Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993

Mūsu sirdīs, mūsu zemē ir dzimis jauns laiks, Raiņa piesauktais jaunais laiks. Šodien mūsu zālē dzima demokrātiskā kustībā.

Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, Zvaigzne, 1988. g. oktobrī.

 

 

Vaina nav fabrikās, bet domāšanā. „Mani var apstrīdēt, taču citu labāku un īsāku ceļu, kā panākt demokrātiskas pārmaiņas sabiedrībā, kā atjaunot tās struktūru, es nezinu. Un šis ceļš ir izglītība”, saka Valters Nollendorfs, Viskonsinas universitātes (ASV) profesors un Baltijas studiju veicināšanas apvienības priekšsēdētājs.

Vinetas Vizules saruna ar V. Nollendorfu, Latvijas Jaunatne 16.1.1992.

 

− Tur bija skola, tur bibliotēka, tur poliklīnika... Uģa Mežavilka karikatūra. Dadzis 13.1992.

 

*

 

Tagad, kad grūti klājas visiem, vairs domājam gandrīz tikai par naudu, dienišķo maizi un praktiskām lietām. Arī valdībai nav naudas teātriem, kino, kultūrai un mākslai vispār. Vai Latvija var izdzīvot bez kultūras! Ko mums vajadzētu darīt? Kas mūs gaida un no kā tautai izsargāties? To vaicāju aktierim Valdemāram Zandbergam.

Nu gribam pārvest mājās Ulmani. Bet mums vajag atcerēties, kāpēc tas mums jādara un lai viņš patiešām tad būtu − mājās.

Ar Ulmani ir tā: viņam pārmeta vadonību, bet viņš ir bijis vienīgais valstsvīrs, kam nekas nepiederēja, kuram ārzemju bankās nav noguldīts neviens dolārs, viņš dzīvoja savai valstij. Ulmanis vienīgi mīlēja puķes un gribēja, lai viņu kādreiz paslavē. Es, pamatskolnieks būdams, Liepājā viņu redzēju. Kaut ko taču cilvēkam vajag par darbu? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš vēlāk būtu atvedis atpakaļ parlamentu. Jo tajā stāvoklī, kādā mūsu mazā valstiņa ar 36 partijām bija nonākusi, apvērsums bija nepieciešams. Citādi valsts būtu piedzīvojusi katastrofu, tāpat kā tagad....

(Ilzes Grasmanes-Būmanes saruna ar aktieri Valdemāru Zandbergu, „Divu lietu mums vajag − stipras zemniecības un kultūras” , Neatkarīgā Cīņa, 1992. g. dec.)

 

*

 

Likstu un likteņa piemeklētie, zaudējuši ticību saviem spēkiem, parasti tiecas patverties ilūziju pasaulē. Tāpēc arī īpaši nav jābrīnās par šodienas izmisušā latvieša ilgām pēc Saulveža, kurš visus beidzot ievedīs vai, vēl labāk, iecels saulītē. Jūsu nebūšanas atrisinās šiverīgs auseklītis, vadoņveidīgs lauku papucis, klejojošs Eiropas afērists vai kāds cits šķietams brīnumdaris. ...

Taču par vislielāko politisko kuriozu var kļūt dažādi godīgo latviešu un citu pasaules lāpītāju saraksti, kas, nesaistīti ar politiskām organizācijām, veidojas kā pazīstamu personu bezpartijiska koalīcija. Par šāda AP deputātu, izpildvaras amatvīru un trimdas latviešu kopīga saraksta veidošanu jau ziņoja Latvijas Jaunatne un Diena. Tas liecina par bezatbildīgu vēlēšanos aiziet no parlamentārai demokrātijai raksturīgās sistēmas, kur aiz katra parlamenta deputātu grupējuma ir atbildīga partijas organizācija ar savām tradīcijām un pēctecību, kas sniedzas pāri viena parlamentārā cikla trim gadiem.

LTF priekšsēdētājs Uldis Augstkalns Neatkarīgajā Cīņā 1993.23.2.

 

*

 

... Kas ir tie cilvēki, kuŗus pie Latvijas vadības vajadzētu izvirzīt demokrātiskajā ceļā? Tie ir cilvēki, kuŗi kopš atmodas sākuma, neskatoties uz savu pagātnes darbību, ir parādījuši goda prātu, labu gribu un izcilas spējas šajos ļoti grūtajos apstākļos darīt labāko un iespējamo....

Kas ir tie cilvēki, kuŗus pie vadības nevajadzētu izvirzīt? Tie, kuŗi par savu uzdevumu ir līdz šim izvēlējušies personisku iedzīvošanās kāri. Tie, kuŗi līdzšinējā darbā nav uzrādījuši patstāvību un noteiktību Latvijas interešu aizstāvībā starptautiskajā laukā. Tie, kuŗi nav spējuši vai gribējuši no savas darba sfairas iztīrīt korrupciju un negodību.

Ojārs Celle, „Nākotne ir vēlētāju rokās”, Ziemeļkalifornijas apskats, 1993. g. martā.