VALODA, KULTŪRA UN VĒRMELES

Edītes Hauzenbergas Šturmas vēstules Jānim Rudzītim 1946-1970. Sakārtojusi Ofēlija Sproģere, redaktors Jānis Krēsliņš, iespiesta 300 eks. Ramaves apgādā, 1991. g. ASV. 476 lp.

 

Kas par intriģējošu grāmatu! Divu mūsu kultūras personību sarakste! Intriģējoša šī grāmata paliek līdz pašai pēdīgai lappusei, bet pie viena tā mani arī ir izraisījusi ļoti nopietnas pārdomas par mūsu "literāro" morāli un cieņu pret otru un rakstīto vārdu.

Kad biju izlasījusi kādas 20-30 lappuses, mana pirmā doma bija: "Ak, šausmas, savā mūžā vēstules vairāk nerakstīšu! Ko visu neesmu sarakstījusi savās vēstulēs, kas domāts tikai vēstules saņēmējam vai saņēmējai! Un redzi, nekad nevari būt drošs, ka negadās kāds, kas šīs vēstules nenodod atklātībai!" Šis jautājums mani neatstāja līdz pašām beigām. Sākumā jutos tā, it kā pa kluso lauztos iekšā cita privātajā dzīvē, ka skatos pa atslēgas caurumu. Pēc kāda laika, kad biju notrulinājusies, sāku sevi salīdzināt ar kāda slepenā dienesta darbinieku, kas puslegāli ieskatās otra dzīvē, pārlasot konfiscētus materiālus.

Stokholmas universitātē, mācoties literatūras zinātni, man bija liela laime, ka varēju piedalīties zviedru dzejnieka, literatūrzinātnieka un Zviedru akadēmijas locekļa Čella Espmarka (Kjell Espmark) semināros. Vairākkārt pārrunājām literatūrzinātnieka ētikas mērauklas. Espmarks vienmēr uzsvēra, ka literatūrzinātnieks nekad nedrīkst aizrauties ar žurnālista sensāciju meklēšanu, ka īpaši rūpīgi jāapsveŗot vēstuļu vai dienasgrāmatu izrakstu publikācijas, vai ar saviem interesantiem atklājumiem nevarot aizskart pašu rakstnieku vai kādu tam tuvi stāvošu personu. Tā arī nevaru atbrīvoties no jautājuma, vai šajā publikācijā nav pārkāpta ētikas robeža, nerespektējot rakstītājas integritāti.

Augstāk teiktais nekādā ziņā nenoliedz apstākli, ka šīs vēstules arī man liekas gauži interesantas. Abas skartās vides, Zviedrija un Vācija man ir labi pazīstamas. Arī pati viela, latviešu kultūra un valoda - mans dzīves saturs - ir saistoša, nemaz nerunājot par visiem spriedumiem par man pazīstamiem notikumiem un personām ... un tomēr visam pāri stiepjas vērmeļu piegarša, ko vēl pastiprina pašas E. Hauzenbergas Šturmas bieži atkārtotie mājieni un brīdinājumi Jānim Rudzītim, ka teiktais nav domāts publicēšanai trimdas laikrakstos, ka viņa aizturot zināmu informāciju, jo sadarbībā ar žurnālistiem jāuzmanās u.t.j. Tātad pati Šturma zināja, ar ko viņai darīšana, un diez ko viņa teiktu, ja uzzinātu par šo vēstuļu publicēšanu 10 gadu pēc savas nāves?

Mani skar izdevums arī tādēļ, ka to publicējis Ramaves apgāds, par ko kā Ramaves locekle jūtos nepamatoti atbildīga, jo apgāds darbojas neatkarīgi no organizācijas. Tomēr vēlētos uzzināt, kā apgāds, kuŗa uzdevums ir izdot rakstus, kas ir vērtīgi latviešu valodai un kultūrai, var izdot šādu grāmatu? Atskaitot šauro filologu loku, kuŗiem patiesi interesē Edītes Šturmas viedoklis noteiktos valodas jautājumos, šī grāmata nekā nedod. Pārējiem tā ir privātu spriedumu krājums, kuŗš, to pavairojot, kļūst par tenku vāceli tiem, kas šo laiku piedzīvojuši un kuŗiem ir interesanti palasīt, ko Edīte Šturma domā par viņu draugu un ienaidnieku personām un rīcību. Neievērojot preses brīvības jautājumu, jājautā, vai tas ir mūsu apgādu pienākums? Tādēļ neskatoties uz ļoti interesanto lasāmvielu, šī vērmeļu garša neiziet no mutes.

