XXVII

 

Latvijas vēstures pētniecība šodien.

Par Latvijas vēsturi un vēsturniekiem vēl nesen dzirdēja daudz negatīva. Daži teica, ka tie sapinušies čekas dzelzs režģos, citi − varas iestāžu zīda tīklos. No mūsu puses raugoties varēja apšaubīt šo spriedumu vispārinājošo raksturu, tomēr nebija ne iemesla, ne arī pietiekošas apstākļu pazīšanas, lai apšaubītu spriedumus kā tādus. Tēze: kas valda pār pagātni, valdīs arī pār nākotni, bija ļeņinisma stūrakmens. Ļeņina citātu un ideoloģisku klišeju bija piebārstīti visi, pat citādi augstvērtīgi akadēmiski pētījumi. Bet neskatoties uz šo negatīvo, it kā objektīvo, prognozi, notika pretējais: vēsturnieki pārsteidzoši ātri atbrīvojās no ideoloģiskajām saitēm, un tagad mēs varam teikt, ka Latvijas vēsturnieki ir Latvijas intelektuālajā avangardā, kaldinot gan valstiskās, gan demokrātiskās struktūras. Tauta: dziedātāji un soļotāji, savu darbu padarījuši. Barikāžu laiks ir beidzies, dzejnieki ir paguruši − tikai pagātne mirgo, tur tumsa ar sauli vēl cīnās par latviešu dvēselēm. Temats pats par sevi ir tie vēsturnieki, sava laika medaļu ieguvēji, kuŗi brīvības starmešus neizturējuši, ar atmodu pazuda, kuŗu vēstures modelis pašķīda kopā ar burtkopu PSRS.

Ne Latvijas pirmo ne otro atmodu nesagatavoja vēsturnieki. Tur literatūrai, it sevišķi dzejai, bija daudz lielāka nozīme. Ir tiesa, ka šīs atmodas ierosināja vēsturisks pagātnes noziegums, 700 verdzības gadi, bet šis noziegums bija bez vēsturiskas precizitātes, ne aprakstīts, ne pilnīgi izprasts. Tad latvieši bija vēl savas pagātnes akli. Tikai 1920. gados ar Arveda Švābes pievēršanos latviskas Latvijas (vārdu labākā nozīmē) vēstures pētniecībai mēs varam sākt runāt par profesionālu Latvijas vēsturnieku ģildes izveidošanos. Tikai 1920. gadu otrajā pusē izveidojās pie Latvijas universitātes Latvijas vēstures katedra un 1936. g. nodibinājās Latvijas Vēstures Institūts. Pirms tam vēstures apziņa latviešiem bija imperiālisma lāpām apgaismota. Atbrīvošanās no imperiālisma atspulgām bija liels intelektuāls sasniegums, tā bija jauna apziņas sliekšņa pārkāpšana, kuŗu pirmās republikas laikā vēl visi latvieši nebija veikuši. Pat 1950. gados aklais Fēlikss Cielēns, savus memuārus rakstot, nosauca latviešus par bezvēstures tautu. Visu Latvijas okupāciju varu nolūks bija iznīdēt latviešu pret imperiālistisko apziņu: Latvijas Vēstures Institūts un Latvijas vēstures katedra bija slēgta, un pēckaŗa gados Latvijā importēja veselu brigādi krieviski runājošu vēsturnieku, kuŗu uzdevums bija izskalot latviešu smadzenes un izskolot jauno vēsturnieku paaudzi. Vēstures mācībkursu un pētniecības tematika tika izstrādāta Maskavā. Spiedieni bija gan politiski, gan sabiedriski, krieviski runājošie programmu veica gan ar teroru, gan ar zīda murdu izmešanu.

