgs akords,

                      ik noti zibeņu žilbums,

                                           kvēle –

                      – viņš purina matus: „Nē!

                         nav diezgan, nepietiek,

                         nepietiek! Nepatīk,

                                            nepatīk!”

                  – viņš paceļ roku – melna

                     zīmuļa deja – melna migla –

                                          klusums –

                                              klusums –

– taka; miglas taures taka:

       caurspīdīgs augums staigā

                             pār viļņiem –

1992. g. septembrī

Svētdiena Ņujorkā; Centrālparks;

puķes pie bukas, ormaņi, karietes,

zirgi, riteņi – riteņi –

      riteņu krinolīns

      apkārt sviedīgais aplis

      apsviedīga seja, kas

      no asfalta iznirst,

      ievirmo dejā –

          vakars; debesīs

          saulrieta sarkanā kurpe un

          mēness pakārtais pakavs.

Rita lietus nakts putekļus noskalo,

          pelēka migla Hadsonas upi sedz.

                  Vēl par agru brokastu galdu klāt.

Vēl par agru raudzīties tavās pelēki zilajās acīs.

      Pilsētas ielās basām kājām skrien cilvēks.

      Viņš bēg no sāpēm un ilgām, kas

      vēl nav saplūdušas, bet drīz būs

      vienā gabalā, drīz drīz

      kā vētraini jūŗas viļņi, aukstums

      pret siltu ievainojumu,

      kas dzīvības tukšumu vēl silda.

      Tālāk večuks pelēku cepuri gaŗām iet,

      ar spieķi mēŗa soļus.

      Ugunsgrēka trauksme skan pāri pilsētas namiem.

Vēl par agru. Par agru iziet pilsētas ielās.

Vēl par agru izmazgāt tavu zilo kreklu.

Nav par agru atvērt acis – –

          Ak, tavas zilās acis!

Nemanot gaisma dziest,

lēni, mīlīgi kā pelēks kaķēns lien pa vasaras zālaini.

Visapkārt smiekli,

draudzīgi trokšņi,

glāzes un šķīvji, kafijas krūzes,

valoda, dzīvības dziesma.

Kas nu ir?

Es momentā saprotu,

ko nozīmē cilvēks,

bet kā lai pasaka,

kad vārdi tuvojas patiesībai?

Silta elpa, rokas spiediens,

tuvums nesasniedzams.

Ne vakars,

ne ziedošs rožu lakats,

ne zvaigznes,

ne dārzs,

nekas nepaliks.

Tikai tu, mīļais cilvēk.

Norunāts.

Vienpadsmitos.

Ziedoņdārzā pie Čaka pieminekļa.

Skaidrs.

Tūkstoš mākoņu un

zilā debess.

      Es neteikšu ne vārda.

      Tūkstoš reizes es tev esmu solījusi,

      ka būšu. Ka būšu tava.

      Bet tas pašlaik nav svarīgi.

      Jūrmalas smiltis vēl kabatās čirkst.

      Visapkārt tukši soli.

      Soļi tukši skan.

Tu ļoti, ļoti uzmanīgi

liec soļus

uz virves

kas pārvilkta

ikdienas aizai.

Un tad –

pašā pēdējā brīdī

– taisni pirms krišanas –

kāds satveŗ

tavus pirkstu galus

un palīdz

paspert

tos pēdējos soļus,

kas balstās

uz vakara mākoņa

drošībā.

Šis brīdis

tikai mums abiem

līdzi nesams

kā nejauši atrasts,

jūrmalā izskalots

dzintara grauds,

ko pārdalīt nevarēja

un nepalika nevienam.

Pie viņa vēl atgriežos

atkal un atkal

savu daļu pieprasīdama,

jūŗas zaļajās aļģēs.

vēl citus dzintarus

meklēdama.

Kāpu smiltīs vējš smejas

un visu nolīdzina.

Varbūt šis brīdis

īstenībā

tikai jūŗai pieder.