Bet, tā kā grāmatu esmu izlasījusi un solījusi par to uzrakstīt recenziju, aplūkošu to arī no cita viedokļa. Vispirms ir ļoti patīkami lasīt Edītes Šturmas brīvi plūstošo valodu, kuŗa nav iekļauta latviešu literārās valodas "skaistuma" normās. Kā jau mēs visi, kad rakstām labiem draugiem, kuŗiem atļaujamies izkratīt sirdi, arī Edīte Šturma nevairās no izteiksmīgiem barbarismiem, neliterārismiem, svešvārdiem un latviešu valodas ortogrāfijas atkāpēm, kas stāstījumam piešķiŗ īpašu dzīvību un krāšņumu, bet vienam otram mūsu valodas kopējam liks kārtīgi sarauties. Šādi piemēri atrodami vai katrā lappusē; šeit tikai citēšu dažus no kādām nejauši uzšķirtām lappusēm: "profesors Deters (...) grib sagādāt man lustes" (149), "Plonas skaisto ezeru" (148), "Mulenb. pietiktu" (150), "Vēl nefunkcionē centrālā apkure" (151), "kādu eventuālu misekli" (151), "ka Jums to šmuci rakstīju" (153).

Jāsaka, ka lai gan Edīti Šturmu dzīvē neesmu pat satikusi, tad šo 460 lappušu gaitā man liekas, ka esmu sev ieguvusi jaunu draudzeni. Tik izsmeļošs un intīms ir šo vēstuļu saturs. Sākumā man mazliet krita uz nerviem Edītes Šturmas, manuprāt, liekuļotais mazvērtības komplekss: ka viņa neesot kompetenta, ka viņa nevarot spriest par šo vai to, ka viņa nezinot utt., bet grāmatas gaitā ne tik vien viņas pašapziņa augtin auga, arī manas domas par šim mazvērtības izjūtām mainījās. Vai tik te neparādās mūsu ieaudzinātie latviskie tautas dziesmu tikumi - pazemība, nesākt teikumu ar es, sevi neizcelt utt., kas sievietē parādās divkārši, jo ne jau velti Šturma pāris vietās uzsveŗ, ka dzīvojusi divu despotu paspārnē: sava vira un Endzelīna. Varbūt šeit arī parādās sievietes priekšrocība, ka viņa, apzinādamās savus trūkumus, uzdrošinās to teikt skaļi un pat atzīties, ka pastāvīgi mācās un mācās, kamēr vīrietis ar šādiem pašiem robiem tos mēģinās "vīrišķīgi" apslēpt ar aroganci, nepieejamību vai citiem trikiem. Apbrīnojama ir Šturmas spēja un griba vēl viedā vecumā mācīties klāt kaut ko jaunu un ar atvērtu skatu lūkoties pasaulē, nevis lepoties ar saviem lauriem.

Šturmas vēstulēm, manuprāt, ir divkārša nozīme. Pirmkārt, tās ir daļa no trimdas vēstures, un otrkārt, Šturma uzdrošinās ļoti vaļsirdīgi, kā jau sarunā ar labiem draugiem, izteikties par dažiem mūsu valodas un kultūras kanoniem. Domāju, ka šīs vēstules nostādāmas blakus trimdas vērtīgākajam devumam, proti memuāru literatūrai, kuŗa dod mums vienreizīgi daudzpusīgu laikmeta atspoguļojumu. Saliekot kopā šos dažādos subjektīvos mozaikas gabaliņus, mēs pamazām varam tuvoties vēsturiskai trimdai. Katrā sabiedrībā rodas zināmas varas struktūras. Mūsu šaurajā sabiedrībā, kuŗā trimdas trauma spēlē neprognosticējamu lomu, kuŗā tikpat kā katrs pazīst katru, katra novirzīšanās no ģenerāllīnijas tiek uztverta kā nodevība, kā jauna slimība. Tādēļ šādus aizdomīgus elementus ir labāk izstumt no sabiedrības nekā ielaisties ar viņiem diskusijās vai "pāraudzināšanas" procesā. Un tā kā mums trūka un vēl joprojām trūkst jebkādu demokrātisku tradiciju tad šādi darbojas mūsu sabiedrība vēl šodien. Šturma pati ir labs piemērs. Negribēdama piemēroties kaut kādiem trimdas spiedieniem, nebūdama korporācijā vai kādā citā ietekmīgā organizācijā, viņa par saviem uzskatiem cīnījās viena, kas visu pamazām noveda aizvien lielākā izolācijā. Par to liecina šī sarakste.