Tagad pēc apmēram četriem atmodas gadiem redzam, ka šī imperializēšanas programma cieta vēsturiski vienreizēju sakāvi: lielum lielā daļa no tā, ko krieviski runājošie nopostīja, tagad ir atjaunota, un tas, ko viņi mēģināja uzcelt, tagad ir sadrumstalots. Un nebūt negribu teikt, ka Latvijas vēstures pētīšana ir atgriezusies tur kur tā bija 1940. gadā. Vēstures rats ir pagriezies un vecie laiki nav vairs atgriežami, lai arī daži to mēģina, pārspiežot visus trīsdesmito gadu mācību līdzekļus. Tagad jau redzam, ka Latvijas vēstures pētniecība riņķo jaunā augstākā sfērā kā tā bija Ulmaņa gadu norietā. Ja 1930. gados daudzi vēstures teksti bija tautisku prievīšu apjosti, tad tagad mūsu vēsturnieki raksta ar eiropejiskāku standartu. Atšķirībā no Švābes laika biedriem, šodienas vēsturniekiem ir smalkāk veidota ideoloģiskā pieeja, ar rūdījumu terora apstākļos un pagrīdes starpnacionālajās kaujās. Viņi ir spējīgi analizēt strāvas un arī apakšstrāvu sarežģītos tecējumus.

Starp galvenajiem Latvijas vēsturnieku pēdējo gadu sasniegumiem varam minēt sekojošos:

1. Latvijas Vēstures katedras nodibināšanu pie universitātes, un Latvijas Vēstures Institūta atgriešanos Arvēda Švābes 1936. g. izveidotajās nostādnēs.

2. Tagad Latvijā iznāk, kā nekad agrāk, divi vēstures žurnāli: Latvijas Vēsture, kas izauga no universitātes vēsturnieku grupas ar Heinrichu Strodu priekšgalā un Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, ko izdod Latvijas Vēstures Institūts ar Jāni Graudoni un Induli Roni vadībā. Abi žurnāli norāda uz plašo interešu loku, kas šobrīd ir izveidojies Latvijā, sākot ar archeoloģiskiem pētījumiem līdz rusifikācijas uzbrukumiem latviešu kultūrai.

3. Čekas, komunistu partijas un citu kādreiz slepeno archīvu izpēte. Gan presē, gan grāmatās ir uzsākta ar šo slepeno archīvu palīdzību okupantu noziegumu dokumentācija. Kā galvenie mednieki komunistu partijas archīvā jau vairākus gadus ir strādājuši Ilga Gore un M. Virsis, bet čekas archīvā visdziļāk ar saviem Vēstures Institūta kadriem ir iegājis, kā daudzie raksti periodikā norāda, Indulis Ronis. Ronis savas medības čekas archīvā uzsāka Maskavā, dzenot pēdas Kārļa Ulmaņa liktenim Krievijā. Tagad Latvijas Vēstures Institūts Roņa vadībā ir uzsācis pētīt čekas prāvu kolekciju Rīgā (skat. JG 189. nr) un dokumentēt čekas noziegumus pret latviešu tautu.

No svarīgākajām pēc atmodas publikācijām visupirms ir minami divi dokumentu sējumi, kas ieliek iekavās visus garos okupācijas gadus: Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli, 1940. gada 16. jūlijs - 19. jūlijs (Rīga, 1991) vienā okupācijas galā un otrā galā Latvijas PSR Vienpadsmitā Sasaukuma Augstākās Padomes sēdes divpadsmitā sesija 1989. g. 27. līdz 29. jūlijam (Rīga, 1991. g.). Abi šie sējumi, sākums un gals, ir morālas mācības pilni, un tos var lasīt ar aizrautību, jo tajos redzam gan Latvijas kangarus, gan glābējus.

Starp jaunajām grāmatām ievērības cienīgas ir: Alekseja Apīņa Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum (Rīga, 1991); Valda Bērziņa un Aināra Bambaļa Latvijas armija (Rīga, 1991); H. Stroda Latvijas lauksaimniecības vēsture, no vissenākiem laikiem līdz XX gs 90. gadiem (Rīga, 1992); Ilgas Gores un Aivara Strangas Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija 1939. gada septembris - 1940. gada jūlijam (Rīga, 1992).

