56

Kas notiek, ja pilsoņu vairākums noraida politiķu panāktu vienošanos?

Kanādas federālā valdība, provinces un iezemiešu vadoņi šovasar Šarlotaunā parakstīja valsts konstitūcijas atjaunošanas projektu, kuŗš solīja ievest jaunu, ievēlētu Senātu; skaidri izdalīt likumdošanu centrālajai un provinču valdībām; garantēt iezemiešiem pašvaldību; un nostiprināt Kvebekas provinces atšķirīgo raksturu konfederācijā. Sekmīgais projekts, dalībnieki apgalvoja, bija radošs kompromiss, kas katram nedeva visu prasīto, bet tomēr izārstēja valsts sāpīgākās brūces: rietumprovinču sūdzības, ka tās nav Otavā pietiekami labi pārstāvētas, ka federālā valdība iejaucas jomās (piem., mežkopībā, tūrismā, darba spēka apmācībās), ko var efektīgāk vadīt lokāli, uz vietējām vajadzībām atsaucoties; ka iezemiešiem beidzot jādod kontrole un atbildība noteiktās teritorijās; un ka Kvebekas piekrišana vajadzīga projektam, kas to no jauna ieved Kanādas saimē ar speciālām garantijām, piem., valodas un imigrācijas jautājumos. Līdzīgs mēģinājums (t.s. Mīčezera līgums) pirms diviem gadiem avarēja, kad to noraidīja divu provinču valdības. Pasaule skatījās un brīnījās: kā tik civilizēti var pārrunāt un ievest fundamentālas maiņas valsts uzbūvē (kamēr, piem., Jugoslavijā un bij. PSRS provincēs kaŗo, Čehoslovakija izjūk, utt)? Prātīgie, miermīlīgie kanādieši! Paši referendumā izlems...

1992. gada 26. oktobrī visi aprēķini krasi mainījās. Izputēja labsajūta. Ar 54% vairākumu, pilsoņi šo vienošanos noraidīja. Tikai 3 provinču iedzīvotāji balsoja ‘par’: Ņufondlandes, Ņubransvikas, Prinča Edvarda salas; Ontario rezultāts bija neizšķirts; visas pārējās teica skaļu ‘nē’ − skaļāku vēl, kā nacionālistu sakūdītā Kvebeka. Līguma parakstītāji bija pieņēmuši, ka vajadzīgs vairākums visās provincēs, lai varētu detalizēt praktisko − tāpēc skaidrs, ka konstitūcijas atjaunošana tālāk nerisināsies, vismaz ne tuvākā laikā.

Kas te notika? Sekoja autopsijas.

Vispirms, bija skaidrs, ka politiķi aizrāvušies ar pavisam nesvarīgu problēmu. Aptauja pēc aptaujas rādīja, ka caurmēra pilsonis uztraucies par klibojošo valsts ekonomiju; par savas firmas un darba vietas nākotni pasaulē, kas pārorganizējas tirdzniecības blokos un rūpnīcas pārceļ uz izdevīgākām vietām ārzemēs; par neciešami augstiem nodokļiem; par cenām utt. Divu gadu ‘pastaiga konstitūcijas puķītēs’ lika manīt (pareizi, vai ne), ka politiķiem praktiskas problēmas vienaldzīgas, ka tiem interesē tikai varas sadale, piezīmes nākotnes vēstures grāmatās. ‘Nē’ balss līdz ar to saprotama kā modinātāja. Tipiska bija televīzijas intervija ar mājas māti Vankuverā (pēc tam, kad studijā eksperti bija visādi rezultātus izgrozījuši, intelektuāli kasījuši galvas); viņa teica: laikam jūs arvien nesaprotat − valdībām jādara vajadzīgo, lai mums klātos labi un tas ir viss; nespēlējaties ar birokrātiski patīkamo, to nevaram atļauties.

