Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993

 

Herberts Dzērve

TODIEN ZUPAS ŠķīVIS PALIKA NEIZĒSTS

 

Mūsu mājas ir Airītes „Dzērves”. Bet tā kā mēs ar māsu Vilmu mācījāmies Skrundas miesta skolā 6. klasē, tad pa nedēļu dzīvojām pie savas vecāsmammas „Illītēs”, kuŗu tīrumi un pļavas dzelzceļa stacijas pusē piegāja klāt ciematam.

Iepriekšējā vakarā, kad pie stacijas jau stāvēja ešelons, pie mums no „Dzērvēm” bija atbraukusi māte. Tēvs tajās dienās bija darīšanās Rīgā. Un vecomāti kāda ievērojama paziņa bija brīdinājusi, ka labi zinot, ka mūsu ģimene esot projām vedamo sarakstos. Vispār būtu varēts arī mūs no saraksta izstrīpot, bet esot bijis kāds iemesls, kuŗa dēļ mūs nevarot atstāt Latvijā. Tādēļ tanī vakarā Vilma aizbrauca mātei līdzi uz „Dzērvēm”.

Vakarā, kad vecāmāte vaimanāja, es viņu pūlējos nomierināt. „Kas tur briesmīgs! Krievijā iemācīšos par traktoristu, sūtīšu tev naudiņu. Nav ko raudāt. Arī tur dzīvo cilvēki”.

Pie sevis es tomēr ļoti cerēju, ka varbūt liktenis mūs pažēlos. Vecāki jau sen bija kolhozā. Reiz jau vajāti. Apsūdzēti par to, ka esot kā kulaki ļaunos nolūkos ielīduši kolhozā. Tālab izmesti laukā. Bet pēc tam atkal uzaicināti atpakaļ, jo tēvs bija mehāniķis, bez kuŗa kolhozs nevarēja iztikt. Es pats arī gatavojos iestāties komjaunatnē.

Kad otrā rītā gāju uz skolu, redzēju, ka stacijā jau bija sākusies pasažieru „uzlādēšana”. Skolā visu laiku gaidīju, kad atbrauks pēc manis. Es laikam briesmīgs izskatījos, jo, kad starpbrīdī stāvēju pie zāles loga, pie manis pienāca pionieŗu vadītāja. Uz viņas izbrīnu paskaidroju, ka, šorīt uz skolu nākdams, biju redzējis izsūtāmo ešelonu, un zinu, ka arī mani vedīs prom. Devu atpakaļ viņai komjaunatnes statūtu grāmatiņu, jo tā man nebija vajadzīga. Viņa bija ļoti apmulsusi, bet statūtus paņēma.

Nevienam nebildis ne vārda, es atvadījos no skolas un draugiem. Ejot mājās uz Illītēm, redzēju, ka rosība ap ešeloniem turpinājās. Ar drebošu sirdi lūkojos, vai jau negaida. Bet viss šķita mierīgi. Vecāmāte aicināja pusdienot. Domāju, ka līdzko paēdīšu, pazudīšu upītes krūmos.

Taču nebiju vēl paēdis, kad pa virtuves durvīm iesteidzās māte. Tas brīdis bija klāt. Pie durvīm ārā stāvēja karavīrs ar šauteni. „Posieties ceļam! Steidzīgi!” Es vēl sabozies atcirtu: „Kamēr nebūšu paēdis, nekur nebraukšu!” Tomēr zupas šķīvis palika neizēsts.

Atceros, ka ārā bija saulaina pavasara diena. Sēdējām ratos uz savām mantām. Bet man par spīti tam krievu karavīram gribējās uzdziedāt. Es sāku un Vilma piebiedrojās. Mēs jau allaž sapratāmies no pusvārdiem.

Mūs iesēdināja preču vagonā, kurā bija vairākos stāvos ietaisītas guļamlāvas. Vagona vidū bija čuguna krāsniņa. Mums mantas palīdzēja salikt „Ziemeļu” saimnieks Balandins, kurš bija tajā vagonā ar savu saimnieci un meitiņu Anniņu. Pirms pāris gadiem viņiem ar kara spridzekli gāja bojā divi dēli. Vagonā bija arī vēl kāda večiņa ar trīsgadīgu puiku. Man izdevās ieņemt vietu uz augšējās lāvas pie lodziņa. Tā vismaz bija cerības, ka varēs kaut ko redzēt.