Tikai jūŗai.

Klusēt es gribu

un ieslēgt

dziesmu sevī

kas guļ manī

kā medus kamenē,

kā neizkusis ledus

virs krokusu asniem.

Dziesmu,

ko dziedājām

katrs savas

pusnakts krastā

stāvēdami,

smiltis ar plaukstām

svērdami

un bērdami Greizos Ratos.

Vienmēr vainoju

plaukstošos krūmus

loga priekšā.

Vienmēr vainoju kādu:

telpai pietrūka gaismas.

Tu pašķīri

jasmīna zarus,

ziedi

tev sakrita matos,

un gaisma mums acīs.

Cik ātri

tu esi

nosirmojis.

Vai tā

Ir mana vaina?

vienaldzība – gara stingums

brīva kā šī kristalla

čaula ap Venēcijas stikla pūtēja dvašu.

Pats? pīšļi un dūmi,

                            Bet lūk,

viņa elpas veidojumam

gaismas

            vizēdamas

                           cauri staigā

Visa redzētājs, cauri laidējs

reizē trauslais un

cietais stikls

nepatur neko no

pasaulīgām lietām savā

bezlaika mūžības svētītā

sievietes veidolā –

tai formas devējs atdāvinājis

līdz ar elpu

sava gara lidojiena ekstāzi, –

viņa fantastisko iedomu

maģiskais rezultāts

nu stiprāks par laiku:

pārlaicīgs vizmo

ilgāk par mušas, par

cilvēka mūžu

Vienaldzība –gara smagums?

pats plānākais kristalls piesaista,

iesaista zemes lietās

arī sievieti no stikla,

cik viegla elpa!

cik smags visvieglākais ietērps

domai, ko cilvēks no savas iztēles

pārvērtis vielā

vienaldzība – gara stiprums.

Tāpat kā stikla sievietes

garīgā nepiedalība

                            ikdienas

                                         dzīvošanā.

Un tomēr –

to, kuŗu apbur šī neesošā sieviete –

mākslas maģiski uzradīts tēls

viscaur dzīvei pavadīs

kā mūžīgas sievietības

viņam neatpestāmu ilgu

simbols.

Nora Kalna

Sīki prieki

      kā pelēki zvirbuļu zēni,

tādi maziņi prieciņi

      lēkā mums apkārt un čiepst,

bet viņi nav bērni

      lielajam brīnuma putnam,

tam varavīkšņainajam,

      ko patiesi par prieku sauc.

Parasti, piezemēti...

      Uzlasa pelēkus mirkļus –

bez prieka jau nevar!

Taču – sīkie prieki

      ir un paliek zvirbuļu perējums,

sīkie prieki

       nekad neizaugs lieli.

Tulki, dzejnieki, kaligrāfi –

burtu dailei te dievišķa loma;

zīmju lokanais, smalkais vijums

ne uzšķiļ,

bet uzglezno domu.

Man patīk, kā arābi raksta –

ne kā mēs, bet uz otru pusi.

Man patīk, kā arābi lasa –

ne kā mēs, bet no otras puses.

Tā, no labās uz kreiso malu,

pa burtam vien uzņemot sevī.

– Tam ir dziļa jēga, – man saka.

– Nezini? Pateikšu priekšā:

Jūs nākat no grāmatas ārā,

bet mēs ejam grāmatā Iekšā.

Nāk pretī smiltis – akmens bērni,

Sīc smalkā smilšu valodā.

Starp šogadējiem arī pērnie,

Uz skropstām kāpj,

Uz palodām.

Viens smilšu grauds

Starp tūkstoš citiem...

Bet smiltis

Smilšu vējos dzied!

Ar ziedu sēklām roku rokā

Šai zemei pāri smiltis iet.

Viens plaukstām ņem,

Cits sakņu bārkstīm,

Bet soļi savērpj putenī.

Nāk smejot smiltis –

Akmens bērni –

Un atpakaļ grib.

Akmenī.