JG191 Brunis Rubess. Latvijas saimnieciskais stāvoklis

Brunis Rubess

LATVIJAS SAIMNIECISKAIS STĀVOKLIS 1992. GADA RUDENI

Izvilkumi no runas 1992. g. 18. novembrī Kanādas latviešu centrā Toronto.

Domājot, ko teikt par šo jautājumu, nāk prātā dziesma, ko dziedājām Divreizdivi nometnē:

Kalnā kāpu lūkoties,
Kas ar manu tēvu zemi:
Vai ar krievi, vai vācieši,
Vai irbīte purināja.

Un kā svētku runātājam Čikāgas Piecīšu jokā par klāto galdu gribas teikt: „A vot, ka nevaru pateikt!”

Protams ir fakti, ir skaitļi, ir redzētais, ir dzirdētais.

Bet − pāri un dziļāk par to − ir bažas, ir lepnums, ir dusmas, ir sāpes. Esam Latvijas lietai ziedojuši lielu daļu mūža. Tā visam līdzi nāk cerības un jūtas. Abas − ne pārāk uzticamas liecinieces.

Tāpēc varbūt visieteicamāk dot vārdu neitrālam vērotājam.

Man rokās Zviedrijas Austrumu ekonomijas institūta izdotais 24. septembŗa ziņojums − Oestekonomisk Rapport ar virsrakstu Latvija. Sekmīga naudas reforma.

Citēšu izvilkumus − te vispirms ziņojuma kopsavilkums.

Latvija šogad pārdzīvo ārkārtīgu ārējo šoku. Viņas tirdzniecība kritusies par 40%, šīgada bruto kopprodukts droši vien noslīdēs par 30% vai vairāk. Apzinoties šīs krīzes smagumu, ir pārsteidzoši, cik daudz pozitīvu saimnieciskās politikas attīstības soļu sperts pagājušā gadā. Valda iespaidīga atbildīgas rīcības sajūta. Budžets ir visumā līdzsvarots, monetārā politika ir stingra un profesionāla, liberalizācija gājusi ļoti tālu, dzīves līmenis asi krities, bet to pieņem kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu.

Kopš 1992. g. 20. jūlija, Latvijas rublis ir neatkarīga naudas vienība, kas ir praktiski konvertējama ar slidošu maiņas kursu kā pret cietām valūtām, tā pret Krievijas rubli. Privatizācija ir lēna, bet tā tomēr sākusies; visstraujākā tā ir lauksaimniecībā. Ir saskatāmas zināmas briesmas: vajadzīgs jauns parlaments, bet vēlēšanas tik drīz nebūs; jānokārto tirdzniecības norēķinu sistēma ar bijušo Padomju Savienību; bruto kopprodukta uz dzīves līmeņa krišanās ir milzīga; ziemā sagaidāms enerģijas un pārtikas trūkums. Inflācija oktobrī būs sasniegusi 900% pēdējos 12 mēnešos, pirms tā, cerams, sāks kristies.

Bet nu klausieties labi:

Latvija ir rīkojusies tik labi, cik tas iespējams, un pelnījusi visu atbalstu, kādu var dot. Citādi gaidāmas politiskas sekas.

Tas ziņojuma kopsavilkums. Gribu tagad sniegt vēl dažus atsevišķus izvilkumus no ziņojuma teksta.

Parlaments ir sašķēlies un slikti organizēts. To ievēlēja, lai iegūtu neatkarību, ne lai radītu tirgus saimniecību.

Lauksaimniecības lobijs parlamentā stiprs, bet tas bieži sadalās divās grupās, no kuŗām viena pārstāv privātās saimniecības, otra − valsts kolektīvās farmas.

. . .

Starptautiskais Valūtas Fonds domā, ka inflācija nākamā jūnijā būs nokritusies uz apm. 80% gadā, kas šādiem pārejas laikiem būtu ļoti cienījams skaitlis.