Tāpat viena ‘nē’ balss daļa uztraucās par to, ka līgums provincēm piešķir pārāk brīvu izvēli − un var nabadzīgā rajonā ievest zemāka līmeņa pakalpojumus (it īpaši veselības sardzē), kā bagātā. Tikai stipra centrāla valdība nodrošinās stingrus nacionālus standartus. Stratēģiskāk izskanēja doma: tieši tagad, kad pasaule integrējas (piem., Eiropas koptirgū), ir muļķīgi koordināciju svarīgās jomās (imigrācijā, izglītībā, darba spēka apmācīšanā, pētniecībā) sadrumstalot − resp., nodot dažādu provinču atšķirīgai plānošanai. Nedrīkstētu vājināt Kanādas spējas sacensties starptautiski − jēdziens, par kuŗu līgums nemaz nerūpējās. Un absurdais: tas neķērās klāt starpprovinču tirdzniecības barjerām. Ja nevar tās nojaukt (kā Eiropā muitas), kāda nozīme atjaunotai konstitūcijai?

Attiecības ar iezemiešiem Kanādā ilgi bijis klupšanas akmens. Katrā provincē ar tiem apietas citādi (šur tur vēl baidās par milzu piesavinātas teritorijas zaudēšanu, īpaši Kvebekas hidroelektrisko projektu rajonos), un federālā indiāņu ministrija (kāpēc tāda vispār vajadzīga?) pārāk lēni virzās uz pašvaldības piešķiršanu. Šarlotaunas līguma variantu Kanādas pilsoņu vairākums būtu, šķietams, pieņēmis. Bet balsošanas kampaņas laikā radās pretestība iezemiešu pašu aprindās − piem., bija tādi, kas teica, ka nav ar ‘svešu’ valdību ko runāt par tiesībām, kas senos dokumentos jau garantētas − un galu galā mazs iezemiešu procents referendumā ar savu balsi piedalījās. Tas bija smags sitiens iezemiešu politiskai vadībai, kuŗa beidzot bija ieguvusi vietu pie ‘konstitucionālā galda’, kopā ar federālo valdību un provincēm. − Kā nu tālāk?

Senāta reforma Kanādas rietumu provincēm bija ļoti svarīga. Jāsaprot, ka Kanādas parlamentā (House of Commons) deputātus ievēl pēc angļu sistēmas: no katra rajona – viens deputāts. Rajoni iedalīti aptuveni tā, lai katrā būtu līdzīgs iedzīvotāju skaits, bet tas atkal nozīmē, ka lielajām provincēm Kvebekai un Ontario, Otavā ir daudz vairāk deputātu kā mazām. (Praktiski tas nozīmē, ka partija, kas saņem balsu vairākumu vienā no šīm lielām provincēm, arī veido federālo valdību, vienalga, kādi tai panākumi rietumu provinces.) Tomēr par tādu metodi nevar daudz iebilst, ja grib demokrātiski ievērot pilsoņu līdzvērtību. Tāpat federālā valdība ieceļ senatorus (bez vēlēšanām) pēc britu koloniālā režīma laikā nospraustas formulas, proporcionāli toreizējam (1867. g.) iedzīvotāju skaitam: tāpēc mazās provinces ilgu laiku jutušās divkārši atstumtas. Viņu prasība: EEE (‘equal, effective, elected’) Senāts, kuŗā rajonu intereses kaut cik līdzsvarotu lielos parlamenta deputātu blokus. Par principu, ka Senātam vajadzētu būt ievēlētam un atbildīgam, nebija lielu debašu. Bet, dabīgi, tādai pārmaiņai pretojās abas lielās provinces, kuŗas zaudētu ietekmi. Šarlotaunas kompromiss tomēr ietvēra aptuvenu EEE principu un noteica zināmas jomas (enerģijas un minoritāšu valodas), kuŗos likumprojektiem nepieciešama skaidra jaunā Senāta piekrišana. Bet cik efektīgs praksē būs tāds Senāts, kopā ar apakšnamu? Vai nav ieplānota pilnīga praktiskas valdīšanas paralīze vienlīdzības aizsegā? Un šo Senāta reformas priekšlikumu panāca tikai ar garantiju, ka Kvebekai piešķirs 25% deputātu vietu apakšnamā, lai kā mainītos provinces iedzīvotāju skaits.

