Jaunā Gaita Nr. 191, marts 1993

 

 

Gunārs Bekmans

MĪLA KAIRO

 

Es pamodos Kairo lidlaukā; bez pases, bez naudas, bez rokas bagāžas un bez draudzenes.

Ilgi gulējis es nevarēju būt. Viņas tik īpatnējā smarža, kaut kas starp olīvziedu un sastāvējušu medu, tepat vien bija. Likās, vēl tikai pirms minūtes, gurdena no mūsu pēdējās mīlas nakts, viņa aizmiga laimīga manās rokās.

Es paskatījos pulkstenī, bet, velns, arī tā man vairs nebija.

Tālu viņa nevarēja būt!

Es uzrāvos kājās un steidzos uz izeju. Paskrēju uz vienu, paskrēju uz otru pusi.

Nekā.

Ārpusē, aiz barikādēm bija pulciņš arābu. Es devos turp.

„Taksi, mister? Taksi?” tie mani apstāja.

Mana angļu valoda necik spīdoša nav, bet es mēģinu: „Esat redzējuši skuķi ar čemodānu?”

Viņi vai nu mani nesaprata vai manī neklausījās, tik sauca savu saucamo.

Es dabūju atkārtot prasāmo trīs reizes, līdz kāds labi ģērbies vecāks kungs, panācās uz priekšu, noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad izņēma zobu bakstāmo no mutes: „Sieviete ar čemodānu?”

„Jā, jā”, es apstiprināju atbildi ar spēcīgiem galvas mājieniem.

Jauna, smuka nūbiete? Dzeltenā šifona kleitā? Matos bāli mēļa zīda lenta? Gaŗa un slaida kā dateļu palma? Krūtis dižas un cēlas kā mazas piramīdiņ...?”

„Tā pati! Tā pati!” es iesaucos priekā. „Neesmu redzējis,” noteica vīrs un pazuda pūlī.

„Pagaid!” es metos viņam pakaļ. „Pag”, ja neesat redzējis, tad kā jūs ziniet kā viņa izskatījās?” es noķēru viņu pie piedurknes.

Viņš pagaidīja līdz es atlaidu piedurkni vaļā un tikai tad atbildēja.

„Dēls, nūbietes ir visas vienādas. Tās ir vai nu karaliski dzimušas dižciltīgas bronzas aristokrātes vai melnas un mazas, no vergiem cēlušās fellahinas. Bez tam, es jūs redzēju ierodamies lidlaukā.”

Jā, mana draudzene bija taisni tāda: augstdzimusi, izglītota, aristokrātiska un - kompulsīva kleptomāniķe.

„Vai zināt, kur viņa varētu būt?”

Vecis kratīja galvu.

Man viņa bija jāatrod. Man vajadzēja pasi, biļeti, manas lietas. Nē. Par visu vairāk man vajadzēja viņas. Man gribējās viņas. Redzēt vēl reizi, turēt savās rokās.

„Kas zinātu?”

„Mēģini policiju,” viņš norādīja uz uniformētu figūru pie durvīm. „Bet pieņem manu padomu: ar nūbietēm prātīgi. Tā ir cita suga.”

Es pateicos viņam par padomu un gāju, kur norādīts.

Vienīgais veids kā Ēģiptē var atšķirt policistu no militārā personāla: policistam uz rokas ir lente - Police Tourism & Antiquities.

Es griezos pie tā.

Te izrādījās, ka angļu valodā žandarms bija laikam dažas klases palaidis gaŗām. Tā viņam bija sliktāka kā man. Kādu laiku ar to nomocījušies, mēs pa abiem šo valodu piespiedām pie zemes, atvadījāmies un gājām katrs uz savu pusi.

Bet man izdevās sadzīt pēdas viņa tiešajam priekšniekam. Tas bija zolīds zellis ar lieliskām angļu valodas zināšanām. Diemžēl palīdzēt mēs viens otram daudz nevarējām.

Es pat nezināju vārdu manai draudzenei. Tas bija garš, ar tādu kā 'klik' skaņu vidū un nozīmēja „bērnišķīgi nevainīgais lotosa zieds” vai ko tamlīdzīgu.

Es viņu saucu vienkāršu par ‘tu’.

Mēs iepazināmies Asvanā. Tūristu sezona bija vēl tālu, hoteļa ‘Pie baltās Nīlas’ ēdamzāle tukša. Es apsēdos pie loga un pasūtīju prāmja zivi un alu. Viesmīlis atnesa dzeŗamo, tad pazuda uz ilgāku laiku. No upes nāca maza, tikko jaušama vēsmiņa. Es atlaidos krēslā, dzēru alu un domāju par Rīgu, par Ritu, par Līgu, par Gitu.

Un tad es viņu ieraudzīju.

Viņa sēdēja nostūrī. Mūsu skati satikās un vairs neatlaidās. Mēs raudzījāmies viens otrā – pāri telpai, pāri mūžībai.

