Aija Janelsiņa-Priedīte

KAS MŪŽAM ČĪKSTOT KAROJIS, TO BRĪVI PESTĪT VARAM

RAIŅA SPĪDOLA − FAUSTA ATBALSS?

 

Mani vienmēr ir saistījuši ceļojošie motīvi, to individuālie iztulkojumi. Kā kāds reāls un pavisam necils notikums, pateicoties rakstnieka fantāzijai, var izveidoties par saistošu stāstu, romānu vai pat romānu ciklu. Ne tikai dažādu motīvu metamorfozes, bet arī kāda noteikta tēla individuālie iztulkojumi ir piesaistījuši manu interesi. Pārveidojot literatūrā jau pazīstamus tēlus, katrs autors pieliek kaut ko no sevis un sava pasaules kultūras konteksta. Jau ilgāku laiku mani nodarbina Lāčplēša motīvu dažādie iztulkojumi. Šoreiz apstāšos pie viena tēla, proti, Spīdalas-Spīdolas.

Lai īsti varētu izsekot Raiņa Spīdolas tēlam, palūkosimies mazliet šī tēla prototipā Pumpura Spīdalā. Salīdzinot Pumpura Spīdalu ar Raiņa Spīdolu, parādās tik krasas atšķirības, ka jāsāk domāt, vai tās ir tikai divu autoru individuālie iztulkojumi. Zinot, ka Rainis neilgu laiku pirms Uguns un nakts sarakstīšanas daudz laika, domu un enerģijas ieguldījis Gētes Fausta tulkošanā, man, pārlasot šos darbus, neviļus aizvien biežāk paceļas jautājums, vai Raiņa Spīdola nav tāla, latviska Fausta atbalss.

Šajā apcerē esmu tikai aplūkojusi pašus tekstus, nepārbaudot Raiņa piezīmes un dienasgrāmatas, bet, neskatoties uz to, Raiņa Uguns un nakts un viņa „Fausta” tulkojuma teksti manuprāt vairākkārt sasaucas.

Pumpura epā Spīdalas loma ir ļoti skaidri ieskicēta. Viņa ir ārkārtīgi skaista, dedzīgās acis pie viena pievelk un atbaida. Tieši viņas acu nedefinējamais izteiksmīgums liek nojaust, ka viņai varbūt ir sakari ar kādu citu pasauli, ko tūdaļ arī viņas tēvs, Aizkrauklis, apstiprina, izsakot savas aizdomas, ka Spīdalas rotas iegūtas nelikumīgi, proti, ka Spīdalas vecā kūma, šo rotu dāvinātāja, sev turot mantu pūķi. Lāčplēša tikšanās ar Spīdalu stāv jau skaidrā raganas zīmē, pie kam šeit saplūst divi dažādi raganas jēdzieni. No vienas puses Spīdala šeit tiek attēlota kā folklorā un romantiskā literatūrā plaši pazīstama vilinoša sievietiska būtne, aiz kuŗas īstenībā slēpjas kādas citas pasaules radījums. Pumpurs saka:

Spīdala smaidot apgriezās apkārt
Glodenes gaitā, ātri un viegli... (L 159)

No otras puses šeit ļoti izteiksmīgi attēlota nepieredzējuša jaunekļa pirmā sastapšanās ar erotiku. Lāčplēsim, ieraugot Spīdalu, „kļūdījās vārdi” (L 159), „meitenes dīvaini lunkanā daba jaunekli tīri mulsināt sāka” (L 159) utt. Bet tā kā erotika pēc tā laika sabiedriskajām normām nevarēja piesaistīt tiklu jaunekli, kur nu vēl topošo varoni Lāčplēsi, tad, protams, erotiskā Spīdala bija jāieceļ raganu kārtā, šādi atbrīvojot Lāčplēsi no erotiskām vēlmēm. Tālākais saturs rāda, ka lasītājs nav maldījies; tiklajā jauneklī Lāčplēsī šādas erotiskas jūtas var izsaukt tikai īsta ragana.

