SIMTAS DZĪVES IZDZĪVOT...

(Sarunājos ar Brigitu Siliņu)

 

Brigitu Siliņu Rīga sagaidīja ar baltu sniega klājienu. Arī pie mums ir grambas un netīrumi, bet tajā dienā, kad Brigita un Laimonis Siliņi izkāpa no lidmašīnas, sniegs Rīgu bija padarījis baltu un tīru, tik tīru, ka, to ieraudzījusi, Brigita no prieka un saviļņojuma turpat lidlaukā pieplaka mirdzošajai sniega segai. Lai nu kas, bet pati zeme skaidrību vēl glabā. 

Ar Brigitu Siliņu esmu pazīstams jau sen, kopš tā laika, kad viņa kopā ar Laimoni pirmo reizi Rīgā uz Mākslas darbinieku nama šaurās skatuvītes tēloja J. Hartoga lugā Debesu gulta. Tēloja? Pareizāk sakot, izdzīvoja Agneses un Mikus lomas. Atceros, ka lielie teātŗi savas skatuves emigrantiem vēl neatvēlēja. Tā bija dīvaina sajūta: iesākumā, redzot izrādē Brigitu un Laimoni, raudzījos visai piesardzīgi, nebiju pie viņiem pieradis, bet aktieŗu patiesā darbošanās mazpamazām pilnīgi paņēma savā varā. Tajā reizē savus varoņus Brigitai un Laimonim nācās iztēloties arī vecumā, viņi paši bija jauni. Un tagad? − Tādi paši!

Un nu sēžu iepretim Brigitai Siliņai viesnīcas „Rīdzene” istabā. Tajā ir daudz ziedu, pilnas vāzes ar tulpēm, narcisēm, rūgteni smaržojošām hiacintēm. Tie mūsu pavasaŗa vēstneši. Šodien ir Brigitu diena, Latvijā pēc sena paraduma joprojām svin Vārda dienas; nesen bija Kārļi, nu Brigitas, vismaz kādu ziedu gribas uzdāvināt. Dāvanai līdzi esmu paņēmis A. Eglīša romāna Homo novus jaunizdevumu, un abi atceramies, kā vēl agrā jaunībā par to priecājāmies, kad turpinājumos to publicēja laikraksts Tēvija.

Tikko atvadījies un durvis aizvēris Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga − Brigitas un Laimoņa partneris R. Staprāna lugas Mieles izrādē. Aizparīt viņiem jāstartē Rīgā! Arī Laimonis mūs smalkjūtīgi atstāj, un nu kādu stundu varam netraucēti runāties. Brigita ir moža, enerģijas pilna. Raugos viņā, un atmiņā ataust redzētas lomas: Eleonora I. Žamiaka lugā Hamilkāra kungs, ko L. Siliņš bija atrisinājis nedaudz vieglākā tonalitātē nekā toreizējais Drāmas teātris. Atceros Brigitu − jā, jā, tā sauca šo lomu − H. Gulbja lugā Kamīnā klusu dzied vējš. Arī tā bija izrāde par diviem cilvēkiem tāpat kā Debessgultā, bet te viņu attiecības citādas, vīra un sievas dzīvē ienākusi garīga atšķirtība, izolētība, vientulība, līdz Armīns meklē mierinājumu pie citas sievietes, un abi aktieŗi brīnumsmalkjūtīgi ļāva sekot šo attiecību psiholoģiskajam procesam. 

Iepriekšējā ciemu reizē Rīgā Brigita nospēlēja divas lomas: viena no tām it kā necila, apjoma ziņā neliela − Teicēja R. Staprāna lugā Četras dienas jūnijā. Lomai klāt likta piebilde: „Tautas sāpe”, un Brigita nesa sevī šo tautas sāpi. Ģērbusies melnā, atturīgā tērpā, viņa kā tāda drūma nojausma uznāca uz skatuves un uzdeva izrādei nepieciešamo dziļas nopietnības kamertoni. Aktrise nesa atbildības tēmu par savu tautu, viņa bija tautas sirdsapziņa.

Otra toreiz skatītā loma bija Tekla U. Siliņa lugā Ir akmeņi raud ... . Aktrisei te vajadzēja iejusties psihiski traumēta cilvēka pārdzīvojumos. B. Siliņas tēlojumā nebija ārējas afektācijas, nebija skaļu jūtu uzbrukumu, viņas Teklā bija gandrīz vai lirisks skanējums, un tieši šī neparastā pieeja kāpināja izrādes traģisko atmosfēru.

Tā kā Laimonis, rūpju pilns par gaidāmo pirmizrādi, tikko izgājis, nenociešos un pavaicāju:

−     Vai grūti būt režisora sievai?