Es gribēju ko teikt, ko gudru, asprātīgu, anglisku, bet nekas tāds nenāca galvā. Mute palika sausa kā pastala. Es sāku svīst, aplaidu pirkstu gar apkakles iekšpusi, čāpstināju lūpas.

„Karsts?” es beigās izgrūdu.

„Karsts,” viņa smaidīja pretim. Vilinoši, pārāk vilinoši.

Ar to pietika.

Vakariņas mēs nobeidzām pie viena galda. Vēlāk, pastaigājoties gar Nīlas krastu, mēs skūpstījāmies.

Es viņai parādīju kuģīti, kur man bija sarunāta kabīne atpakaļceļam uz Luksoru. Tas viņai likās ļoti romantiski.

Otrā rītā es pieteicu savā kabīnē vēl vienu pasažieri.

Ceļojums bija burvīgs, neaizmirstams. Mēs reti kad atstājām kabīni. Sapratāmies bez vārdiem: uzminējām viens otra domas. Bet mēs runājāmies arī, dažreiz ilgi un nopietni.

Viņa pastāstīja par savu vājību - kleptomāniju. Un ka viņai jāuzmanās, jo tur, no kurienes viņa nāk, pastāv likums, ka par katru zādzību neliek cietumā, bet nocērt vienu rokas pirkstu.

Lūk, taisni tāpēc man viņa bija jāatrod. Mūsu mīla bija par cildenu, par vienreizēju, lai beigtos tik traģiski. Es biju gatavs pieciest visu, zaudēt visu, lai tik viņai nenotiktu nekas ļauns.

Es mēģināju izskaidrot leitnantam un liekas, ka viņš to saprata arī. Viņš solījās darīt ko var, lai paglābtu manu mīļo no tik barga soda un vēl iedeva sīknaudu, ar ko piezvanīt sūtniecībai.

Atbildēja vīrietis.

Es īsumā izstāstīju, kā es pazaudēju dokumentus un naudu un lūdzu palīdzību.

Kur tu dieniņ'!

Vispirms viņš mani sabāra par valsts mantas, Padomju pases, pazaudēšanu. Tad izklāstīja, cik dumji ir ielaisties ar mantkārīgām ārzemniecēm, kad Padomju Savienībā ir tik daudz skaistu, strādīgu sieviešu. Un ka es droši vien esot pelnījis stāvokli, kādā es pašreiz atrodos, un viņš neredzot nekāda iemesla, lai man šajā lietā ko palīdzētu.

Ieteica man uz priekšu būt uzmanīgākam un pakāra trubiņu.

Varat iedomāties, kas par aroganci?!!

Es zvanu atkal.

Tas pats idiots. Ko es gribot?

Neko daudz; pateikties par pamācību sieviešu lietās un apstiprināt skaitli, cik priekšzobus es viņam izsitīšu, kad satikšu. Un šoreiz trubiņu pakāru es.

Bet ko es ar to biju panācis? Neko. Zvanu vēlreiz.

Jāgaida ilgi, tad: „PSRS vēstniecība. Otrais sekretārs Cālis-Cālītis.”

„Cālis-Cālītis? Te Cemme-Cemmīte!” es viņu izsmēju, tad izskaidroju savu bēdu stāstu par jaunu un noprasīju, ko viņš domā darīt, lai mani no šis situācijas izpestītu.

Tikai tad es dabūju dzirdēt, ka Latvija tagad esot brīva un, kaut gan es oficiāli vairs Padomju pilsonis neskaitoties, viņš mēģināšot man palīdzēt.

Te nu man bija tīri vai jāatvainojas, šis bija lāga vīrs. Viņš sagādāja man kā pagaidpasi, tā biļeti.

Savu nūbieti es vairs neredzēju.

Bet aizmirst es viņu nespēju. Es domāju par viņu daudz. Visus šos gadus, līdz ...

Pagājušo vasaru man ar sievu iznāca būt atkal Kairo. Vienā no labākajiem hoteļiem, gaidot uz limuzīnu, kas mūs aizvedīs uz lidlauku, sievai ievajadzējās aizskriet uz dāmu istabu.

Atnāca atpakaļ domīga. Tur, pie spoguļa satikusi skaistu elegantu, melnās rases dāmu. Sākušas runāties. Šī prasījusi, kas viņai par akcentu. Kad sieva pateikusi latviešu, svešā sarāvusies, kompakts nokritis zemē, bet dīvainākais ir tas, ka rokas ... Te sieva iesaucās:

„Mana rokas soma! Kur ir mana rokas soma!?” un aizskrēja atpakaļ uz dāmu istabu.

Pa sānu durvīm izspraucās eleganti ģērbusies melnīgsnēja dāma. Neskatījusies ne pa labi, ne kreisi, slēpdama seju zem lielas saules cepures, viņa devās steidzīgi uz ārdurvīm.

Padusē viņai bija sievas latviskā rokas soma.

Bet tas dīvainākais bija tas, ka rokas viņai bija - bez pirkstiem.

Vai tā bija mana nūbiete?

Nezinu.

Es viņai pakaļ neskrēju.