LATVIJAS DIENA 1930. UN BALTIJAS FESTIVĀLS 1992. GADĀ

Ģeogrāfiskais attālums starp Latviju un Zviedriju jau ir gluži niecīgs, bet tas vēl nedod nekādas garantijas, ka mums, tikpat kā kaimiņtautām, būtu vienai par otru īpaši labas zināšanas. Daudz ko varētu attaisnot ar totālo izolētību piecos gaŗos okupācijas gadu desmitos, bet kāda tad bija aina, piemēram, neatkarīgās Latvijas periodā? Mēs zinājām Zelmu Lāgerlēvu, bijām dzirdējuši par Nobelu un viņa prēmijām, bet vai daudz tālāk mūsu apvāršņi sniedzās? Un daudz tuvāk nulles punktam šajā ziņā bija informētība otrā virzienā. Kad 1925. gadā Stokholmā viesojas Reitera koris, šejienes mūzikas kritiķi atzīstas, ka latviešu mūziku vispār dzirdot pirmo reizi. Objektivitātes labad jāpiebilst, ka to pašu konstatē arī dāņi, kad koris pēc Stokholmas koncertē Kopenhāgenā. Uzņemšana Zviedrijā toties ir varena ar audienci pie toreizējā karaļa Gustava V un jūsmīgu publiku divos koncertos. 1930. gada 18. jūlijā koris atkal dzied Stokholmā, kad Skansenā, pilsētas brīvdabas muzejā, tiek rīkota latviešu diena, kur bez Reitera koŗa latviešu mūziku atskaņo arī zviedru simfoniskais orķestris Teodora Reitera vadībā. Orķestŗa programmā bijusi Jāzepa Vītola „Drāmatiskā uvertīra”, svīta no Jāņa Mediņa operas Dievi un cilvēki un citi darbi, par kuŗiem, diemžēl, nav saglabājusies informācija. Pārāk vienkāršs šīs programmas sastādītāja uzdevums nevarēja būt, vērā ņemot grūti izskaidrojamo faktu, ka 1930. gadā vēl nebija radusies neviena latviešu simfonija, kas būtu kvalificēta atskaņošanai starptautiskos forumos.

Pēc šīs latviešu mūzikai veltītās dienas Skansenā bija jāpaiet vairāk nekā 60 gadiem, kamēr Stokholmā atkal varēja notikt līdzīgs sarīkojums. Nu vairs zviedri nefokusē atsevišķi uz katru no trim Baltijas valstīm. Politikas un humanitārā atbalsta laukā tie labprāt redz Baltiju kā vienu un vienotu kopumu cerībā, protams, ka pie līdzīgas uztveres drīz nonāks arī Baltijas valstis pašas. Nu vairs nenotiek „igauņu” vai „latviešu” dienas, bet, sākot ar 1991. gada rudeni, Stokholmā reizi gadā ir sarīkots Baltijas mūzikas festivāls ar visu triju Baltijas nāciju mākslinieku aktīvu piedalīšanos. Ja 1991. gada versijai bija vēl piedēvējams jūtami improvizorisks un fragmentārs raksturs, tad 1992. gada festivāls, kas notika Stokholmas Koncertnamā laikā no 19. līdz 25. oktobrim, sasniedza augstu profesionālu līmeni tiklab satura kā organizācijas ziņā un izvērtās par notikumu, kas izraisīja plašas atbalsis zviedru publikā un presē.

