KAD APVĀRŠŅI PAVEŖAS

Jānis Kalniņš. Kalna Kaibēni. Romāns. Rīgā: Liesma, 1991. 733 lp. Redaktore Velta Duka.

 

Pēc Pumpura, Ausekļa un Raiņa pazīstamais biogrāfisko romānu autors Jānis Kalniņš nācis klajā ar savu plašāko darbu - romānu Kalna Kaibēni, kas veltīts Brāļiem Kaudzītēm.

Rakstot par Mērnieku Laiku autoriem, rakstnieka uzdevums ir reizē viegls un grūts. Viegls tāpēc, ka aprakstāmās personas jau vairāk nekā simt gadus ir tik daudz apcerētas, analizētas un pētītas, ka nav lieki galvu jālauza: visu, kas attiecas uz viņu dzīvi, var izlasīt grāmatās. Arī paši brāļi Kaudzītes ir atstājuši plašas liecības par sevi, par laiku un vidi, kas iespaidojusi viņu darbošanos.

No otras puses - uzdevums ir grūts tāpēc, ka, rakstot vēl vienu grāmatu par tik pazīstamām personībām, kādas bija Kaudzītes Reinis un Matīss, rakstniekam jāiegrožo fantāzija un jāturas pie faktiem. Tikai tur, kur aktuālo faktu pietrūkst, rakstnieks var atļauties iedarbināt savu iztēli.

Jānim Kalniņam ir tā priekšrocība, ka viņš dzīvo Latvijā, kur viņam, kā pazīstamam biogrāfam, visi vajadzīgie dati ir viegli pieietami, un attēlotais laikmets labi pazīstams jau no agrākajiem pētījumiem. Viņa darbs tad nu ir bijis: izsijāt lielo informācijas krājumu un izvēlēties pēc savas gaumes zīmīgāko un svarīgāko. No šī materiāla J. Kalniņš ar ievingrinātu roku ir savērpis gludu, saistīgu stāstījumu.

Notēlotais laikmets aptveŗ aptuveni trīs ceturtdaļas gadsimta. Tas iesākas apmēram 1850. gadā, jo Matīss, kas dzimis 1848. gadā, tad vēl neprot skriet, bet tikai klunkuro, un dzīva vēl ir Reiņa un Matīsa māte, kas nomirst, Matīsam pilnus četrus gadus nesasniegušam. Romāns nobeidzas 1928. gadā pēc Matīsa sievas Līzes nāves, kad jau dažus gadus pirms viņas miruši kā Reinis, tā Matīss.

Reinis un Matīss bija Vecpiebalgas Mādaru mājas klaušu zemnieka daudzbērnu ģimenes atvases. Par Reiņa bērnību Jānis Kalniņš stāsta maz. Varbūt tāpēc, ka, romānam iesākoties, Reinis ir jau gadus vienpadsmit vecs. Varbūt arī tāpēc, ka Reinim pat bērnībā bijusi pieauguša cilvēka izdarīšanās" (21. lp) un domāšana. Viņa bērnības atmiņas ir nopietnas un lietišķas. Viņam nekad nebūtu varējuši gadīties tik raibi piedzīvojumi un bērnišķīgi pārpratumi, kādus ar labsirdīgu smaidu savās atminās apraksta Kaudzītes Matīss. No šī atmiņu pūra J.Kalniņš ir smēlies vielu daudzām Kalna Kaibēnu lappusēm.

Reinis un Matīss auga laikmetā, kad latviešu zemniekus muiža turēja fiziskā, bet vācu mācītāji garīgā verdzībā. Kungu interesēs bijis - turēt zemnieku garīgā tumsībā, jo tikai tā viņā var iedēstīt pārliecību, ka tā dzīve, kuŗā viņš dzīvo, ir paša Dieva nolikta un pati labākā pasaulē" (225. lp).

Jābrīnās, ka tik nospiestā gaisotnē vispār varēja izveidoties tādas izcilas personības, kādas bija Reinis un Matīss. Taču pats laikmets, kuŗā brāļi dzīvoja, nāca viņu attīstībai par labu, jo bija jau sākusies Tautiskā atmoda. Kad Reinis izkļuva no Mādaru šaurības kā ratiņu meistars un Matīss kā Draudzes skolas audzēknis, viņu apvārsni pavērās. Pagastā notika daudz pārmainu - ieradās mērnieki, sākās zemes pārmērīšana. Stājās spēkā ķeizara apstiprinātie guberņu pašvaldības likumi, pagasts ievēlēja runas vīrus, kam spēks rokā". Nodibināja divas pagastskolas, un vienā no tām - Kaina Kaibēnos - par skolotājiem iecēla Kaudzītes Reini un Matīsu.

