PAR SEVI UN CITIEM

 

Mārtiņš Zīverts. Par sevi. Autobiogrāfija, intervijas, vēstules. Sastādītājs, ievada un komentāru autors V. Hausmanis. Rīga: Zinātne, 1992. 196 lp.

Mārtiņš Zīverts. Ifigenija. Luga. Karogs 1992. 9 nr. 30 lp.

 

"Mīlu cilvēkus, bet tikai no tālienes", grāmatā Par sevi atzīstas viens no izcilākajiem latviešu dramaturgiem Mārtiņš Zīverts. Viņa distancētā attieksme pret cilvēkiem, nevēlēšanās draudzēties un sirsnīgi aprunāties ar katru pretimnācēju, liekas, ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā Mārtiņam Zīvertam bija diezgan noslēpumaina vientuļnieka slava. Iekļūt viņa draugu vai pat paziņu pulkā nebija viegli. Latvijas ZA akadēmiķim Viktoram Hausmanim tas izdevās. Jau kopš pirmajām ciemošanās reizēm Latvijā dramaturgam bijušas daudzas sarunas, tikšanās, arī sarakste ar Viktoru Hausmani. Nu tas viss ietilpināts grāmatā: gan sarunas, gan vēstuļu fragmenti, arī Mārtiņa Zīverta autobiogrāfija. Šī nelielā grāmata ļauj tuvāk iepazīt atturīgo un ironisko dramaturgu un secināt, ka nevēlēšanās pielaist cilvēkus sev pārāk tuvu Mārtiņam Zīvertam radusies nevis tādēļ, ka viņš nemīl cilvēkus vai baidās tajos vilties, bet gan tādēļ ka Mārtiņš Zīverts ir vērotājs, domātājs, analizētājs (savā autobiogrāfijā viņš raksta, ka gribējis kļūt par filozofu). Bet vērot cilvēkus vislabāk var no neliela attāluma, kad pieejam tiem pārāk tuvu, analīzes iespējas ir apgrūtinātas.

No šādām dzīves un cilvēku vērotāja pozīcijām Mārtiņš Zīverts uzrakstījis arī savu dzīves stāstu. Tajā ir daudz notikumu un epizožu, kuŗu galvenais varonis nav pats dramaturgs. Viņa uzburtās atmiņu ainas līdzinās mazām lugām un cilvēki, kuŗi tajās darbojas, šķiet kā lugu personāžs. Tās liekas uzrakstītas dažādos žanros. Ir drāmas, komēdijas, traģēdijas, traģikomēdijas. Pie pēdējām varētu pieskaitīt "makabro farsu" par dzejnieku Jāni Medeni, ko Mārtiņam Zīvertam atstāstījuši dzejnieka draugi. Dramaturgs to raksturo tik dzīvi un dramaturģiski iespaidīgi, ka liekas, viņš pats to visu pieredzējis. Vissatriecošākā, bez šaubām, ir aina, kas attēlo bēgšanu uz Zviedriju 1944. gada rudenī. Bēgļu laiva, vētraina nakts, kaŗa troksnis, milzīgi viļņi - līdz mūža galam neaizmirstams pārdzīvojums. Vēlāk tas kļuva par pamatu lugai Pēdējā laiva. Tā ir kamerluga, taču savas intensitātes un dramatiskā kāpinājuma ziņā ir lielas traģēdijas vērta.

Līdzās Mārtiņa Zīverta autobiogrāfijai, kas sniedz daudz interesantu, līdz šim nezināmu faktu, vērtīgas grāmatā ir arī intervijas ar dramaturgu, ko pierakstījuši Valdemārs Kārkliņš, Viktors Hausmanis, Jūlijs Bebrišs. Vissaistošākais šajās intervijās ir Mārtiņa Zīverta atziņas par uzrakstītajām lugām, par dramaturga mākslu, savu darbu vērtējums un analīze. Esmu ieņēmis prātā, ka pats par savām lugām varu spriest vispareizāk," raksta Mārtiņš Zīverts. Otru tik paškritiski noskaņotu dramaturgu kā Mārtiņš Zīverts latviešu dramaturģijas vēsturē grūti atrast.