Ja galvenais šāda festivāla rīkošanas motīvs, blakus labajai gribai stiprināt draudzīgās attiecībās ar brīvību jaunatguvušajām kaimiņvalstīm, joprojām ir vēlēšanās palīdzēt baltiešu mūzikai iziet rietumu pasaulē, tad iespējas šajā ziņā tagad nenoliedzami ir kļuvušas lielākas, salīdzinot ar 1930. gadiem. Šodien mums ir mūzika, kas labi iztur mērošanos ar cittautu līdziniekiem, kaut arī nereflektējam uz vadošajām vietām un arī neiemantojam jaunu ceļu meklētāju slavu. Festivālā pārstāvētie latviešu skaņraži − Maija Einfelde, Lūcija Garūta, Artūrs Grīnups, Jānis Ivanovs, Aivars Kalējs, Alfrēds Kalniņš, Romualds Kalsons, Juris Karlsons, Ādams Ore, Pēteris Plakīdis, Pēteris Vasks un Imants Zemzaris kopā sedza plašu spektru, nākot no dažādām paaudzēm un pārstāvot atšķirīgu novirzienu muzikālās daiļrades ievirzes. Attiecībā uz latviešu simfoniskās mūzikas koncertu, programmas sastādītāja problēmai šoreiz vajadzēja būt ievērojami patīkamākai nekā 1930. gadā, jo nu mūsu simfoniskās mūzikas klāsts ir sasniedzis tādus apmērus, ka ar to vien varēja aizpildīt veselus festivālus un ne tikai vienu vienīgu vakara programmu. Mūsu, emigrantu, „prombūtnes” laikā par latviešu ievērojamāko simfoniķi izaudzis Jānis Ivanovs (1906-1983), kuŗa pēdējā simfonija (20.) bija iekļauta Rīgas Simfoniskā orķestŗa koncertā. Viņš tomēr zviedru laikrakstu recenzijās neizraisīja to apbrīnu, kas tika veltīta igauņu simfoniķim nr. 1 − Eduardam Tubinam. Mūsdienīgu orķestŗa mūziku raksta abi Pēteri − Plakidis un Vasks, un viņu Atskatīšanās resp. Lauda izpelnījās cildinošas atsauksmes par izsmalcinātām skaņu kombinācijām. − Juŗa Karlsona koncerts klavierēm un orķestrim (1983) ir piebārstīts jautājumiem, kas paliek bez atbildēm. „Te attēlotas norises pēc kāda konflikta”, komentē autors. Romualda Kalsona mūzikā melodija joprojām ir dominējošais elements, bet viņa idejas ir tik spirgtas un asprātīgas, ka svīta Mozaīka radīja piekrišanu ne tikai publikā, bet arī radikālo mūsdienu mūzikas recenzentu slejās. − Jā, dažādības latviešu simfoniskajā koncertā netrūka, pie kam varēja, protams, diskutēt gan komponistu, gan darbu izvēli, kā vienmēr šādās „izlases” situācijās. Bet spēkā paliek konstatējums, ka kādreiz patukšie latviešu simfoniskās mūzikas pacirkņi nu ir uzpildīti līdz pieklājīgam līmenim.

Rīgas Simfoniskā orķestŗa koncerts notika sestdienas pēcpusdienā un pildīja Koncertnama lielo zāli gandrīz līdz pēdējai vietai, kas nozīmē, ka, ja arī atskaitām nost šejienes eksīllatviešu klausītāju pulciņu, ar te līdz šim nekad nedzirdēto „eksotisko” latviešu mūziku, pie tam priekšzīmīgā izpildījumā, iepazinās vairāk kā 1000 personu liela publika.

 

Ir, protams, interesants jautājums, cik lielā šis publikas daļā būs modināta vēlēšanās klausīties latviešu mūziku arī turpmāk? Vai nākamajā festivālā iepazīšanās būs jāsāk atkal no gala? Grūti tādas lietas zīlēt, bet pārāk ietiepīgi arī nevaram turpināt žēlošanos par to, ka mūsu, pēc pašu domām, augstvērtīgā mūzika negūst pienācīgu ievērību un atzinību ārzemēs tikai tāpēc, ka esam tik maza tautiņa. Igauņi kā tautiņa ir vēl mazāki, bet viņu Tubins, Pärts, Tormis ir spējuši izcīnīt savu vietu starptautiskajā mākslas pasaulē. Vai var gluži noliegt tā „mārketinga” nozīmi, ko sekmīgi veic rietumos pazīstamie igauņu diriģenti, popularizējot igauņu komponistu darbus? Ir jau arī apbrīnojami, cik daudz talantīgu diriģentu pēdējos gados nācis no Igaunijas. Arī Rīgas Simfoniskā orķestŗa, mūsu nacionālā lepnuma, galvenais diriģents ir Pauls Magi, igaunis. Ir zināms viens vienīgs latviskas izcelsmes ārzemēs pazīstams diriģents, bet, karjeras sākumā Ļeņingradas gaisu elpojis, viņš savas saites ar Latviju liekas apliecinām ne vairāk kā tikai ļoti atturīgā veidā. − Bet atliek jau arī vēl viens svarīgs parametrs − proti, mūzikas kvalitatīvais līmenis. Varbūt ne vienmēr esam objektīvi paši savos vērtējumos? Arī no šī viedokļa festivāls ar zviedru preses lielā skaitā publicētajām recenzijām uzskatāms par ļoti apsveicamu parādību.