Šeit jāpiebilst, ka gluži tik viegli abi brāļi pie skolotāja amata netika, kā J. Kalniņš stāsta. Viņiem vēl bija jāiztur eksāmens skolotāja tiesību iegūšanai. Kopīgi mācīdamies un viens otram palīdzēdami, brāļi to arī godam veica, lai gan Reinis bija pilnīgs autodidakts un nevienu dienu nebija skolā mācījies.

Pagasts nopērk Kalna Kaibēnu dzīvojamo māju skolas vajadzībām, bet Reinis pārējās saimniecības ēkas un iepērk arī Kalna Kaibēnu zemi par dzimtu. Tāpēc Kalna Kaibēni abiem brāļiem paliek par dzīves pamatu arī tad, kad viņi, pēc sekmīga, ražena darba cēliena Kaibēnskolā aiziet tālāk - Matīss uz Ogrēnskolu, Reinis uz Rīgu. Un dzīves vakarā atkal viens pēc otra Kaibēnos atgriežas. Tāpēc vien jau viņu dzīves romānam vārds Kalna Kaibēni piederas - tā ir viņu dzīve.

Romāns ir plaši izvērsts gan laika, gan personāža ziņā. Stāstījums plūst kā rāma, plata upe, brīžiem ieslīdēdams attekās, aizvilkdams lasītāja uzmanību projām no galvenajām personām. Tomēr ik pa pārdesmit lappusēm ar gudru ziņu iespraustie Kaibēnskolas chronikas fragmenti kā ceļa stabiņi liek lasītājam apstāties un atskatīties, cik tālu Reinis un Matīss ir tikuši.

Te ir interesanti vērot valodas likuma varenību. Jebšu autors, attēlotajam laikmetam pieskaņodamies, valodu mākslīgi veicina, mēģinādams atdarināt Reiņa un Matīsa runas veidu (pagājība, tagadnība, nākamība, ideālība, rakstiens, rakstoņas, zīmeklis, ātrība u.d.c.), viņš neatļaujas lietot aizliegto burtu savienojumu un rakstīt "chronika", kā rakstīja Matīss.

Vietām romāns sāk līdzināties dienasgrāmatai, kur dienu pa dienai, soli pa solim aprakstītas Reiņa un Matīsa gaitas. Vārdā saukti vai visi cilvēki, kuŗus viņi šajās gaitās sastapuši, daudz vairāk, nekā lasītājs var paturēt prātā. Labai daļai autors devis izteiksmīgu raksturojumu, citus tikai nosaucis vārdā vai uzvārdā. Taču tās ir bijušas reālas personas, kas toreiz dzīvojušas, un autors ir jutis vajadzību piereģistrēt tās kaut vai ar vienu vārdu (kā "Šmita kundzi" un "viņas māsu Mariju").

Vairākās vietās autors it kā aizķeŗ jaunu pavedienu, tomēr to tālāk nerisina. Tā sākumā viņš norāda, ka mazo bārenīti Matīsu audzināšot brāļa sieva Marija. No Matīsa bērnības stāstiem izriet, ka viņu lutinājusi māsīca Mada, kas par viņu astoņus gadus vecāka, un darbus ierādījis brālis Reinis, kas deviņus gadus vecāks, bet Marija kā audzinātāja neparādās.

Līdzīgs gadījums ir ar Reini. Romānā gan teikts, ka Reinis Rīgā uzraudzīs skolas bērnus - krustmeitu Elzu un viņas brāli. Taču tālāk izrādās, ka Reinim jāuzrauga tikai meitenes. Kur palicis brālis?

J. Kalniņš ir iepazinies ar Brāļu Kaudzīšu radu rakstiem, tomēr pāris vietās notikusi pārskatīšanās: Mādaru Edes pirmais vīrs 35. lp nosaukts par Reini bet 96. lp par Krustiņu (pareizi: Krustiņš), un Čolēnu Krustiņš 35. lp nosaukts par Kaudzes Reiņa tēvu, bet 96. lp par vectēvu (pareizi: tēvs).

Romāna beigu daļā, kur Reinis un Matīss iet katrs savu ceļu, ir izdevusies bālāka. Varbūt tas tāpēc, ka par šo laiku grāmatās atrodams mazāk informācijas.