Smagāks, un centrāls, bija Kvebekas provinces atšķirību jautājums. Skaidrs, ka Kvebeka nav tāda province, kā citas − bet par cik šo atšķirību atzīšana jāiemūrē jaunajā konstitūcijā (tā Kvebekiešus oficiāli padarot atšķirīgus no pārējiem Kanādas pilsoņiem), par cik tas vēlams, ja reizē grib panākt vienotu Kanādu? Atšķirības nevieno, tās dala. Vai ar pāris koncesijām, kā bijušais ministru prezidents Trudo minēja referenduma priekšvakarā, beigsies Kvebekas nacionālistu prasības (taču nē!), un kāpēc tās vienmēr jāievēro? Trudo nokristīja centrālās valdības vadību par gļēvuļiem, bet viņu tūlīt kā vakardienas cilvēku, ārdītāju un tamlīdzīgi, ņēmās bārt t.s. progresīvie elementi. Reformu partijas vadonis Manings (arī sakot ‘nē’): lai kvebekieši vispirms izšķiras, vai grib būt daļa no Kanādas, vai nē; tad runāsim tālāk. Ārpus Kvebekas, provinces franču valodas likumi − kas, piem., aizliedz izkārtnes angļu valodā, piespiež zināma lieluma firmām interni strādāt franču valodā, pārraugot paklausību šiem likumiem ar t.s. valodas policiju − labu laiku izraisījuši sašutumu un bažas. Kam tad pieder tiesības − valdībai, vai indivīdam? Kvebekas angļu minoritāte ieteica balsot ‘nē’, jo ‘jā’ iemūžinātu līdzšinējo (pro-franču) kārtību. Tā nu iznāca, ka Kvebekas ‘nē’ no aktīvo nacionālistu puses nāca tāpēc, ka province līgumā it kā ieguvusi pārāk maz (t.i., ne tuvu īstai suverenitātei), bet ārpus Kvebekas ‘nē’ balsotāji rēķināja, ka Kvebekai (atkal) piešķirts pārāk daudz. Pusklaips pie dūšas negāja ne vienai, ne otrai pusei.

Nelaimīgie, pārsteigtie politiķi! Nesapratuši publikas prioritātes, tie arī bija aizmirsuši par cik caurmēra pilsoņa vērtējumā bija noslīdējis viņu prestižs. Kanādas ministru prezidenta Mulronija darbību tikai 12% iedzīvotāju atzina kā pieņemamu − zemākais tāds rezultāts visā Kanādas pastāvēšanas laikā. Provinču premjeriem neklājās daudz labāk. Rūpīgākās aptaujas min, ka publika politiķiem vispār neuzticas, nepieņem, ka tie saprot, grib un spēj risināt nopietnas ikdienas problēmas (kuŗu starpā, acīmredzot, konstitūcija neierindojas!). Nepalīdz arī vai katru dienu avīzēs un televīzijā izklāstītie skandāli, krasas iedomības un nekompetences piemēri, veikaldraugu apveltīšana ar kontraktiem, provinču kukuļošana ar darba programmām utt. Visa šī vecā kārtība publikai derdzas. Uz ielas saka: mums jau nav vairs ko balsot ‘par’; varam tikai balsot ‘pret’, un ik pa laikam neliešus izmest no ērtajiem kabinetiem. Apkalpe izsaka neuzticību stūrmaņiem.