Pumpura Spīdalai Lāčplēsis patīk. Viņas mīlestība pārvēršas naidā tikai tad, kad viņa uzzina, ka Lāčplēsis piedalījies raganu un velnu naktsdzīrēs Velna bedrē (L167) Tātad viņš ir bijis liecinieks un uzzinājis pirmkārt, ka viņa patiesi ir ragana, un otrkārt, ka viņa tiekas ar nelabajiem. Šis apstāklis vieno Spīdalu un Kangaru, jo abi divi nevēlas, ka kāds uzzinātu viņu sakarus ar apakšzemes spēkiem. Kangara un Spīdalas tikšanās brīžos Pumpurs tēlo Spīdalu (L 176-177) kā vāju sievieti; abi ar Kangaru viņi ir nespēcīgi pret Pērkona varu. Negatīvā nozīmē Spīdalas sakari ar čūsku dzimumu tiek atkal uzsvērti, kad Lāčplēsis cīnās Burtnieku pilī − „pie loga glūnēja kāda ūdens čūska − tai bija Spīdalas zvērotās acis!” (L 183)

Spīdalas naids pret Lāčplēsi kāpinās. Jodiskā priekā Spīdala skatās pakaļ Lāčplēsim (L 195), kad viņš, satriekts par Laimdotas un Kokneša šķietamo nodevību, dodas atpakaļ uz Lielvārdi. Spīdalas pārvēršanās no ļaundares labā nav personības augšanas vai attīstības process, bet notiek kā ar burvja nūjiņas pieskārienu. Apburtā kuplā ābele pārvēršas par skaisto Spīdalu, kas, solīdamās kā mazs bērns vairs nedarīt nedarbus (L 226), lūdz Lāčplēsi, lai sargā viņas dzīvību. Lāčplēsis kā vācu bruņinieku teiku varonis „kas ar milžiem, jodiem kāvās, negribēja maitāt sievišķu” (L 226), izrāda savu augstsirdību, dāvinādams Spīdalai dzīvību. Spīdala nu atklāj Lāčplēsim tumšo spēku cīņu pret viņu un nobeidz savu sakāmo ar „Lāčplēsi, tu esi uzvarējis!” (L 227) Bet jau nākamajā teikumā Spīdala atklāj Lāčplēsim, ka viņš ir bijis Pērkona un dievu aizsardzībā −

Pērkons, dievi tevi sargājuši
Ir pret visiem jodiem, ļaundariem. (L 227)

Tātad cīņa bijusi nevis starp diviem indivīdiem, bet gan starp divām pasaulēm − labo un ļauno. Spīdala pati, izrādās, ir kalpojusi ļaunajam tikai tādēļ, ka ar savām asinīm parakstījusi derību ar velnu. (L 227-228)

Spīdala ir kļuvusi laba, Laimdotas līdzgaitniece. Kā laimes kronis visam, Koknesis viņu bildina ar cēlajiem vārdiem:

Zinu ar, ka varu ļoti cienīt
To, kas krīt un atkal uzceļas −
Tas gan stāvēs stingrāki uz kājām
Nekā tas, kas vēl nav pakritis. (L 232)

Ar Spīdalas pārveidošanos un pilsonisko normu pieņemšanu, ieiešanu laulības ostā ar Koknesi, viņas gaitas Pumpura epā beidzas. Lāčplēsis krīt, Laimdota nomirst, par Spīdalu ne vārda.

Pumpura epā Spīdala īstenībā ir klasisks sievietes pakļautības apraksts. Viss, kas atrodas ārpus pieņemtām sabiedriskām normām, ir ļauns un slikts, ko ar fantāzijas palīdzību var izpušķot līdz bezgalībai, un kas, protams, saistāms ar pašu nelabo.