Bet tai pašā laikā arī savas vērtības apziņa dramaturgam ir ļoti augsta. Viņš spēja savu darbu novērtēt objektīvi. Ja viņš teica, ka no viņa lugām dažas ir tādas, kas "pastāvēs - vienalga kā tās tagad vērtē", tad viņam droši var ticēt. "Tās ir necilās kamerlugas, kādas dramaturģiskās formas ziņā nav rakstījis un arī nekad neaizsniegs neviens latviešu autors". Šīs Mārtiņa Zīverta kamerlugas, kas tikai pēdējos gados Latvijas teātŗiem pieejamas, ir latviešu dramaturģijas liela bagātība. Diemžēl, teātŗi Latvijā tām nebija gatavi. Pēc aizlieguma atcelšanas tie ļoti kāri ķērās klāt pie Mārtiņa Zīverta lugām. Neilgā laikā gandrīz visos teātŗos parādījās pa kādam dramaturga darbam. Taču ļoti drīz teātŗi pārliecinājās, ka ārēji it kā vienkāršās un nepretenciozās kamerlugas prasa daudz dziļāku psiholoģisko piesātinājumu, garīgu smalkumu, beigu beigās pavisam citādu - brīva cilvēka - domāšanu. Mūsu ilgā dzīve garīgajā cietumā atstājusi uz mūsu dvēseles un gara dzīvi daudz nopietnāku iespaidu, nekā mēs to gribētu un spējam iedomāties. Acīmredzot ir ierūsējis mūsu gars, mēs neesam iekšēji tik elastīgi, lai varētu momentāli pārslēgties no vienas emocijas citā, lai precīzi un konkrēti spētu atklāt aiz vārdiem apslēpto pārdzīvojumu. Mēs īsti neizprotam dramaturga piedāvātās formas eleganci un vieglumu. Dažreiz no Mārtiņa Zīverta kamerlugu smalkā auduma gribam radīt pārāk raupju un butaforisku skatuvisko veidolu (piemēram Pēdējās laivas iestudējums Nacionālajā teātrī), citreiz atkal aizraujamies ar formas vieglumu un izveidojam ārēji it kā krāšņu un iespaidīgu, bet iekšēji patukšu izrādi (Čūska Dailes teātrī).

No grāmatā publicētajām intervijām uzzinām, kad Mārtiņš Zīverts sācis rakstīt, kā dzimst lugas iecere, kur viņš saviem varoņiem ņem vārdus, kā iesāk darbu pie lugas, kā veido kulmināciju utt. Konkrētajās, īsajās rakstnieka atbildēs jaušama viņa būtība, viņa uzskati, arī šāds Mārtiņam Zīvertam, šķiet, ļoti raksturīgs:" ... dramaturgs sevi izteikt nedrīkst ... Autoram jādod vārds katram personāžam, vai tas viņam simpātisks vai nesimpātisks". Intervijās dramaturgs atzīstas arī savā interesē par varas ideju. Tai viņš veltījis vairākas lugas. Visspilgtākā no tām Vara. Tās sižeta pamatā notikumi senajā Lietuvā. Traģēdijas galvenais varonis - varenais un nežēlīgais Lietuvas karalis Mindaugs, kuŗš 13. g.s. ar varu un viltu, nogalinādams savus brāļus, radus, draugus, pakļāvis sev citu kņazu zemes un izveidojis spēcīgu Lietuvas lielkņazisti. Tā bija tik stipra, ka spēja pretoties gan vāciešiem, gan tatāriem, kuŗi katrs no savas puses nāca iekarot Lietuvu. Mārtiņš Zīverts nerāda Mindaugu tā varas un slavas kalngalā. Viņu interesējis nevis karalis Mindaugs, bet cilvēks, kuŗa asinīs mirkstošās rokas kļuvušas slābas. Viņš vairs nespēj pacelt dunci pret mīļotu sievieti (šķiet nedaudz agrāk viņš to būtu bez apdomāšanās darījis). Vara, visatļautība ir saēdusi Mindaugu no iekšpuses kā rūsa saēd dzelzi. Mindaugs gaŗā monologā gan mēģina attaisnot savu nežēlību, bet tā drīzāk ir raudu dziesma, bailes no likteņa taisnās tiesas. Dramaturgs rāda Mindauga bezizeju, viņa pēdējās stundas, kad par visiem viņa nodarījumiem tiek prasīts norēķins. Analizējot varas mehānismu, Mārtiņš Zīverts pieskaŗas arī šādam jautājumam: vai tāda valsts apvienošana ir ko vērta, ja pēc tirāna nāves tā vienā acumirklī izjūk? Vai tikai dzelzs dūre un bailes no nāves spēj saturēt kopā vienas tautas pārstāvjus?