Tikpat neapmierināta publika ir ar ‘ekspertiem’ un ziņu avotiem. No dienas uz dienu, tās pašas sejas, parastie pareģojumi − un viss ačgārns, pretrunīgs, apnicis. Kamēr citur Kanādā puslīdz objektīvi runāja par valsts jaunbūvi, Kvebekas prese un televīzija procesu notēloja kā Kanādas (pēdējo, izmisīgo) piedāvājumu Kvebekai, resp., svarīgs tajā tas, ko Kvebeka, nevis Kanāda, iegūst, vai zaudē. Kvebeka ‘jā’ pusē cīnījās tikai retais centrālās valdības ministrs, un tad tikai ar to pašu ‘ko iegūs Kvebeka’ līniju. Smagi kritizējama ‘jā’ kampaņas stratēģija: publiku iebaidīt ar iespējamām ļaunām sekām. Ja ‘nē’ uzvarēs, teica, Kanāda izjuks; kritīsies Kanādas dolārs; ieguldītāji atvilks naudu nestabilos apstākļos; ‘ko atstāsim mūsu bērniem?’; utj. Galu galā Kanāda nav izjukusi. Dolārs gan ir krities. Bet tagad liekulīgs liekas gājiens, kas centās iepūst ‘būt, vai nebūt’ ar bailēm − un tipisks (ko citu gaidījām?) no glumo politiķu puses. Vai tad Šarlotaunas projektā nebija nekā pozitīva? Vai tikai fakts, ka ‘jā’ uzvara nestu mīļo mieru (uz kādu laiku)?

Uz komentātoriem, kuŗi veido savas teorijas izolācijā no īstenības, vairs nevar paļauties. Ir sajūta, ka elites − it īpaši biznesa/akadēmiskā kombinācija, kas visu laiku turas pie apgalvojuma, ka brīvais tirgus (jo lielāks, jo labāks, drīz ietveŗot ne tikai ASV, bet arī Meksiku) pats nesīs dabīgus atrisinājumus − faktiski nekā nezina, tās vienkārši aizstāv savas ērtās pozīcijas un iekasē visu, ko var, no draugiem-polītiķiem. Prezidenti Rēgens un Bušs, tāpat Kanādas Mulronijs, valsts neiejaukšanos izsludināja kā jaunu laikmetu, kuŗā bizness beidzot parādīs, ko īsti var. Darba vietas, darba vietas, darba vietas, sauca Mulronijs. Un − rūpnīcas bēga uz Meksiku. Dažādu firmu vadība ar šo parādīja savu nākotnes vīziju, atbildību. Pēdējos četros, piecos gados Kanādas ekonomijā piedzīvoti smagi zaudējumi − un nesegts pozitīvisms tagad skan kā propaganda, kas bīstama nacionālai veselībai. Milzīgs blefs. No otras puses, redzam arī, ka sociālisms izkurtējis un tā varianti neko neatrisinās. Tātad − kas? Kur kavējas idejas, rosinājumi? Ar vecām formulām nepietiek.

Un mēs domājām, ka ar Berlīnes mūŗa nojaukšanu sāksies ‘labie laiki’...

Dziļāk paanilizējot liekas, ka fundamentāls ir indivīda-grupas attiecību jautājums. Daudzi teica ‘nē’ tāpēc, ka vēlas − ja ne apsvērti principā, tad sirdī − vienlīdzību: visiem pilsoņiem, vienalga, kur tie dzīvo, vienādas tiesības, vienādus pakalpojumus, vienādu atbildību un, konsekventi, vienādas izredzes. Vienādus likumus, vienādas likmes. Līdz ar to, iespējams, kopīgu jēgu un identitāti, vai vismaz sataustāmu skeletu, par kuŗa sastāvdaļām nav mūžīgi jādebatē. No vienlīdzības, nevis privilēģijām, izraisās piederības sajūta, solidaritāte, lepnums − viss pārējais ir drumstalošana, sadalīšana, piesavināšanās, skaudība, spēlīte.