Ko dara Rainis, iestrādādams Pumpura varoņa epu savā operas libretā Uguns un nakts? Kā jau īsts skatuves mākslinieks viņš liek skatuviskiem efektiem sprakšķēt, bet viņš arī dod visam epam citu gaitu, galvenais piešķirot saviem tēliem citas dimensijas, pirmkārt Spīdalai. Rainis iepazīstina lasītājus ar savu netveŗamo Spīdolu, kas sevī apvieno ne tikai žilbinošu skaistumu, bet arī tādas gara dimensijas, ka, par spīti savai sadarbībai ar tumsas pasauli, viņa tomēr spēj noraidīt melnā bruņinieka uzaicinājumu pildīt likteņa nolemtību:

Es pati sevim uzdevums, / Man cita nav. (R 30)

Es pati vien sev vēlētāja. (R 35)

Es esmu brīva un pati sev.
Tu kalpo pats un kalpot liec,
Tu manim rieb! (R 35)

Spīdola jau pašā sākumā pretojas viņai nosacītajam liktenim − apturēt Lāčplēša cīņu pret tumsu. Notiek neparedzētais, Spīdola iemīl Lāčplēsi, viņa grib to iesaistīt savā liesmainā ideju pasaulē, bet liktenis liek šķēršļus. Lāčplēsi ievadot sapņu pasaulē, Spīdola pati nejauši piesauc Laimu, šādi uz mirkli pārraujot savu ietekmi, Lāčplēsi atstājot likteņa varā. Spīdolas izsauktās vīzijas tagad nerāda Spīdolu, bet likteņa nolemtību. Lāčplēsis ilgojas pēc miera, pēc Laimdotas (R 44-45). Spīdola meklē sev līdzīgu līdzgaitnieku, kas ar mieru pretoties pat liktenim. Bet viņai tūlīt nākas vilties, jo Lāčplēsis nav brīvs, viņš ir saistīts ar likteņnolemtību. Vīlusies Spīdola saka:

Ak, − sūtīts arī tu! Ne pats tu ej? (R 43)

Savā jūtu, mīlestības uzplūdumā Spīdola nemaz nemana, ka, atturot Lāčplēsi no cīņas pret tumsības spēkiem, viņa negribot pilda melnā bruņinieka uzdevumu un seko likteņa gaitai. Tikai Lāčplēša norādījums, ka viņš Pērkona sūtīts, liek Spīdolai atkal apzināties savu es un atbildēt:

Es esmu es, es pati nāku,
Es pati aizeju, es nezinu kurp, −
kurp tīk −
Es spīdu pati iz savas gaismas,
Es Spīdola, Uguns mans tēvs. (R 46-47)

Bet Lāčplēsis pastāv uz to, ka viņš ir sūtīts cīņā, un Spīdolas palīdzību noraida, lielīdamies, ka viņam spēka gana, pateicoties savām lāča ausīm. Ar to, ka Lāčplēsis nespēj pārraut likteņa nolemtību, viņš visu turpmāko lugas gaitu nodod likteņa varā un Spīdolu sev iegūst par niknāko pretinieci. Viņas nonievātā mīlestība pārvēršas skaudrā naidā.

Kamēr Pumpura Spīdala un Kangars ir uz viena līmeņa, divi primitīvi ļaundari, Raiņa Spīdola stāv pāri Kangaram un saistās ar tumsības gariem tikai savā nevaldāmā atriebības kārē. Šī atriebības kāre Spīdolā izraisa visprimitīvākās jūtas, bezgalīgas dusmas; viņa ir gatava otru pazemot visnežēlīgākā veidā. Viņa vairs nevalda pati pār sevi, nav vairs lepnā Spīdola, kas pati dod sev uzdevumus, pati sev vēlētāja, tagad viņu dzen liesmojošs jūtu mudžeklis. Bet starp kāres un jūtu uzliesmojumiem parādās Spīdolas gara izaugsme, viņas gara dzīves plašums. Viņa atklāj, ka ienīstā Laimdota ir daļa no viņas pašas, tā daļa, kas apmierinās ar sasniegto mērķi.