Viskritiskākais lauks ir enerģija. 1990. gada enerģijas patēriņš pēc pasaules cenām un šodienas izmaiņas kursa bija 1,15 miljardi dolāru, kas ir vairāk nekā viss Latvijas pašreizējais bruto kopprodukts. Lai gan lielu daļu šī enerģijas importa var novērst ar zināmām maiņām ekonomiskajos procesos, būs nepieciešami milzīgi soļi tirdzniecībā.

1992. g. jūnijā Latvijā bija reģistrēti 674 kopuzņēmumi ar ārzemju firmām. Kamēr šis skaitlis liekas liels, Igaunijā šādu uzņēmumu ir trīsreiz vairāk. Un Latvijā ieguldītais ārzemju kapitāls ir niecīgs − tikai 40 miljoni dolāru, no kuŗiem 4 miljoni nākuši no bijušajām Padomju republikām. Lielākais ieguldītājs − Vācija, kam seko Krievija, ASV un Zviedrija.

Latvija sadarbojas cieši ar Starptautisko valūtas fondu un Pasaules banku, un no abām iestādēm par savu rīcību ieguvusi labu atzinību.

Te zviedru ziņojuma atreferējuma beigas. Tagad gribētu izteikt pats savas bažas, lepnumu, dusmas un sāpes par novēroto un piedzīvoto Latvijā.

Bažas

Godmaņa kabinetā nesen bija sapulcējušies 60 bļaujoši lielo rūpnīcu vadītāji. Jā, bļaujoši. Un draudoši. Nav šaubu − šie vīri spēj uzlaist uz ielas simtiem protestējošu strādnieku. Varbūt pat − apbruņotu strādnieku. Jo valdība, lūk, „sagraujot tautsaimniecību”, tā saka šie − galvenokārt krievu tautības, bet ne tikai krievu tautības − rūpniecības bosi. Valdība uzliek nodokļus. Ievedmuitas. Nevar nodrošināt vecos tirgus. Negrib vai nespēj izkārtot labākas attiecības ar Krieviju un armiju. Īsi sakot, nav kā vecajos labajos laikos. Bet vismaz tagad var bļaut.

Otrs vainīgais − Latvijas banka. Latvijas rublis, kas jau tagad vairāk nekā trīsreiz vērtīgāks par Krievijas rubli, neļauj Latvijā ražotās preces par lētu naudu eksportēt uz vecajiem tirgiem. Un atšķirīgie „Neatkarīgo Valstu Savienības” republiku rubļu kursi nekādi nekompensē sliktos Ivana Ivanoviča parādus Latvijas Pjotriem Petrovičiem. Nevar, piemēram, apmainīt vienu pret vienu Ukrainas patvarīgi emitēto „kredītrubli”. Lai gan Latvijas banka jau maijā brīdināja, ka uzņēmējiem ieteicams preces pārdot par skaidru naudu vai īstermiņa samaksu.

. . .

Jā, ko tad latvieši Saeimā ievēlēs? Balss „iz tautas” man radubērna kristībās teica: „Mēs uz barikādēm sargājām deputātus, un re, kas tie izrādījās par blēžiem! Nākamos blēžus mēs pat vēlēt neiesim!”

Kas palīdzēs tautai pacelt galvu par sasniegto, kas iezīmēs vēl ejamo ceļu? Tā, ka mūsu nomocītā un ilgus gadus melu valodas klausījusies tauta to saprastu? Te man bažas loti lielas − es nevienu tādu personību nespēju saskatīt.

Lepnums

Tā nu tomēr ir mūsu Latvija. Mēs varam še paši sev likumus lemt. Migranti un okupanti galvas tomēr mazliet ierāvuši, bravūra sarukusi. Ja paši izpalīdzīgie latvieši − kaut vai tīra ieraduma pēc − ar vietējiem krieviem nerunātu krieviski, mūsu valodiņa skanētu vēl plašāk.