Pirmo nakti pavadījām vagonā, stāvot uz vietas turpat Skrundas stacijā. Atminos, ka pa nakti puika, večiņa piecēlās, čurāja emaljētā krūzē un tad izlēja ārā pa durvju spraugu. Bet es vēl tagad, visu to atceroties, nevaru viņai piedot, ka otrā dienā viņa savu netīro krūzi pasniedza bērniem no kā padzerties.

Otrā rītā, kad sāka ešelonu stumdīt, kādu brīdi tas atradās tieši pretī stacijas ēkai. Tad ar Vilmu uz perona ieraudzījām māsas Šlivko no mūsu klases. Viktorija un Helēna dzīvoja dzelzceļa strādnieku mājā un bieži ciemojās pie mums Illītēs. Viņas bija kaut kā tikušas mūs pavadīt. Tad gan visi slaucījām asaras.

Pirmie desmit ceļa kilometri līdz Airītēm mums bija ļoti pazīstami, jo tie skolas laikā katru sestdienu bija izstaigāti kājām. Gribējās vēl caur lodziņu saskatīt skolu. Pārbraucām Ventas tiltu. Tad nāca „Ziemeļi”, kuru saimnieki bija mūsu vagonā, un ceļš, kas otrā pusē veda uz kapiem, kur gulēja viņu abi puikas. Meža pārbrauktuve un ceļš, kas veda uz „Trisuļu” mežstrādnieku māju. Vēl viena pārbrauktuve, un celiņš, kur allaž caur „Kliņģiem” nogriezāmies uz Dzērvēm. Airītes stacija palika otrā pusē. Tad vēl „Gūraiši”, kur bieži ar tēvu tikām ciemojušies. Un viss.

Vēl atceros Jelgavas kailos skursteņus.

Aiz Latvijas robežas pazuda skaistie eglīšu stādījumi gar dzelzceļa malu sniega aizturēšanai. Sliktais ceļš sāka vagonu vairāk kratīt.

Ieraugot veci ar žagaru nastu uz muguras, palika skumji. Tāds liktenis laikam gaidīja arī mūs.

Vakaros un rītos vilciens apstājās un mūs laida ārā sakārtoties. Sargiem šautenes vairs nebija, bet pie siksnas revolveri.

Lielajās stacijās vīri gāja pēc ūdens. Reiz deva arī kaut ko strebjamu.

Mūs veda divas nedēļas. Omskā bija vēl sals un sniegs. Vajadzēja iziet kaut kādu pārbaudi, kad bija jāizģērbjas, jāiet uz pirti. Mani aprūpēja tas pats Ziemeļu saimnieks. Viss beidzās labi, jo drēbes pēc kādas dezinfekcijas atkal atdeva.

Tālāk mūs veselu diennakti veda smago automašīnu kolonna. Mūsu mātei bija līdzi krietns brezenta gabals, zem kuŗa visi braucēji varēja palīst apakšā. Vajadzēja sargāties no saaukstēšanās, tāpēc nevarēja bāzt degunus laukā.

Tad mūs ievietoja pārnakšņot kādā ciema klubā. Otrā rītā sniega vairs nebija. Tas kusa acīm redzami. Ap pusdienas laiku kluba pagalms bija jau sauss. Klubam otrā pusē bija skola, kurā dabūju divus gadus iet.

Sākās dzīve Sibīrijā.

Tēvu satikt vairs neizdevās. Viņš, kad atbraucis no Rīgas, bija gājis čekā pieteikties, vairs nebija ņemts. Tēvs bija atlaists strādāt kolhozā. Viņš nomira Latvijā.

Vilma nomira ar vēzi Omskā 1986. gada 23. aprīlī, trīs dienas pirms savas 50. dzimšanas dienas. Tur tās mājas ir celtas no Semipalatinskas iežu būvmateriāla. Arī māte vairs atpakaļ neatbrauca. Viņas apbedīju Omskā.

 

Atminu autors Herberts Dzērve un viņa māsa Vilma. Abi deportētie jaunieši palika dzīvot Omskā arī pēc 1956. gada. Abi apprecēja vietējos krievus. Vilma mirusi ar vēzi Omskā 1986. gadā. Herberts Dzērve tagad dzīvo Liepājā.