−     Nē, nemaz! Grūtības vienīgi sākas tad, ja man jāspēlē lugā, ko Laimonis režisē, tad man nereti iznāk kalpot par tādu kā grēkāzi. Laimonis ir ļoti smalkjūtīgs un korekts pret aktieŗiem, uz viņiem Laimonis nekad neizgāž savas emocijas, bet tādās reizēs viss nāk pār manu nabaga galvu. Taču to es tik labi saprotu − tas ir darbs, tas ir teātris!

−     Un kāda sajūta jums ir kā skatītājai, kad Laimonis ir uz skatuves? Vai sirds nodreb?

−     Nē, es droša jūtos, kopā spēlējot ar viņu, un droša − sēžot zālē. Sākumā bija mazliet citādi. Atceros, Laimonim amerikāņu teātrī iedalīja Prometeja lomu Aischila Saistītajā Prometejā. Angļu valodu viņš pārvaldīja nepilnīgi, bet Prometejam ir nebeidzami gaŗi monologi. Tad gan sēdēju nosvīdusi. Tagad vairs ne!

Šajā vietā gribas mazliet piebilst. Pirms vairākiem gadiem Laimonis Siliņš Rīgā uz Dailes teātŗa milzīgās skatuves tēloja Normenu R. Hārvuda lugā Karalis un viņa ģērbējs. Iegadījās tā, ka mana vieta bija līdzās Brigitai. Nē, nē, savu satraukumu viņa centās neizrādīt, tomēr acu skatienā bija jaušams nemiers. Laimonis sāka lomā darboties, un Brigita bija pirmā, kas zālē gaiši iesmējās − tie bija uzmundrinoši, atbalstoši smiekli. Viņa pēc savas pieredzes labi zināja, ko aktierim nozīmē pozitīva reakcija, un tad es sapratu, ka mīlestība un cieņa neizpaužas skaļos vārdos, bet gribā otru atbalstīt, otram palīdzēt. Tā viņi viens otru balstījuši līdz šodienai. Atkal Rīgā. Atkal gaidāma izrāde.

−     Ar ko vislabāk jūs uz skatuves kopā esat jutusies?

−     Visdrošāk un visierastāk − kopā ar Laimoni. Jā, man patīk, ja mani uzlūdz dejot, bet vislabprātāk es dejoju ar Laimoni. Labi partneŗi man bijuši amerikāņu teātrī, ļoti labi ir spēlēt kopā ar Ivaru Pugu.

−     Atgriezīsimies pie lomām. Kas vēl no jūsu lomām uzreiz, nedomājot, ienāk prātā?

−     Tā ir H. Ibsena Nora. Dabūju to nospēlēt divos dažādos iestudējumos amerikāņu teātrī. Un atkal abas reizes bija līdzās Laimonis − viņš spēlēja Helmeru. Jā, vai jūs varat iedomāties − man patika arī tā pustrakā Konstance M. Zīverta lugā Kaļostro Vilcē. Un katrā ziņā viņa Leksīte Ķīnas vāzē. Taču viena loma man pavisam neizdevās − kluba sekretāre Evita Spāre A. Eglīša komēdijā Karmen, Karmen.

−     Un kas ir palicis nenospēlēts? Ko ļoti, ļoti vēl gribētos nospēlēt?

Brigita apklust, bridi padomā:

−     Man ir laimējies, ka esmu nospēlējusi tik daudz skaistu lomu. Protams, es ceru, ka gadīsies vēl kāda loma, ko varēšu nospēlēt. Cerēt taču ir skaisti, vai ne? Varbūt, ka vajadzētu vēlreiz atgriezties pie Agneses Debessgultā? Toreiz vajadzēja Agnesi un Miku tēlot gan jaunus, gan vecus, tagad būtu tāds atskats jaunībā. Bet vai nav muļķīgi tā atgriezties pagātnē?

−     Vai jūs esat bijusi debesīs?

−     Jā, Tur bija labi. Tas ir kaut kas vārdos neietveŗams, un to es gribu paturēt pie sevis.

−     Tātad jūs zināt, kas ir debesis?

−     Zinu.

−     Un ellē esat bijusi?

−     Nē, tikai līdz tās priekškambarim.

−     Tad jau jūs esat laimes lutekle!

−     Jā, man bijusi laime gan dzīvē, gan teātrī.

−     Un jūs nenožēlojat, ka visu mūžu esat atdevusi teātrim?

−     Nē, man cita talanta, citu interešu vienkārši nav, teātris devis dzīvei saturu, un tā ir privilēģija. Ir tik skaisti, ka var izdzīvot tik daudzas dzīves. Un tad tās atmest.

−     Kas būs rīt vai parīt, kad aizbrauksit mājās?

