JG191 Ruta Čaupova. Vilnis Titāns Krustceļā

Ruta Čaupova

KRUSTCEĻĀ

Tēlnieka Viļņa Titāna darbu izstādē pie akmenī kaltajām skulptūrām Skandinieku sievas dzied senu dziesmu par uguni. Klausoties kā balsis ar savu silto elpu uzbūvē telpā dižās līnijās zīmētu skaņu ainu, skatoties uz granītskulptūru stingrajām skaldnēm, rodas iespēja pavisam tieši sajust dabas un formveides lielo, visu aptveŗošo ritmu un analoģiju klātesamību. Tā ir svētīga, spēku dodoša enerģija, kas joprojām dzīva mūsu tautā. Uztveŗamos veidos pārtapdama, tā nosaka formu tektoniku, samērus, daļu un masu attiecības.

Vilnis Titāns ir spējis šo kredo − dzīves-dabas-cilvēka skatījumu − uzturēt un seno zīmju kodus saklausīt.

„Satuvinot kompozīciju plastisko simboliku, kas sākusies dabas sajūtā, ar latviešu tautas rakstu simboliku, radušās manas skulptūras”, tā Vilnis Titāns pats raksturojis savu darbu tapšanas jēgu.

Dzimtenes daba kā pirmavots. Kā saite ar pasauli. Bērnībā un visā tālākajā dzīvē. Vilnis Titāns dzimis un uzaudzis laukos, Limbažu apkārtnē. Mežs, akmeņi, vecās zemnieku mājas. Zemes atmoda pavasaŗos. Saules sasildītās vagas, piekalnītes, ēku sienas.

„Tāda dabas sajūta, kāda man bija, katram nav dota. Redzu, ka tagad mani bērni dabu uztver pavisam citādi”, saka Vilnis. Sāpīgi pārdzīvodams dabai un kultūrvidei nodarītos postījumus, zinādams, ka paviršu iespaidu gūzmā mūsdienu cilvēks traģiski zaudē spēju harmonizēt pasauli ap sevi un dzīves jēgu sevī saskaņā ar dabas likumībām, Vilnis Titāns ir ļoti daudz darījis, lai atbrīvotu no brikšņiem Latvijas skaistās ainavas, lai iemūžinātu gara darbinieku piemiņu, senos vietu un māju vārdus. Ar simbolisko tēlu un zīmju starpniecību tēlnieks grib atgādināt mums dabas, kultūras un indivīda gara dzīves dziļseno vienotību.

Nonākot pilsētā, izvēloties tēlnieka profesiju, redzot, ar kādu niknumu tika izcīnītas tiesības darināt oficiālos pieminekļus, ar kādu bezdomu iztapību tie tika veidoti, Titānam tāpat kā citiem tolaik jaunajiem māksliniekiem bija jādomā, kā izteikt savu „nē” grimšanai padevīgumā, bija jāveido sava rīcības, stājas un mākslas redzējuma pozīcija. Zināšanas, kuŗas bija iegūtas Mākslas Akadēmijā, bīdīja jaunos māksliniekus tēlniecības tradicionālo formu un paņēmienu atkārtošanas virzienā. Nebija viegli aizstāvēt nosacītāku, brīvāk abstrahētu plastisko izteiksmi. Tomēr Vilnis Titāns, tāpat kā vēl daži viņa paaudzes vīri, kā Ojārs Feldbergs, Ojārs Breģis, jau pašā mākslas ceļa sākumā uztaustīja sava aicinājuma īsto gultni. Vilnis meklēja gara un ideju padziļinājumu folkloras mantojumā, dainu pasaulē, latvisko rakstu tektonikas studēšanā. Sākot ar septiņdesmito gadu vidu Vilnis Titāns iesaistījās Imanta Ziedoņa vadītajā dižkoku glābēju un Latvijas kultūrvietu kopēju grupā. Par vairāk nekā piecpadsmit šajā domubiedru kopā pavadītajiem gadiem Vilnis tik tiešām var teikt: „ Tā ir vēl viena skola domāšanā”. Kultūras cilvēku saliedēšanās un darbošanās bija atmodas kustības vēstītāja.