Interesanti ir arī izsekot Šturmas attiecībām pret Rudzīti. Lai gan viņa augsti vērtē viņa profesionālās zināšanas literatūrā, tad kā par cilvēku viņa par viņu visu laiku šaubās, vienmēr tulkodama viņa klusēšanu, ka vai tik viņš nav apvainojies vai dusmīgs par to, ko viņa teikusi.

Šturma vērtē dažādas parādības ar laikmeta acīm. Sekojot pasaules attīstībai, viņa aug un attīstās tālāk, kamēr Rudzītis diezgan agri sastingst, saslimst ar trimdas traumu pareizrakstības jautājumos un stingri nostājas pret Latvijas apmeklētājiem. Lai gan Šturma ar savu dinamiku un asiem spriedumiem ļoti dzīvi attēlo kāda šaura trimdas loka notikumus, tad tie tomēr ir viņas subjektīvie spriedumi. Mazliet objektīvāk mēs būtu varējuši spriest, ja mums arī būtu pieejamas Rudzīša atbildes, kas ir pilnīgi neiespējami, jo pati Šturma raksta: vēstules es neglabāju" (357).

Ja šīs vēstules ir izdotas kā kultūras atspoguļojums un ne tikai tam šauram lokam, kas paši iesaistīti šā laika notikumos un vēl ir dzīvi, tad visiem citiem lasītājiem trūkst plašāki komentāri. Šīs plikās vēstules, izrautas no laikmeta konteksta, dod pārāk maz. Sākot ar manu paaudzi šeit trimdā, par Latviju nemaz nerunājot, zināšanas par šī laika notikumiem ir nepietiekošas, lai ar dziļu interesi varētu izsekot šim biezajam sējumam. Ļoti nabadzīgie pusotras lappuses paskaidrojumi grāmatas beigās nekā nedod. Lai attaisnotu grāmatas izdošanu, to būtu bijis jāpapildina ar ietilpīgiem komentāriem. Kas notika ar bibliogrāfijas institūtu, kas rīkoja un kādas bija vairākkārt pieminētās kultūras dienas, kas īsti notika ar Baltijas institūtu Bonnā utt.? Ar pamatīgiem zinātniskiem komentāriem grāmata varētu kļūt par mazu trimdas kultūras vēsturi, bet šādi apstākļu nepazinējam neatbildēto jautājumu ir vairāk nekā atbildēto.

Manās acīs ļoti interesanti bija izsekot "Imantas" apgāda tautas dziesmu izdevuma tapšanai, kas gan norāda uz latviešu lielo vitalitāti un ideālismu, bet līdztekus arī milzīgo diletantismu. Stokholmas universitātes semināros vairākkārt pacēlies jautājums, ko Šturma ir domājusi ar šādu tautas dziesmu atlasi un numerāciju, kādēļ atkāpusies no Barona, pēc kādiem kritērijiem notikusi valodas normēšana utt., vispār kādi bijuši zinātniskie principi? Šeit nu atklājas atbildes; ka Šturmas vārds lietots diezgan patvaļīgi, un viņas bažas, ka viņai būs "visa šī putra jāizstrebj", ir bijušas pilnīgi pamatotas. (383)

Vēstulēs atspoguļojas arī sievietes-zinātnieces rūgtais liktenis, ka zinātni viņa veic blakus mājas darbu slodzei. Vispirms nāk vīrs ar savu zinātni, tad pati par sevi saprotamā vīra labklājība un tikai tad viņas pašas zinātne. No šī viedokļa šis vaļsirdīgais vēstuļu materiāls ir īpaši interesants, jo, lasot Šturmas zinātniskos darbus, mēs par šo dubultslodzi nekā neuzzinātu. Apzinādamās, ko būtu spējusi veikt zinātnes laukā dzīvojot labvēlīgākos apstākļos, Šturmai pašas darbs un zināšanas liekas niecīgas. Varbūt šeit atrodams arī mazvērtības sajūtas pamats.

