NO AIVIEKSTES LĪDZ KANĀDAI

• Erna Ķikure. Kā plūsti, Aiviekste? Montreālā: Inese Birstiņš, 1989. 99 lp. Autores vāka gleznojums.
• Erna Ķikure. Uz tilta . Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 152 lp. Vāku zīmējusi Dzidra Mičele (Mitchell).

• Erna Ķikure. Ceļa akmeņu raksts. Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 232 lp.

 

Par šīm trīs grāmatām Erna Ķikure (īstā vārdā Dzelme) saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu.

Kā plūsti, Aiviekste? rakstīta tēlainā prozā. Uz tilta - esejās un apcerēs, pasausā prozā. Ceļu akmeņu raksts - dažāda gatavības līmeņa dzejā un prozā.

Darbā Kā plūsti, Aiviekste? autore risina latviešu literatūrā parastos bērnības atmiņu tematus: lauku ļaužu dzīves, likteņus, iedabas, lauku darbus un izpriecas, dabas skatus, pilsētnieku un laucinieku uztveres kontrastus. Pretstatā šī žanra meistaram Jaunsudrabiņam te darbojas cita paaudze. Atribūtikā ietilpst motocikls, radio ar kristāliem un austiņām, porcelāna tasītes, viras terīne, saules sargs ar perlamutra rokturi, klavieres, vijole, ārzemēs pirkta kleita, par kuŗas krāsām jādomā, vai tās nav pārāk košas zaļumballei.

Izteiksmē dominē īsi, nesarežģīti, parasti lakoniski teikumi. Kad tēvu aizved un nošauj lielinieki: "Upesleju māja pēkšņi bija pilna skaļas raudāšanas un brēkšanas - kliedza bērni, par vēlu Upeslejiete gribēja aizvērt durvis, tie bija dzirdējuši, sapratuši. Tā bija melnākā diena Upeslejās." Šajā darbā, pretstatā citām Ķikures grāmatām, nav daudz viņai citādi raksturīgo vienas un tās pašas domas atkārtojumu citos vārdos.

Apceŗu sižeti vienkārši, tieši no dzīves. Bērniem jāiet mežā salasīt sūnas ziemas logu ielikšanai; siena laikā Siliņu saimnieks ar Matildi, sākot mīlas dēku, nozūd pārējo skatam; veca sieviņa meitenēm, kuŗas no Aiviekstes izvilkušas slīkoni, saka, ka tai vietā pēc gada slīks cits.

Cilvēki lielākoties raksturoti pēc viņu ārpusējiem, ne dvēseles vaibstiem. "Jaudzumiete iznāk durvīs liela un pilnīga ... sasit plaukstas un smejas un asaras viņai nobirst ātri pār seju." (13) "Vītradziene arvien par visu pasūdzējās, citreiz nopietni, žēlabaini no visas sirds, citreiz tāpat pus pa jokam." (55) "Tēvs un māte un citi ļaudis sprieda - - Auce būs saimniece, tā visu zina kur kas atrodas, ja kāda lieta pazudusi, paprasi Aucei - - tā zinās pateikt kur tā meklējama, būs redzējusi, ievērojusi". (84 - 85)

Šajā grāmatā smaržo baldriāns, pret krasta akmeni plaukšina grūti noķertā līdaka, sakarsušu miesu tīkami dzesē meža dvaša, garšo cepetis un smalkmaizītes. Tā ir tveŗamās pasaules tīkami piesātināta un saista lasītāju.

Tomēr- Ķikurei raksturīgais pesimisms un pieklusinātais, rezignētais, no tieša pārdzīvojuma distancētais pasaules uzskats visam pamatā izmanāms jau arī šajā, visvieliskākajā no trim aplūkojamām grāmatām. Kā plūsti, Aiviekste? ieskaņai - kaimiņu Augstsētu dzimtas un māju posts, izskaņai - autortēla Īnas atsacīšanās no attālā brālēna Arnolda mīlestības un apprecēšanās "bez lielās mīlestības" (92) ar vīru, par ko jau iepriekš zinām, ka Īnai "mūžs ar cietu vīru bez mīlestības" (35). Kā tas nācies, ka viņa ar šo atkārtoti minēto cieto vīru salaulājusies, lasītājs neuzzina, ne šajā grāmatā, ne turpmākajās.

Šī pa gabalu noskatīšanās, pieeja notikumiem ar prātu, ne ar jūtām pastiprinās nākamajā darbā Uz tilta. Grāmata sākas ar izgudrā itāļa Gaskares dzīves gudrību -Austrālijā dzīvot pieticīgi, nedraudzēties, saraut naudu gan ar godīgu darbu, gan ar viltu, un atgriezties Itālijā kā bagātniekam. Grāmata beidzas ar to pašu tematu citā variācijā. Sila kundze gandrīz kā pasakā par mantrausīgo zvejnieksievu grib no dzīves vēl un vēl. Stāstiņā ar grāmatas virsrakstu ir atslēga šādas patukšas dzīves pārvarēšanai. Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajaga svaiga sapratēja, bet arī pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgās īpašuma izjūtas - tā doma, ko tu saki, ir mana!" (15)

