KASANDRAS BALSS

Senos laikos cilvēki, iedami strādāt raktuvēs, nesuši līdz putniņu būrītī. Ja putniņš pamiris, tad arī cilvēkiem laiks glābties. Mākslinieki cilvēku starpā ir šādi putniņi, kas pirmie uztveŗ pārmaiņas un tās pavēsta pārējiem. Bet pavēstīt kaut ko kļūst arvien sarežģītāk, un tas izdodas tikai nedaudziem. To starpā ir Baņuta Rubess, un es ļoti lūdzu viņas vārda rakstību nemainīt šī raksta ietvaros, neskatoties uz latviešu pareizrakstības normām, jo tā vārds parādās Theatre Passe Muraille (Toronto) programmā, viņas sarakstītās un iestudētās lugas Head in a Bag (Galva maisā) izrādei. Sakarā ar izrādi bija arī plašas intervijas laikrakstā The Toronto Star, izdevumā EYE un Kanādas radio, apcerot viņas darbu, saistot latviešu, kanādiešu un feministu teātri.

Lugas racionālo, vārdos aprakstāmo daļu veido vēsturisks notikums, ko uzskata par aukstā kaŗa sākumu. Kopā ar ģimeni 1945. g. no Padomju sūtniecības Otavā aizbēga 26 g.v. Igors Guzenko. Viņam grūti nācās pārliecināt Kanādas valdību, ka līdzpaņemtie dokumenti atklāj Padomju spiegošanas tīklu Ziemeļamerikā un ka viņam vajadzīga aizsardzība. Guzenko ģimenei iedeva citu vārdu, un tā anonīmi dzīvoja Kanādā. Guzenko gan dažkārt vēl publiski uzstājas, bet tikai ar maisu galvā, lai viņu nevarētu pazīt. Lugas darbībai attīstoties, rodas iespaids, ka maiss galvā nav tikai Igoram Guzenko vienam pašam. Tā ir pirmā daļa.

Otrā daļa ir aukstā kaŗa beigas, Berlīnes mūŗa nojaukšana un komunisma sabrukums Padomju savienībā un satelītu valstīs. Darbība virzās uz priekšu ar arēji nesaistītām bet tomēr sakarīgām viņetēm. Laikā, kad kapitālisma pārstāvji gan dod, gan prasa naudu bijušajiem komunistiem un ir neizpratnē par rezultātiem, divas viņetes labi parāda cilvēcīgo īstenību. Pirmajā austrumu vāciete grib savu mazo bērnu aizvest uz ateju, bet rietumnieks viņu bez maksas iekšā nelaiž. Otrā austrumu bloka pārstāvim uzdāvina lielu augļu grozu, no kuŗa viņš izņem banānus un slepus ēd, bet sarunās apgalvo, ka viņam nekā nav vajadzīga.

Lugas darbība ir savienota ar Šekspīra iecienīto paņēmienu, izvest divas personas, šeit Ellenu un viņas draudzeni, žēlsirdīgo māsiņu, cauri visām epizodēm, kaut gan beigu posmā viņu identitāti var tikai nojaust. Vēl stiprāks vienotājs ir Crone, aizlaicīga reģe, kas darbību iesāk un nobeidz. Vārds Crone nāk no sena franču vārda carogne − līķis, un vēl tālāk no latīņu valodas vārda caro − miesa. Ja arī citas personas izskatās kā karikatūras, viņa vienmēr paliek saistīta ar īstenību un pārdzīvojumu. Viņas atdarinātās dzīvnieku skaņas ir kā uvertīra un vadmotīvs visai lugai, un viņai ir uzticēta kādas ģimenes pārdzīvojumu uzskaite, kas parakstīta ar vārdu Baņuta. Viņa arī atkārtoti brīdina no nelaimes un aicina kādu kaut ko darīt. Lugas darbība sniedzas nākotnē, un izskan bieds, ka var pacelties atkal jauni mūŗi nojaukto vietā.

Autores režija ir nozīmīga daļa kopējā ainā. Ja sulīga lamāšanās ir parasta mūsdienu angļu valodas izrādēs, tad režija to padarījusi vieglāku un komisku. Lugas nelietim suns uzčurā uz biksēm, un viņš tiek izģērbts uz skatuves, zaudējot visu cieņu skatītāju priekšā. Līdzīgs liktenis ir Guzenko sievai Svetlanai. Pie katras izdevības viņa liek vīram prasīt „vairāk”. Pēc tautas pasaku ziņas Laimes mātes kulīte viņai drīz vien plīstu. Tai vietā viņa lugas gaitā dzemdē divus bērnus un kleberē apkārt resna un neveikla. Kontrastā šīm cilvēku karikatūrām, ir Crone (= Kronos = laiks, Laika māte, nevis Laika tēvs) ar savām balsīm, īpaši kraukļa, kuŗā izskan brīvība un ilgas, un tad ir jādomā par valodas un vārdu devalvāciju, jo šādas sajūtas vairs vārdos nav iespējams pateikt. Arī par politiskām tēmām grūti runāt, nekrītot aizdomās, ka tiek izplatīta propaganda. Kā Baņuta Rubess izteicās kādā intervijā: „Šeit nav atbilžu, ir tikai jautājumi.”

Anita Liepiņa