Dusmas

Dusmas rada nevēlēšanās meklēt jaunus ceļus. Virza Straumēnos raksta: „Ja kāda kārtība vairs nav glābjama, tad gaida to sliktāko, kas to sagrautu, un šī sagraušana tad arī ir atdzimšanas sākums.” Latvijā jāsagrauj monopoli.

Nekad tik stipri neesmu izjutis to svētību, ko Kanādai dod Competition Act (latviski − Sacensības likums), kā notikumos ar valdības monopolu „Latvijas labība”. Lai nodrošinātu tautas apgādi ar maizi, „Latvijas labība” pagājušā rudenī saņēma valdības garantētu Latvijas bankas divi miljardu rubļu aizdevumu par augļiem, kas bija zemāki par inflācijas līmeni. Nule maizei pacēla cenas par 20%. Grādus iepērk par cenu, kas augstāka nekā pasaules tirgū. „Latvijas labības” vadība nodibinājusi „sias” (sabiedrības ar ierobežotu atbildību, līdzīgi kā Kanādas Limited firmas), caur kuŗām nezināmās kabatās aizplūdusi daļa no maizes naudas. Esot arī jāiekalkulē paredzamie izdevumi jaunu krāšņu iegādei lielajām valsts ceptuvēm utt. − Katrs loceklis apgādes ķēdē uzskaita kādus 40% saviem uzdevumiem. Šis nu bija par traku. Valdība „Latvijas labību” likvidēja. ...

Viens ir skaidrs: šie uzņēmumi vismaz pašlaik pieder mūsu valstij. Kas viņus ievedīs tirgos − ar pareizām precēm, zināšanām un kapitālu? Kas viņus vadīs? Vai kādi no mums? Kā, piemēram, ilggadīgais Mazputniņa redaktors, ķīmijas doktors Laimonis Streips, kas mēģina uz kājām uzlikt farmaceitisko fabriku „Madara” un meklē kapitālu?

Sāpes

Sāp vienkāršo, godīgo cilvēku posts: Visvairāk cieš pensionāri, kuŗu ir vesela armija − pensija sākas vīriešiem ar 60 un sievietēm ar 55 gadiem! Par to dzejoja Zinaīda Lazda: „Vai zini, kā sāp, ja vecumā salauž?” Un bērni − bāli, daudzi cīnās ar ekzēmām. Man prātā 15 bērnu ģimene, ko apmeklēju pirms pusotras nedēļas un kuŗu laimīgā kārtā ar savām regulārām naudām uztur kāda vācu profesore. Kā būtu, ja viņas nebūtu?

Kopsavilkums

Esam uz laba ceļa, par cik vispār uz laba ceļa šais apstākļos var būt. Tā saka neitrāli, bet zinīgi novērotāji. Bet saimniecības atkopšanās iet solīti pa solītim − vienalga kur. Pat Rietumvācijas 11 miljardi marku mēnesī neļauj Austrumvāciju iecelt labklājībā ar varu.

Žēl, ka tauta sāk kļūt ciniska, viņai zūd ticība. To var labi saprast. Ir bezgala grūti. Un trūkst tādu cilvēku, kas spētu dot mērķus, ticību, spēku.

Gadiem ilgi sev vaicājām trimdā − kas jādara no jauna vai kas jādara labāk, lai uzturētu latvietību svešuma jūŗā? Nu laiks katram pašam sev jautāt, ko varu darīt tagad, lai palīdzētu mūsu tautai pārvarēt grūtumus un palīdzēt pašai sev? „Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu!”.

Red. piezīme: Brunis Rubess ir Divreizdivi nometņu, Kanādas latviešu Centra Toronto un daudzu citu trimdas latviešu pasākumu iniciators. Ilgus gadus darbojies automašīnu ražošanas firmas „Volkswagen” vadībā, gan Kanādā, gan Vācijā. Pensionējies. Pašlaik ir viens no Latvijas Bankas direktora Eināra Repšes padomniekiem.