VECTĒVAM MESTĀ ROZE

Guna Ikona. Bērnības zvaigznāji. Autores izdevums un vāka zīmējums. Kanāda, 1991. 76 lp.

 

Vēlākais Piektā gada revolucionārs Vilis Hertelis savos studiju gados nonāca Parīzē un varēja tur apbrīnot toreiz vēl samērā jaunās, svaigi ugunīgās Bizē Karmenas uzvedumu. Pēc neilga laika Liepājā atgriezies, viņš pilsētas pastaigā piedzīvoja pārsteigumu, kas likās kā no operas atvasināts. Kāda nepazīstama, gados jauna pretimnācēja Vilim pēkšņi pasvieda sarkanu rozi. Metiens nebija tīrais impulss vien. Jaunava, vārdā Marianna, bija stalto studentu jau iepriekš slepus nolūkojusi un nolēmusi padarīt par savu.

Vilim un Mariannai daudz gadu vēlāk radās mazmeita. Pareizi minēts -tā ir Guna l-Ikona, kas zīmē, glezno un dzejo. Nesen viņa pati izdevusi savu pirmo prozas grāmatu, kuŗā pastāstīts arī par vectēvam tik liktenīgi mesto rozi.

Par to ir runa grāmatas pēdējās lappusēs. Ja sāk ar sākumu, ar īso ievadu, tad jāatzīstas, ka tas lasītājam liek vai satrūkties. Nedaudzas rindkopas, bet kas te viss nav pieminēts - Rembrants, Van Gogs, Goja, Heraklīts, Žans Žaks Ruso. Un tad vēl rēgainie izdomas tēli Džekils un Haids. Dies' pas'.

Turpinājumā sarindotās agrās bērnības un skolas gadu ainas gan iegūst pieticīgāku, rāmāku toni. Dažviet tik rāmu, ka tas netraucētu ģimenes albuma intīmo noskaņu. Ziemassvētku eglīte un Lieldienu zaķis, vārda un dzimšanas dienu svinības, bērnu balles un bērnu niķi un stiķi tad arī liekas kā privātam ielokam aprakstīti.

Pār šo idilli tomēr jau agri krīt tumšas ēnas. Mazā Guna Izolde neilgā laikā zaudē tēvu, tuvo mātesmāsu, pirmo patēvu, visus vēl gluži jaunus cilvēkus. Šie notikumi ir atstāstīti, nemēģinot bērnam piedēvēt tolaik vēl neizjustas pārliecīgas skumjas. Drīzāk jau atceroties spītīgo vēlēšanos sakost zobus.

Guna Izolde vispār nav uz raudāšanu. Viņa ir bagātu vecāku, Rīgas, lauku un jūrmalas namīpašnieku vienīgais bērns, atzīst sevi par lutinātu, bet tāpēc ne samaitātu. Kaut kur senču mantojumā viņai ir dots spars, izturība un, tā sacīt, spēles prieks. Pirmkārt jau ļoti tiešā nozīmē - uz kārtīm. Bērnības zvaigznājos trumpo uz nebēdu, un gandrīz varētu domāt, ka arī te Karmenai un viņas draudzenēm, čigānietēm, būs bijis kāds tuvāk neatklāts, viegli velnišķīgs iespaids.

Virtuozas spēles robežojas ar burvju mākslu un maģiju. Par savu literāro devumu runājot, Guna Ikona saka, ka prozā vārdu burvestība viņai bijusi grūtāk tveŗama, toties dzejā tā devusies rokā kā pati no sevis.

Nezin vai, bet ja tiešām tā, tad laimīgs gadījums - dzejā. Bērnības zvaigznājus aprakstot, vārdu maģija likusi sevi vairāk lūgties, un var nojaust, ka autore pati ar iznākumu nav gluži apmierināta.

Ko te varētu citai reizei ieteikt?

Varbūt vispirms kaut ko šķietami vienkāršāku - vēl lielākas rūpes par valodas normām un stila nerakstītām prasībām, kārtīgu korektūras lasījumu klāt pieskaitot. Ārlatviešu grāmatās pret to visu ir grēkots bez gala, un Gunas Ikonas Bērnības zvaigznāji šo nastu daudz neatvieglina.

Ja tā saka, tad ir vietā arī kādi piemēri. Tos var šoreiz pārmaiņas pēc izvēlēties no īpašvārdu jomas. Romāna Sīpols un orchideja autors Gunas Ikonas grāmatā sevišķu iemeslu dēļ pieminēts vairākkārt. Bet kā viņu īsti sauc - Ģirts Salnais vai Ģirts Salnājs?

"(Ludmila Špilbergs) mūsu ģimenē bija visiemīļotākā aktrise, tāpat kā Dailes teātri Irma Laiva un Nacionālā operā Mariss Vētra". (Šo piemēru var atstāt bez komentāra.)

Tie nav sīkumi. Par tādām lietām runāt nenozīmē piekasīties, bet drīzāk izteikt domu, ka asāks zīmulis varētu veicināt rakstītā vārda maģisko varu vai vismaz palīdzēt to piesaukt.

Atskatīties bērnībā autori ir mudinājis arī kāds laikmetīgs un reizē vienmēr aktuāls jautājums - par cilvēka iedabas un rakstura dīgļiem un saknēm. Saknes sniedzas senčos. Un taisni par tiem stāstot, Gunas Ikonas valoda uzplaukst tēlos un krāsās. Te netrūkst spilgtu un dēkainu ainu.

Nav šaubu, ka dēkaiņi stāstītājai tuvu pie sirds. Tēvatēvs esot slimnīcā uz beigām vēl dziedājis Toreadora āriju no Karmenas.

Mārtiņš Lasmanis