Veidodams savu darbu izstādes, Vilnis Titāns arvien ir vēlējies pievērst uzmanību plašākam sakarību kontekstam. Tā, piemēram, pirms septiņiem gadiem, gatavodams katalogu savai pirmajai personālizstādei „Ceļā”, viņš uzaicināja piedalīties savus draugus no dižkoku glābēju grupas − dzejnieku Jāni Baltvilku un aizrautīgo Gunti Eniņu ar viņa fotografētajiem lielo laukakmeņu attēliem. Toreiz šķita būtiski atgādināt, ka mūsdienu cilvēkam savas darbošanās un gaitas sprīžus vajadzētu samērot ar dabas laika un telpas dimensijām, ar Latvijas mežu ielokos un lauku malās gulošo vareno akmeņu ceļojumu cauri ledāju blāķiem un gadu tūkstošiem.

Pagājušā gada nogalē Tēlnieku Namā iekārtotajai savu darbu izstādei Vilnis Titāns devis nosaukumu „Krustceļā”. Telpas vidū no pamatīgiem dēļiem ar īstām platgalvainām skrūvēm tēlnieks bija uzbūvējis krustveida paaugstinājumu un stabu torni. Tur bija redzami dažādās Latvijas vietās uzstādīto Viļņa Titāna skulptūru attēli, draugu un izstādes apmeklētāju rakstītie vēlējumi. Šķiet, ka šo objektu darinādams, Vilnis Titāns ir gribējis, lai mēs apzinātos, ka, pat nedaudz paceļoties, atraujoties no pierastā līmeņa, iespējams citādāk palūkoties uz to, kas ir ap mums. Šādam aicinājumam, protams, ir ne vien tieša, bet arī plašāka uzmundrinoša nozīme. Šīs izstādes katalogā Vilnis Titāns ir iekļāvis savu vidē īstenoto darbu attēlus. Redzam Latvijas Kultūras Fonda Daugavas programmas ietvaros radītās granītskulptūras − Daugmalē uzstādīto piemiņas zīmi „Bēgļu ceļš”, Daugavas plostniekiem veltīto divdaļīgo kompozīciju Dunavā, Dīriķupites, Robežkroga un Seces vietu iezīmējuma akmeņus. Arī Cīravā veidoto pieminekli Brīvības cīnītājiem, pieminekli Latvijas himnas autoram, komponistam Baumaņu Kārlim, Viļķenē. Visus akmeņus, kuŗos viņš, dižkoku glābēju grupā darbodamies, ir zīmes un vietu vārdus iekalis, Vilnis Titāns nav uzskaitījis, bet dažus no tiem katalogā varam apskatīt. Septiņu pēdējo gadu laikā paveiktais ir prasījis no tēlnieka milzīgu darba un enerģijas ieguldījumu. Pats lielākais vidē īstenotais Titāna darbs ir Krišjānim Baronam veltītais 9 m augstais piramīdas veida akmeņu krāvums ar iekaltajiem vietvārdiem Valpenē, Dundagas pagastā.

Izstādes telpā ap centrā stāvošo platformu Vilnis Titāns bija izkārtojis šajā septiņu gadu laikposmā tapušās gan mazāka, gan samērā prāva izmēra granītskulptūras, arī vienu bronzā atlietu kompozīciju − saules zirni. Dažus no šiem darbiem nodomāts uzstādīt paredzētajās vietās. Plastiski spēcīgā, gaismas ceļu simbolizējošā kompozīcija „Saule” tiks novietota pie skolas Carnikavā, Spīdolas garam veltītā Zīme „Uguns” varbūt stāvēs pie Daugavas Aizkrauklē, starp baznīcu un pils kalnu.