Vairākkārt Šturma sūdzas par trimdas šaursirdību, kas attiecas uz Latviju, ka viņa varētu saprast, ja Jaunsudrabiņš atgrieztos Latvijā, un ka neesot nekāds ļaunums, ja Jaunsudrabiņš ļauj savus darbus publicēt Latvijā. Bijām 10 dienas Mēnesnīcas kaimiņos. (...) Mans iekšējais kaŗš ar letiņu cilti tur stipri paasinājās, dzirdot, kādi Jaunsudrabiņam bijuši pārmetumi un neglīti pārdzīvojumi tādēļ ka viņš piekrīt savu grāmatu izdošanai Rīgā." (165) "Par Jaunsudrabiņu - (...) Un es saprotu labi, cik grūti viņam bijis izšķirties. - Ja man būtu 80 gadi un es drīkstētu un varētu tur dzīvot - es brauktu bez cīnīšanās!" (192) Ļoti simpātiska ir Šturmas un citu valodnieku kontaktu uzturēšana ar kolēģiem Latvijā, kā arī rūpes par sirmo Endzelīnu. Diez vai kāda cita aroda grupa visu okupācijas laiku ir tik saliedēti sadarbojusies ar kolēģiem Latvijā?

Lasot Edītes Šturmas atziņas par latviešu valodu un gramatiku, var tikai nopriecāties. Patiešām arī latviešiem ir viens otrs patstāvīgi domājošs valodnieks, kas nesamierinās ar autoritāšu atgremojumiem". Ļoti patīkami lasīt, ka Šturma vairākkārt uzsveŗ, ka latviešu valodas gramatika ir novecojusi, ir "latīņu valodas trafarets" (61). Diemžēl viņas pašas mēģinājums vācu zinātniskai izdevniecībai uzrakstīt modernu gramatiku laikam nekad netika pabeigts. Kādēļ? Kur palicis manuskripts? Edīte Hauzenberga Šturma jau 1952. gadā bija "atklājusi" to, ko daži (pseido) valodnieki vēl šodien apstrīd, ka valoda nestāv uz vietas: Bet trakākais, ka neviens nepieļauj iespēju, ka valodā kādas tendences nāk no jauna klāt, attīstās, zūd utt. - it kā viss vienumēr stāvētu uz vietas!" (84)

Un 1955. gadā: Lasot, pēc ilga laika, Latvijas izdevumu, un īpaši šo rakstu, mani vēl vairāk nostiprinājās doma, ka te, trimdā, krāmēties ar valodas "tīrīšanu" ir diezgan nenozīmīga lieta - valoda veidojas Latvijā, un tur par to arī rūpēsies - ja te pa mūsu nomalēm ir mēslu kaudzes durvju priekšā, tad tas ir tikai mūsu saujiņas negods - latviešu valoda no tām cietīs tikpat maz kā cietusi mūsu valsts laikā no Amerikas latviešu vecmodīgajiem rakstiem. Emigranti jau nu nevar pretendēt būt par savas zemes sāli - tā ir iedomība un pašapmierināšanās, bēgšana no īstenības. (135)