Visas šīs grāmatas ir laba līmeņa darbi, ar kuŗām katra tauta varētu lepoties. Šīs grāmatas pašas par sevi jau sastāda jaunu Latvijas vēstures kursu − un galvenais, tajās nav ne padomju, ne Ulmaņa gadu vēstures skaistinājumu un vienkāršojumu. Ar šiem pētījumiem vien nepietiks, lai uzrakstītu jaunu Latvijas vēstures mācības grāmatu, bet no šo darbu lapaspusēm mēs varam sākt saskatīt, kāda jaunā Latvijas vēstures mācībgrāmata būs un redzam, ka tā nebūs 1930. gadu mācībgrāmata − ne Zālīša, ne Švābes, ne Grīna, no kuŗām mācījās Latvijas pēdējo neatkarības gadu un trimdas skolās. Tā nebūs arī vecās noskaņās sarakstīta: ne Odiseja Kostanda, ne Ulža Ģērmaņa, ne Agņa Baloža grāmatas, kas tagad it kā sacenšas par vietu uz mācībgrāmatu plaukta. No augšējā grāmatu klāsta mēs zinām, ka jaunajai vēstures apziņai ir cita toņukārta, cita noskaņa. Kopš 1940. g. daudz vēstures ir nācis klāt, daudz asiņu lieta Latvijas ārēs un daudzi ūdeņi aiztecējusi zem Daugavas tiltiem. Daudzkultūru valstī, kāda būs nākotnes Latvija, ar vecām, fašistiski iekrāsotām formulām nevarēs iztikt.

No iepriekšminētajiem darbiem gribu sevišķi izcelt Gores un Stranga pētījumu par 1940. g. Latvijas brīvvalsts pēdējiem un okupācijas pirmajiem mēnešiem. Autori ir ķērušies pašam dusmīgākam bullim pie ragiem, vienam no ideoloģiski vissaspīlētākajiem posmiem. Visi iepriekšējie „vēsturnieki”, kuŗi mēģinājuši šo posmu izgaismot, vai nu (kā Vilis Skultāns un Jānis Zalcmanis) pētījumus nenobeidza, sapinās imperiālisma virvēs vai pakārās antisemītisma cilpās. Šis kritiskais Latvijas vēstures posms nevar būt izsmelts ar vienu vien grāmatu, bet sākums ir, demokrātiskas historiogrāfijas pamatakmens ir ierakts un pirmie stāvi uzslieti. Nekas nav apiets ne arī pārspīlēts. Arī bīstamais žīdu jautājums 1940. g. ir konfrontēts un bez iegrimšanas antisemītismā caurskatīts. Tas ir gaidīts un vajadzīgs darbs, pietiekoši kosmopolītisks (bīstamais sovjetu laika vārds), lai tulkotu svešvalodās.

Andrievs Ezergailis

 

„STRĒLNIEKU VIEDOKLIS”

(No Vladislava Podnieka atreferējuma par Latviešu strēlnieku apvienības tikšanos ar žurnālistiem pēc 20. februārī notikušās domes sēdes, Neatkarīgā Cīņa, 1993.27.2.)

Domes sēdē atzīts, ka nopietna uzmanība jāpievērš skolu jaunatnes militārajai audzināšanai. Līdz jūlija vidum jāpanāk, lai militārā apmācība būtu vismaz Latvijas brīvvalsts ģimnāziju programmas līmenī.

Nolemts, ka Latviešu strēlnieku apvienība neveidos savu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, bet arī neatteiksies no atsevišķu biedru izvirzīšanas citu patriotisku kustību un partiju deputātu sarakstos. Latviešu strēlnieku apvienība aicina uzmanību pievērst tam, lai kandidātu skaitā nebūtu savtīgu, divkosīgu, politiski negodīgu, latviešu tautas pamatinteresēm svešu un praktiskai rīcībai nespējīgu cilvēku.

Sakarā ar insinuācijām amerikāņu žurnālā Life un angļu laikrakstā Guardian, nospriests aizsūtīt vēstuli, kurā izgaismota patiesā situācija....

Notikušas arī organizatoriskas izmaiņas. Par priekšsēdētāja Viļa Krūmiņa pirmo vietnieku ievēlēts Igors Briežkalns, 130. latviešu strēlnieku korpusa pulkvedis, bet par vietnieku − Pēteris Zaremba, latviešu leģiona 15. divīzijas karavīrs....