Festivāla kopējais saturs bija ļoti bagātīgs, aptveŗot 12 dažādus sarīkojumus (starp tiem vienu „apaļā galda” konferenci, kur, starp citu, diskutēja okupācijas perioda ietekmi uz Baltijas tautu mūziku), pie kam par smaguma punktu saprotamā kārtā izvērsās simfoniskie koncerti, kādi bija veseli četri: viesojās orķestŗi no visām trim Baltijas valstīm un piedalījās arī Stokholmas filharmonija. Tik kompaktus „simfoniskos svētkus” reti nākas piedzīvot arī jebkādās citās sakarībās, un festivāla rīkotāju uzdrošināšanās mesties šādā, krasi ekonomiski skatoties, dēkainā darījumā uztveŗama tāpēc galvenokārt kā dziļu simpātiju apliecinājums Baltijas valstīm. Festivālā tika ielūgti pāri par 3000 Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mākslinieku, sedzot viņu ceļa un uzturēšanās izdevumus.

Igauņu simfoniskās mūzikas koncerts nav iedomājams bez Tubina, kuŗa 3. simfonija arī kļuva par festivāla visvairāk cildināto kompozīciju. Starp orķestŗiem, kuri visi saņēma ļoti atzinīgu preses vērtējumu, Rīgas simfoniķi tika izcelti īpaši par viņu skaņas viengabalainību. Plaša bija festivāla kamermūzikas daļa ar vairākiem koncertiem, kur lielāko uzmanību piesaistīja smalki saliedētie lietuviešu ansambļi: Viļņas stīgu kvartets, „Musica Humana” un Kevišas kamermūzikas ansamblis. Kamēr lietuvieši nāca skatuvē ar lielākas formas darbiem, latviešu kamermūzikas programmā dominēja instrumentālisti solo priekšnesumos un mazākās grupās. Festivālā atskaņotā latviešu mūzika bija galvenokārt 1970. un 1980. gadu, ar nedaudziem izņēmumiem. Šie izņēmumi − Ādama Ores, Alfrēda Kalniņa un Lūcijas Garūtas vecāku gada gājumu kompozīcijas − bija iekļauti Vitas Kalnciemas ērģeļu koncertā, ar ko 19. oktobrī tika ievadīts Baltijas mūzikas festivāls.

Un loks it kā būtu noslēgts − pēc 60 gadu ilgas pauzes latviešu māksliniekus atkal apsveica Zviedrijas karalis, kuŗš kopā ar trīs Baltijas valstu prezidentiem arī veidoja festivāla goda prezidiju.

 

Gunārs Zvejnieks

 

 

 

 

 

BET TĀ LIELĀKĀ NO TĀM IR MĪLESTĪBA...

Mākslinieks Arnolds Treibergs (1906-1993)

 

Arnolds Treibergs pie G. Treimanes darba pēdējā viņa rīkotajā Daugavas Vanagu izstādē Ņujorkā.

1993. gada 11. februārī Pensilvānijā 86 gadu vecumā miris latviešu mākslinieks Arnolds Treibergs.

Latvijas Mākslas akadēmijā iestājies 1931. gadā. Studiju gados ir viens no Akadēmijas studentu organizācijas Zaļā zeme dibinātājiem un Akadēmijas padomes studentu pārstāvjiem. Ar cieņu un mīlestību atcerējās savus akadēmijas skolotājus, un trīsdesmito gadu Rīgas skolas glezniecību Treibergs uzskatīja par vienu no tā laika Eiropas mākslas virsotnēm. No akadēmijas profesoriem īpaši Arnolda Treiberga cieņu iemantojis Konrāds Ubāns, bet Voldemārs Tone vienmēr palika viņa lielais meistars.