Jau ieskanās Fausta vadmotīva stīga, kad Spīdola saka par Laimdotu:

− Es viņu mīlu kā daļu no sevis: −
Bet sniegusi mērķi tā plok. (R 123)

Mefistofels Faustam saka:

Bet atnāks laiks, kad beigsi tālāk dzīties
Un mīļā mierā baudīt gribēsi. (F 62)

Spīdola jūt, ka, ja kādam ir dotas lielas spējas, tam jāpaceļas pāri savam liktenim, ikdienas rutīnai, mietpilsoniskam mieram. Spīdola Lāčplēsim zīmīgi saka:

No miera sargies!
Bez manis tu noslīksi mierā
Un nesasniegsi ne sava mērķa. (R124)

Un kā skan Fausta un Mefistofeļa līgums?

Fausts:

Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,
Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!
Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,
Ka es pats sevim iepatiktos,
Ja miesas baudījums man garu veiktu:
Lai tā man diena pēdējā!
Tā derēsim!

Mefistofels:

Nu topp!

Fausts:

Lai notiek tā.
Ja es uz acumirkļa teiktu:
Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!
Tad vari mani saitēs siet,
Tad labprāt gribu bojā iet!
Lai atskan drūmi nāves zvanis.
Tad diezgan tu man kalpojis,
Lai rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,
Man mūža cēliens pagājis!

Mefistofels:

Tik labi apdomā, velns visa iegādājās.

Fausts:

Uz to tev arī pilna vaļa.
Ne vieglprātīgi derēt ielaidos:
Ja rimstu, tad par kalpu nododos,
Vai tev, vai citam, − kāda man tur daļa. (F 62)

Spīdolas jūtu uzvirmojumiem pa vidu iedzirkstas viņas garīgums − mainīšanās uz augšu. Pārdzīvojot savu atraidītās mīlestības jūtu rūgtumu, Spīdolā aizvien biežāk pazib sevis savaldīšana. Spīdola sāk savaldīt jūtās izšķiesto enerģiju, lai to ieguldītu radoši:

Mainīgā, mainies uz skaidrību! (R 126)

Aizvien skaidrāk Spīdolas rīcībā skan Gētes eņģeļu koris:

Šis garu sfēras loceklis
Ir atrauts jaunam garam:
„Kas mūžam čīkstot kaŗojis,
To brīvi pestīt varam.” (F 436)

Šeit tomēr nepieciešama maza piebilde. Rainim nav izdevies pārtulkot Gētes gara graudu koncentrētību:

Wer immer strebend sich bemüht,
Den können wir erlösen.  (G 359)

Bet laikam Rainis pats to jutis, jo tieši šīm rindām devis paskaidrojumu komentāros, kas izkristalizē Gētes domu:

Kas aizvien garīgi cenšas attīstīties uz pilnību še zemes virsū, tas pats caur savu spēku tiek glābts. (F 477)

Spīdola paliek pusteikumā, solīdama Lāčplēsim:

Aizmigt mūžīgā nemaņā,
Noslīkt visuma skaistumā − (R 144)

ko Lāčplēsis tulko kā

Dusēt un rimt,
Mūžīgā nemaņā grimt −
Es nāku, parādies, Spīdola! (R 145)

Kad laimīga, brīva būs Latvija,
Tad mana gaita būs izbeigta.
Pēc Latvijas − Laimdotas ilgas spiež. (R 146)

Rast mieru, rimt, iegrimt Kangara draudā „ar ikdienību tos gribu sist” (R 136) ir tās pašas briesmas, kas apdraud Faustu − izjust mirkļa apmierinātību, iegūt sajūtu, ka viss ir sasniegts. Tas ir arī Raiņa melnā bruņinieka drauds Uguns un nakts sākumā, atrast laimi statiskā skaistumā.

