Jaunā Gaita nr. 190, decembris 1992

 

 

DIVI FRAGMENTI NO VISVALŽA LĀMA ROMĀNA KURBADS

(252.-255. lp)

Vieta bija itin jauka, padziļā gravā burzguļodama līkumoja straujā upe, pelēko sētu pušķoja kuplas liepas. Kurbads atstāja ērzeli pie upes dzerot, pats ieiedams sētā un skaļā balsī sveicinādams tās iemītniekus. Bija gan tikai sīkie - varbūt trīsgadīgs puišelis kūņojās pa pagalma mauru, un nosmulētā linu kreklā ģērbta sešgadīga meitene vāķa apmēram gadu vecu, grozā ieguldītu gluži pliku puiku. Labdienu atņēma vienīgi meitene un bailīgi noskatīja lielo, bruņoto vīru.

- Kur māte ar tēti? - Kurbads vaicāja, un mazā auklīte noskaitīja gluži kā no galvas iemācītus pātarus:

- Māte ar tēti pļauj rudzus, abi vecākie brāļi un vecākā māsa muižas klaušās, māsa Jūlija mācītājmuižā, māsa Grieze gana govis, Pieterītis pie cūkām, es saimniekoju pa mājām.

- Tad nu gan esat pulks bērnu un tu dūšīga saimniece, - Kurbads uzslavēja meiteni. - Bet kur jūsējā rudzu druva?

- Tur, aiz rijas, - mazā pastiepa pirkstiņu, un Kurbads devās norādītajā virzienā. Kā tad - aiz rijas pakalna saimnieks ar saimnieci svīda druvā, kas neizskatījās neko kupla, tomēr prasīja darbu.

Saimnieki nestrādāja vieni - ganīte Grieze, piegriezusi gosniņas pie alkšņu pudura, cītīgi sēja tēva un mātes sapļautus kūļus. Meitēnam nebija viegli - ik pa brīdim nācās rīdīt kranci uz blēdīgajām aitām, kas, manīdamas ganītes prombūtni, zagās blēņās, ik pa brīdim māte strupi uzsauca: - Kusties veicīgāk! Vai man pašai nāksies siet? - Bērns ņēmās aizelsies aso stiebru asiņaini sašvīkātiem roku dilbiem, pat vaidziņā redzami savainojumi, acīs asaras. Tēvs tikai vicināja vienroci - ne galvu nepaceldams. Vēl prāvs gabals pļaujams.

- Labdien! Dievspalīdz! - Kurbads uzsauca.

- Paldies, lielskungs, paldies! - atsaucās vienīgi māte. Tēvs kaut ko norūca, meitēns noskatīja Kurbadu ar atplestu muti, taču rociņas nepārstāja kustēties.

- Redzu, ka esat darbā dikti aizņemti, - Kurbads īsi noteica, nojoza ieročus, izņēma saimniecei no rokām vienroci un grābekli, lai viņas vietā stātos vālā. Gaužām samulsusi, pļāvēja neko neiebilda pret šādu izrīkošanos, bet drīzumā, redzēdama, cik veicīgi svešais bruņinieks veļ kūli pēc kūļa, steidzās tos sajostot. Uzmanīgs kļuva arī saimnieks - Kurbads dzina savu riežu uz priekšu neredzētā ātrumā, tā, ka saimniekam nācās kopties nost no ceļa. Nudien, šim nez no kurienes uzradušamies svešiniekam darbs tā šķirās, ka likās - druva pati no sevis nopļaujas. Bruņots vīrs ... noliek bruņas pie malas un ķeras pie prastā bauru darba! Taču dzīve saimniekam bija mācījusi lietišķību, ilgi viņš nebolīja acis, bet, tāpat kā sieva, pasāka siet kūļus, pēcāk sasliet status. Izraugot vietu kādam statam, saimnieks gribēja pacelt sānus Kurbada zobenu, bet ar lielāko piepūli spēja to tik tikko pakustināt! Nudien! Vai tas nebija kāds dievu dēls - ar tādu spēku un brīnumainu izmaņu darbā?

... Un druva, ko saimnieks cerējis pieveikt labi ja līdz tumsai, tika sakopta, saulei vēl gabalā esot.

Saimnieks sacīja:

- Paldies tev, diženo karavīr! Teic - vai svešzemnieku dievs vai mūsu dievi tevi sūtījuši talkā?

- Un kā spried tu pats? - Kurbads apvaicājās.

- Svešzemnieki gana galvo savu dievu par mīlestības un žēlsirdības dievu, bet līdz šim nekādus labus darbus no viņa sludinātājiem neesmu pieredzējis, - saimnieks atbildēja. - Taču arī mūsu tēvu dievi vaira nerāda savu spēku, itin kā būtu pametuši šo zemi un ļaudis.

Kurbads: - Mūsu tauta saka: "Palīdzi pats sev, tad ari Dievs palīdzēs."

 

*

 

(127.-128. lp)

Tautvida stāstītais cēlis Kurbada dvēselē nemieru. Kurp doties, pie kā tverties nākotnē? Kāds ir viņa uzdevums? Ne vien rītdienai, bet visai dzīvei? Tas vīrišķīgi skaistais varonis, kas sadega uz sārta svētbirzī, - varbūt tas mācētu pasacīt kaut ko tādu, kas visu ķēves dēla domāšanu ievirzītu pareizā gultnē. Bet Jaunuta dēla Vaributa, kas bija izklaiņojis tālas zemes, ieskatījies daudzu tautu gudrībās, vairs nebija. Bajārs Tautvids nespēja kritušo varoni aizvietot, tik vien jūsmot par nu jau izdzisušā prāta gaišumu.

Pašam iet Vaributa pēdās, doties pasaulē, maisīties starp ļaudīm - gudriem, ne visai gudriem, pārgudriem, lai, kā bite no ziedputekšņiem savāķ medu, sakrātu viszinību savas dvēseles sūnās?

Nakts vēl pagaiša, garākā diena gan jau aizvadīta.

Nāk rudentiņis, būs barga ziema ...

Klusītiņām Kurbads pieslējās sēdus cisās un raudzījās laukā pa sienas lūku. Zemie pils-sētas nameļi, kas glaudās pie vaļņa pakājes žoga, un tālāk mitrā pļava, no tās cēlās miglas vāli, tie smagnējiem guldzieniem vēlās pāri namu jumtiem, skalojās ap žogu, kāpa augšup pa nogāzi, šķita, zeme smagi elso pretī spirgtajam pūtienam, kas lido no debešiem, no tuvīnās svētbirzs galotnēm.

Sīca kāds ods.

Kaut kur pavīdēja lāpu gaisma, sasaucās sargi. Kernave dusēja, atpūtās no dienas darba, kamēr tās uzticamie dēli stāv brīvības sardzē. Laimīgā pilsēta - tā var ticēt savu senču gudrībai, pati lemt savus likteņus, ar saviem sviedriem aprasot savus līdumus un ēst maizi, kas nav aplikta ar nodevām svešu kungu labad.

Tēvu zeme, tēvu ticējumi, dzimtā valoda, brīvība, miers - nekad ar tādu svētu sajūsmu šie vārdi nebija skanējuši Kurbada apziņā. Te tas ir, lai arī iebrucēju mūždien apdraudēts, tomēr pastāv, drosmīgu vīru ieroču sargāts.