Osvalds Liepa

IEPAZĪŠANĀS

Fragments no romāna Tālie viesi.

 

[Osvalda Liepas romāns Tālie viesi ir sarakstīts 1986. gadā, bet nav publicēts. Autors to pārveidojis arī kā lugu, un tā aizvesta uz Latviju. Red.]

 

 

Grupas ekskursija Rīgā Visvarim sākumā bija likusies gaŗlaicīga. Viņus bija vadājuši pa vecpilsētu kā skolniekus, rādījuši visādas vēsturiskas, aizvēsturiskas un jaunvēsturiskas vietas, stāstījuši par notikumiem, kas nevienu neinteresēja un, protams, cildinājuši savus sociālistiskos sasniegumus. Ap grupu bija ņēmušies veseli trīs pavadoņi: vīrietis un sieviete, savstarpēji mainīdamies, un kāda jauna iesācēja − laikam, tiem piedalīta pārbaudei.

Kamēr vīrietis bija centies visiem iztapt, bieži aizņemdamies pa cigaretei, sieviete visus noturēt ierindā pārskatāmības un pieklājības robežās, bieži izlīdzēdamās gan ar bardzību, gan augstprātīgu klusēšanu − iemācīto informācijas un propagandas pantiņu skaitītāja, galvenokārt, bija bijusi jauniņā. Puiši un meitas no Amerikas tomēr arī tajā nebija daudz klausījušies − vairāk tikai skatījušies ... Ieskaitot viņu. Skatīties nebija bijis aizliegts. Šo to bija arī jautājuši, daži ne visai kautrīgi... Piemēram − par sociālistisko zeķu gaŗumu un to valkāšanas instrukcijām. Arī jautāt nebija bijis aizliegts. Meitene reizēm bija sarkusi, reizēm bālējusi... Sevišķi, kad nebija zinājusi, ko atbildēt, vai kad nebija uzdrošinājusies ... Tad palīgā bija steigušies vecākais vai vecākā, un meitene bija vēl vairāk sarkusi, vēl vairāk bālējusi − kā kuŗu reizi ... Divdomību kaŗā tomēr nebija ielaidusies.

Protams, arī viņi nebija bijuši mežoņi: pārbaudi izturējusi vai nē − kad nav, lai nav kazai piena!... Šo tautisko izteicienu kāds bija noķēris turpat Rīgā, tas bija pielipis, un pēcāk skandinājuši visi, vietā un nevietā. Vairāk gan, laikam, nevietā ... Bija taču braukuši apgūt valodu, tikumus...

Kādurīt, īsi pirms dienas gaitu sākuma, sarkusī un bālējusī meitene, svaigu seju, bez lūpu un acu krāsas, bez mākslīgām cirtām matos − agrāk to nebija ievērojis − pārsteidzošā kārtā bija viņu uzrunājusi: „Atvainojiet!”

„Pats par sevi saprotams!” bija mēģinājis būt atturīgi daiļrunīgs.

„Jums rets uzvārds − Mežavīrs − vai nē?”

„Jā...” bija atbildējis stiepti, pētīgi. „Es no lielajiem Kanādas mežiem...”

„Vai tas − Jūsu īstais?”

− Watch out!... Pratināšana! − bija iešāvies prātā. „Cita man nav.”

„Vai Jums ir radinieks vai radinieki ar?”

„Man ir un man nav ...” nebija ļāvis izrunāt līdz galam. „Kā kuŗā vietā...”

„Kas arī saucas?...”

„Jā... Tie saucas, sasaucas...”

„Par Mežavīriem?”

„Par mežavīriem, mežasievām...”

Jums, protams, ir arī māte?” meitene bija neatlaidīgi turpinājusi.

„Ir, bet...” viņš tik pat neatlaidīgi bija vairījies. „Tā nesaucas Mežasieva.”

„Nesaucas?... Kāpēc?”

„Tāpēc, ka viņas vīrs ir Mežavīrs.”

„Skan loģiski − vai nē?” meitene bija smaidījusi.

„Loģiski, varbūt, nē ... Bet skan latviski!” viņš bija palielījies.

„Pareizi!” meitene bija apstiprinājusi, joprojām smaidīdama. „Piedodiet, ka Jūs tā izjautāju − man lika!...”

„Saprotu, Jums lika... Un, kad liek − jāklausa, vai nē?” bija saņēmies.

„Ne vienmēr...”

„Pareizi − ne vienmēr!”

„Jocīgi ...” meitene bija izskatījusies gandrīz jautra.

„Jocīgi ... Bet ar Jums − katrā laikā” viņš bija mēģinājis pārņemt iniciatīvu. „Atļausiet − brokastis?...”

„Brokastis esmu jau paēdusi... Mājās.”

„Vakarā?...”

„Vakarā būs vakars ...” viņas balsī bija ieskanējusies nepacietība. „Kāds Jūsu tēva vārds?”

„Tēva? ...” bija licis roku uz sirds. „Nezinu − nudien, nezinu. Vai Jums nepietiek ar manu?”