Mārtiņa Zīverta traktējumā Mindaugu bezizejas situācijā noveda ne ārējie apstākļi vai kādas liktenīgas sakritības, bet galvenokārt viņa paša sirdsapziņa. Beidzot tā pamodusies vai precīzāk to pamodinājusi Marte. Mindaugs, kuŗš visu mūžu apslāpējis savu mīlestību pret Marti, nu beidzot tai ļaujas un vēlas izkratīt Martei sirdi. Gaŗā monologā viņš cenšas izskaidrot savus asinsdarbus. Taču ir jau par vēlu. Marte vairs nespēj (vismaz šī monologa laikā) izprast Mindaugu. Marte novēršas, un Mindaugs atstāj kaujas lauku, šķiet, viņš vairs nevēlas turpināt ciņu, viņš ir noguris. Taču tāds valdnieks kā Mindaugs nedrīkst pagurt. Tad sabrūk visa viņa varenā valsts, un pašam jāmirst no drauga un radinieka rokas. Pēc Mindauga nāves epizodes Mārtiņš Zīverts rāda īsti makabru ainu. Palikuši bez tirāna, lietuvieši apkauj cits citu, tatāram tagad nebūs nekādu pūļu iekaŗot nupat tik vareno valsti. Vai savstarpējās cīņas varas dēj var apklusināt tikai stiprs valdnieks? Šis ir ļoti aktuāls jautājums arī šodienas Latvijā. Mārtiņa Zīverta lugas Vara iestudējums būtu ļoti mūsdienīgs, protams, ja kāds no režisoriem to gribētu un varētu iestudēt.

Varas tēma, tikai nedaudz citā aspektā, risināta arī pēdējā Mārtiņa Zīverta lugā Ifigenija. Pats dramaturgs to uzskata par Varas otro daļu, tādā veidā pierādīdams, ka varas ideja to interesējusi visu mūžu un viņš pie tās laiku pa laikam atgriezies. Tomēr starp Mindaugu un Agamemnonu ir liela atšķirība. Mindaugs iekaŗo sev neierobežotu varu viena mērķa - stipras un varenas Lietuvas dēļ. "Es domāju, ka ir labāk ciltis negodīgi glābt, nekā tās godīgi pazudināt. Visi gan redz, ka es dzenos pēc varas, bet neviens nevaicā, kas man pašam no tās tiek." Mindaugam pašam no varas patiešām maz tiek. Pat tuvākie cilvēki viņu neslēpti nīst un novēršas, kaut gan priekšā viņam glaimo un izliekas padevīgi. Kā cilvēks Mindaugs ir nožēlojams, viņa sirds ir kā tuksnesis, dvēsele saplosīta. Viņš ir nolādēts un pats to apzinās.

Bet Agamemnons? Kādēļ viņam ir nepieciešama vara un vēl par tādu - karsti mīļotās meitas Ifigenijas dzīvības - cenu? Ko Agamemnons darīs ar šo varu? Viņš dosies kaŗagājienā pret Troju, iznīcinās to, slepkavos, laupīs. Mindaugs jau ir sapratis varas postošo, cilvēka dvēseli kropļojošo spēku. Agamemnona tēlu Mārtiņš Zīverts paguvis izstrādāt vispilnīgāk. Viņā jūtamas varmākas, pie tam vēl gļēva varmākas, kuŗš ļoti baidās no saviem kaŗavīriem, iezīmes. Agamemnons nav un nekad arī nebūs varonis, kaut gan pats tāds gribētu būt. Agmemnonā nav tā cildenuma un traģisma, kāds valdzina Mindaugā. Arī Agamemnona mērķi un vēlmes ir daudz sīkāki - viņš dodas laupīšanas kaŗā. Par īsto traģēdijas varoni dramaturgs, acīmredzot, bija iecerējis Ifigeniju - jaunu meiteni, kuŗai pusmežonīgie varmākas būtu jāuzveic ar gara un dvēseles spēku. Taču Ifigenija lugā ir tikai nedaudz ieskicēta. Jūtam, ka dramaturgs to iecerējis veidot ļoti drosmīgu un kaislīgu. Viņa nebaidās doties riskantā braucienā ar kuģi, lai tikai ātrāk sasniegtu Agamemnona apmetni. Ifigenija neiet ērtāko apkārtceļu, bet izvēlas taisnāko, bet daudz grūtāko - pret kalnu, pilnu ar akmeņiem un ērkšķainiem kokiem. Liekas, tas būtu no pārējām Mārtiņa Zīverta lugu varonēm pilnīgi atšķirīgs tēls. Vienīgā gara radiniece Ifigenijai varētu būt Marte Varā.