Tā vairs ne! Pilsoņiem apnikusi sistēma, kas pieļauj interešu grupu un bloku pārstāvjiem, anonīmiem t.s. konstitūcijas rūpniecības birokrātiem, arodbiedrībām un advokātiem veidot un noteikt valsts nākotni uz kailas varas sadales pamatiem. ‘Nē’ balss ir pļauka ne tikai iedomīgajiem politiķiem personīgi, bet arī sistēmai, kas vairs neatsaucas uz rēķinu maksātāju prasībām, tās pat aktīvi ignorē. Kanādas pilsoņi ir lēni un miermīlīgi, tie neiziet ielās ar šautenēm, bet šoreiz ‘nē’ balss bija līdzīgā apvērsumam: lai bīstas tie, kas domā, ka tālāk tāpat varēs ‘visu pa vecam’. Kāds parasts cilvēks intervijā: jūs laikam nesaprotat cik te daudz ir sakrātas dusmas, cik dziļa ir vilšanās ar vadoņiem, cik ātri bezcerību var pārvērst naidā... un cik dārgi bija mūsu sapņi. Nākošajās vēlēšanās kritīs federālā valdība, arī pāris provinču valdības. Jau tagad avīzes, kas dedzīgi ieteica ‘jā’, prasa ministru prezidenta Mulronija atkāpšanos.

Bet ‘jā’ atbalstītāji saka: ‘nē’ uzvaras sekas atgriezīsies pie mums atkal un atkal. Kā var to nesaprast? Referendums bija pēdējā cerība. Tiem atbild: to pašu teica par Mīčezera avāriju. Un − vai nopietnākas, paliekošākas sekas nebūtu bijušas sliktam likumprojektam? Varbūt ‘nē’ ir veselīgs tieši politiskam procesam, to atgriežot pie praktisku problēmu risināšanas. (Lai gan ciniķi, tūlīt pēc Mulronija solījuma, ka tagad pievērsīs uzmanību ekonomijai, skaļi sauca − nē, nē, arī to iedzīsi grīstē!) ‘Nē’ varētu būt auksta duša, kas no Kanādas psīches nomazgā andelmaņu tvanu. Un tieši tādā zīmē − parastais politiskais bankrotējis, nost tirgošanos un izvirtību! − izdevējs Mels Hertigs dibinājis jauno ‘Nacionālo’ partiju.

Kanāda, saka, gaida savu Klintonu, jaunākas paaudzes cilvēku, kas varētu atkal iedvest cerību, skaidri atbildēt uz jautājumiem, iedarbināt jaunas idejas, atsaukties uz steidzīgām problēmām ar konkrētu rīcību − bez neveiksmju un vecu ideoloģiju bagāžas, bez grupu līdzsvarošanas, bodītes mentalitātes. Nav, protams, teikts, ka Klintons spēs pat daļu no solītā. Bet viņa solījumiem bija patiesības piegarša. Bija sajūta, ka viņš klausījies un sapratis. Tāpēc ASV balsotāju vairākums viņam novembrī dāvāja uzticību.

Tā ir Kanādas referenduma skaidrākā mācība: politiķiem, akadēmiķiem, ziņu avotiem, ekspertiem, visiem no jauna un steidzīgi jāsāk (ar vārdiem un darbiem) pelnīt to uzticību, bez kuŗas ne vadība, ne valdīšana nav iespējama. Nekas nav sliktāks, bīstamāks, potenciāli eksplozīvāks kā pārliecība, ka atrodamies nemākuļu, liekuļu, savtīgo rokās. No Kanādas ‘nē’ izriet pierādījums, ka tautai vienošanos nevar mākslīgi iepotēt, un paliek nepieciešamība atrast un saprast pieņemamu ‘jā’ − kopējā valodā.

 

Juris Mazutis, 1992. g. decembrī.

 

Epilogs: 1993. g. pavasarī Kanādas ministru prezidents Mulronijs pieteica savu aiziešanu no politikas, un konservatīvo partija izraudzīs sev jaunu līderi jūnijā, valsts vēlēšanu priekšvakarā. Min, ka vēlēšanās galvenā tēma būs ekonomija, bet atsevišķos rajonos, it īpaši Kvebekā, no jauna skanēs vienotībai bīstamas prasības.

 

 

Jaunās Gaitas zinātnes un technikas nodaļas redaktors Juris Mazutis arī uzmanīgi novēro Kanādas politisko deju, dzejo un darina latviskus datoru burtu komplektus. Ikdienā strādā kā projektu vadītājs Kanādas valsts televīzijā.