Labprāt atcerējās savus akadēmijas studiju biedrus, vienmēr izceļot kādu pozitīvu īpašību vai izcilu spēju un sasniegumu. Kā īpaša talanta un varēšanas apveltītus Arnolds uzskatīja Kārli Padegu (1911-1940) un Georgu Šēnbergu (1915-1989). Pēc kaŗa Treibergs strādāja kā Eslingenas latviešu teātŗa dekoratora prof. Jāņa Kugas palīgs un pēc iebraukšanas Amerikā 1949. gadā strādāja vairākās stikla glezniecības studijās. Visilgākā un pēdējā darba vieta vitrāžas nozarē A. Treibergam bija lielā Vileta (Welleta) studija Filadelfijā. Šīs firmas darbā Arnolds kā izpildītājs piedalījās vairāku ļoti lielu projektu īstenošanā.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē Arnolds ar neslēptu prieku man rādīja viņa iestrādātos latvisko motīvu un ornamentu fragmentus varenajos Our Lady of Czestochowa katedrāles logos Pensilvānijā. Jā, daudzie darba gadi vitrāžas laukā bija viņa maizes darbs, un lielā mērā viņš bija citu ideju izpildītājs, bet vienmēr darbs tika darīts ar mīlestību. Arnolds Treibergs dziļi mīlēja krāsainā stikla − vitrāžas žanru, kur mākslinieks it kā glezno ar gaismu.

Prāva izmēra Treiberga vitrāža „Dziesma” apskatāma Toronto Sv. Andreja draudzes īpašuma Sidrabenes nometnes ēkā. Krāsainā stikla logus ar patriotisku sižetu viņš darinājis L. Sīpoliņam Otavā un arī vēl citus darbus vitrāžā. Vasarās viņš vairākus sava mūža pēdējos gadus brauca uz Toronto Sv. Andreja draudzes īpašumu Sidrabenē, lai latviešu bērniem vasaras nometnē mācītu vitrāžas pamatus.

Amerikas perioda sākuma posmā vācis kopā un organizējis izstādes latviešu māksliniekiem Filadelfijā un tās apkārtnē. Daudzus gadus bijis Ņujorkas Daugavas Vanagu mākslinieku sekcijas dvēsele, ik gadus rīkojot sekcijas mākslas izstādes Ņujorkas DV namā.

Pirmā plašākā latviešu mākslas izstāde no Rīgas Amerikas kontinentā redzama 1980.-1981. gadā. Emigrācijas latviešu atsauksmes par šo izstādi bija visumā atturīgas. Arnolds Treibergs palīdzēja kolēģim Laimonim Eglītim ar skates iekārtošanu Keitonsviles koledžas mākslas galerijā un pēc tam rakstīja, ka tais dienās bijis kā apskurbis, „ jo Rīga bija tik tuvu”. Tai pat laikā Kanādā tika komplektēta pirmā Ziemeļamerikas latviešu emigrācijas glezniecības izstāde izstādīšanai Rīgā. Vairāku emigrācijā pazīstamu gleznotāju attieksme iepretim šai izstādei bija negatīva. Arnolds Treibergs nešaubījās ne mirkli − piedalījās izstādāmo autoru izvēlē un personīgi izraudzīja sava mirušā drauga Oskara Skušķa un vidējās paaudzes gleznotāja Daumanta Šņores izstādāmos darbus. Vēlāk (1981. gada maijā) Ziemeļamerikas latviešu gleznotāju izstādē Rīgas pilī Arnolds Treibergs bija pārstāvēts ar divi darbiem. Jā, kalpošana latviešu mākslai bija Arnoldā dzīves būtiskākā daļa, viņa augstākā lojalitātes izpausme. Viņam bija vajadzība savu mākslas uzskatu formulēšanai, izteikšanai un aizstāvēšanai. Tā radās Arnolda Treiberga izstāžu recenzijas un raksti par mākslu emigrācijas latviešu periodikā, sākot jau tūlīt pēc kaŗa rotētā nometnes biļetenā un beidzot ar piemiņas rakstu savam meistaram Voldemāram Tonem Jaunajā Gaitā 1991. gada pēdējā laidienā. 