„Šoreiz nepietiek!” nepacietība bija ieskanējusies stiprāk.

„Bet citreiz − ja varētu pietikt ... Mans vārds ir Visvaris.”

„Es zinu...”

„Es runāju nopietni. Bet nezinu Jūsējo!”

„Jūs zināt: Kalve...”

„Tā mums jau pirmajā dienā...”

„Tā pirmajā, tā otrajā, tā tagad ... Mēs nestrādājam zem sveša vārda.”

„Es sāku ticēt, ka...”

„Kam?”

„Ka Jums var ticēt.”

„Neticīgais!... Vai Amerikā visi tādi?”

„Nn−ē ... Ne visi... Bet ir daudz lētticīgo.”

„Jūs tāds neesat − es redzu. Bet man nepatiktu, ka mūs ...” viņa bija sarosījusies.

„Ka mūs − ko?’

„Sāktu novērot...”

„Kas?”

„Ir acis...”

„Ir acis un acis ... Jūsējās visu laiku ...”

„Visu laiku − ko?”

„Visu un neko... Tāpat ir saraksti un saraksti... Ar visu tēvu vārdiem.”

„Tos man nav atļauts pētīt.” Meitenes balss tad bija kļuvusi pavisam klusa − skats tomēr turpinājis būt neatlaidīgs. „Jau teicu − man lika...”

„Kas lika?”

„Kāda ...” viņa bija vilcinājusies.

„Kāda no Jūsu priekšniecībām?”

„Nē ... Jā: kāda mana priekšniecība, kas pirms manis...”

„Jau pirms Jums?...”

„Jā: bijusi mežasieva, bet saukusies Mežavīra kundze...”

Viņš, laikam, bija palicis ar vaļēju muti, jo dzirdējis iesmiešanos. Pēc tam, droši vien, bija pagājis labs brīdis, kamēr saklausījis sevi sakām, vairāk instinktīvi, nekā apzinīgi: „Paziņojiet, lūdzu, ka vēlētos iepazīties...”

„Iepazīties? Labi. Paziņošu.”

„Un lieciet saprast un saprotiet pati, ka tāpēc man vispirms jāiepazīstas ar Jums!”

„Ar mani? ... Te es esmu!”

„Privāti! ... Patiesībā man gribētos, lai Jūs, man par sodu, mani mazliet paceltu aiz ausīm un parādītu man Rīgu...”

„Es Jums katru dienu rādu Rīgu ...”

„Ne to, ko vēlos redzēt.”

„Rādīt citu būtu pret maniem darba noteikumiem. Un atskaitot, ka šī priekšniecība, kā to saucat, ir mana...” − nebija pateikusi līdz galam. „Man citādi ar Jūsu uzvārdu un tēva vārdu nav nekāda sakara...”

„Too bad!” viņš atkal bija kļuvis piesardzīgs.

„No manis varētu pieprasīt ziņojumu. Un meklēšanās sarakstos bez atļaujas man varētu maksāt vietu.”

„Tad tas būtu drūmi, pavisam drūmi...” viņš atkal bija pārgājis uz latviešu valodu, kaut − nebūdams drošs, ka atradis pareizos vārdus.

„Paldies!” pēkšņi viņa bija apsviedusies un aizgājusi, acis mirkšķinādama. Kā mājās, ceļojumam gatavojoties, bija brīdinājuši: iemācīti mirkšķinādama ... Bet, varbūt − vienkārši nodomādama: ka nav − lai nav kazai piena!...

Tās dienas izbraukums bija bijis uz Siguldu. Meitene bija stāstījusi par Gaujas tilta uzspridzināšanu kaŗa laikā, par tā atjaunošanu, par Gūtmaņa alu, teikām ap to un par Raini... Lugu Mīla stiprāka par nāvi nebija lasījis, šo to no pārējā zinājis ... Vēsture katrai varai sava. Bija paticis klausīties balsī... Bet nebija pat paskatījusies uz viņu, kontrastā uzkrītoši droši izturēdamās pret pārējiem ekskursantiem...

Visi viņi bija peldējušies Gaujā, kad uz tādiem kā steķiem, kā tramplīna bija parādījies lēcējas stāvs.

„Solitary Charley’s Angel!” Maiks, kam līdz pašam sava, kas latviski nerunāja, bija izsaucies. „Watch the Soviet style!”

Apmetis gaisā kūleni, stāvs bez trokšņa bija ieslīdējis ūdenī. Mirkli vēlāk viņam blakus bija iznirusi vecā plastikas kapucē ievīstīta galva: „Tēva vārds saskan...”

„Vakarā?” viņš bija steidzies izmantot gadījumu.

„Ar busu no autoostas, astoņos.” Galva atkal bija pazudusi zem ūdens.

„Hey − she’s human! ... „ tas pats Maiks bija ierunājies viņam blakus un gaŗiem vēzieniem aizpeldējis uz tramplīna pusi.

Bet kapuce bija parādījusies otrā krastā, blakus vecākajai pavadonei.