Ļoti biezās, iespaidīgās krāsās iezīmēts Kalhants - likteņa zīmju tulks, ļaunuma iemiesojums, burvis? Reizēm Kalhantā patiešām ir kaut kas no sātana. Taču pašās nepabeigtās lugas beigās uzzinām, ka Kalhants atriebjas Agamemnonam par viņa iepriekš izdarītu noziegumu. Un tā tas turpināsies. Kalhants atriebsies Agamemnonam, vēlāk Klitaimnestra nogalinās Agamemnonu utt. Šķiet, Mārtiņš Zīverts daudz domājis par šo nebeidzamo atriebību sēriju vēsturē. Dramaturgs parāda, ka nemaz nevajag daudz, lai šādus atriebības un varas darbus pārtrauktu. "Atsakies no stratēģa varas un goda, ņem savu Ifigeniju un brauc mājās kā nabagu Ķēniņš, vai arī kā varens vadonis dur savai meitenei dunci kaklā, izposti Troju un atgriezies no kaŗa kā uzvarētājs ar papildinātu vadoņa slavu. Tu vari pats izvēlēties brīvi," Agamamnonam piedāvā Kalhants.

Cik vienkārši un baismīgi vienlaicīgi: Tu pats vari izvēlēties. Mindaugs nevarēja izvēlēties, viņš bija jau pārāk iegrimis naidā un asinis, liktenis viņam diktēja savus noteikumus. Agamemnons vēl var izvēlēties. Ko viņš izvēlēsies? Tieši šai vietā luga apraujas - visaugstākajā sasprindzinājuma punktā. Tas šķiet kā jautājums, arī kā cauri gadsimtiem nākošs brīdinājums un vēlējums - izvēlēties cilvēcīgumu un mīlestību. Nenokaut, neiznicināt, ļaut brīvi dzīvot un elpot pat vismazākajam un niecīgākajam šis zemes radījumam.

Ļoti interesantas domas par Ifigenijas ieceri atrodamas Mārtiņa Zīverta vēstulēs Viktoram Hausmanim, kuŗu fragmenti publicēti nelielajā grāmatā. Tā, piemēram, 1982. g. 4. decembŗa vēstulē dramaturgs raksta: " ... Ifigenija ir Eiripida pēdējā luga, ko viņš nepaguva nobeigt. To izdarīja viņa dēls un lugas pēdējo trešdaļu sagandēja: tur maigā meitene parādās kā dedzīga grieķu patriote un demagoģe (tolaik šim vārdam gan nebija tik nelāga slava kā šodien) un tas psiholoģiski un vēsturiski ir aplami. Seno materiālu es lūkoju veidot tā, kā to būtu darījis Eiripids, ja viņš lugu rakstītu šodien. Agamemnons, ko svaidīgā rakstura dēļ daudzi (arī Šillers) nozākā, manuprāt, ir vispilnasinīgākais tēls sengrieķu drāmā. Un tas ir modernais varas cilvēks."

"Dramaturgs sevi izteikt nedrīkst", raksta Mārtiņš Zīverts. Nelielajā Par sevi dramaturgs kaut skopi un nepilnīgi sevi tomēr ir izteicis. Teātŗa cienītāji Latvijā par šo grāmatu ir pateicīgi gan pašam Mārtiņam Zīvertam, gan tās sastādītājam Viktoram Hausmanim, gan izdevniecībai Zinātne.

 

Silvija Geikina