Simpātiski ir lasīt, ka Šturma, nekādi nenoliedzot Endzelīna lielos nopelnus latviešu valodniecībā, tomēr uzdrošinās skaidri teikt, ka viņa uzskati ir novecojuši. Un, pārdomājot mūsdienu neauglīgās diskusijas par Endzelīna ortogrāfiju", ar nožēlu jānodomā, ka mūsu izcilais valodnieks aiz sevis atstājis baru nepatstāvīgi domājošu valodnieku. Vai tā ir bijusi viņa despotiskā vai, kā Šturma ironiski saka, fašistiskā ietekme? Vai tā ir 1930. gadu vadoņa mentalitāte, kas cilvēkus ir apžilbinājusi? Varbūt cilvēki, kam visos uzskatos vajadzīgs vadonis, meklējās pie Endzelīna? Kā citādi izskaidrojamas raganu medības sakarā ar katru attīstību, kas atšķiŗas no Endzelīna? Šturmai ir taisnība, ka mums ir spēcīga vēsturiskās gramatikas skola, bet ka šī skola pie viena ir aizturējusi jebkādu modernu pētniecību latviešu valodā. Ar dažiem citātiem vēlos teikto ilustrēt, kas pie viena arī rāda, ka Endzelīna iztulkotāji ir dogmātiskāki par Endzelīnu pašu:... Es nu būšu pret Jums tik atklāta, cik es šai lietā līdz šim esmu bijusi tikai pret vīru un pret pašu Endzelīnu.

... Ka E. (Endzelīns A.P.) ir viens no laikam ļoti nedaudziem atlikušiem sava valodniecības virziena pārstāvjiem, ir fakts. Un domāju, ka reti gan būs bijis arī tik ekskluzīvs formālists kā viņš. Mēs esam par to sarunājušies bieži un neesam varējuši saprasties. Es uzsvēru, ka galvenais ir saturs un ātra un precīza saprotamība, un viņš allaž atbildēja: "Galvenais ir pareiza forma."... Vai nav grēks, ka universitātē sintakse vispār neeksistēja? Atskaitot prepozīciju sintakses pārskatu "zinātniskās gramatikas" kursā.... Ir taču fakts, ka visu valodas kļūdu labojumu pamatā tiek likta "tautas valoda", t.i. izloksnes un tdz. valoda. Bet ir fakts, ka modernai kultūras valodai jāizsaka daudz kas, kas izloksnē runātājiem nekad nav jāsaka, par tdz. nerunājot. Man to bija daži piedzīvojumi, strādājot ar Endzelīnu "Tautsaimniecības vārdnīcā". Konkrēts piemērs: valodas kļūda ir "pirktspēja". - "Kaufkraft", latvietim ir "spēja pirkt". Bet kad nonācām tauts. teorijā pie "naudas pirktspējas", kas ir abstrakts teorijas jēdziens, tad E. atzina, ka tā vien jāsaka, jo "naudas spēja pirkt" būtu pārāk konkrēti. Spiestuves korrektrise Sirsona jkdze turpretī protestēja visiem spēkiem un beidzot pateica, ka profesors kļuvis vecs, ja viņš pieļauj "pirktspēju"! - Ir arī fakts, ka lielās kultūras valodas attīstās arī ar savu labāko rakstnieku darbiem, kā arī tos ņem vērā kā valodas radītājus!...

Es nenoliedzu Endzelīna lielo un svētīgo lomu rakstu valodas izkopšanā Latvijas patstāvības laikā, jo neviena cita vispār nebūtu bijis, kas ko būtu varējis darīt. (Varbūt prof. Šmits?) Bet nav noliedzams, ka ar citādu pieeju lietām būtu bijis produktīvāks iznākums. (27-29)

... Ļoti daudz šai sakarā esmu strādājusi, nezinādama nemaz, kā lai panāk aizmirsto un to, kas nekad nav lāga zināts. Pie mums studēja tā: ie ei uzsvērtā zilbē. Gatavs. Neviens mums neteica, ka tā domā Endzelīns un Buga, bet neviens cits, pie kam par to ir sarakstītas literāras kā jūra ... un Endzelīna uzskats visur tiek noraidīts.... (152-153)

Šobrīd, kad mūsu mēteļiem atkal jau kuŗo reizi tiek grieztas oderes uz āru, interesanti ir arī palasīt tās vietas, kur pieminēts Andrejs Upītis. Runājot par rakstnieku piemēriem, Šturma saka:

... manai sinonīmu vārdnīcai viens no svarīgākiem autoriem bija Andrejs Upītis, ko ekscerpēju tam nolūkam par jaunu. Reiz man ministra sekretārs (Vīgants, vai kā viņu sauca?), ieraudzījis kādu zīmīti arAU, teica, ka tas gan "neiešot cauri" Turpināju, nelikdamās zinot par to, - būtu gājusi līdz pašam Ulmanim. ... (190)