−     Sāksies absolūta ikdiena. Tas ir grūtākais. Rīgā dzīvojam tādā pacilātā, neikdienišķā atmosfērā. Mājās? Atkal rēķinu kaudze, mājas rūpes, un gan jau sunim būs kāda vaina.

−     Un tas ir viss?

−     Es esmu slinka, bet man ļoti gribētos uzrakstīt lugu. Vai tas izdosies, nezinu. Taču dzīve nekad man nav bijusi gaŗlaicīga. Dienas joprojām ir par īsu, taču katra savādāka.

 

−     Bet teātris?

−     Abi ar Laimoni domājam, plānojam, meklējam, bet... Patiesībai jāskatās acīs. Pamazām latviešu teātris Amerikā ir nonācis grūtā stāvoklī. Sarežģīta situācija ir ar jauniešiem. Protams, ir daudz jauku, apdāvinātu jaunu cilvēku, bet viņiem ir jūtams akcents. Un nepaies nemaz tik daudzi gadi, kad jaunieši izbrīnēti vaicās: „Vai jums kādreiz bija teātris?” Jā, bija, bija! Labs teātris mums bija Bostonā, Vašingtonā, Čikāgā. Tagad tur valda klusums. Regulāri kopš V. Lapenieka laika lugas uzveda Losandželosā, tur nu gan vēl iestudēta Čarlija krustmāte. Vēl turas Toronto teātris. Tas arī viss. Cilvēkiem tagad izvirzās citas prioritātes, teātris aiziet otrā plānā, bet mums ar Laimoni teātris bija visa dzīve. Un arī šajā ziņā arvien grūtāk atrast piemērotas lomas, jārēķinās ar to, ka vairs nekā daudz nebūs, ja nu pa retam kāda luga. Jā, un cilvēki pie mums kļūst tādi kā pakūtri.

−     Un te pie sevis nodomāju: kāds paradokss! Alkām un ilgojāmies pēc brīvības un neatkarības. Nu tā it kā būtu (es saku „it kā”), bet Latvijā daudziem cilvēkiem uzmākusies tāda kā apātija, tāds kā kūtrums, nojaušu, ka tas skāris arī trimdas kultūras darbiniekus. Varbūt vajag braukt mājās? Visiem vienoties kopīgā darbā?

−     Mēs ar Laimoni ideālu variantu neesam varējuši izdomāt. Pilnīgi pārcelties uz dzīvi Latvijā uzreiz laikam gan nevarētu. Ja nebūtu to gadu ... Jums aktieŗu diezgan, režisoru, arī. Ja Laimonis būtu te un varētu strādāt par režisoru, tad varbūt. Bet tāpat vien atbraukt pavadīt vecumdienas − nez vai! Būtu jauki, ja Laimonis ik pa brīdim varētu atbraukt uz Latviju kā viesrežisors.

−     Nav manā varā teātŗu likteņu izlemšana, un tomēr Laimoņa Siliņa režisora pieredze un prasme strādāt ar aktieŗiem būtu gauži noderīga Latvijas mūsdienu teātŗa mākslai.

Visu laiku Brigitai esmu taujājis par viņu, par Laimoni, par teātri, vēl gribas dzirdēt viņas domas par mums, par Latviju. Kad mēs tiksim ārā no grāvja?

−     Jums taču jāsaprot, ka kopš brīvības atgūšanas pagājis pavisam, pavisam īss laiks. Jūs, Rīgā dzīvodami, pozitīvas pārmaiņas it kā nemanāt, bet mēs tās jūtam: Rīga kļūst civilizētāka, kļūst eiropejiskāka. Es ceru, ka viss būs labi. Ja pašiem būs ticība.

Pie durvīm klauvē. Ieradušies televīzijas režisore Daina Dumpe un aktieris Uldis Dumpis, viņi kopīgi gatavos televīzijas raidījumu par Laimoni un Brigitu. Darbs turpinās. Bet parīt? Parīt R. Staprāna lugas Mieles pirmizrāde Rīgā un Brigita pārtaps Izoldē, sievietē, kuŗu uzveic pašas kaislību spēks. Pagaidīsim līdz parītdienai.

− Lai nekā neiet! Ar šiem vārdiem atvados, jo veiksmi aktieŗiem pirms pirmizrādes vēlēt nedrīkst. Bet pie sevis nodomāju: Lai izdodas! Pirmizrādē un visās pārējās dienās. Un jūtu dziļu cieņu pret cilvēkiem, kas par spīti visam palīdzējuši saglabāt un kopt latvisku garu, latvisku mākslu.

Šurp atnākot teicu: „Daudz laimes Vārda dienā!” Promejot sveicinu: „Daudz laimes Dzimšanas dienā!” Brigitai Siliņai 12. februārī apaļa jubileja.

 

Viktors Hausmanis