Gadījies dzirdēt, ka kāds emigrācijas mākslas kolekcionārs Arnoldu Treibergu nodēvēja par rūķi. Tēmēts šķiet tika uz mākslinieka kuplo sirmo bārdu un aiz acenēm zibošo pētīgo skatienu, un teikts ar visai izjūtamu ironijas piedevu. Un es nodomāju, cik ļoti piederīgs Arnoldam ir šis vārds. Čakls, neatlaidīgs labo darbu darītājs. Ne sev, bet citiem labo darbu darītājs. Par citiem, it īpaši par saviem jaunākiem kolēģiem un visbeidzot par latviešu mākslu rūpes turētājs − rūķis. Pagājušā gadusimta beigās pirmajā Tautas atmodas laikmetā Pēterpilī dibinātās pirmās latviešu mākslinieku un citu radošo inteliģentu organizācijas Rūķis gara mantinieks un darba turpinātājs.

Ja pieminēts tika A. Treiberga darbs scenogrāfijā un vitrāžā, tad viņa kā mākslinieka lielais aicinājums ir bijis glezniecībā. Glezniecībā Treibergs strādāja ar rāmu paleti un bija smalki niansēta kolorīta kopējs, trīsdesmito gadu Rīgas glezniecības skolas tradīciju turpinātājs latviešu emigrācijas mākslā jaunajā pasaulē. Viņa glezniecības pasaule ir it kā Latvijas miglā kūstošu pelēko pustoņu pasaule. A. Treibergs gleznoja klusās dabas, portretus un, man šķiet, galvenokārt klusi skaņotas savā pazemībā lielas Latvijas ainavas.

Emigrācijas Kultūras fondam ir nolikums, ka laureāti fonda izstādēs, pēdējos gados gan visai retajās, var piedalīties ārpus žūrijas. Treibergs ir 1978. gada K.F. laureāts, bet fonda izstādēs ir vēlējies tikt akceptēts savas glezniecības un ne apbalvojuma dēļ. 1989. gada Longbīčas izstādē Treibergs piedalījies kā Arnolds Godkalns, bet Toronto izstādes žūrija 1991. gadā Godkalnu izžūrēja. Godkalna godīgums, vai stipra rakstura konsekventa tiekšanās pēc patiesīguma mākslā.

Bet lielākā no tām ir mīlestība ... Mīlestība ir brīnumaini daudzveidīga. Tā ir mīlestība, kas Arnoldam Treibergam liek iemācīt savam jaunības draugam Rīgas ielās pacelt acis uz augšu, lai Rīgas namu architektonisko detaļu bagātībā saskatītu Latvijas galvaspilsētas skaistumu. Tā ir mīlestība, kas liek viņam vākt kopā, balstīt, uzmudināt savus brāļus māksliniekus, iesākumā jau pavisam svešādā un no Latvijas līdzpaņemtam mākslinieciskam mantojumam nepavisam draudzīgā Amerikas krastā. Un, kad to atceramies, dzirdam no aizsaules Oskaru Skušķi atbalsojam, − jā, taisni tā! Un Augustu Annusu un Jāni Siliņu piebalsojam − tāds jau viņš patiesi bija. Un pavisam skaidri to atceras arī Laimons Eglītis, Olivers Rodums, Daumants Šņore un arī tie citi, kuŗus vai nu nezinu vai neatceros. Un tā ir tīra mīlestība, kas sirmā vecumā liek Arnoldam Treibergam mērot ceļu uz Sidrabeni, lai mācītu bērniem veidot un iemīlēt savu mazo krāsainā stikla pasauli. Bet visdziļāk savā sirdī mākslinieks bija ieslēdzis mīlestību Latvijai. Dzimtene ir viņa mākslas augstā dziesma. Vēl pavisam nesen viņš nopietni pārcilāja iespēju pēc pusgadusimta atgriezties tēva mājās, kur jaunībā skatījis Staburagu Daugavas otrā krastā, lai stādītu jaunu ābeļdārzu. Šai saulē Dievs nebija lēmis Arnoldam atgriezties dzimtenē. Bet katrs nobeigums ir reizē jaunā iesākums, kā Skalbes dzejrindās:

Es sapni par dzimteni pagalvī likšu,
Ar viņu es atkal laimīgs tikšu.

 

Nikolajs Bulmanis