Izstāžu telpas mierīgajā apgaismojumā, plastisko zīmju un motīvu mērogiem savstarpēji sasaucoties, varējām bagātīgās devās uztvert to enerģiju, kas ietverta tēlniecisko masu sakārtojumā, un arī papētīt, kādus techniskus paņēmienus tēlnieks lietojis, kā ar vienkāršiem rokas instrumentiem apstrādājis akmeņu virsmas, kā sadarbojies ar akmeni. Ir saistoši vērot, kā akmens dažviet ir atsedzis kādu jaunu pārsteigumu, kā, piemēram, īpatno dzīslojuma stīgu skulptūrā „Ziņa”, kur tā līdzīgi gaišam vainagam caurvij un, it kā svētījot, apvieno vīra un sievas figūras. Vilnis Titāns parasti neatstāj akmeņos neapstrādātas vietas, necenšas īpaši improvizēt, apspēlēt akmens dabisko formu kā tādu. Kaut gan, akmeņus izvēloties (visi V. Titāna darbi kalti Latvijas akmeņos, tie nākuši galvenokārt no Vidzemes, no Viesītes, arī no Dundagas), tēlnieks tos jūtīgi uzklausa, apsveŗ, kā katrs no tiem atbildīs tēla vai zīmes raksturam. „Tas, ko es spēju iztēloties var arī nerealizēties”, atzīst Vilnis, „ir jāskatās, kā es to varu izkalt akmenī. Instrumenti un darba rīki ir visai primitīvi. Reizēm tas ir pat nožēlojami, ka visa apdare, slīpēšana, uzkalšana ir jādara ar roku. Ja būtu citi instrumenti, arī kompozīciju raksturs, droši vien, būtu citāds”.

Visai zīmīga ir Viļņa Titāna vēlēšanās dažkārt papildināt granīta virsmu atturīgo tonalitāti ar akmenī iestrādātām bronzas detaļām un palīgformām. Šķiet, ka gan tie techniskie paņēmieni, kuŗus Vilnis Titāns izmanto, gan zināmā mērā arī viņam piemītošais formu uztveres askētiskums nosaka visai izteiktu lineāro elementu un grafiskuma klātesamību viņa darbos. Dažkārt, kā, piemēram, kompozīcijā „Uguns” , veidojas vesela sabalsojumu partitūra − starp pamatmasu ģeometrizējumu un silueta līniju ritmu, to gaismēnu spēli, kuŗu rada akmenī izkaltais dobums, un grafiski iezīmētajiem ugunskrusta zariem. Tēlnieks uzticas latvju rakstu semantikā balstītajam abstrahētu formu un zīmju iedarbīgumam, jo uzskata, ka mūsu tautas tradīciju lokā šādas izteiksmes formas ir demokrātiskas un katram saprotamas. Vilnis ir pārliecināts, ka lauku vidē, vietās kur cilvēki iet gaŗām, nav vēlams novietot pašmērķīgi eksperimentālus, apkārtnei un uztveres tradīcijām svešus darbus.

Jāsaka, ka viņa liriskā latvieša daba ir likusi Vilnim Titānam pievērsties ne tikai tektoniski simboliskām zīmēm vien, bet arī vēstošākām tēlainām metaforām, kuŗās sava loma ir nosacīti traktētām figūrām, kā to redzam, piemēram, triptihā „Leģenda par karu” un kompozīcijā „Galds”, šo darbu pamattēma ir mājas, ģimenes, tautas dziļo sakņu sargājamības apzināšanās.

Domājot par konceptuāli un iekārtojuma ziņā pamatīgi sagatavoto izstādi „Krustceļā”, zinot, ka Viļņa Titāna nesavtīgais darbs, mākslinieka sūtība un dzīvesveids nedalāmi saistās, rodas arī sāpīgi jautājumi. Vai tajā Latvijā, kāda pašlaik veidojas, tik nesavtīgi savu darbu un talantu atdodošs mākslinieks varēs izdzīvot un savu ģimeni uzturēt? Vai vecie un jaunie īpašnieki, zemi ieguvuši, atcerēsies, ka ainavā būtu jāsaglabā un jāiesaista arī kultūrzīmes? Vai atmodas rosinātais labas gribas gars netiks atspiests malā? Šie ir smagi jautājumi. Pašreizējā posmā vēl īsti rožainu cerību nav. „Strādāju un dzīvoju uz bankrota robežas”, saka Vilnis, „Cīnos. Cenšos, kā varu. Neesmu jau bāliņš, kas skatās tikai uz debesīm, saprotu, ka jāstāv uz zemes. Taču tik un tā reizēm slīkstu. Tad uzmundrinu sevi ar kādu labu sakāmvārdu. Saku sev: dots devējam atdodas. Un tā jau arī ir”.

Ruta Čaupova dzimusi 1939. g. Daugavpilī. 1961. g. beigusi Latvijas Universitāti, bet 1969. g. Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļu. Kopš 1972. g. Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece. Pētījusi un rakstījusi galvenokārt par latviešu tēlniecību. Bez citām publikācijām autore grāmatai Portrets latviešu tēlniecībā (Rīgā: Zinātne, 1981).