Pavisam neizskaidrots ir palicis Vaives dzirnavnieks Kaudzītes Andžs (labāk pazīstams kā Antons), pie kuŗa Reinis bieži esot ciemojies Nītaures Domēros. Ir tiesa, ka Reinis Nītaures Domēros bieži uzturējās, juzdamies tur kā savās mājās, jo tur bija miers un klusums, ko Reinis vecuma dienās tik ļoti meklēja. Bet "mīļā atkalredzēšanās priekā" Reini gan apsveica tikai Domēru rentnieks, nevis Antons vai Antona ģimene, kuŗi, kā romānā skaidri aprakstīts, dzīvoja Vaivē. Pat vēl 1922. gada beigās Matīss saņem vēstuli no Antona piederīgajiem, kas rakstīta Vaivē, nevis Nītaurē (679. lp).

Jānis Kalniņš nav arī pamanījis, ka Kaudzītes Antons miris jau 1915. gada maijā, un liek Reinim ar Antonu gudri runāties vēl 1915. gada augustā. No šādām un līdzīgām pretrunām rakstniekam būtu bijis vēlams piesargāties, jo biogrāfiskā romānā biogrāfiskiem datiem vajadzētu būt pareiziem.

Kaudzītes Matīss paliek savam skolotāja aicinājumam uzticīgs visu mūžu - gan līdz pensijas vecumam, gan vēl pēc tam. Viņš apzinās, ka "tautskolotājs ir tikai daudzpusīgs kalpotājs, pavēļu pildītājs, dažādu revīziju izturētājs, priekšrakstu ievērotājs, savu priekšnieku untumu izdabātājs, aizdomu atspēkotājs, pārsaukumu panesējs"... (585. lp), tomēr viņš ar mīlestību jaunajām dvēselītēm māca saprast cik vērtīgi ir zināt, ka divreiz divi ir četri ... ka ir noderīgi, ja prot uzrakstīt uz papīra pareizi savas domas ..." (552. lp). Cita darba Matīss nekāro un nemeklē.

Līdztekus skolotāja darbam Matīss raksta - raksta atmiņas par savu bērnību, par Tautiskā laikmeta darbiniekiem, par Vecpiebalgu, par Brāļu draudzēm Vidzemē un mūža vakarā iesāk plašu romānu Jaunie Mērnieku Laiki, no kuŗa pagūst iznākt četri sējumi, un piektais sējums, Matīsam nomirstot, paliek uzmetumā. Šis diždarbs nekad tā neiekaŗoja lasītāju sirdis kā "vecie", ar Reini kopā rakstītie Mērnieku laiki. Padomju laikā Jaunie Mērnieku Laiki bija pat aizliegti, jo attēloja komunistu briesmu darbus 1917. gadā Latvijā. Kalna Kaibēnos J.Kalniņš 720. lp ievietojis izvilkumu no Jaunajiem Mērnieku Laikiem. Lasītājiem, kas pārdzīvojuši pēdējo piecdesmit gadu Latvijas okupāciju, šai lappusē aprakstītie notikumi liksies kā pašu pieredzēti.

Kaudzītes Reinis vecuma dienās negrib turpināt atmiņu rakstīšanu. Viņš jūt - tas būtu tikpat kā otrreiz savu dzīvi nodzīvot. Un dzīve Reinim daudzkārt bijusi smaga un grūta. Kamdēļ šis grūtums būtu jādara zināms visai pasaulei?" (605. lp), viņš spriež un nolemj turpmāk darboties tikai avīžniecībā, kur viņš ar R. Vidzemnieka vārdu jau labi pazīstams.

Jau kopš jaunības Reiņa sirds cietusi līdzi visām pārestībām, kas tiek nodarītas Latvijas zemei un tautai, un viņš nepārstāj nelietību un negodīgumu uzrādīt savos avīžu rakstos. Sniegdams izvilkumus no Kaudzītes Reiņa avīžu rakstiem, Jānis Kalniņš it kā velk parallēles ar mūsdienām.

