ATGUVUMI UN ATKLĀJUMI

Varavīksne 1991. Literārā mantojuma gadagrāmata. Sastādītāja Līvija Volkova. Rīgā: Liesma, 1991. 328 lp.

 

Aizpērnā Varavīksne izcēlās galvenokārt ar Andreja Upīša darba Latviešu literatūra apspriedes stenogrammu. Šī apspriede norisinājās divos cēlienos 1951. gada jūlijā, un tās nesaīsināti ievietotam pierakstam, saka gadagrāmatas sastādītāja Līvija Volkova, komentāri ir lieki - tik satriecoši spēcīgs un izteiksmīgs ir pats materiāls. Literatūras varasvīri te dokumentē savu nostāju pret Jaunsudrabiņu, Skalbi, Akurāteru, Virzu, Kārli Zariņu un citiem "Tautas ienaidniekiem" latviešu rakstnieku vidū un, kas apspriedes sakarībā vēl zīmīgāk, pie viena iznīcina Andreja Upīša toreizējos apstākļos samērā toleranto vērtējumu par 1920. -1930. gadu literatūru un par rakstniekiem, kas vēlāk devās svešumā. Literatūrvēsturniece Ingrīda Kiršentāle piedalījās sanāksmē: Pirms dažiem gadiem sniegtā atmiņu liecībā viņa par to saka: "Manuprāt, šis notikums ārkārtīgi ietekmēja Upīša tālākos mūža gadus, faktiski viņu salauza. Tas, ka rakstnieks vēl pārstrādāja savu manuskriptu, mēģināja labot, liecina, ka Upīts neizprata šis apspriedes būtību - apklusināt viņu, sagraut viņa autoritāti, apturēt pētīšanas darbu par 1920. - 1930. gadu literatūru."

1991. gada Varavīksne ir apjomīgāka par iepriekšējām. Paplašinājumu galvenokārt izraisījuši Latvijā pēdējā laikā saņemti materiāli par trimdas literātiem. Šī mantojuma apzināšanu un savākšanu Līvija Volkova savos ievadvārdos nosauc par vienu no pašreiz svarīgākām kultūras dzīves norisēm.

Gadagrāmatā šoreiz vieta trim autoriem no latviešu saimes Zviedrijā - Kārlim Dziļlejam, Jānim Kārkliņam un Alfrēdam Dziļumam. Pārskatiem par visu dzīvi un darbiem, kuŗus sniedz Maija Kļaviņa, Ilze Dziļleja-Zīverte, Ingrīda Kiršentāle, Biruta Kalnača, Inese Treimane un Dziļuma līdzgaitnieks Tornas grāvjos Edvīns Kļaviņš, pievienoti interesanti papildinājumi, starp kuŗiem sevišķa nozīme dota fragmentiem no kādas "pabiezas klades" - Alfrēda Dziļuma literārām piezīmēm.

Cits jaunatklājums ir Kārļa Dziļlejas Latvijā manuskriptā atstātais dzejoļu krājums Vijole naktī, kas saglabāts privātās rokās līdz 1989. gadam. Varavīksnē ievietoti divdesmit dzejoļi no šī krājuma.

Atklājumi tātad nenāk no ārzemēm vien. Līvija Volkova raksta, ka tikai tagad var īsti sākt apjaust, cik smaga bijusi iekšējā, garīgā trimda tiem, kuŗi savu pārliecību un daiļradi nespēja saskaņot ar valdošajām prasībām.

Friča Bārdas brālis Antons Bārda (1891-1981) visu padomju laiku nodzīvoja lielā vientulībā tēva mājās Pociemā. Pilnīgs klusums tomēr ap viņu nevaldīja; to pārtrauca divas dzejoļu grāmatas, no kuŗām pēdējā Mūžīga vasara iznāca dzejnieka nāves gadā. Tagad Varavīksnē kā pirmiespiedums atrodams kāds brīnumjauks divdesmit lappusēs ietverts sacerējums - Antona Bārdas autobiogrāfija, kas sarakstīta 1975. gada novembrī. Šinī dzīves stāstā var uzzināt, ka autors pēckaŗa gados pirms aiziešanas pensijā bijis norīkots liela vēriena meža darbos, kā kolhoznieks vedis mēslus, tīrījis ceļa grāvjus un drēgnās rudens naktis pārgulējis tuvos un tālos labības šķūņos, kuļmašīnu sargādams. Pensija bijusi minimālā, sākumā 35 rubļi mēnesī. Ciema izpildu komiteja bez tam atradusi formālu iespēju no šīs summas vēl atvilkt 6 rubļus.

Padomju laiku, ieskaitot arī lauku, ceļu un meža darbu gadus, Antons Bārda atzīst sev literārā ziņā par visai ražīgu. Viņš sacerējis ap trīs tūkstoš dzejoļu, piecus stāstus un vienu lugu. Autobiogrāfiju rakstot, šī raža, vienu dzejas grāmatu atskaitot, gan joprojām glabājusies galda lādē, un uz publicēšanu pēc autora domām cerību maz.

Fridrīcham Gulbim (1894-1951), vienam no rakstnieku un mākslinieku biedrības Zaļā vārna dibinātājiem un šīs biedrības žurnāla redaktoram, izdoti pieci dzejas krājumi laikā no 1929. līdz 1942. gadam. Viņa mūža pēdējos desmit gadus smagi noslogoja traģiski notikumi ģimenē. Gulbja meitu Raismu padomju vara 1947. gadā apcietināja un izsūtīja. Viņa atgriezās pēc pieciem gadiem, bet tēvs to vairs nepiedzīvoja. Raismai Fridrichs Gulbis veltījis šajā laikā tapušu dzejoļu krājumu Rūgtās lāses , kas atstāts rokrakstos. Tie tagad kopā ar visu dzejnieka archīvu nodoti Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, kuŗa fondu glabātāja Anna Egliena sagatavojusi Varavīksnei dzejoļu izlasi un ievadu.

Gads izdzēsts no dzīves, mocošs un baigs,

Gads samalts putekļos melnos,

Bez smaida kad jūgā tev baloja vaigs

Un kājas brida kā pelnos. ("Rūgtās lāses")

1991. gada Varavīksni vēl papildina Guntas Jaunmuktānes pārskats par Valtera un Rapas grāmatu apgādu, Silvijas Brices raksts par Franci Kempu un materiālu kopas par Laubes Indriķi, Andreju Pumpuru, Jāni Ezeriņu un Jūliju Sīli.

 

Mārtiņš Lasmanis