Par kādā disertācijā lietotiem piemēriem:

... Es neredzu pagaidām vairāk kā objektivitāti piemēru izvēlē. Ja A. Upītim gadās labi piemēri - vai citam kādam tur - tad tie ir tikai latviešu valodas izpaudums, kas valodniekam ņemams vērā. Mēs jau nevaram - un laikam negribam - sevi pielīdzināt komunistiem: cik žēl par dažu turienes valodas pētījumu, ka vērtība samazināta ar to, ka avoti ir tikai padomju laikā iespiesti darbi.... (232 - 233)

Citā vietā: Saņēmu Elfr. Šmites no Rīgas sūtītu, Andreja Upīša Bezsaules norietu. Izlasīju. Ir vērts nodzīvot 90 gadus, ja tādā vecumā var tik spēcīgi lamāties!!! Bij interesanti iepazīties arī ar turienes aizspriedumiem. Visumā man liekas labi, ka tauta mājās kaut ko dzird par mums, lai vai kādā apgaismojumā. Un - neskatoties uz reizēm ļoti putrīgo stilu tais lamu izverdumos, man šī grāmatiņa no jauna apliecināja, ka Andrejs Upītis ir latviešu valodas kungs! Tagad tāds vairs nevar rasties. Švābe arī bija valodas kungs. (416-417)

Šo recenziju nobeidzot, spiestā kārtā jāķeras arī klāt mūsu svētajai govij, pareizrakstībai. Lai gan šoreiz tas nemaz nav grūti, jo Šturma saredz mūsu ortogrāfijas problēmas, kas zināmās aprindās kopš gadu desmitiem tiek reducētas uz "komunistiskā" h likvidēšanu un r mīkstināšanas atkalieviešanu. Šim jautājumam arī Šturma veltī vairākas lappuses, izsekodama 1950. gadu Latvijas pareizrakstības reformas atsauksmēm trimdā. Principā viņa ar mieru pievienoties jaunajai pareizrakstībai, atskaitot h lietošanai, lai apzīmētu trīs skaņas "h", "ich-Laut" un "ach-Laut" (sk. piemēram 296, 301, 335). Šturmas aizrādījums un bailes, ka, ar vienu grafisku zīmi apzīmējot šis trīs skaņas, laika gaitā zudīšot šo skaņu izrunas starpība, ir pilnā mērā piepildījušies. Vidējā un jaunākā paaudze Latvijā vairs nešķiro izrunu vārdos "technika", "Bachs" un "halāts". Tos rakstot "tehnika", "Bahs" un "halāts" izruna reducējusies uz cieto -h- skanu. Man nācies pat vairākkārt dzirdēt aizrādījumu, izrunājot tehnika" ar "ich-Laut", ka latviski sakot "tehnika" ar cietu h. Jautājums ir, vai šī izruna nebūs arī paliekošā, ja Latvijā izjūt citu izrunu kā nepareizu. Valodnieki var galu galā sprāgt vai pušu, ne jau viņi noteiks valodas attīstību, to noteiks tautas izruna. Latviešu valoda, uz 50 gadiem zaudējot saskarsmi ar vācu valodu bet vienlaicīgi atrodoties ciešā kontaktā ar krievu valodu, protams, no tās ir ietekmējusies. Tas nav atkarīgs no tā, vai mums tas patīk, vai nepatīk, bet konstatējams kā esošs fakts. Šādas pārmaiņas notiek visās valodās, dzīvojot uzspiestā vai brīvprātīgā ciešā saskarsmē ar citu valodu.

Latvijai, ieejot Rietumu pasaulē, ir un būs lielas problēmas ar vietvārdu un īpaši ar personvārdu rakstību, kuŗu latvisko kropļojumu variācijām liekas nav robežu. Šturma uzsveŗ, ka latviešu pareizrakstībā vietvārdi tiekot rakstīti pēc krievu transliterācijas parauga" (177), šādi noraidot Zviedrijas pilsētas "Goteborg" "Jēteborg" rakstību, citā vietā ar jautāšanas zīmēm norādot uz vācu pilsētiņas Beuel" rakstību latviešu valodā - Boila vai Beiele (231). Jautājums ir, vai šis princips šodien vēl ir pielietojams, un vai tas nav izmantojams pārāk patvaļīgi?