Pēc 1905. g. revolūcijas:

... Tā dzirdam tagad izteicoties gluži klaji - latvieši laupītāji, dedzinātāji un slepkavas! To stāsta ārzemēs, sevišķi Vācijā ... Nemieri pārņem visu Krieviju, bet nesaka - krievi laupītāji, dedzinātāji, slepkavas! Latvijā nemieros taču piedalījās dažādas tautības, bet viņiem nekrauj virsū tādas nozieguma neslavas. Kāpēc gan tā darīts top sevišķs izņēmums ar latviešiem?... Vai tā nav tīša bezgodība? (506. lp)

Par latviešu tautas un valodas pazemoto stāvokli:

...Latviešu valodas neievērošana mūsu vietējā polītiskā dzīvē pastāv vēl šodien tāpat, kā stāvējusi ... Latviešu valodā nav uzrakstu, ziņojumu, tāpēc cilvēkiem, kārtojot vajadzības, ceļas liekas jautāšanas un jukšanas. Šādu maldināšanas gaitu var noskatīt vispilnīgāk Rīgā lielā pasta-telegrāfa namā, rentejas, kroņa un citās bankās ... Ar vārdu sakot, kur iestādei, vietai var celties ļaunums, tur uzraksti ir arī latviski, bet, kur var celties ļaunums latvietim, tur uzrakstu, skaidrojumu viņa valodā nav... (509. lp)

Vai tautas tiesīgums un beztiesīgums visskaidrāk neizpaužas attieksmē pret tautas valodas tiesībām? Kur tiesības nav tautas valodai, tur pašai tautai tiek atklāti vai slepeni apstrīdētas tiesības būt līdzvērtīgai citu tautu pulkā. (606. lp)

Agrāk bija centieni pārtautot ar krievu valodas ievešanu skolās, tagad ir centieni uzmākties latviešiem ar kolonizēšanu, ar pašu krievu ļaužu ievešanu un nometināšanu mūsu zemē... (607. lp)

Matīss, 1923. gadā Rīgā iebraucis, jūtas it kā nokļuvis apburtā teiksmu pilsētā", jo - iedomājieties - Rīga ir kļuvusi latviska. Pat dzelzceļa biļeti no Rīgas uz Cēsīm var latviski palūgt, kā agrāk nekad nebija iedomājams". (684. lp) Un Matīss risina savu domu tālāk: Pirmo Dziesmu svētku laikā Rīga bija nelatviska. Bija vajadzīgi piecdesmit gadi, lai tā kļūtu latviska - "tik smaga grūtuma pilns bijis mūsu tautas liktenis". Un lasītājam neviļus jādomā, ka pēc divdesmit gadu atelpas mūsu tautu atkal piemeklēja piecdesmit smaga grūtuma pilni gadi, un lai Dievs dod, ka šoreiz nevajadzētu piecdesmit gadu, lai Rīgu atkal padarītu latvisku.

Romāns Kalna Kaibēni ir ne tikai divu cilvēku dzīves romāns, bet tai pašā laikā bagātīgs kultūrvēsturisku datu un faktu krājums. Iespējams gan, ka šī kultūrvēsturiskā "bagāža" apgrūtinās lasīšanu tiem, kas grāmatā meklēs tikai laika kavēkli. No otras puses, lasītājam, kas gribēs iedziļināties mūsu kultūras vēsturē, traucēs izziņas avotu neuzrādīšana.

Jānis Kalniņš ir ielicis šai grāmatā vairākus gadus rūpīga darba. Kad viss bija uzrakstīts, rakstniekam būtu derējis atvilkt elpu un pirms sūtīšanas uz spiestuvi, visu uzrakstīto vēlreiz uzmanīgi pārlasīt. Tā būtu varēts izvairīties no šeit uzrādītajām kļūdām, kā arī no pārteikšanās, kas lasītājam izsauc smaidu nopietnā vietā. Grāmatā, 673. lp stāstīts, ka Kaudzītes Matīss, nesadzirdēdams, ko svešais saka, "pieliek roku svešajam kungam pie auss", un lūdz teikto atkārtot. Svešais kungs (tas bija Kārlis Egle) savās atmiņās gan raksta, ka Matīss pielicis roku pats sev pie auss, kas arī izklausās pareizāk.

Grāmatā plašs ilustrāciju klāsts: gan Kaudzītes Reiņa un Matīsa attēli no jaunības līdz sirmam vecumam, gan grāmatā pieminētie Tautas atmodas laikmeta darbinieki, gan Kaibēnu skati, un beidzot - vairākas Mērnieku laiku ilustrāciju reprodukcijas. Diemžēl arī šeit ir paguvis darboties drukas velniņš, nostādīdams Pāvulu blakus Oliņietei un nosaukdams viņu par Oliņu.

 

Marianna Ieviņa