Sarunā starp Lāčplēsi, Spīdolu un Kangaru nāves salā izkristalizējas katra pozīcija. Spīdola saprot, ka Lāčplēsis nespēj viņai sekot, un arī pats Lāčplēsis saprot, ka aiz Spīdolas vilinošā skaistuma slēpjas kas vairāk. Spīdola zina, ka liktenis Lāčplēsi pieveiks, bet savā mīlestībā ir ar mieru censties Lāčplēsi sargāt un vadīt, lauzt likteņa pavedienu, bet Lāčplēsis to nespēj. Spīdolas un Lāčplēša sarunā atkal parādās Fausta motīvs; tumšie gari var uzvarēt tad, kad Lāčplēsis atrod mieru: (R 190)

Es, Spīdola, mošķus izskaudu,
Viss panākts, ko vēl tu gribētu?
Šo mieru slēgt pēdējs mans uzdevums,
Viss piepildīts, dusa, − kas atliek mums? (R 197)

Bet Spīdola saprot, ka tad tumsa − Mefistofels − pārņem varu un atbild:

Ā, ai! Kā nāvi tev dusu būs bēgt!
Ne dusēt tev būs, ne mieru slēgt! (R 197)

Šeit vairs nerunā ragana − Spīdola − bet sieviete, kas smeļ sevī spēkus un gudrību no netveramām sfērām, spēkus un gudrību, ko apkārtne, arī Lāčplēsis, nesaprot.

Tajā brīdī, kad Lāčplēsis grib mesties pie miera, liktenis viņu panāk, viņš iekrīt uz Kangara primitīvajiem glaimiem un melnā bruņinieka puicisko izaicinājumu. Spīdola skaidri pasaka, ka „Liktens varu es laužu, ja pārvēršu Lāčplēša garu.” (R 214) Bet Lāčplēsis ir stūrgalvīgs lācis, kas seko folkloras likteņa nosacītībai, mainīgā Spīdola viņu nespēj sasniegt. Vēl Spīdola mēģina Lāčplēsi iespaidot, ka viņam jāmainās uz augšu, ka ne muskuļu spēks, bet gara spēks it tas svarīgākais. Bet Lāčplēsis tic savam liktenim un nespēj sekot Spīdolas maiņām uz augšu. Spīdola vēl izmisīgi aicina:

Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi! (R 216)

Lāčplēsis vēl nav izaudzis, lai pārspētu savu likteni. Viņā mājo tikai primitīvs spēks, liktenis viņu pieveic, un viņš krīt.

Pumpuram ir izdevies radīt folkloras gara epu. Rainis to ir pārveidojis par domu izaicinājumu. Raiņa Spīdola nav Pumpura mietpilsonībā iekļautā Spīdala. Raiņa Spīdola nav ne statiski ļauna, ne statiski laba; viņa tāpat kā Fausts izcīna savu individuālo cīņu ar velnu, viņa visu laiku mainās, mainās uz augšu. Aizvien skaļāk Raiņa libretā skan Fausta eņģeļu dziesma: kas aizvien garīgi cenšas attīstīties uz pilnību še zemes virsū, tas pats caur savu spēku tiek glābts (F 477), kas ar Raiņa vārdiem Spīdolas mutē skan šādi:

Vēl cīņa nav galā un nebeigsies,
Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies. (R 222)

 

 

 

Norādes

Citāti izrakstīti pēc šādiem izdevumiem:

(L) A. Pumpurs, Lāčplēsis. Rīgā, 1988.

(R) J. Rainis, Uguns un nakts. Stuttgart, 1946.

(F) J. Rainis, Kopoti raksti, 16. sējums. Rigā, 1982.

(G) Goethes Faust, zweiter Teil. Hamburg, 1952.