Kas attiecas uz personvārdu rakstību, varu tikai pievienoties Šturmas teiktajam: "Es jau domāju gan, ka mūsu svešo īpašvārdu, sev. personu vārdu rakstība ir nekulturāla nelaime...." (432)

Katrs, kas ir nodarbojies ar latviešu valodas mācīšanu kā svešvalodu, būs sastapies ar problēmām, kas rodas sakarā ar svešvārdu un svešu personvārdu galotnēm, kuŗas beidzas ar -s; ka nepieciešams pievienot vēl vienu -s kā locījuma galotni, piemēram autobuss, vai zviedru personvārdi Anders-s, Denis-s utt. Baudu sagādā Šturmas "brāziens" Rudzītim par patvaļīgo Pistolkorsa vārdu kropļošanu:

... Jūs mācāt, ka esot nepareizi teikt "baronu Pistolkorsu" ; ka esot jāsaka "Pistolkoru": Es neticētu savām acīm. Oriģinālā tas vārds ir von Pistolkors ".... Tātad latviski taču būtu , (fon) Pistolkor ss" nominatīvā, ģen. -sa. Vai tad Jūs Junkersa lidmašīnas saucat par "Junkera" lidm., vai Zīmensa (Siemens) fabrikas par "Zīmena"? Un vai Jūs bijušo Rīgas archibīskapu Tursu saucat par "Turu"??? Utt., utt. Jāatzīst, ka latviešiem tā nemode ir, citu valodu īpašvārdos -s paradigmā atmest, it kā tā būtu latv. nominatīva galotne, bet tā ir nemode, nekas vairāk - izķēmot svešus īpašvārdus morfoloģiski - tas tiešām iet par tālu!! Un to tiešām nekad neviens nav mācījis darīt - Jūs, liekas, esat pirmais, kas to māca. (436)

Pārdomājot šīs problēmas, ar kuŗām sastopamies ik dienu presē un citur, kļūst saprotama rietumpasaules pareizrakstības komisijas vārguļošana. Uzrakstīt dogmātisku pareizrakstības vārdnīcu nav grūti, bet uzrakstīt tādu, kas patiešām atbilst valodas lietojumam un aptveŗ visas problēmas, tur ir jāuzdrošinās kļūdīties un atkal kļūdīties. Tikai no kļūdām varam mācīties un varbūt izveidot kādam laikam pieņemamu pareizrakstību.

Komentējot Šturmas vēstules, varētu viegli piepildīt savas 460 lappuses, jo lasāmviela ir patiešām interesanta un ierosina pārdomāt. Bet tas nav recenzenta uzdevums, kaut kas jāatstāj arī lasītājam. Nobeigšu šo recenziju ar Šturmas citātu, kas, manuprāt, ir vispārināms uz daudzām latviešu valodas problēmām:

Skatījos pareizrakst. vārdnīcu. Īsti labi nesaprotu, kādēļ "tautasdziesma", bet "dziesmu svētki". Valoda ir tā, ko runā, nevis tas, ko redz uz papīra. Mūsu pareizrakstības princips ir rakstīt fonētiski. - Man prātā nenāktu rīkoties pēc tās vārdnīcas katrā atsevišķā gadījumā, ja gadu gaitā faktiski ir radusies slieksme rakstīt citādi (un "pareizāk"). Kur tad tas ir redzēts, ka kādā rakstuvalodā ceturtdaļgadsimteni nav ortogrāfijas grozījumu!!! Dūdens jāpērk arvien jauns, jo katrreiz tas sīkumos pielāgojas tam, ko rakstītāji sākuši rakstīt citādi. - Bez tam: vārdnīcā taču ir ļoti maz šādu svārstīgu 2 vārdu savienojumu, vairums tomēr katram jāraksta, kā pats atzīst par pareizu, un tā var gadīties, ka ar laiku starp vairumu kopārakstījumu vārdnīcas dēļ paliks reti "dziesmu svētku" veida relikti! (415-416)

 

Aija Janelsiņa-Priedīte