Šī saites meklēšana vai nemeklēšana cilvēkam ar cilvēku ir arī grāmatas vienīgais temats. Tādi kā botāniķis Pēteris, Veismaņa kunga mīļākā, Ārena kundze, ģitārists, Sābrs, mūziķe Lilija un Sila kundze to meklē. Tikai Pēterim un Ārena kundzei tas izdodas. Pārējiem neveicas dažādu iemeslu dēļ. Vainīgs var būt viņu sabiedriskais stāvoklis vai raksturs. Veismaņa kungs ir precējies. Ģitārists ir par lipīgi uzbāzīgu, lai starp viņu un galerijas uzraudzi rastos garīga tuvība. Māte, kuŗa alkst sava dēla tuvības, no tās atsakās pašlepnuma dēļ, jo negrib ieslīgt gara kroplībā, kur viss viņas esmes apliecinājums sakņotos tikai dēlā.

Izteiksmē tikai retumis tā dzīvinošā sula, kas raksturo iepriekšējo darbu. Te daudz vairāk neitrālu objektu un skatu. Vairāk abstrakciju, pārdomu un komentāru agrāko tiešo līrisko aprakstu vietā.

Sižeti bezpersoniskāki, gandrīz simboliski, it kā pielaikoti tēmai, nevis otrādi - - spriedumi par dzīvi, kas izristu no pārdzīvojuma. Ja vīrs, kuŗš parasti labprāt sakļaujas ar savas patīkamās sievas augumu, grib patīksmināties gar svešu sievieti, tad tas noris viņa apziņā, karnevāliskā gaisotnē pūķu svētkos pludmalē. Vientuļnieces - pensionāres tīko dzīves kripatiņas kopējā maltītē lielajos ģimenes siltuma svētkos, Ziemassvētkos.

Tāpat simboliski ir cilvēki, kas darbojas esejām tuvojas stāstiņos. Viņus raksturo spēja vai nespēja iesaistīties dzīvē. Gammas vienā galā sausais Arnolds Vinters, kam bailes just un kuŗš no jušanas brīdina savus bērnus, tāpat atriebīgā sieviete "Sienas sejā", kuŗa aiziet parādīties sievietei, ko apprecējis kādreiz mīlēts vīrietis - lai sāpinātu. Gammas otrā galā - sirsnīgā Ārena kundze, nesavtīgais Sābrs, kuŗš ar savu atdevīgumu pats sevi iznīcina un tiepīgā latviete, kuŗa negrib, lai sagraiza Dieva dāvanu ķirbi visu svēto dienas priekšvakarā.

Virsraksts Ceļa akmeņu raksts trāpīgi raksturo gan trešās grāmatas tematiku, gan formas un stila raibo jūkli tajā. Ceļš ved no Aiviekstes krasta cauri Rīgai, Sudetijai, Austrālijai un Anglijai līdz Kanādai.

Temati, kā jau atminās, dažādi. Tur ir Āriņš, kas veda uz operu, vecaistēvs, kam bija īpatnējs gredzens, Aiviekste, Latvijas ainava, autortēla Īnas māsa Auce, slims bērniņš bēgļu nometnē, Austrālijas, Kanādas un Anglijas ainavu tēlojumi, vīrieša tīksmināšanās ap sievietes augumu, ar literatūru un mākslu saistīti temati, pusaudži, paziņu atkalredzēšanās.

Izteiksme mainās no meistarīgas līdz neveiklai, vairāk piemērotai tikai pašam lasāmām piezīmēm. Veiksmīgi izteikta trimdinieces sāpe astoņās īsās rindiņās dzejolī "Šīs dienas" (163):

Šīs dienas dzīvotas pa pusei,

pa pusei sapņos vestas

par nākotni,

kas iegriezusies pagātnē,

kā meža ceļš

kas kautkur ved

bet izsīkst, atgriežas

un paliek mājās.

Abstraktie jēdzieni diena, sapņi, nākotne, pagātne, mājas atjautīgi ietverti metaforā par meža ceļu, kas nekur neaizved.

Neveikls ir dzejolis "kā viegla zemes trīce" (210), kur vieglais trochaju tetrametrs bezspēcīgi lauzelējas pret smago tēmu - kalnu kam jābrūk, kam no akmens ārā jānāk".

Sižeti un raksturi visumā līdzinās tiem, kas grāmatā Uz tilta. Ir it kā autore būtu lasītāju vadājusi pa klusu muzeju, kur valda liels miers. Eksponāti ir viņas atmiņas un simboliski skati, kas ilustrē pieredzē gūtos spriedumus.

Visos trīs darbos daudz iespieduma, gramatikas, ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu.

Erna Ķikure nāca kā jauna balss latviešu literatūrā. Viņas aprautā izteiksme, rezignētā un ironiskā poza vairāk saderas ar šaubām nekā iešķiļ dzīvotprieku, tomēr - ir arī tādi brīži, sevišķi, kad ir runa par saulaino bērnību, jo par to māksliniece prot uzburt ne tikai vārdu gleznu, bet arī lasītājā izraisīt prieku par skaņu, smaržu un taustes jaukumu.

 

Maruta Voitkus-Lūkina